Iļja Franks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Iļja Franks
Илья Михайлович Франк
Iļja Franks
Personīgā informācija
Dzimis 1908. gada 23. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sanktpēterburga, Krievijas impērija
Miris 1990. gada 22. jūnijā (81 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, PSRS
Pilsonība Karogs: Krievijas Impērija Krievijas impērija, Karogs: Padomju Savienība PSRS
Zinātniskā darbība
Zinātne kodolfizika
Darba vietas Ļebedjeva fizikas institūts (ФИАН)
Apvienotais kodolpētījumu institūts (ОИЯИ)
Krievijas Zinātņu akadēmijas Kodolpētījumu institūts (ИЯИ РАН)
Alma mater Maskavas Valsts universitāte
Pasniedzēji Sergejs Vavilovs
Sasniegumi, atklājumi Čerenkova—Vavilova starojums
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1958)

Iļja Franks (krievu: Илья Михайлович Франк; dzimis 1908. gada 23. oktobrī, miris 1990. gada 22. jūnijā) bija padomju fiziķis. 1958. gadā kopā ar Pāvelu Čerenkovu un Igoru Tammu ieguvis Nobela prēmiju fizikā par Čerenkova—Vavilova starojuma atklāšanu un izskaidrošanu.[1]

Iļja Franks bija divu Staļina prēmiju (1946, 1953) un PSRS Valsts prēmijas (1971) laureāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iļja Franks dzimis 1908. gadā Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā. Viņa tēvs bija ebreju izcelsmes matemātiķis (vēlāk profesors) Mihails Franks, bet māte — krievu medmāsa (vēlāk ārste) Jeļizaveta Gracianova.[2] Iļjas Franka vecvectēvs no tēva puses bija viens no Maskavas ebreju kopienas dibinātājiem 19. gadsimta 60. gados Moisejs Rossijanskis. Vectēvs Ludvigs Franks (1844—1882) bija beidzis Maskavas Valsts universitāti, kā kara ārsts bija piedalījies Krievu—turku karā, ieguvis apbalvojumu un muižnieka titulu[3].

Iļja Franks studēja matemātiku un teorētisko fiziku. Studiju otrajā gadā sāka strādāt Sergeja Vavilova laboratorijā. 1930. gadā pabeidza Maskavas Valsts universitāti un pēc Vavilova rekomendācijas sāka strādāt Ļeņingradas Valsts Optiskajā institūtā (ГОИ). Kopā ar Vavilovu publicēja pētījumus par luminiscenci. No 1934. gada sāk strādāt Ļebedjeva fizikas institūtā (ФИАН). 1937. gadā Franks apprecējās ar vēsturnieci Ellu Beilihisu (1909—1960).

1944. gadā Franks kļuva par profesoru Maskavas Valsts universitātē. 1946. gadā tika ievēlēts par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1968. gadā — par akadēmiķi.

1957. gadā Franks kļuva par Neitronu fizikas laboratorijas vadītāju Apvienotā kodolpētījumu institūtā (ОИЯИ) Dubnā. Laboratorija devusi ieguldījumu neitronu spektroskopijas metožu izstrādāšanā. No 1971. gada Franks strādāja Krievijas Zinātņu akadēmijas Kodolpētījumu institūtā (ИЯИ РАН).

Iļja Franks nomira 1990. gadā, 81 gadu vecumā. Apglabāts Vedenskas kapsētā, Maskavā.

Nozīmīgākie sasniegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1934. gadā fiziķis Pāvels Čerenkovs, strādājot Sergeja Vavilova vadībā, atklāja parādību, ka lādētas daļiņas ar lielu ātrumu pārvietojoties ūdenī, izraisa zilganu spīdēšanu, kas vēlāk tika nosaukts par Čerenkova—Vavilova starojumu. Iļja Franks un Igors Tamms strādāja pie šī starojuma teorētiskā izskaidrojuma. Šie pētījumi vēlāk palīdzēja izstrādāt jaunu metodi augstas enerģijas daļiņu detektēšanā un to ātrumu mērīšanā. Par Čerenkova—Vavilova starojuma atklāšanu un izskaidrošanu 1958. gadā trim fiziķiem — Čerenkovam, Frankam un Tammam — tika piešķirta Nobela prēmija fizikā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «The Nobel Prize in Physics 1958». Nobel Foundation.
  2. «Франк Илья Михайлович». Физики о себе. — Л.: Наука, 1990.
  3. «А. И. Франк об отце». jinr.ru.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Li Džendao
Jans Džeņnins
Nobela prēmija fizikā
1958
kopā ar Pāvelu Čerenkovu,
Igoru Tammu
Pēctecis:
Emīlio Segrē
Ouens Čemberlens