Stīvens Veinbergs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stīvens Veinbergs
Steven Weinberg
2010. gadā
2010. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1933. gada 3. maijā
Ņujorka, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Miris 2021. gada 23. jūlijā (88 gadi)
Ostina, Teksasa, Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Pilsonība Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Teksasas Universitāte Ostinā
Pasniedzēji Gunnar Källén, Sam Treiman
Sasniegumi, atklājumi elektrovājā mijiedarbība
Apbalvojumi 1979. gada Nobela prēmija fizikā

Stīvens Veinbergs (angļu: Steven Weinberg, 1933—2021) bija ASV fiziķis. Kopā ar Šeldonu Glešovu un Abdusu Salamu 1979. gadā ieguva Nobela prēmiju fizikā par SU(2) jeb elektrovājās mijiedarbības teorijas izstrādi.[1] Teorijas pareizība tika parādīta eksperimentos Superprotonu sinhrotronā CERN centrā Ženēvā un līdz ar W un Z bozonu atklāšanu 1983. gadā. Darbojās arī kvantu lauku un kosmoloģijas pētījumu jomā. Strādāja pie Lielās apvienotās teorijas (GUT, Grand Unified Theories) , kas vienoti skaidrotu visas zināmās elementārdaļiņu un gravitācijas mijiedarbības.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viesos pie Nīderlandes karalienes Beatrikses 1983. gadā. No kreisās: Nobela prēmijas laureāti: Pols Bergs (1980), Kristiāns de Divs (1974), Stīvens Veinbergs (1979), karaliene Beatrikse, Manfrēds Eigens (1967), Nikolass Blūmbergens (1981).

Dzimis 1933. gada 3. maijā Ņujorkā Frederika Veinberga un viņa sievas Evas, dzimušas Israelas, ģimenē. Viņa vecvecāki bija ebreju imigranti no Rumānijas.[2] Mācījās Bronksas zinātnes vidusskolā (Bronx High School of Science) un studēja Kornela Universitātē, tad Kopenhāgenas Nilsa Bora Institūtā. 1957. gadā aizstāvēja PhD grādu Prinstonas Universitātē ar pētījumu par stipro mijiedarbību (The Role of Strong Interactions in Decay Processes). Strādāja Kolumbijas Universitātes, Bērkli Universitātes (1959—1966), tad Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) un Hārvarda Universitātes pētniecības laboratorijās. 1969. gadā viņš kļuva par MIT profesoru, 1973. gadā par Hārvarda universitātes profesoru, bet 1982. gadā par Teksasas Universitātes Ostinā fizikas un astronomijas profesoru.

Miris 2021. gada 23. jūlijā Ostinā.

Galvenie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Monogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Gravitation and Cosmology: Principles and Applications of the General Theory of Relativity. Wiley, New York 1972, ISBN 0471925675.
  • The Quantum Theory of Fields (3 sējumi: I. Foundations 1995, II. Modern Applications 1996, III. Supersymmetry 2000). Cambridge University Press 1995, 1996, 2000, ISBN 0521670535, ISBN 0521670543, ISBN 0521660009.
  • Cosmology. Oxford University Press, Oxford 2008, ISBN 0198526822.
  • Lectures on Quantum Mechanics. Cambridge University Press 2013.

Populārzinātniskie raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Unified theories of elementary particle interaction. Scientific American, 1974.
  • The First Three Minutes: A Modern View of the Origin of the Universe, 1977.
  • The Discovery of Subatomic Particles, 1983
  • Elementary Particles and the laws of physics. Dirac memorial lectures. Cambridge University Press, 1986.
  • Dreams of a Final Theory, Vintage Books, 1993
  • Facing Up: Science and Its Cultural Adversaries. Harvard University Press, 2003, ISBN 0674011201.
  • Glory and Terror: The Coming Nuclear Danger. New York Review of Books Inc., 2004.
  • A short history of science. Phoenix, London 2005, ISBN 1842127152.
  • Lake Views. This world and the universe. Harvard UP, 2010.
  • To Explain the World: The Discovery of Modern Science. Allen Lane (Penguin Books Ltd), London 2015. ISBN 0241196620. Harper, New York 2015.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «The Nobel Prize in Physics 1979». Nobel Foundation.
  2. Three Scientists, Two Jewish and One Moslem, Win Nobel Prize JEWISH TELEGRAPHIC AGENCY 1979. gada 16. oktobrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Pjotrs Kapica
Arno Penziass
Roberts Vilsons
Nobela prēmija fizikā
kopā ar Šeldonu Glešovu un
Abdusu Salamu

1979
Pēctecis:
Džeimss Kronins
Vals Fičs