Valodu politika Latvijā

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvija
Coat of arms of Latvia.svg

Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvijas politika



Latvijas portāls

Valodu politika Latvijā ir daļa no Latvijas politiskās attīstības procesa, ko regulē 2000. gada Valsts valodas likums. Valodu politikas ietvaros dažādas Latvijas Republikas iedzīvotāju interešu grupas veic darbības savu nacionālo un citu mērķu sasniegšanai. Valodu politiku Latvijā stipri ietekmē vēsturiskie notikumi vēl pirms Latvijas Republikas dibināšanas 1918. gadā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latīņu valodas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas krusta kariem 13. gadsimtā izveidotajā Livonijas konfederācijāvalsts valoda kalpoja latīņu valoda, kurā tika rakstīti oficiālie dokumenti un likumdošanas akti. Līdztekus tai kā starptautu sazināšanās valoda (lingua franca) arvien lielāku nozīmi ieguva vācu valoda un tās lejasvācu dialekts, bet zemnieku vidē kā sazināšanās valoda Livonijā dzīvojošo maztautu starpā līdz 16. gadsimtam izveidojās latviešu valoda un igauņu valoda.

Latviešu valoda kā nacionāla valoda pamazām izveidojās uz Vidzemes letgaļu valodas pamatiem vairākus gadsimtus ilgā procesā no 4 baltu cilšukuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu - valodām[1] stiprā līvu valodas ietekmē (uzsvars uz pirmo vārda zilbi). Process paātrinājās 16. gadsimtā līdz ar latviešu literārās valodas pamatu izveidošanu[2] un tās kļūšanu par vienu no luterāņu baznīcas dievkalpojumu valodām.

Vācu un poļu valodu periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas konfederācijas subjektu savienības (t.s. Viļņas ūnijas) noslēgšana 1561. gada 28. novembrī ar Polijas un Lietuvas valdnieku Sigismundu II Augustu ietvēra arī "pakļaušanās paktu" (latīņu: Pacta subjectionis) par padošanās noteikumiem un vēlāk kā Sigismunda Augusta privilēģiju (latīņu: Privilegium Sigismundi Augusti) pazīstamo papildus līgumu, kas garantēja evaņģēliski-luteriskās baznīcas, vācu valodas un pašpārvaldes tiesības. No šī laika Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas hercogistes lietvedība pakāpeniski pārgāja vienīgi vācu valodā, kas saglabāja savu statusu arī pēc Zviedru Vidzemes izveides 1629. gadā. Kurzemes landtāgos, Piltenes landtāgos un Vidzemes landtāgos darba valoda bija vācu valoda.

Inflantijas vaivadijas teritorijā latīņu valoda turpināja kalpot kā viena no trim Polijas-Lietuvas kopvalsts valsts valodām (latīņu, poļu, mazkrievu (rutēņu)) līdz pat 1697. gadam.[3] Poļu valoda izspieda vācu valodu kā starptautu sazināšanās valoda dižciltīgo starpā, bet zemnieku starpā šiem mērķiem turpināja kalpot latgaļu valoda un rutēņu valoda, kas līdzīga mūsdienu baltkrievu valodai.[4] Inflantijas seimikos pārsvarā lietoja poļu valodu.

Pēc astoņus mēnešus ilgušā Rīgas aplenkuma 1710. gada jūlijā tika parakstīta Vidzemes kapitulācija, kurā Vidzemes bruņniecības, Rīgas rātes un ģilžu pārstāvji parakstīja "labprātīgu padošanos" Krievijas caram Pēterim I, pretī saņemot solījumu ievērot visas 1561. gada Viļņas ūnijas līgumā paredzētās privilēģijas. Latgales teritorijā pēc iekļaušanas Krievijas impērijā 1772. gadā tika turpināta iepriekšējā valodu politika, kuras pamatā bija Lietuvas Statūtā regulētā pašpārvaldes sistēma ar dominējošo poļu valodu.

Krievu valodas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1831. gada poļu sacelšanās apspiešanas Vitebskas guberņas pārvaldē ieviesa ieviesa Krievijas guberņu jurisdikciju un 1865. gadā aizliedza drukāt grāmatas ar latīņu burtiem. No 1871. līdz 1904. gadam Latgalē bija aizliegts ne tikai iespiest, bet arī izplatīt grāmatas latviešu valodā.

Sākoties Baltijas pārkrievošanas periodam, 1875. gada 25. aprīļa nolikums par luterāņu tautskolām arī Kurzemes un Vidzemes guberņās paredzēja, ka krievu valodas mācīšana draudžu un pagastu skolās būs obligāta, un tā jāievieš 5 gados. Līdztekus sāka veidot skolas, kur mācību valoda bija tikai un vienīgi krievu valoda.[5] Kā pirmā 1868. gadā tika atvērta Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāzija. 1889. gadā visā Latvijas teritorijā policijas un tiesu darbā kā vienīgo ieviesa krievu valodu un no 1885. līdz 1890. gadam krievu valodu visās Baltijas guberņu skolās un augstskolās ieviesa kā obligātu mācību valodu. Vienīgi tautskolās reliģiju un baznīcu dziedāšanu varēja mācīt latviski. Par Tērbatas mācību apgabala kuratoru 1890. gadā iecēla Nikolaju Lavrovski, un līdz ar jauno kuratoru Baltijā pastiprinājās rusifikācijas tendences, mācības krievu valodā notika visos priekšmetos no pirmā mācību gada, un skolotāji, kas nespēja mācīt priekšmetus krieviski, bija jāatlaiž no darba. Par runāšanu latviski bērnus sodīja ar pazemojumu – kaklā viņiem kāra īpašu kauna zīmi, kauna dēli, soda dēli, kauna medāli, soda medāli, "plukstu", rotu, "elsiņu", kas bija jānēsā tik ilgi, kamēr sodītais nebija uzrādījis citu, kas skolā runājis tēvu valodā. [6]

Latviešu valodas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Statuss līdz Satversmes pieņemšanai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai "Par darīšanu valodu Latvijas oficiālajās iestādēs" tika pieņemts 1918. gada 4. janvārī t.s. "Iskolata padomju Latvijā" Valkā: Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja ar šo paziņo ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās[7], apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu..[8] Kad pie varas nokļuva LSPR P.Stučkas valdība, 1919. gada 8. martā tika izdots "Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām", kurā nebija noteikta latviešu valodas prioritāte. Pirmo reizi latviešu valoda tika noteikta kā "valsts valoda" 1919. gada aprīlī A.Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības memorandā Antantes valstīm.[9]

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas noteica latviešu valodas statusu: 1918. gada 6. decembra "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību" un 1921. gada 22. novembra "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā". 1932. gada 18. februārī latviešu valoda tika noteikta par Latvijas Republikas valsts valodu.[10]

Diskusijas par latgaliešu izloksnes statusu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Satversmes sapulce 1922. gadā apsprieda Latvijas Republikas Satversmes II daļas projektu, kura 115.pants noteica, ka "latviešu valoda ir valsts valoda". Latgales politisko partiju pārstāvji iebilda, vai ar šādu noteikumu netiks aizskartas tiesības lietot latgaliešu valodu oficiālā saziņā, tādēļ deputāts Francis Kemps iesniedza priekšlikumu, lai pants tiktu papildināts ar piebildi, ka „Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne”[11]. Diskusijās deputāts Francis Trasuns pārstāvēja viedokli, ka Latvijā pastāv latgaliešu izloksne, kurā runā un raksta Latgalē, un baltiešu izloksne. Turpretī deputāts K.Dēķēns norādīja, ka valodas izlokšņu skaits ir lielāks, jo ir gan augšizloksne, gan vidus izloksne, gan lejas izloksne, kurās runā arī Vidzemē un Kurzemē, tādēļ aicināja iet saprašanās ceļu un par valdošo pieņemt literāro valodu. Deputāts Kārlis Skalbe norādīja, ka diskutējamā normā nav runa par izloksnēm, bet par valsts valodu, un ka nav divas valodas, bet viena latviešu valoda. Balsošanas ceļā par Latvijas Republikas Satversmes 115.panta projektu tika apstiprināta komisijas redakcija, bet F.Kempa priekšlikums noraidīts. Tomēr 1922. gada 5. aprīļa balsojumā par Satversmes II daļas pieņemšanu trešajā lasījumā tika nodotas 62 balsis par un 62 pret balsis, 6 atturējās. Pēc Satversmes sapulces kārtības ruļļa atturējušās balsis pieskaitīja "pret" balsīm, kādēļ Satversmes II daļa 1922. gadā netika pieņemta.

Šī iemesla dēļ konstitucionāli latviešu valodai tolaik valsts valodas statusa nebija, tā vietā valsts valodas statusu regulēja 1932. gada "Noteikumi par valsts valodu" un "Likums par atklātiem izziņojumiem". Latviešu valoda tika izmantota lietvedībā un valsts pārvaldē (Saeimā deputāti runāja gan latviešu (arī latgaliešu), gan krievu, gan vācu valodās, taču sēžu protokoli tika protokolēti latviešu valodā). Latviešu valodas kā valsts valodas statusu nostiprināja 1935. gada 5. janvāra "Likums par valsts valodu".[12] Pēc Ulmaņa apvērsuma Satversmes darbība tika apturēta un 1934. gadā tika pieņemti "Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu".

Latviešu valodas statuss Latvijas PSR[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā Latvijas Republikai tiekot okupētai un iekļautai Padomju Savienībā latviešu valoda zaudēja prioritātes statusu un straujo etnisko sastāva izmaiņu un krievu valodas uzspiešanas dēļ samazinās arī tās lietojums sadzīvē. Strauji samazinājās latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas un valsts pārvaldē dominēja krievu valoda. Padomju tautas veidošanas koncepcija paredzēja izmantot krievu valodu kā starpetnisko saziņas valodu, ko oficiālajā ideoloģijā pamatoja ar "īpašo krievu tautas lomu PSRS".[13] Nacionāli noskaņotajā latviešu sabiedrībā uzskatīja PSKP vadībā notikušās pārmaiņas par piespiedu asimilācijas politiku pret latviešiem.[14][15] 1988. gadā pēc aptaujas, kurā piedalījās vismaz 307 875 Latvijas iedzīvotāju[16], Augstākā Padome nobalsoja par papildinājumu Satversmei, kurā tika noteikts, ka: „Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda", tā pirmo reizi nostiprinot latviešu valodas kā valsts valodas statusu konstitucionāli. Lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai tika pieņemts 1988. gada 6. oktobrī (šis Satversmes grozījums palika spēkā arī pēc LPSR likvidēšanas un Latvijas Republikas atjaunošanas).

Pēc neatkarības atjaunošanas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā Padome 1992. gadā pieņēma "Likumu par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā", kas turpināja LPSR Valodu likuma darbību. 1998. gadā Latvijas Republikas 6. Saeima papildināja Satversmi ar 1922. gadā noraidīto nodaļu "Cilvēka pamattiesības", kurā latviešu valodai noteica valsts valodas statusu. Deputāta A.Golubova priekšlikums "atmest to kā lieku" neguva Saeimas atbalstu.[17] Balstoties uz šiem Satversmes grozījumiem, 2000. gada 1. septembrī spēkā stājās "Valsts valodas likums", kura 3. panta pirmā daļa noteic, ka Latvijas Republikā valsts valoda ir latviešu valoda, bet 3. panta ceturtajā daļā noteikts, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Savukārt šā likuma 5. pants noteic, ka ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.

Diskusijas par latgaliešu rakstu valodas statusu atsakās 2007. gadā, kad Latvijas Uzņēmumu reģistrs atlika biedrības Latgalīšu volūdys centris ierakstīšanu biedrību un nodibinājumu reģistrā, jo biedrība dokumentus bija iesniegusi vienīgi latgaliešu rakstu valodā. Administratīvā rajona tiesa 2008. gada 29. decembrī Latgalīšu volūdys centris pieteikumu par Uzņēmumu reģistra lēmuma atcelšanu noraidīja, taču biedrība par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments nemainīja Administratīvās apgabaltiesas lēmumu un secināja, ka citas izloksnes vai valodas Administratīvā procesa likuma 110.panta otrās daļas izpratnē ir svešvalodas un latgaliešu rakstu valodā sastādīts dokuments atzīstams par dokumentu, kas rakstīts svešvalodā. [18]

2010. gadā Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību bez maksas nodrošināt valsts valodā.[19] Parakstu vākšanā, kas notika no 2011. gada 11. maija līdz 9. jūnijam, tika savākti vienīgi 120 433 no 153 232 nepieciešamajiem parakstiem, kas bija nepietiekami referenduma rīkošanai.[20][21]

Savukārt 2011. gadā jauniešu kustība "Vienota Latvija" sāka vākt parakstus par krievu valodu kā otro valsts valodu, ko vēlāk pārņēma jaundibinātā biedrība "Dzimtā valoda". Kā tālāko mērķi organizatori norādīja arī atbalstu juridiskā statusa piešķiršanai latgaliešu valodai.[22] 2012. gada referendumā par grozījumiem Satversmē piedalījās 70,5% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem, no kuriem par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret 74,8%,[23] tādēļ referendums apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Valsts valodas likums: Vēsture un aktualitātes. Zinātne, 2008. ISBN 978-9984-808-41-3
  • Valsts valodas likuma ieviešana Latvijā. Praktiskais palīglīdzeklis valsts valodas inspektoriem. EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos, 2006. ISBN 90-75989-10-5 (Implementation of the Latvian State Language Law. A Practice Guide for the State Language Inspektors. OSCE High Commissioner on National Minorities, 2006. ISBN 90-75989-10-5)
  • Образование и язык в Латвии с 1919 года по наши дни. Рига: Союз граждан и неграждан, 1998

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mūsu valoda – Latvijas vai ES identitātes daļa? (latviski)
  2. II. Latviešu rakstu valodas veidošanās un attīstība (latviski)
  3. Kevin O'Connor, Culture And Customs of the Baltic States, Greenwood Press, 2006, ISBN 0-313-33125-1, Google Print, p.115
  4. Piotr Eberhardt, Jan Owsinski, Ethnic Groups and Population Changes in Twentieth-century Central-Eastern Europe: History, Data, Analysis, M.E. Sharpe, 2003, ISBN 0-7656-0665-8, Google Print, p.177
  5. Latvija 19. gadsimtā. // Pārkrievošanas administratīvie paņēmieni. 1855.-1881. gads. — Rīga, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 521.-522. lpp.
  6. Māra Eihe. Soda zīmes. Māksla Plus, 6/2009
  7. Iskolata kontrolē tolaik bija tikai Vācijas karaspēka neokupētās Vidzemes guberņas Cēsu, Valkas un Valmieras apriņķi ar tai nesen pievienotajiem Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķiem, kā arī pavisam neliela daļa no Kurzemes guberņas austrumu gala.
  8. Iskolata dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs. Valkā, 1918. g. 4. janvārī. "Ziņotājs", Nr. 4, 1918. g. 6. janvārī (latviski)
  9. LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 116. lp.
  10. Raimonds Briedis. Latviešu literatūras hronika. - Valters un Rapa: Rīga, 2006.
  11. Satversmes II daļas lasīšana pa pantiem V.sesijas 10.sēde 1922.gada 7.februārī. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 728.lpp.
  12. Valsts valoda — Agrāk spēkā bijušie likumi (latviski)
  13. СОВЕТСКИЙ НАРОД. Философский энциклопедический словарь. — М.: Советская энциклопедия. Гл. редакция: Л. Ф. Ильичёв, П. Н. Федосеев, С. М. Ковалёв, В. Г. Панов. 1983. (krieviski)
  14. 17 latviešu komunistu vēstule (1971) no Ādolfs Šilde. Trimdinieka raksti. 1944 – 1990. Apgāds Latvija. 189. – 200. lpp. Gramata21.lv. Atjaunināts: 2012-01-20.
  15. Mānīgais atkusnis Daina Bleiere, Diena, 1999. gada 18. septembrī
  16. Blinkena A. Latviešu valodai — valsts valodas statusu! «Padomju Jaunatne», 1988. gada 5. oktobrī, Nr. 190
  17. 6.Saeimas rudens sesijas pirmās sēdes 1998. gada 20. augusta stenogramma
  18. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009.gada 18.augusta lēmums
  19. Parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē notiks no 11.maija līdz 9.jūnijam. cvk.lv (11.04.2010.). Atjaunināts: 2012. gada 16. janvārī.
  20. CVK provizoriskie dati: Satversmes grozījumiem par valsts valodu skolās pietrūcis apmēram 40 000 parakstu. DELFI (10.06.2011.). Atjaunināts: 2012. gada 13. janvārī.
  21. Lēmums nr. 34. Par parakstu vākšanas likuma „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” ierosināšanai rezultātu. Centrālā vēlēšanu komisija (21.07.2011.). Atjaunināts: 2012. gada 13. janvārī.
  22. TVNET. Izkrāpj latgaliešu balsis. Tvnet.lv. Atjaunināts: 2012-02-16.
  23. 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas rezultāti valstī. Tn2012.cvk.lv (2012-02-18). Atjaunināts: 2012-02-23.