5. Cēsu kājnieku pulks
5. Cēsu kājnieku pulks bija Latvijas Bruņoto spēku 2. Vidzemes kājnieku divīzijas vienība (1919—1940).
Izveide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pulks saformēts 1919. gada 18. maijā kā 2. Cēsu kājnieku pulks, no 7. augusta — 5. Cēsu kājnieku pulks, tam pievienots arī Rezerves bataljons un 1. Valmieras kājnieku pulka rezerves rota.
Piedalīšanās kaujās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā 1. jūnijā Cēsu pulks piedalījās Valmieras un pēc tam Cēsu atbrīvošanā no lieliniekiem. Pulka sastāvā bija divas rotas un Skolnieku rota, kurām nebija neviena ložmetēja vai lielgabala. 6. jūnijā pulkam atkal nācās atstāt Cēsis, pilsētu ieņēma Niedras valdībai pakļautais Baltijas landesvērs. Cēsu pulks no 7. līdz 15. jūnijam bāzējas Liepas muižā, kur to ātri papildināja tuvākajos apriņķos mobilizētie vīrieši un tā sastāvs pieauga līdz 2300 kareivjiem. No 19. līdz 23. jūnijam Cēsu pulks kopā ar Igaunijas armijas 3. divīziju uzvarēja Cēsu kaujās un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 6. jūlijā ienāca Rīgā.
15. jūlijā Latvijas Apsardzības ministrs un bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja saformēt Vidzemes divīziju ar Valmieras pulku, Cēsu pulku un Rīgas pulku. No 1919. gada oktobra 5. Cēsu kājnieku pulks piedalījās Bermonta spēku sakaušanā un Latgales atbrīvošanas kaujās. Brīvības cīņās krita 120 pulka karavīri.[1]
Pēckara gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1921. gada marta atradās Rīgā garnizona dienestā. Kādu laiku pulka kazarmas un apmācības laukums atradās Ata ielā Grīziņkalnā.[2] Pērnavas ielas/Grīziņkalna kazarmas no 1897. līdz 1903. gadam projektējis Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Georgs Šmēlings. Pēc Latvijas okupācijas tajās atradās vācu Stalag 350 karagūstekņu nometnes daļa (1941. – 1944.), notika Vācijas kara aviācijas Smagās 385. zenītartilērijas diviziona Latviešu 4807. baterijas formēšana (1944. g.), izvietojās Sarkanās armijas Latvijas divīzija (1945.–1946.), PSRS Bruņoto spēku Baltijas kara apgabala štāba daļa (20. gadsimta 50.– 70. gadi) un PSRS Aizsardzības ministrijas karaspēka daļa Nr. 41582 (20. gadsimta 80. gadi – 1994.), kā arī Baltijas kara apgabala štāba orķestris (1960. – 1991.). Ata ielā 5 (agrāk Ata ielas 1 2. stāvā) atrodas Latvijas Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestris (no 1994), bet Ata ielā 1 no 1994. gada atrodas Latvijas Nacionālā arhīva Personāla dokumentu valsts arhīvs.[3]
Devīze
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]“Par Tēviju.”
Komandieri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- pulkvežleitnants K. Berķis (1919. 23. III — 15. VII)
- kapteinis K. Pencis (1919. 15. VII — 1920.4. I)
- pulkvežleitnants J. Liepiņš (1920.4. I — 1921. VIII)
- pulkvedis F. Virsaitis (1921.12. VII — 1934. 21. VI)
- pulkvedis Ž. Bahs (1934. 28. VII — 1936.21. V)
- pulkvedis P. Hasmanis (1936.28. V — 1937. 22. XII)
- pulkvedis A. Tone (1937. 22. XII — 1939. 29. XI)
- pulkvedis R.Ž. Briesma (1939. 29. XI — 1940 VI)
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 98 pulka karavīriem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Uniformoloģija Latvijā
- ↑ «Grīziņkalna ielu katalogs». Cita Rīga (latviešu). Skatīts: 2024-04-11.
- ↑ «LNA PDVA 25 gadu jubilejai veltīta izstāde - Latvijas Nacionālais Arhīvs». eresursi.arhivi.gov.lv. Skatīts: 2024-04-11.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture. II sējums, Rīga. 2006.
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920, Enciklopēdija. Rīga, 1999.
- Jēkabsons E. Latvijas armijas jātnieku vienības 1919.-1921. gadā//Latvijas kara muzeja gadagrāmata. 2005. — Nr. V
- Pētersons A. Cēsu operācija// Militārais apskats 1994. —Nr. 2.
| ||||||||||||||||||||||||||
