Arveds Švābe

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Arveds Švābe
Arveds Švābe
Personīgā informācija
Dzimis 1888. gada 25. maijā
Lielstraupe Flag of Russia.svg Krievijas impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1959. gada 20. augustā (71 gads)
Stokholma, Flag of Sweden.svg Zviedrija
Dzīves vieta Rīga Stokholma
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Līna Marija Švābe
Literārā darbība
Nodarbošanās vēsturnieks, rakstnieks
Valoda latviešu valoda
Augstskola Latvijas universitāte, Šaņavska universitāte

Arveds Švābe (1888. gada 25. maijs1959. gada 20. augusts) bija latviešu jurists, literāts un vēsturnieks. Latviešu Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors, Latvijas Universitātes profesors, daudzu Latvijas vēstures grāmatu autors. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes muižas vagara ģimenē. Mācījās vietējā muižas un draudzes skolā, tad Kārļa Millera (Zariņu Kārļa) reālskolā Cēsīs (līdz 1904), Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā (1904-1905). 1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā dabas zinību mājskolotāja tiesības. 1909.-1910. gados strādāja par skolotāja palīgu Lēdurgas draudzes skolā, 1910.-1911. gados matemātikas skolotājs Stalaža proģimnāzijā Rūjienā.

Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe dzīvoja Maskavā un apmeklēja lekcijas Šaņavska universitātē - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. gada rudens semestrī) un filoloģijas un kādu laiku arī tiesību un tautsaimniecības fakultātē. 1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju, piepelnījās Rīgā ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa. 1917. gada marta un novembra revolūcijās Švābe nepiedalījās, jo uzskatīja to par "krievu iekšējo lietu". 1918. gada septembrī latviešu sociāldemokrāti Vladivostokā nodibināja Latvijas pašnolemšanās savienības nodaļu. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret Vācijas impēriju (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos Krievijas pilsoņu karā un ka sabiedrotie deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus, paralēli nodarbojoties ar militāro spiegošanu (kad lai paātrinātu Imantas un Troickas pulku pārvešanu dzimtenē, septembrī viņš delegācijas sastāvā dodas uz Parīzi. Līdzi esot bijis koferis, kurā šifrētas admirāļa Kolčaka telegrammu kopijas un slepeno rīkojumu noraksti). Uz kuģa Švābe ar kolēģiem kāpa Imantas pulka karavīru apsardzē, jo saņemtas ziņas, ka baltgvardu politiskā policija viņus gatavojas ostā vai uz kuģa apcietināt kā boļševiku aģentus.

1919. gadā Švābe atgriezās Latvijā un iestājas Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļā. Kļuva par Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijas deputātu. 1921.-1926. gados studēja Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, pēc kuras absolvēšanas kļuva par diplomētu juristu. 1926.-1928. gados "Latvijas nacionalā teātra" direkcijas loceklis (ar sociāldemokrātu gādību Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā).

1924. -1925. gados bija Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības priekšsēdētājs. 1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar viņa un Pāvila Rozīša sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, bet Antonija Rozīte noslīcinājās. No 1927. gada viņš bija Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors. 1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privātdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertāciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bija Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesors.

No 1932. gada Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada Latvijas vēstures institūta loceklis (no 1939. gada vicedirektors). 1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira no tuberkulozes. 1936. gadā sāka strādāt kā profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Lasīja speckursus Latviešu zemnieks poļu laikos un Latviešu zemnieks zviedru laikos, bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures kursu. 1936. gada 25. maijā apprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti, no kuras izšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk apprecējās ar Lidiju Kronbergu. 1938. gadā kļuva par Preses biedrības goda biedru un Igauņu zinātņu biedrības korespondētājlocekli.

Otrā pasaules kara laikā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi 1943. gadā atstādināja no darba augstskolā un slēdza Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties padomju armijai, Švābe izceļoja uz Vāciju kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās Minhenes latviešu pagaidu komitejas dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu Bavārijas Nacionālajā komitejā. 1945. gada 15. augustā piedalījās Latviešu Centrālās komitejas dibināšanā un uzrakstīja tās statūtus. Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu okupācijas zonā, kur izveidojās organizācijas centrs.

1947. gadā uzrakstīja savu autobiogrāfiju. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja par arhivāru Stokholmas universitātē. Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas Ziemeļu kapos.

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot Rūjienas proģimnāzijā, kur iepazīstas un sadraudzējas ar skolotāju Jāni Grīnu — vēlāko rakstnieku un literatūrkritiķi, kurš arī tieši šeit uzsāk intensīvu literāro darbību. Dzejot Švābe sāka jau agrāk — ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā Kāvi (parakstīta ar pseidonīmu "H2O").

Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma Esperanto institūta profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, Aspazijas dzeju un Sidraba šķidrautu.

Dzeja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1913. gadā poēma Pilsēta,
  • 1920. gadā dzejoļu krājums Bulvāri (no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. pilsētas dzeja),
  • 1922. gadā dzejoļu krājums Gong-Gong (imitēts japāņu tanku stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu),
  • 1929. gadā dzeju krājums Klusie ciemi (no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā),
  • 1938. gadā dzejoļu krājums Sajonara (jap. val. "uz redzēšanos")

Stāsti, romāni un lugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos (1911),
  • Inteliģenti (1912),
  • stāstu krājums Ceļā (1920),
  • stāstu krājums Salauztais gredzens (1923),
  • Likteņu saistības (1927),
  • romāns Darbs (1915., grāmatā publicēts 1922.),
  • Vārds (1922., grāmatā publicēts 1926.),
  • luga Piebalgas audēji (1929. gadā izrādīta Dailes teātrīPiebaldzēni vēverīši, publicēt grāmatā 1930.).

Apceres un publicistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rainis vai Plūdonis? (1912.),
  • Stils un juteklība (Domas, 1914.),
  • Domas par mākslu (Ritums, 1921.),
  • Jānis Jaunsudrabiņš (Ritums, 1921.),
  • Rainis (Ritums, 1925.),
  • Kārļa Skalbes pasakas (Ritums, 1921.) u.c.

Tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Japāņu lirika (1921.),
  • Longfello Dziesma par Haijavatu (1921.),
  • Šekspīrs Vindzoras jautrās sievas (1922.).

Darbība zinātnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā zinātnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi arī kā publicists autodidakts publicējies par folkloras un vēstures tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu zinātniski eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru.

Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: Latviešu Dievs un latviešu velns (Domās, 1915. g. Nr 1. un 3.), Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве (Голос Минувшаго, 1915.). Rakstījis ari par totēmisma izpasumēm latviešu folklorā (Ozols un liepa latviešu reliģijā, 1920.). Publicējis 9 burtnīcas Latviešu pasakas (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa Latvju dainu izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kultūru (Brāļu lielģimene, V, 1930.; Mīlestības simbolika, VI, 1930.; Tālās un tuvās tautas un Tilta un laipas simbolika, VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā Raksti par latvju folkloru(1923).

Jau 1921. gada darbā Latvju kulturas vēsture vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi". 1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads Livonijas feodalā satversme (Latvju kultūras vēsturē, II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums Pagasta vēsture (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrārās vēstures pārskatu (iesniegšanai Tautu savienībā), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā Grundriβ der Agrargeschichte Lettland's (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: Agrarian History of Latvia, Histoire agraire de la Lettonie), bet 1930. gadā publicēja latviski (Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertācija par Livonijas bruņinieku tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētījumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis (Straumes un avoti, I, 1938.), Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671. (Jurists, 1928. Nr 4. un 6.), Kārļa XI kara sodu likumi (TMV., 1935. Nr 1.), Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads, Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā (TMV., 1936., Nr 4.), Latvijas cilšu tiesības (Darbam un tiesībām, 1939.) u.c.

1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas politiskajai vēsturei, popularizējot savus uzskatus par Senlatvijas valstīm (Jersikas karaļvalsts / Senatne un Māksla, 1936., Nr 1.; Tālava / Sējējs, 1936., Nr 2. un 4.; Kuršu valstis / Sējējs, 1937., Nr 1. un 12.), Latvijas vēstures uzdevumi (Straumes un avoti, II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats Sigismunda Augusta Livonijas politika (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā (Senatne un Māksla, 1936., Nr 4.), Latvietis Indriķis un viņa chronika (Straumes un avoti, II, 1940.), Mūsu senās naudas sistēmas (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.).

Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguldījumu šai nozarē: Kurzemes muižas tiesības (1931.), Die älteste schwedische Landrevision Livlands (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), Senās Latvijas vēstures avoti (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568. (Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam, 1939.) u.c.

Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli Latvijas vēsture skolām (1921., 1922., 1923.). No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru Enciclopedia Italiana. No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija Latvju enciklopēdijas 1.—3. sējuma redaktors (papildsējums iznāca 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu — „Latvijas vēsture 1800—1914” (1958.).

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Švābe, A. Jersikas karaļvalsts. / Senatne un Māksla. 1936. Nr.1.
  • Švābe, A. Kas bija Latviešu Indriķis. / Senatne un Māksla. 1938. Nr.4.
  • Švābe, A. Senā Kursa. / Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938.
  • Švābe, A. Tālava. / Sējējs. 1936. Nr.2, 135.-141.lpp.; Nr.4.
  • Senās Latvijas vēstures avoti, 1. burtnīca. Red. Švābe, A. Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1937.
  • Senās Latvijas vēstures avoti. 2. burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940.
  • Švābe, A. Tālava. / Straumes un avoti. III sējums. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965.
  • Švābe, A. Vecpiebalgas zemnieku sūdzība Zviedrijas karalim Kārlim XI. 1695.g. / Latvijas Vēstures pirmavoti. I burtnīca. Rīga: Latvijas Skolotāju savienība, 1927.

A. Švābes balva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Profesors Jānis Labsvīrs trimdā nodibināja A. Švābes balvu, ko piešķir par pētījumiem vēsturē. Kopš 1996. gada arī Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir A. Švābes balvu.

Laikabiedru atmiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Attiecībās ar studentiem profesors ietur zināmu distanci. Viņš ģērbjas konservatīvi kā angļu diplomāts, daudz neievēro studentus, bet profesora lekcijas saista no sākuma līdz beigām. «Nav noslēpums, ka studentes par viņu jūsmoja viņa stājas un izskata dēļ, bet studenti dziļi respektēja un cienīja. Vēl tagad viņa bijušie skolnieki, kas paši jau doktori un profesori, savās vēstulēs piemin viņu tikai kā Profesoru,» atklāj Edgars Andersons. «Viņš tomēr ziedoja daudz laika studentiem, kuru studijas un sasniegumi liecināja, ka viņi ir daudzsološi, un viņa attiecības ar šiem studentiem bija ļoti sirsnīgas. Nolaidību un paviršību viņš necieta, un studēt pie viņa nebija viegli.» Par vēstures eksāmena kārtošanu pie Švābes atmiņās raksta sociāldemokrāta Voldemāra Bastjāņa dēls Ilmārs Bastjānis-Krasts. «Profesors Švābe sēdēja pie savas katedras, atbalstījis zodu uz delnas. Viņš gandrīz nemitīgi smēķēja. Pelnu trauks bija papirosu galu pilns pāri malām, un daļa pelnu jau nobrukusi katedras priekšā uz grīdas. Profesors jautāja, vai es gribot stāstīt to, kas minēts biļetē, vai kaut ko citu. Stāstīju par uzdoto tematu. [..] Tie, kas bija jau cauri, stāstīja pārējiem, ka Švābe ļaujot visiem runāt, par ko paši grib. Brūveris, atnācis tāpat paskatīties, jo varēja atbildēt arī sekojošā nedēļā, saberzēja rokas. [..] izlasīja un iemācījās lekciju pašu pirmo nodaļu par Livonijas ordeņa dibināšanu. Pie Švābes viņš iegāja kā pēdējais no pārbaudāmiem. Pēc piecām minūtēm viņš iznāca, galīgi nosvīdis, kaut arī telpas bija pavēsas. «Suņa laime,» viņš sacīja. Profesors esot teicis, ka visu dienu viņš studentiem ļāvis klāstīt, ko vien katrs gribējis, bet Brūveris, lūk, lai nu stāstot par profesora izvēlēto tematu — Livonijas ordeņa dibināšanu.""[1]

Alfons Reins: "Bija patīkami ar viņu sadarboties. Jau minēju, ka viņš bija reizē jurists, vēsturnieks un rakstnieks, manuprāt, galvenā kārtā jurists. Viņa juridiskie apsvērumi nebija sausi. Tie bija labi apdomāti, precīzi izteikti un visiem saprotami. Švābe bija arī diezgan neiecietīgs. Viņš labprāt uzņēmās cīņu, lai aizstāvētu savu viedokli. Likās pat, ka viņam patika cīņa cīņas dēļ, īpaši ja arī pretinieks bija apveltīts ar asu prātu. Kustībās palēns, Švābe sēdēja pie konferenču galda noliektu galvu, un varēja domāt, ka viņš kā cilvēks nav īpaši aktīvs, bet viņš pilnīgi pārvērtās, kad argumentēja kādu jautājumu."[2]

Jānis Grīns: "Švābe aptvēra Latvijas vēsturi kā ar traktora daudzlemešu arklu tā, ka tur komunistiem ar savu spīļu arkliņu atliek tikai nožēlojama rušināšanās. Švābe atļāvās dažkārt palīksmot un iedzert, bet viņa dziļākā mīlestība piederēja grāmatu skapjiem. Viņa bibliotēkā šie skapji visapkārt istabai atgādināja gara cietoksni, pareizāk — katedrāli." [3]

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu konversācijas vārdnīca. 21. sējums, 41947.-41951. sleja.
  • Blese E. Arveds Švābe / Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5/6, 1938, 634.—641. lpp.
  • Strods Heinrihs. LU profesoram Arvedam Švābem — 110. / Latvijas Vēsture, Nr. 3, 1998, 80.—88.lpp.
  • Dombrovska Baiba. Ievads. No: Švābe, Arveds. Strazda ticība : dzejas izlase. Rīga: Liesma, 1991. 5.—20. lpp.
  • Keiša Ruta. „Gars ritēs atpakaļ...” : Par rakstnieku, dzejnieku un kultūras pētnieku Arvedu Švābi (1888-1959). / Izglītība, 12.09.1991., 13.lpp.
  • Zeids T. Profesors Dr. iur. Arveds Švābe. / Senatne un Māksla, Nr. 3, 1938, 145.—154. lpp.
  • Zeids, T. Arveda Švābes ieguldījums Latvijas feodālisma vēstures pētniecībā. / Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 12, 1990, 23.—29. lpp.
  • Šteimans, J. Edgars Andersons un Arveds Švābe. / Latvijas Vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997. 49.—63. lpp.
  • Timšāns S. Vēsturnieks par vēsturnieku. / Latvijas Vēstnesis, 26. maijs, 1998, 17. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. apollo.lv
  2. Latvijas Vēstnesis, 19.09.2000 Nr. 325/326 (2236/2237)
  3. edruva.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites, kurās pieminēta Švābes A. darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]