Jānis Ivanovs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par komponistu. Par citām jēdziena Ivanovs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Ivanovs
Jānis Ivanovs
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 9. oktobrī
Valsts karogs: Krievija Preiļi, Krievijas Impērija
Miris 1983. gada 27. martā (76 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Profesionālā informācija
Žanrs simfoniskā mūzika
Mācības Latvijas Valsts konservatorijā

Jānis Ivanovs (1906. gada 9. oktobris — 1983. gada 27. marts) bija Latvijas komponists. PSRS un Latvijas PSR tautas mākslinieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1906. gada 9. oktobrī netālu no Preiļiem — Babru sādžā. Jānis Ivanovs ir trešais (kopumā no pieciem) bērniem vecticībnieku Andreja un Tatjanas ģimenē. Tēvs Andrejs bija kalpojis Cariskās Krievijas armijā, kur apgūtās tehniskās iemaņas viņš izmantoja turpmākajā dzīvē — remontējot telegrāfa līnijas. Andrejs un Tatjana Ivanovi bija reliģiozi un inteliģenti cilvēki. Vecumdienās Andrejs Ivanovs iesaistījās vecticībnieku baznīcas darbībā, kur Tatjana Ivanova bija darbojusies jau no jaunības gadiem.

Savus pirmos dzīves gadus Jānis Ivanovs pavada dzimtajā Latgalē, bet Pirmā pasaules kara laikā ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vitebsku un vēlāk uz Smoļensku. Par Ivanova pirmo mūzikas skolu kļūst Smoļenskas dzelzceļnieku kluba studija, kur 12 gadus vecais zēns mācās klavieru spēli un dzied altu kluba jauktajā korī. 1920. gadā ģimene atgriežas Latvijā. No 1924. līdz 1931. gadam Ivanovs studē Latvijas Valsts konservatorijā (tajā skaitā pie Jāzepa Vītola). Pēc tam līdz 1933. gadam papildina savas zināšanas Latvijas Valsts konservatorijas praktiskās komponēšanas klasē.

No 1931. gada strādā par Latvijas Radio simfoniskā orķestra diriģentu. 1944. gadā sāk pasniegt Latvijas Valsts konservatorijā. Šo darbu viņš veic līdz pat savas dzīves nogalei. Kopš 1945. gada strādā par Latvijas Radio māksliniecisko vadītāju. Reizē darbojas arī LPSR Radioraidījumu un TV komitejā (līdz 1963. gadam). 1955. gadā kļūst par profesoru. Pedagoga darbības posmā pasniedzis kompozīciju vairākiem vēlāk slaveniem mūziķiem, kuru vidū ir Juris Karlsons, Raimonds Pauls un citi. No 1950. līdz 1958. gadam PSRS Augstākās Padomes deputāts. 1965. gadā iegūst PSRS Tautas mākslinieka goda nosaukumu. Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts 1959. un 1970. gadā.

Jānis Ivanovs mirst 1983. gada 28. martā, 76 gadu vecumā. Apglabāts Rīgā, Meža kapos.

Komponista dzimto māju vietā Babros uzstādīts piemineklis.

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ivanova daiļradei raksturīgs laikmetīgums, idejiska mērķtiecība un tautiskums un dabas poetizācija, paralēles ar cilvēka mūžu. Viņa diapazons sniedzās no liriskiem simfoniskiem tēlojumiem līdz dramatiski konfliktējošam simfonismam gadsimta otrajā pusē.

Ivanova pirmā ievērojamā publikācija - "IDO himna", kuru kopmonists sacerējis 16 gadu vecumā. Darbs ieguvis 1. vietu konkursā Vīnē un kļuva par internacionālās valodas IDO lietotāju himnu.

Jāņa Ivanova daiļrade nosacīti iedalāma divos periodos - pirmās neatkarīgās Latvijas laikā un Padomju varas laikā sacerētie darbi. Neatkarīgās Latvijas laikā tapušie ievērojamākie Ivanova darbi - pirmās trīs simfonijas (attiecīgi 1933., 1935., 1938.g.), "Koncerts čellam ar orķestri" (1938.g.), simfoniskie tēlojumi "Padebešu kalns" (1938.g.), "Varavīksna" (1939.g.), svīta "Latgales ainavas", kā arī daudzi vokālās kamermūzikas darbi. Šajā laika posmā tapušie vokālie darbi tematiski pārsvarā ir par komponista dzimtās Latgales un Latvijas dabas krāšņumu un ļaužu dzīvi. Šajos darbos pausts patriotisms un cildenums, kā dēļ padomju okupācijas laikā daudzus darbus ir aizliegts izpildīt un izdot lasītājiem no bibliotēku krājumiem nošu materiālus. Ivanovs rakstījis mūziku galvenokārt Antona Austriņa, Raimonda Bebra un Tāļa Matīsa dzejai. Tā pat sastopami darbi ar Raiņa u.c. dzejnieku dzeju.

Līdz ar Padomju okupācijas sākumu, vērojamas arī izmaiņas komponista daiļradē. Darbs, ar kuru sākas Ivanova padomju perioda daiļrade ir "Svinīgā prelūdija" (pirmatskaņojums 1940. gada 6. novembrī, Leonīda Vīgnera vad.). Kā rakstīts L. Kārkliņa grāmatā "Simfoniskie darbi latviešu mūzikā" - Jānis Ivanovs ar prieku sveica Padomju varas atjaunošanos Latvijā. Jau pirmajos legālajos Oktobra svētkos 1940. gada 6. novembrī Latvijas PSR Operas un baleta teātrī skanēja "Svinīgā prelūdija" simfoniskajam orķestrim - komponista velte Lielās Oktobra socialistiskās revolūcijas 23. gadadienai.

1948. gada 10. februāra lēmums "Par formālisma nosodījumu Padomju mūzikas kultūrā" tiešā mērā ietekmēja Ivanova Piektās simfonijas (1945. g.) negatīvo izvērtējumu. Bija nepieciešams nepārprotams lojalitātes apliecinājums jaunajai varai, slavinājums "taisnīguma" uzvarai.

Ar spilgtām remarkām aiz katras daļas, 1949. gadā tiek publicēta "6. simfonija (Latgales simfonija)", kura ļauj padomju režīmam dzirdēt to, ko tas vēlas. Pretēji iepriekšējo autora skaņdarbu padomju varas negatīvajam novērtējumam, sestā simfonija tiek novērtēta ļoti atzinīgi.

6. Latgales simfonijas raksturojums komponista vārdiem (joprojām nezināms ir fakts vai šie ir paša Ivanova rakstīti komentāri, vai tos rakstījis muzikologs Arvīds Darkevics):

  1. daļa - "Sensenajā verdzības jūgā saistīta manas dzimtās Latgales vienkāršā un sirsnīgā tauta. Bet brīvības tieksmes tauta glabā sirdī nākotnes cīņām."
  2. daļa - "Par spīti smagajai dzīvei, tautas dvēsele glabā neizsīkstošus optimisma avotus. Tautas radītās dziesmas un dejas sniedz prieku un mierinājumu drūmajās dienās."
  3. daļa - "Skaista ir manas dzimtās zemes daba, daiļi Latgales ezeri un mežiem klātie kalni. Bet cilvēku laime, skaistās dabas un cilvēku labklājības harmonija vēl ir nākotnes sapnis, kas pazib kā vilinājums. Neatlaidīgi skan Latgales zemnieku stabules skumjā meldija"
  4. daļa - "Tautas spēki gatavojas brīvības cīņai. Nav viegli nospiestai tautai apvienoties un sacelties atklātā cīņā pret apspiedējiem. Lielā krievu tauta brālīgi atbalsta tautas centienus. Pār Latgales ezeriem un kalniem skan latgaliešiem tuvā, skaidrā un brīvā krievu dziesma, kas nes brīvi un laimi manai tautai. Zemnieku stabules melodija skan tagad vareni un spēcīgi. Sensenais verdzības jūgs nokratīts, atbrīvotie tautas spēki ceļas pretī laimīgai dzīvei. Pār Latgali atausis brīvības rīts."

Kopumā sarakstījis 21 simfoniju. Pirmo simfoniju "Simfonija poēma" Jānis Ivanovs saraksta [[1933]]. gadā. 1949. gadā sarakstītā "Latgales simfonija" 1950. gadā iegūst PSRS Valsts prēmiju, bet 1969. gadā sarakstītā "Symphonia humana" 1970. gadā saņem Latvijas PSR Valsts prēmiju. Pēdējo - 21. simfoniju komponists nepaspēj pabeigt. Ar tās pabeigšanu nodarbojas Jāņa Ivanova skolneiks Juris Karlsons, par ko viņš tiek apbalvots ar Jāņa Ivanova prēmiju.

Bez tam sarakstījis svītu "Latgales ainavas" (1936), simfoniskās poēmas "Padebešu kalns" (1938), "Varavīksna" (1939) un "Lāčplēsis" (1957). Viņa veikums ir arī skaņdarbi instrumentālajā kamermūzikā, klavierdarbi, kora un solo dziesmas, koncerti dažādiem instrumentiem un orķestriem. Rakstījis arī mūziku kinofilmām "Salna pavasarī" (1955) un "Zvejnieka dēls" (1957).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]