4. Valmieras kājnieku pulks

4. Valmieras kājnieku pulka karogs.

4. Valmieras kājnieku pulka karoga otrā puse ar devīzi un simboliem (stūros).

4. Valmieras kājnieku pulks bija Latvijas Bruņoto spēku 2. Vidzemes kājnieku divīzijas vienība (1919—1940).

Izveide

Pulka formēšana sākās 1919. gada 18. februārī Tērbatā. Sākotnēji tā nosaukums bija 1. Valmieras kājnieku pulks, bet augustā tas ieguva savu turpmāko nosaukumu.

Piedalīšanās kaujās

18. februārī Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji Tallinā ar Igaunijas Pagaidu valdību noslēdza līgumu, ka jaunformējamās latviešu daļas pakļausies igauņu armijas virspavēlniekam, līdz igauņu-latviešu karaspēks nesasniegs līniju Limbaži-Valmiera-Smiltene-Alūksne. No 21. līdz 27. februārim Valkas un Rūjienas novados jaunveidojamajā Valmieras pulkā mobilizēja 1461 kareivi un instruktoru, marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākamajās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 22. martā Rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis). 1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Apmēram puse no jauniesauktajiem bija dienējuši Krievijas Impērijas armijā, bet ceturtā daļa latviešu strēlniekos. Parastā piederības zīme latviešu karaspēka vienībām bija balts apsējs ar divām sarkanām šķērssvītrām uz kreisās rokas piedurknes. Virsnieki valkāja bijušos krievu virsnieku formas ar speciālu vairogu Latvijas krāsās uz uzplečiem un kokardi Latvijas karoga krāsās pie cepures.

Marta beigās 1. Valmieras kājnieku pulks devās uz fronti, no 31. marta cīnījās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā pret lieliniekiem Vidzemē. No 1919. gada aprīļa sākuma Valmieras pulks kopā ar Igaunijas armiju cīnījās pret Padomju Latvijas armijas uzbrukumu Vēravas un Valkas virzienā, bet mēneša beigās arī Rūjienas virzienā. Kaujā pie Melnupes Valmieras pulkam kopā ar igauņu karaspēka daļām izdevās apturēt uzbrukumu, bet 25. aprīlī lielinieki ieņēma Rūjienu, no kurienes virzījās uz Valku no ziemeļrietumiem. Pie Ērģemes igauņu un latviešu daļas apturēja pretuzbrukumu un 1. maijā atguva Rūjienu. Sekmīgās mobilizācijas rezultātā 18. maijā no Valmieras pulka rezerves bataljona, ko komandēja Krišjānis Berķis, nodalīja 2. Cēsu kājnieku pulku. Ziemeļlatvijas brigādes vienības 26. maijā sasniedza Strenčus un Valmieru. No 19. līdz 23. jūnijam Valmieras pulks Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā kopā ar Igaunijas armijas 3. divīziju uzvarēja Cēsu kaujās un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 6. jūlijā ienāca Rīgā. 15. jūlijā Latvijas Apsardzības ministrs un bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja saformēt Vidzemes divīziju ar Valmieras pulku, Cēsu pulku un Rīgas pulku.

No 1919. gada oktobra 4. Valmieras kājnieku pulks pulkvežleitnanta Bojāra vadībā piedalījās Bermonta spēku sakaušanā. Pēc tam turpināja cīņas pret lieliniekiem Latgalē līdz pat Brīvības cīņu beigām. Latvijas Brīvības cīņās krita 70 pulka karavīri.

Pēc Brīvības cīņu beigām 1920. gada oktobrī 4. Valmieras kājnieku pulks tika pārvietots uz Rīgu, kur 2. Vidzemes kājnieku divīzijas sastāvā kā garnizona pulks pastāvēja līdz Latvijas okupācijai, kad tika ieskaitīts Tautas armijā un nedaudz vēlāk beidza savu eksistenci.

Devīze

“Pirms dzimtenei dēli spēj brīvību pirkt, būs karogam varoņu asinīs mirkt.”

Komandieri

4. Valmieras kājnieku pulka komandieris pulkvedis R. Kļaviņš lasa karavīra svinīgo solījumu (1928).

• pulkvežleitnants J. Jansons (1919. 18.II — 1.XI)
• pulkvežleitnants K. Bojārs (1919.1.XI — 1922.1.IV)
• pulkvežleitnants A. Kalējs (1922.1.IV — 8.XI)
• pulkvedis R. Kļaviņš (1922.8.XI — 1931.VI)
• pulkvedis Ž. Bahs (1931.VI — 1934.27.VII)
• pulkvedis J. Skujiņš (1934.27.VII — 1940 VI)

Apbalvojumi

Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 178 pulka karavīriem.

Literatūra

• Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture. II sējums, Rīga. 2006.
• Latvijas Brīvības cīņas 1918—1920, Enciklopēdija. Rīga, 1999.
• Jēkabsons E. Latvijas armijas jātnieku vienības 1919.—1921. gadā//Latvijas kara muzeja gadagrāmata. 2005. — Nr. V
• Pētersons A. Cēsu operācija// Militārais apskats 1994. — Nr. 2.