Viensēta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viensēta Vidzemē

Viensēta ir Austrumeiropas, tostarp arī Latvijas, lauku apvidos izplatīts individuālās apbūves veids, kas ietver dzīvojamo un saimniecības ēkas, kā arī vairākus hektārus zemes. Viensēta savu apzīmējumu ieguvusi, jo atrodas savrupi no citām viensētām vai ciemiem.

Latvijā saskaņā ar "Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu" viensēta ir viena no trim apdzīvoto vietu veidiem (līdzās pilsētai un ciemam). Viensēta ir savrupa viena dzīvojamā ēka vai savrupas vairākas dzīvojamās ēkas, kā arī ar šo ēku vai ēkām funkcionāli saistītās saimniecības ēkas teritorijā, kur zemi primāri izmanto lauksaimniecības vai mežsaimniecības vajadzībām. Viensētas statusu piešķir pašvaldības dome, apstiprinot viensētai nosaukumu.[1]

Latviešu tradicionālā viensēta ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Visi Latvijas teritorijā pastāvošie viensētu veidi vienkopus šodien ir apskatāmi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viensētu rašanās un attīstība cieši saistāma ar lauksaimniecību un lauksaimniecisko ražošanu. Pirmās netiešās norādes par viensētu pastāvēšanu Latvijas teritorijā ir atrodamas Indriķa hronikā, kur minēts, ka senie latgaļi labprātāk dzīvojuši atstatus viens no otra nevis plašākās apmetnēs.

Viensētas Latvijā izveidojās vēlāk nekā ciemi, bet zemes izmantošanā tām bija arī ciema kopienai raksturīgas iezīmes (kopējas ganības, pļavas u.c.). Straujāk, īpaši Kurzemē un Vidzemē, viensētas sāka veidoties 15.-16. gs. līdz ar muižu saimniecību paplašināšanos un ciema kopienas nozīmes mazināšanos.19.gs.vidū viensētas dominēja Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, bet Latgalē daudzi ciemi (sādžas) tika sadalīti viensētās tikai Latvijas agrāras reformas laikā 20. gs. 20. gados. Reformas rezultātā visā Latvijā tika izveidotas 54 128 jaunsaimniecības 928 757 ha kopplatībā. Šo jaunsaimniecību plānojumu jau daudz mazākā mērā noteica reģionālās atšķirības, tradīcijas un sociālekonomiskie apstākļi, jo valsts piedāvāja daudzus gatavus ēku paraugprojektus. Tādejādi, nosacīti, Latvijas viensētas ir iedalāmās divas pamatkategorijās: vecsaimniecības, kas bija ierīkotas pirms 1. pasaules kara un agrārās reformas rezultātā radušās jaunsaimniecības.

Pēc padomju okupācijas, piespiedu kolektivizācijas rezultātā, sākās Latviešu tradicionālās viensētas noriets. Viensētas tika pasludinātas par kapitālisma un privātīpašuma paliekām un to iedzīvotāji tika mudināti pārcelties uz pilsētām vai jaunbūvētiem kolhozu centriem (t.s. strādnieku ciemati). Nereti notika arī viensētu ēku fiziska pārvietošana uz tuvāko ciematu. Šo procesu rezultātā Latvijas tradicionālā kultūrainava ievērojami izmainījās un viensētu skaits padomju okupācijas gados strauji samazinājās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]