Hendriks Lorencs
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Hendriks Antons Lorencs (nīderlandiešu: Hendrik Antoon Lorentz, dzimis 1853. gada 18. jūlijā, miris 1928. gada 4. februārī) bija nīderlandiešu fiziķis, kas 1902. gadā kopā ar Pīteru Zēmani saņēma Nobela prēmiju fizikā. Nobela prēmiju viņš saņēma par pētījumiem, kā magnētiskais lauks ietekmē starojumu.[1] Viņš kopā ar Zēmani izskaidroja Zēmaņa efektu.
Izsrādājis Lorenca transformāciju teoriju, ko vēlāk pielietoja Alberts Einšteins, lai aprakstītu laiktelpu.
Lorenca vārdā nosaukts spēks, ar kādu elektromagnētiskais lauks darbojas uz kustībā esošu punktveida lādiņu (Lorenca spēks).
Lorencs studēja Leidenes universitātē, kur arī strādāja par pasniedzēju no 1877. līdz 1910. gadam. No 1910. gada bija Teilersa muzeja Hārlemā kurators. Pēc Pirmā pasaules kara strādāja vairākās valsts iestādēs.
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar fiziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Nobel Prize in Physics 1902». Nobel Foundation.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hendriks Lorencs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Astronomu biogrāfiskās enciklopēdijas raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Hendrika Lorenca biogrāfija Nobela prēmijas oficiālajā mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Vilhelms Rentgens |
Nobela prēmija fizikā kopā ar Pīteru Zēmani 1902 |
Pēctecis: Anrī Bekerels, Pjērs Kirī un Marija Sklodovska-Kirī |
|