Pāriet uz saturu

Komunarka (poligons)

Vikipēdijas lapa
Nošaušanas poligons "Komunarka"
Расстре́льный полиго́н «Коммуна́рка»
Iebraucamie vārti 2012. gadā
Vispārēja informācija
Atvēršana 1930. gads
Atrašanās vieta Maskavas apgabals
Valsts Krievija
Koordinātas 55°34′45″N 37°27′21″E / 55.57917°N 37.45583°E / 55.57917; 37.45583
Find a Grave Kommunarka Mass Execution Site

Nošaušanas poligons "Komunarka" (krievu: Расстре́льный полиго́н «Коммуна́рка») bija masu slepkavību vieta mežā netālu no Komunarkas ciemata Kalugas šosejas 24. kilometrā Maskavā, kas ierīkota Lielā terora laikā un izmantota PSRS politisko ieslodzīto nogalināšanai līdz 1950. gadiem.[1] Līdz pat 1990. gadu beigām ar dzeloņstiepļu žogu apjoztais nāves lauks kā VDK "specobjekts" tika apsargāts.[2]

Kamēr slepkavību vilnis nebija sasniedzis masveidīgu mērogu, upurus apraka dažādās Maskavas kapsētās. Maskavas NKVD galvenās ēkas, Lubjankas laukumā, pagrabā nošautos kremēja un sabēra kopējā kapā Dmitrija Donskoja klostera kapsētas teritorijā. Daudzkārt palielinoties politiskā terora upuru skaitam, kopš 1936. gada NKVD sāka izmantot divus jaunus objektus — Piemaskavas NKVD poligonu Butovā un bijušā NKVD priekšnieka Jagodas vasarnīcas teritoriju NKVD palīgsaimniecībā "Komunarka".[3]

Netālajā Sv. Jekaterinas klosterī 30.—40. gados ievācās īpašs slepens politiskais cietums «Suhanovka».[4] Pirmie apbedījumi NKVD apsargātajā Komunarkas "specobjektā" veikti 1937. gada 2. septembrī. Sākumā kapus ar lāpstu racis kāds vietējais iedzīvotājs, bet drīz vien, strauji pieaugot nošauto skaitam, tranšeju rakšanai sāka izmantot kāpurķēžu ekskavatoru «Комсомолец».[5] Pēc nakts eksekūcijām tranšejas ar nogalinātajiem aizbēra ar buldozeru.[6]

Pēc oficiālā Krievijas Federālā drošības dienesta ekspertu komisijas 1993. gada vērtējuma Komunarkas masu kapos aprakti no 10 līdz 14 tūkstošiem cilvēku, no kuriem zināmi apmēram 5000 no 1937. gada 2. septembra līdz 1941. gada 16. oktobrim nogalināto vārdi, ieskaitot latviešu izcelsmes padomju virsniekus Jēkabu Alksni, Robertu Apini, Juri Aploku, Ernestu Apogu,[7] Augustu Bergholcu,[8] Jāni Bērziņu (Pēteri Ķuzi), Reinholdu Bērziņu, Feliksu Ingauni, Frīdrihu Kalniņu, Jēkabu Petersu, Jukumu Vācieti.[9] Te aprakts arī F. Bernovskis, J. Beika, Eduards Bērziņš, Jānis Bērziņš (Ziemelis), Jūlijs Daniševskis, Maksis Dumpis, Aleksandrs Eiduks, Rūdolfs Endrups, Kārlis Kurševics, Rūdolfs Kirhenšteins, Vilhelms Knoriņš, J. Laroze, J. Lasis, Konstantīns Mežulis, Kārlis Podnieks, A. Ratnieks, Jānis Rudzutaks, R. Salna, K. Saulitis, E. Stūrits, E. Šillers, V. Štrauss un citi, pavisam vairāk nekā 300 latviešu.[3]

Pēc citiem datiem šeit apraktas līdz 30 tūkstošu cilvēku mirstīgās atliekas.[1] Daudzās neskaidrības un nepilnības sarakstos un dokumentācijā FDD darbinieki skaidroja ar to, ka "specobjekti" bija NKVD pakļautībā un nošauto aprakšana daudzos gadījumos varēja notikt bez īpašu pavadzīmju noformēšanas.

Ārzemnieku nogalināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nemarķētajās tranšejās aprakti vismaz 11 dažādu valstu pilsoņi — Kominternes darbinieki, politiskie emigranti no Vācijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Rumānijas, Francijas, Turcijas, Bulgārijas, Somijas, Ungārijas.

1941. gada 10. jūlijā šeit tika nogalināti visi Mongolijas valdības locekļi, kas bija apcietināti un aizvesti uz PSRS 1939. gadā.[10]

Latvijas politiķu un virsnieku nogalināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunarkas poligonā nošauti daudzi ievērojami okupētās Latvijas pilsoņi: [11]

Krievijas Svēto Jaunmocekļu baznīca
Piemineklis NKVD Komunarkā nogalinātajiem Mongolijas valdības locekļiem

Lielā terora upuru apbedījumu vietu meklējumus Perestroikas laikā veica politisko represēto nevalstiskās organizācijas, tai skaitā biedrība "Memoriāls", Maskavas žurnālisti un citi entuziasti. Tikai pēc VDK arhīvu atvēršanas kļuva iespējams šo apbedījumu vietu dokumentēt. Mūsdienās pie poligona uzcelta pareizticīgo Krievijas Svēto Jaunmocekļu baznīca (храм Святых новомучеников и исповедников российских в Коммунарке).[2][12]

2002. gadā tika atklāts piemineklis nogalinātajiem Mongolijas valdības locekļiem, bet vēl arvien nav uzstādītas piemiņas zīmes 1941. gadā noslepkavotajiem Latvijas valstsvīriem, karavīriem un kultūras darbiniekiem, ko savā vēstulē lūdza Latvijas politiski represēto apvienība un atbalstīja Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija.[13]

  1. 1,0 1,1 Мария Лукина. Вотчина НКВД — спецобъект «Коммунарка» 09.07.2008[novecojusi saite] (krieviski)
  2. 2,0 2,1 «Приход Преображенской церкви в п. Коммунарка Московской области». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 25. janvārī. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  3. 3,0 3,1 Arvīds Auns-Urālietis. «Maskavas kapu lauki». In Dzintra Vīksna. Latviešu saraksti (1929.-1938.). Austrumu latviešu biedrība, 1998. 41.—52. lpp. ISBN 9984-9316-0-9.
  4. Juris Ekšteins. «Latviešu ģenerāļi krita Piemaskavā». tvnet.lv, 2007. gada 29. jūnijs. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  5. Экскаваторы «Комсомолец» и МI-ДВ-0,35 Arhivēts 2012. gada 11. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  6. Бутово-Коммунарка часть 2[novecojusi saite]
  7. 1937. gada novembrī nošauto saraksts no old.memo.ru
  8. «Расстрелы в Москве. К. Красноармейская ул.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 28. februārī. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  9. Мемориал: расстрельные списки Коммунарки (krieviski)
  10. «Такая спокойная Монголия (Неизвестные кошмары 20 века)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. novembrī. Skatīts: 2012. gada 3. augustā.
  11. Juris Ekšteins. Maskavas “ierēdņu pilsēta” uz Latvijas ģenerāļu kauliem www.ir.lv, 2012. gada 28. jūnijā
  12. Николай Фигуровский. Спецобъект Монастырь. Грехи чекистов замолят монахи? Известия, 11.10.2007 Arhivēts 13.09.2011, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  13. Aizsardzības ministrija atbalsta ideju par piemiņas zīmes izveidošanu Maskavā Diena, 2010. gada 8. jūnijā

Koordinātas: 55°34′45″N 37°27′21″E / 55.57917°N 37.45583°E / 55.57917; 37.45583