Pāriet uz saturu

Vegānisms

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vegāns)

Vegānisms ir filozofiska nostāja un dzīvesveids, kura atbalstītāji cenšas neizmantot dzīvniekus pārtikai, apģērbam, izklaidei vai citiem nolūkiem.[1][2] Vegāni izvairās no jebkāda veida dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas.[3] Visbiežākie šādas izvēles iemesli ir ētiski apsvērumi saistībā ar dzīvnieku tiesībām vai labturību, apkārtējo vidi un veselību, kā arī garīgi un reliģiski apsvērumi.[2][4][5]

Latvijas Republikas Veselības ministrija ir atzinusi, ka veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs un augu valsts pārtikas produkti spēj sniegt cilvēkam visas nepieciešamās uzturvielas.[6] Arī pasaulē lielākā uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” piekrīt, ka sabalansēts vegānisks uzturs ir veselīgs visos vecuma posmos,[7] kā arī mazina sirds slimību, audzēju un citu veselības problēmu riskus,[8] tomēr arī brīdina, ka nesabalansēts vegānu uzturs var radīt kalcija, joda, B12 un D vitamīnu nepietiekamību.[8]

Saskaņā ar 2014. un 2015. gadā veiktām aptaujām visvairāk cilvēku, kas sevi uzskata par vegāniem, ir Izraēlā, 5%,[9] bet starp 0,2%[4] un 1,3%[10] ASV un starp 0,25%[5] un 0,4%[11] Apvienotajā Karalistē.

Definīcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds vegāns tika atvasināts no vārda "veģetārietis" (angļu: vegetarian) 1944. gadā, kad Elsija Šriglija (Elsie Shrigley) un Donalds Vatsons (Donald Watson) Apvienotajā Karalistē dibināja Vegānu biedrību, jo bija neapmierināti ar to, ka vārds "veģetārisms" ir sākts saistīt arī ar piena produktu lietošanu.[12] Viņi savienoja vārda "vegetarian" pirmos trīs un pēdējos divus burtus, radot vārdu "vegan", ko uzskatīja par "veģetārieša sākumu un galamērķi".[12][13] Vegānu biedrība vegānismu definē šādi:

Vārds "vegānisms" apzīmē tādu cilvēku filozofiju un dzīvesveidu, kuri cenšas izvairīties - cik tas ir praktiski iespējami - no jebkādas izmantošanas un vardarbības pret dzīvniekiem pārtikas, apģērba vai jebkura cita mērķa dēļ, turklāt atbalsta tādu alternatīvu metožu attīstīšanu, kurās neizmanto dzīvniekus un kas nes labumu cilvēkiem, dzīvniekiem un apkārtējai videi. Attiecībā uz uzturu tas nozīmē, ka vegāni nelieto nekādus produktus, kas pilnībā vai daļēji iegūti no dzīvniekiem.[1]

Arī citas vegānu biedrības piedāvā līdzīgas definīcijas.[14][15][16]

Dzīvnieku izcelsmes produkti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Dzīvnieku izcelsmes produkti

Cilvēki, kas ir vegāni ētisku apsvērumu dēļ, neatbalsta dzīvnieku izmantošanu nekādu preču ieguvei.[17] Daži pazīstamākie dzīvnieku izcelsmes produkti ir gaļa (t.sk. zivs gaļa un citi jūras dzīvnieki), olas, piena produkti, medus, kažokādas, āda, vilna un zīds.[3] Dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti ir, piemēram, želatīns, lanolīns, himozīns, sūkalas, kazeīns, bišu vasks, zivju līme un šellaka.[3]

Dzīvnieku izcelsmes vielas ir neskaitāmu produktu sastāvā un tiek izmantotas vēl daudzu citu produktu ražošanā, kaut arī galaproduktā šo vielu var nebūt.[18][19][20] Daudzu šādu produktu izcelsme ir neskaidra,[21][22] tie var arī nebūt dzīvnieku izcelsmes,[23] un uz precēm, kas nav pārtikas produkti, var nebūt norādīti.[18] Kaut arī daļa vegānu cenšas izvairīties no visām šīm sastāvdaļām, organizācija Vegan Outreach norāda, ka "tas var būt pārāk dārgi un laikietilpīgi — censties izvairīties no visām mazos daudzumos izmantotajām un nenorādītajām dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām" un tāpēc izvēlēties "tādu rīcību, kas ir "vislabākā ciešanu novēršanai", ir daudz svarīgāk, nekā atpazīt un izvairīties no ikkatras šādas sastāvdaļas.[24][25]

Par atsevišķiem produktiem tomēr vienprātības nav, piemēram, medus un zīds ir dzīvnieku izcelsmes produkti, tomēr daļa cilvēku, kas sevi uzskata par vegāniem, tos lieto.[26]

Ētiskie apsvērumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Dzīvnieku aizstāvības ētika

Vegāni uzskata, ka dzīvnieku turēšana nebrīvē, izmantošana un nogalināšana ir neētiska.

Vegānisma ētikas centrālais jautājums ir — vai cilvēki drīkst izmantot un nogalināt pārējo sugu būtnes? Vegānismu mēdz raksturot kā priekšnoteikumu dzīvnieku izmantošanas pārtraukšanai un pretreakciju sudzismam jeb tādai attieksmei, kurā uz dažādu sugu būtnēm attiecina atšķirīgas tiesības, balstoties tikai uz sugu atšķirības faktu. Tādēļ vegānisma aizstāvji nereti atsaucas uz atbrīvošanas un cilvēktiesību kustībām — feminismu, antirasismu, antifašismu u.c., kas vēršas pret citiem diskriminācijas veidiem.

Šajās diskusijās nošķir tiesību jeb deontoloģisko pieeju un utilitārisma jeb seku ētikas pieeju. Ievērojami autori — filosofi Toms Rīgens, Pīters Singers un tiesību profesors Gērijs Frensione. Amerikāņu feministe Kerola Adamsa devusi ieguldījumu šajā tēmā, analizējot to, kā patērētāji "priekšmetisko" (objectify) dzīvniekus, kurus izmanto pārtikā.

Toms Rīgens raksta, ka dzīvnieki ir būtnes, kurām piemīt pašvērtība,[27] un tāpēc tām ir arī morālas pamattiesības, no kurām būtiskākās ir tiesības uz cienīgu izturēšanos[28] un "tiesības netikt pakļautiem kaitējumam", ko var pārkāpt tikai gadījumos, kad to atsver citi derīgi morāles principi.[29][30] Viņš apgalvo, ka "lopkopība, kādu mēs to pazīstam, ir netaisnīga", pat ja dzīvniekus audzē "humāni",[31][32] tādēļ "tiem, kas, pērkot gaļu, atbalsta pašreizējo lopkopību, ir morāls pienākums pārtraukt to darīt".[33]

Gērijs Frensione norāda, ka dzīvnieku spēja just ir pietiekams iemesls, lai tie būtu morāli respektējami. "Visām justspējīgām būtnēm jābūt vismaz vienām tiesībām — tiesībām nebūt par kāda īpašumu" un "tam, ka izmantojam dzīvniekus, nav nekāda morāla attaisnojuma". Cilvēkiem, kam rūp dzīvnieku tiesības, vegānisms būtu jāuzskata par morālu pamatpienākumu (moral baseline).[34]

Pīters Singers, kurš pārstāv utilitārisma pieeju, uzskata, ka "nav nekāda morāla attaisnojuma" dzīvnieku ciešanu ignorēšanai. Ja dzīvniekiem ir kādas intereses, tad tās jāvērtē vienlīdzīgi ar tādām pašām cilvēku interesēm, un, ja tas nenotiek, šāda rīcība dēvējama par sudzismu.[35] Balstoties uz šādu uzskatu par interešu novērtēšanu, Singers raksta, ka dzīvnieku izmantošana pārtikai "kļūst problemātiska — īpaši, ja dzīvnieka miesa ir drīzāk greznība, nevis nepieciešamība".[36] Singers neapgalvo, ka dzīvnieku nonāvēšana vienmēr ir nepareiza rīcība, bet, ka no praktiskā skatpunkta ir "labāk noraidīt dzīvnieku izmantošanu pārtikai vispār, ja vien tas nav jādara izdzīvošanas dēļ".[37] Tādēļ viņš aizstāv gan vegānismu, gan fermu apstākļu uzlabošanu kā līdzekļus dzīvnieku ciešanu mazināšanai.[38][39]

Organizācijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vegānu organizācijas pauž uzskatu, ka dzīvniekiem ir noteiktas tiesības un ir neētiski tās pārkāpt.[40][41] Par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem tiek uzskatītas rūpnieciskās lopkopības metodes,[42][43][44] eksperimenti ar dzīvniekiem,[3][45] kā arī dzīvnieku izmantošana izklaidei, piemēram, cirkā,[46] vēršu cīņās, kā arī suņu un gaiļu cīņās, rodeo,[47] zoodārzos u.tml.[48]

Kritika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oregonas Štata universitātes piejaucēto dzīvnieku bioloģijas (animal science) profesors Stīvens Deiviss (Steven Davis) apgalvo, ka no Toma Rīgena aprakstītā mazākā kaitējuma principa obligāti neizriet vegāna uztura izvēle.[49] Deiviss norāda, ka pastāv neveģetāri uztura veidi, kuros "iespējams, ietu bojā mazāk dzīvnieku", nekā iet bojā intensīvajā labības audzēšanā, kas nepieciešama veģetāram uzturam. Viņš uzsver, ka, pārejot uz uzturu, kura pamatā ir atgremotājdzīvnieku gaļa, ASV ik gadu nogalinātu aptuveni par 380 līdz 450 miljoniem dzīvnieku mazāk, nekā pārejot uz vegānu uzturu. Tāpēc "cilvēkiem varētu būt morāls pienākums pāriet uz uzturu, kam pamatā ir augu izcelsmes produkti plus ganībās audzētu atgremotājdzīvnieku produkti".[50]

Geivriks Metenijs (Gaverick Matheny), kurš ir Mērilendas Universitātes doktorants lauksaimniecības ekonomikā, uzskata, ka Deivisa argumentācijā ir vairākas būtiskas kļūdas, ieskaitot dzīvnieku nāvju skaita aprēķinu un to, ka "dzīvniekiem nodarīto kaitējumu" viņš maldīgi uzskata par to pašu, kas ir "bojā gājušo dzīvnieku skaits". Metenijs piezīmē, ka Deivisa priekšlikums ir pavisam tālu no ASV dominējošās lauksaimniecības un apgalvo, ka uz vienu patērētāju vegāna uztura ieguvei ietu bojā mazāk dzīvnieku, nekā pieņemot Deivisa modeli.[51]

Veselības aspekti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vegānu uztura piramīda (Ziemeļamerikas dietologu variants). Klikšķiniet, lai palielinātu attēlu.

Latvijas Republikas Veselības ministrija[6] un pasaulē lielākā pārtikas un uztura speciālistu organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” piekrīt, ka sabalansēts vegāns uzturs ir veselīgs jebkurā vecuma posmā, kā arī grūtniecēm un zīdaiņiem.[7]

1991. gadā ASV Ārstu komisija par atbildīgu medicīnu (Physicians Committee for Responsible Medicine) nosauca četras veselīgam uzturam nepieciešamas pārtikas produktu grupas, starp kurām nebija dzīvnieku izcelsmes produktu.[52] Paziņojumā tika ieteikts vegāniem un veģetāriešiem dienā ēst vismaz 3 noteiktas porcijas dārzeņu (t.sk. zaļo lapu dārzeņus, piemēram, brokoļus un tumši dzeltenos un oranžos, piemēram, burkānus); 5 noteiktas porcijas pilngraudu produktu (maize, rīsi, makaroni); vismaz 3 porcijas augļu un 2 porcijas pākšaugu (pupiņas, zirņi, lēcas).[52]

2003. gadā Ziemeļamerikas uztura speciālisti izstrādāja nedaudz atšķirīgas veselīga vegānu uztura vadlīnijas,[53] piemēram, tajās ieteikts lietot vairāk pākšaugu nekā 1991. gada norādījumos (skatīt attēlu pa labi).

Plusi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa dietologu uzskata, ka tradicionālais rietumnieku uzturs (kam raksturīgs augsts "sarkanās gaļas", taukvielu, saldumu un smalko miltu patēriņš) ir kaitīgs veselībai un ka vegāns uzturs ir ieteicamāks variants —[54][55] daļēji tāpēc, ka vegānu uzturā ir pietiekami daudz augļu un dārzeņu, lai sasniegtu šo produktu ieteicamo patēriņu.

Uz vegānu uzturu attiecas arī veģetāra uztura plusi veselībai — saskaņā ar ASV un Kanādas uztura speciālistu organizāciju atzinumu uztura veidos, kuros nav gaļas, ir mazāk piesātināto taukskābju, holesterīna un dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, bet vairāk ogļhidrātu, šķiedrvielu, magnēzija, kālija un antioksidantu, piemēram, C un E vitamīnu un fitoķīmisko elementu.[8] Cilvēkiem, kas neēd gaļu, kopumā novērots mazāks ķermeņa masas indekss — tas saistīts arī ar zemāku mirstības līmeni no išēmiskās sirds slimības, zemāku holesterīna līmeni asinīs, zemāku asinsspiedienu un 2. tipa diabēta risku, kā arī mazāku prostatas un resnās zarnas vēža risku.[8]

1999. gadā piecu pētījumu kopsavilkumā, kurā tika salīdzināts rietumvalstu veģetāriešu un gaļas ēdāju mirstības līmenis, noskaidroja, ka vegānu un regulāru gaļas ēdāju mirstība neatšķiras. Pētījumā atklājās arī, ka veģetāriešu un to cilvēku, kuri gaļu ēda neregulāri, mirstības līmenis ir zemāks.[56] 2003. gadā veiktā pētījumā par britu veģetāriešiem (t.sk. vegāniem) tika iegūti līdzīgi mirstības līmeņa rezultāti.[57]

2006. gadā veiktā pētījumā noskaidrojās, ka cilvēkiem, kas slimo ar 2. tipa diabētu, vegāns uzturs, kurā ir zems tauku līmenis, ļāva samazināt svaru, holesterīna līmeni, un tas notika veiksmīgāk, nekā ievērojot Amerikas Diabēta asociācijas ieteikto uzturu.[58]

Riski

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daļa no vegāna uztura pamatelementiem — dažādi augļi, dārzeņi, rieksti un graudaugi.

Atsevišķas uzturvielas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan organizācija “Academy of Nutrition and Dietetics” atzīst, ka vegānu uzturs ir veselīgs,[8] tomēr nesabalansēta vegāniska uztura dēļ var rasties, piemēram, vitamīna B12,[59] D vitamīna,[60] kalcija,[60][61] joda[62] un omega-3 taukskābju[63] nepietiekamība. Šo uzturvielu trūkumam var būt nopietnas sekas, t.sk. anēmija,[64] rahīts[65] un kretīnisms[66] bērniem un osteomalācija (kaulu atmiekšķēšanās)[65] un hipotiroīdisms (vairogdziedzera nepietiekama aktivitāte)[66] pieaugušajiem.

Vitamīns B12
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vitamīnu B12 veido baktērijas, kas atrodas uz augiem, taču augu valsts uzturs netiek uzskatīts par drošu šī vitamīna avotu, jo cilvēku uzturā lietotie augļi, dārzeņi, pākšaugi un citi produkti parasti tiek rūpīgi nomazgāti.[64][67][68] B12 trūkums var radīt nopietnus veselības traucējumus — anēmiju un nervu sistēmas problēmas.[69] Kaut arī klīnisks B12 deficīts vegāniem novērots reti,[64] ja cilvēks ilgu laiku pirms kļūšanas par vegānu nav pastiprināti uzņēmis šo vitamīnu, tad tā krājumi var būt nepietiekami.[70] 2002. gadā veiktā laboratorijas pētījumā tika noskaidrots, ka pazemināts B12 un dzelzs līmenis biežāk sastopams vegāniem, nekā lakto- vai ovolaktoveģetāriešiem.[71]

Vegānu biedrība (Vegan Society), dzīvnieku aizstāvju grupa Vegan Outreach un citi vegāniem iesaka regulāri lietot ar B12 vitamīnu bagātinātus produktus vai uztura bagātinātājus.[72][73][74] Kaut arī mēdz uzskatīt, ka šis vitamīns uzņemams ar tādiem produktiem kā tempē, jūraszāles, spirulīna, organiski audzēti produkti, nemazgāti augļi, dārzeņi un zaļumi, un to sintezē arī zarnās esošās baktērijas, šie avoti nav atzīti par drošiem.[64][75][76]

Kalcijs un D vitamīns
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vegāniem tiek ieteikts dienā apēst trīs noteiktas porcijas ar kalciju bagātas pārtikas, piemēram, bagātināto sojas pienu un vajadzības gadījumā lietot uztura bagātinātājus.[8][60] Oksfordas Universitātē veikts pētījums liecina, ka vegāniem, salīdzinot ar gaļas ēdājiem un veģetāriešiem, ir paaugstināts kaulu lūzuma risks — visticamāk tāpēc, ka tie uzņem mazāk kalcija, — jo vegāniem, kas kalciju uzņēma pietiekami daudz, šis risks bija līdzīgs kā pārējām grupām.[61][77]

Grāmatas "Ķīnas pētījums" (The China Study) autori norāda uz osteoporozes saistību ar dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu, jo tie, salīdzinot ar augu izcelsmes olbaltumvielām, palielina skābuma līmeni asinīs un audos, un organisms to neitralizē ar kaulus veidojošā kalcija palīdzību.[78] Autori arī atzīmē, ka "Ķīnas pētījumā, kas veikts lauku teritorijā, kur dzīvnieku izcelsmes produkti veido tikai ap 10% uzņemto olbaltumvielu, kaulu lūzumu līmenis ir tikai piektdaļa no ASV līmeņa".[79]

Gaišādaini cilvēki pietiekamu D vitamīna daudzumu var nodrošināt ik pāris dienas 15 līdz 30 minūtes uzturoties saules gaismā. Tumšādainiem cilvēkiem vajag daudz vairāk saules gaismas, lai sagādātu tādu pašu šī vitamīna daudzumu. Reģionos, kur saules gaisma (īpaši ziemās) pieejama mazāk, tiek ieteikts lietot uztura bagātinātājus.[65][67][80] Par drošiem D vitamīna avotiem ir atzīti ar to bagātināti produkti (kas satur no rauga iegūtu D2 vitamīnu) un atsevišķi sēņu veidi.[81]

Jods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Joda papildu uzņemšana var būt nepieciešama valstīs, kur sāls parasti netiek bagātināta ar jodu.[72] Jodu var uzņemt arī ar praktiski visiem vegānu multivitamīniem vai regulāri lietojot uzturā laminārijas (jūras kāpostus).[62][72]

Grūtniecība un bērni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV Nacionālais Veselības institūts (National Institute of Health) ir atzinis, ka "ar pienācīgu pārtikas izvēli vegānie uztura veidi var būt atbilstoši jebkura vecuma bērniem".[82] Arī Amerikas Dietoloģijas asociācija (American Dietetic Association) atzīst, ka labi saplānots vegāns uzturs ir "piemērots visiem dzīves posmiem, ieskaitot grūtniecību un zīdīšanu",[8] taču iesaka mātēm, kas ir vegānes, lietot uzturā dzelzs, vitamīnu D un B12 bagātinātājus.[83][84] Vitamīna B12 trūkums zīdīšanas laikā tiek saistīts ar veselības (t.sk. neiroloģiskām) problēmām bērniem.[85][86] Daži pētījumi liecina, ka vegānēm, kas ir grūtnieces un zīdītājas, vajadzētu papildus uzņemt arī omega-3 taukskābes un α-linolēnskābi, jo vairumā vegāno uztura veidu šo elementu ir maz; ieteicams papildus uzņemt arī ar vielmaiņu saistīto cervonskābi, kas ir būtiska redzes attīstībai.[87] Ir novērots, ka mazuļiem, kuru mātes lieto vegānu uzturu, piedzimstot ir mazāks ķermeņa svars,[88] un pastāv piecas reizes mazāka iespējamība, ka piedzims dvīņi, nekā tiem vecākiem, kas uzturā lieto dzīvnieku izcelsmes produktus.[89]

Ar nesabalansētu vegānu uzturu tiek saistīti arī atsevišķi zīdaiņu nepareizas barošanas gadījumi, kā arī letāli gadījumi,[90][91][92][93][94] tādējādi izraisot kritiku par bērnu barošanu ar vegānu uzturu.[95][96] Runājot par vegānisma kritizēšanu, ārste Eimija Lanū (Amy Lanou), kas bija lieciniece vienā no šīm lietām, norādīja, ka "bērna nāvē nav vainojams vegānisks uzturs", bet tas, ka "bērnam netika pietiekami dota jebkāda pārtika".[97]

Ēšanas traucējumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas Dietoloģijas asociācija norāda, ka veģetāri uztura veidi varētu būt biežāk sastopami tādu pieaugušo vidū, kam ir ēšanas traucējumi, taču pierādījumi liecinot, ka nevis šāds uzturs rada ēšanas traucējumus, bet gan drīzāk "cilvēki mēdz izvēlēties veģetārus uztura veidus, lai nomaskētu jau pastāvošus traucējumus".[8] Citi pētījumi un dietologu izteikumi to apstiprina.[98][99][100]

Resursi un vide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liellopu audzēšana (īpaši, ja tas notiek masveidā) tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem cēloņiem siltumnīcas efektu radošajām gāzēm.

Lai gan no apsvērumiem par dabas resursiem un ekoloģiju neizriet nepieciešamība pilnībā atteikties no dzīvnieku produktiem, vides ietekmju pētījumi uzrāda, ka tā varētu būtiski mazināt resursu patēriņu un kaitējumu videi.[101][102][103] Lopkopība tiek saistīta ar straujajām klimata izmaiņām, ūdens piesārņojumu, zemes noplicināšanu un bioloģiskās daudzveidības mazināšanu.[103][104][105] Uzturam, kura pamatā ir dzīvnieku izcelsmes produkti, tiek izmantots vairāk zemes,[105][106] ūdens,[107] un enerģijas nekā vegāniskam uzturam.[105][108][109]

Paredzamais dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa pieaugums jaunattīstības valstīs rada jaunus izaicinājumus lauksaimniecībai. Datu avots

"Pasaulei nākamajos pāris gadsimtos jārada 5 miljardus vegānu vai arī jātrīskāršo ražīgums, nepalielinot zemes platības." Hadsona institūta Globālo Pārtikas Jautājumu centra direktors Deniss Eiverijs (Dennis Avery)

Pasaules Bankas, Eiropas Savienības, ASV Starptautiskās Attīstības aģentūras, ANO Pārtikas un Lauksaimniecības organizācijas un citu organizāciju veidotais kopprojekts The Livestock, Environment And Development Initiative 2006. gada ziņojumā norādīja uz lopkopības saistību ar kaitējumu videi. Paziņojumā "Lopkopības garā ēna"[110] secināts, ka lopkopības sektors (galvenokārt govis, vistas un cūkas) ir kļuvis par vienu no 2 vai 3 galvenajiem veicinātājiem mūsdienu nopietnākajām ekoloģijas problēmām. Tas ir viens no lielākajiem cēloņiem siltumnīcas efektu radošajām gāzēm — atbildīgs par 18% no visas pasaules gāzu izmešiem, izsakot CO2 ekvivalentos. Salīdzinoši pasažieru transports ir atbildīgs tikai par 12% šo gāzu.[111] Lopkopības dēļ rodas 65% cilvēku darbības dēļ radītā slāpekļa oksīda (kas globālās sasilšanas procesu veicina 296 reizes vairāk, salīdzinot ar CO2) un 37% no visa cilvēku dēļ radītā metāna (kas globālo sasilšanu veicina 23 reizes vairāk). Šos datus apstiprina arī 2007. gadā medicīnas žurnālā The Lancet publicēts raksts, kurā secināts, ka dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņa samazināšanai būtu jābūt galvenajai prioritātei — īpaši t.s. attīstītajās valstīs, kur šādas pārmaiņas būtiski nāktu par labu arī veselības uzlabošanai.[112]

2006. gadā veiktā pētījumā tika aprēķināts, ka cilvēks, kas no tradicionālā rietumnieku uztura pārietu uz vegānu, samazinātu CO2 izmešu daudzumu par 1485 kg ik gadu.[113]

Starptautiskā institūta IIASA (The International Institute for Applied Systems Analysis) pārstāvji norāda, ka kaut arī vairumā attīstīto valstu gaļas ražošanai industriālās lopkopības apstākļos izmanto mazefektīvas labības izbarošanas metodes, nav tā, ka gaļas ražošana visos gadījumos būtu uzskatāma par zemes mazefektīvu izmantošanu, piemēram, tādās valstīs kā Ķīna un Brazīlija. Tā kā daļa no izaudzētās labības nav piemērota cilvēkiem, to var izbarot gaļai audzētajiem dzīvniekiem, tādējādi paaugstinot efektivitāti.[114][115] Turklāt siltumnīcas efektu radošās gāzes rodas ne vien lopkopības, bet arī, piemēram, rīsu audzēšanas rezultātā.[116][117]

Jaunattīstības valstīs — īpaši Āzijā un Āfrikā fosilo kurināmo dzīvnieku transportēšanai izmanto reti. Piemēram, aitas un kazas barojas ganībās un salmu ķīpas liellopu vajadzībām tiek sagādātas, izmantojot ratus vai līdzīgus pārvietošanās līdzekļus. Tikai dažas attīstītajās valstīs izmantotās gaļas ražošanas metodes sastopamas arī jaunattīstības valstīs. Dzīvnieki nereti tiek aizganīti līdz nokaušanas vietai (izņemot mājputnus), līdz ar to fosilā kurināmā patēriņš šajās valstīs ir salīdzinoši neliels.[118]

2007. gadā veiktā pētījumā, kurā tika salīdzināta zemes platību izmantošana dažādu uztura veidu nodrošināšanai, tika secināts, ka kaut arī veģetārajiem uztura veidiem bija nepieciešama mazāka zemes platība uz vienu cilvēku, tāds zema tauku satura uztura veids, kurā ietilpst nedaudz gaļas un piena produktu (mazāk par 2 uncēm (~50 g.), kas ir daudz mazāk, nekā vidēji vienā dienā apēd, piemēram, amerikāņi), var nodrošināt uzturu nedaudz lielākam cilvēku skaitam no vienādas zemes platības nekā veģetārie uztura veidi, jo dzīvniekiem baroto labību var izaudzēt mazāk auglīgās zemes platībās nekā graudus, ko audzē cilvēku uzturam.[119][120] Ņemot vērā, ka parasti vegāns uzturs ir ar nelielu tauku saturu, savukārt vairums gaļu saturošo uztura veidu ir ar vidēju vai augstu tauku saturu (pētījumā noskaidrojās, ka amerikāņi vienā dienā vidēji apēd 5,8 unces (~175 g.) gaļas), pētījumā tika pierādīts, ka vidējā vegānu uztura nodrošināšanai zemes platības tiek izmantotas aptuveni trīs reizes efektīvāk nekā vidējā gaļēdāju uztura nodrošināšanai.

Līdzīgi uztura veidi un dzīvesveidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vegāna budistu ēdiena piemērs dzenbudistu templī Japānā.

Skatīt arī: Veģetārisms reliģijā

Tādi uztura veidi kā svaigēšana un frutārisms ir saistīti ar vegānismu, tomēr tie būtiski atšķiras no vegānisma — svaigēdāji uzturā nelieto nekādus dzīvnieku izcelsmes produktus, kā arī neko, kas apstrādāts temperatūrā, kas augstāka par 46 °C. Frutārieši uzturā lieto tikai augu augļus,[121] tādējādi neiznīcinot pašu augu. Arī vairākas reliģiskās grupas regulāri vai konkrētos gadījumos piekopj līdzīgu uztura veidu, piemēram, atsevišķu budisma tradīciju pārstāvji,[122] pareizticīgie kristieši,[123] džaini,[124] hinduisti,[125] sikhi, rastafarieši,[126] un Septītās dienas adventisti.[127]

Demogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažās valstīs ir pieejama informācija par vegānu skaitu.

Eiropa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gadā Apvienotās Karalistes Pārtikas standartu aģentūra (Food Standards Agency) paziņoja, ka 5% aptaujāto sevi uzskata par veģetāriešiem vai vegāniem. Kaut arī 29% no šiem 5% apgalvoja, ka izvairās no jebkādiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, tikai 5% norādīja, ka izvairās arī no piena produktiem.[5] Saskaņā ar šiem datiem 2002. gadā Apvienotajā Karalistē bija aptuveni 0,25% vegānu. 2005. gadā laikraksts The Times ziņoja, ka valstī ir aptuveni 250 000 vegānu, kas ir aptuveni 0,4% no kopējā iedzīvotāju skaita.[11]

1990. gados veiktās aptaujas un pētījumi liecina, ka Zviedrijā ir aptuveni 0,27 līdz 1,6% vegānu.[128] Vācijā 2008. gada "Nacionālais uztura patēriņa pētījums" (National Study on Food-Consumption) liecināja, ka valstī vegānu ir 0,1% sieviešu vidū un 0,05% vīriešu vidū.[129] Nīderlandes vegānisma asociācija ir paziņojusi, ka Nīderlandē ir aptuveni 16 000 vegānu, kas veido aptuveni 0,1% no iedzīvotāju kopskaita.[130]

ASV

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gadā žurnāla Time un CNN veiktā aptaujā noskaidrojās, ka 4% no pieaugušajiem amerikāņiem sevi uzskata par veģetāriešiem, un 5% no tiem sevi uzskata par vegāniem, kas ir aptuveni 0,2% no ASV pieaugušajiem iedzīvotājiem.[4] 2006. gadā veiktā aptaujā, iedzīvotājiem bija piedāvātā pārtikas produktu sarakstā jānorāda, kurus produktus tie nelieto (atšķirībā no citām aptaujām, kur tiek jautāts, par ko cilvēki sevi uzskata). Aptaujas rezultāti liecināja, ka no 1000 aptaujātajiem 1,4% ir uzskatāmi par vegāniem, jo tie norādīja, ka nekad nelieto gaļu, olas, piena produktus un zivis vai citus jūras dzīvniekus. Vīriešu vidū šādu cilvēku bija 1,4%, bet sieviešu vidū 1,3%.[10]

Vegānā virtuve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī proporcionāli maz, nacionālo virtuvju ēdienkartēs atrodami arī vegāni ēdieni, piemēram, Āzijas ēdienos izmanto tofu, tempeh un kviešu produktu seitanu.[131][132][133][134] Vairumu recepšu, kurās tradicionāli ir iekļauti dzīvnieku izcelsmes produkti, var pielāgot, aizvietojot tos ar augu izcelsmes produktiem. Piemēram, govs piena vietā var lietot riekstu, graudu, rīsu vai sojas pienu[134][135] un olas var aizstāt ar ābolu mērci vai cieti saturošiem produktiem, atkarībā no receptes.[134][135][136] Vegāni, kam patīk gaļas iztrādājumu garšavai tekstūra, var lietot t.s. "mākslīgās gaļas" jeb "gaļas imitācijas" iztrādājumus, ko izgatavo, piemēram, no sojas, dārzeņiem, graudaugiem, lēcām utt. Šie produkti, piemēram, veģetārie hamburgeri, "maltā gaļa", desas u.c. atbilstoši pagatavoti izskatās un garšo visai līdzīgi gaļas produktiem.[134][137]

  • Vegāna aveņu-bumbieru torte
    Vegāna aveņu-bumbieru torte
  • Dārzeņi ar tofu
    Dārzeņi ar tofu
  • Saldumi ar šokolādi
    Saldumi ar šokolādi
  • Auzu cepumi ar šokolādi un rozīnēm
    Auzu cepumi ar šokolādi un rozīnēm
  • Tomātu biezzupa
    Tomātu biezzupa
  • Lēcu plācenīši ar salātiem un kartupeļu biezputru
    Lēcu plācenīši ar salātiem un kartupeļu biezputru
  • Rieksti, rozīnes un žāvēti augļi - veselīgas uzkodas
    Rieksti, rozīnes un žāvēti augļi - veselīgas uzkodas

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Memorandum of Association of the Vegan Society» (PDF). About Us. Vegan Society. 1979-11-20. 1. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-20. Skatīts: 2010-06-09.
  2. ↑ 2,0 2,1 Joanne Stepaniak. Being Vegan. McGraw-Hill Contemporary, 2000. 2,6,17,148-150. lpp. ISBN 978-0737303230.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Vegan». Mirriam-Webster Dictionary. Skatīts: 2017-04-14.«Veganism». Cambridge Advanced Learner’s Dictionary & Thesaurus. Skatīts: 2017-04-14. «Definition of veganism». The Vegan Society. Skatīts: 2017-04-14.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «Time/CNN Poll: Do you consider yourself a vegetarian?». Time Magazine. 2002-07-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-06-08. Skatīts: 2006-10-30.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 «Types and quantities of food consumed: Vegetarian/vegan» (PDF). National Diet & Nutrition Survey: Adults aged 19 to 64, Volume 1 2002. Food Standards Agency. 11, 23. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-07-01. Skatīts: 2006-10-30.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Veselības ministrija: veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs». Skatīts: 2012-02-29.
  7. ↑ 7,0 7,1 "Vegetarian Diets". Journal of the American Dietetic Association 103 (6): 748–765. 2003.online copy available Arhivēts 2012. gada 13. novembrī, Wayback Machine vietnē.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 Craig, WJ; Mangels, AR; American Dietetic, Association (June 2003). "Position of the American Dietetic Association and Dietitians of Canada: Vegetarian diets". Journal of the American Dietetic Association 103 (6): 748–765. Arhivēts no oriģināla 2012. gada 13. novembrī. Atjaunināts: 2012. gada 18. novembrī.
  9. ↑ Ben Sales, "Israelis growing hungry for vegan diet", The Times of Israel, 17 October 2014.Veidne:Pb Yuval Avivi, "Is Tel Aviv's vegan craze here to stay?, Al-Monitor, 6 March 2014.Veidne:Pb Tova Cohen, "In the land of milk and honey, Israelis turn vegan", Reuters, 21 July 2015.
  10. ↑ 10,0 10,1 «How Many Adults Are Vegetarian?». Vegetarian Journal. Vegetarian Resource Group. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-16. Skatīts: 2007-03-18.
  11. ↑ 11,0 11,1 «Donald Watson». Times Online. Times Newspapers Ltd. 2005-11-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-01-12. Skatīts: 2006-09-15.
  12. ↑ 12,0 12,1 «Vegan Society: History». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-12-23. Skatīts: 2010-06-07.
  13. ↑ «Vegetarians in Paradise interview with Donald Watson». Vegetarians in Paradise Web Magazine. Vegetarians in Paradise. 2004-08-11. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-03-14. Skatīts: 2006-10-31.
  14. ↑ «What is Vegan?». American Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-03-17. Skatīts: 2006-09-15.
  15. ↑ «The Vegan Society of Aotearoa, New Zealand». Skatīts: 2010-06-07.
  16. ↑ «About Vegana». The Danish Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-11-02. Skatīts: 2006-10-30.
  17. ↑ «"What is Vegan?"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. martā. Skatīts: 2008. gada 22. augustā.
  18. ↑ 18,0 18,1 «Vegan FAQs». Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-04-08. Skatīts: 2007-03-11. Vai rafinētais cukurs ir vegānisks? Tas atkarīgs no tā, kā definējam vārdu "vegāns". Rafinētais cukurs nesatur dzīvnieku izcelsmes produktus un tādā ziņā ir vegānisks. ...Taču, ja vegānismu uztver plašāk, tad daudzi pazīstami produkti nav uzskatāmi par vegāniskiem. Piemēram, tērauds un vulkanizētā gumija tiek izgatavoti, izmantojot dzīvnieku taukus un daudzviet pazemes un virszemes ūdeņi tiek filtrēti caur kaula ogļu filtriem.
  19. ↑ «IVU FAQ: Drinks». International Vegetarian Union FAQ. International Vegetarian Union. 2006-08-03. Skatīts: 2007-03-11.
  20. ↑ «Information Sheet: Alcohol». Vegetarian Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-02-04. Skatīts: 2007-03-11. Tas, ka alkohola ražošanā tiek izmantoti dzīvnieku izcelsmes produkti, ir diezgan izplatīta lieta, nevis tāpēc, ka nav alternatīvu, bet gan tāpēc, ka tie vienmēr ir tikuši izmantoti un tāpēc, ka no patērētāju puses ir ārkārtīgi maz prasību izmantot alternatīvas metodes... Visvairāk dzīvnieku izcelsmes produkti tiek lietoti dzidrināšanas procesā, kaut arī tos lieto arī kā krāsvielas vai kā līdzekļus putu rašanās novēršanai.
  21. ↑ «IVU FAQ: Ingredients». International Vegetarian Union FAQ. International Vegetarian Union. Skatīts: 2006-10-30.
  22. ↑ «IVU FAQ: Animal Derived Ingredient List». International Vegetarian Union FAQ. International Vegetarian Union. 2006-08-03. Skatīts: 2007-03-10.
  23. ↑ «IVU FAQ: Maybe Animal Derived». International Vegetarian Union FAQ. International Vegetarian Union. 2006-08-03. Skatīts: 2007-03-10.
  24. ↑ «On Living With Compassion». Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-02. Skatīts: 2007-03-10. Mūsu vēlme pretoties un novērst nežēlību pret dzīvniekiem var palīdzēt noteikt, ko izvēlēties, kā arī nodrošināt vienkāršu un viegli saprotamu pamatojumu mūsu rīcībai. Jautājums nav "Vai tas ir vegānisks?", bet gan "Kā visveiksmīgāk novērst ciešanas?"
  25. ↑ «On Living With Compassion (Old version)». Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-04-05. Skatīts: 2007-03-10. Mēs ticam, ka definēt vegānismu kā izvairīšanos no konkrētiem "sliktajiem" produktiem, nav labākais veids, kā kaut ko sasniegt. Kad palūkojamies tuvāk, jebkura vegānisma definīcija, kuras pamatā ir "slikto" sastāvdaļu uzskaitījums, sadrūp pretrunās. Tāpēc mēs uzsveram, ka būt par vegānu pamatā nozīmē dzīvošanu tā, lai pārtrauktu nežēlību pret dzīvniekiem.
  26. ↑ «Is honey vegan?». Vegan FAQ's. Vegan Action. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-28. Skatīts: 2007-10-03. Tomēr daudzi vegāni nav pret tādu produktu lietošanu, kas iegūti no kukaiņiem, jo uzskata, ka kukaiņi neapzinās vai nejūt sāpes. Turklāt, pat ja kukaiņi apzinās sāpes, nav skaidrs, vai medus iegūšanai kukaiņiem tiek nodarīts lielāks kaitējums nekā dārzeņu audzēšanā, jo dārzeņu novākšanas un transportēšanas rezultātā netieši iet bojā daudzi kukaiņi.
  27. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights. Berkeley and Los Angeles, California : University of California Press, 1983. 244-245. lpp. ISBN 0-520-05460-1. …morāles objekti [būtnes, kam ir intereses] (piem., savvaļas dzīvnieki)… Šo iemeslu dēļ dzīves subjekta kritēriju var pamatot, norādot uz morālei relevanto līdzību starp morāles objektiem un morāles subjektiem, uz to līdzību, kas padara vienlīdzīgas pašvērtības piedēvēšanu gan saprotamu, gan arī nepatvaļīgu.
  28. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights, 1983. 327. lpp.
  29. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights, 1983. 328. lpp. Tika arī teikts, ka visiem morāles objektiem un morāles subjektiem ir primāras [prima facie] morālas pamattiesības, netikt pakļautiem kaitējumam.
  30. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights, 1983. 287. lpp. Teikt, ka šīs tiesības ir primāras tiesības, nozīmē, ka (1) šo tiesību ievērošana vienmēr ir morāli nozīmīga rīcība, un (2) jebkuram, kas kaitē citam vai pieļauj, ka citi kādam kaitē, jābūt spējīgam to attaisnot, (a) norādot uz citiem derīgiem [valid] morāles principiem un (b) pierādot, ka šie principi ir morālā ziņā svarīgāki par tiesībām netikt pakļautam kaitējumam šajā konkrētajā gadījumā.
  31. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights, 1983. 394. lpp. Šajā nodaļā tika iezīmētas dažas no tiesību pieejas implikācijām. Šādā skatījumā lopkopība, kādu mēs to pazīstam, ir netaisnīga (9.1), jo tajā pret dzīvniekiem neizturas ar tādu cieņu, kāda tiem pienākas.
  32. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights, 1983. 394. lpp. Lopkopība, kādu mēs to pazīstam, ir nepareiza rīcība ne tikai tāpēc, ka dzīvnieki tiek turēti šaurībā industriālajās fermās, bet arī tāpēc, ka, kaut arī tie tiek audzēti "humāni", to dzīves aizvien tiek pārtrauktas cilvēku interešu dēļ.
  33. ↑ Tom Regan. The Case for Animal Rights, 1983. 394. lpp.
  34. ↑ Gary Francione. «Mission Statement». Animal Rights: The Abolitionist Approach, 2006-12-27. Skatīts: 2007-05-29. Īsumā šo skatījumu varēu aprakstīt, sakot, ka visām justspējīgajām būtnēm būtu jābūt vismaz vienām tiesībām - tiesībām neūt par kāda īpašumu. … Šis skatījumas cenšas arī parādīt, ka dzīvnieku tiesību kustības morāles pamatprasība [moral baseline] ir vegānisms.
  35. ↑ Peter Singer. «Equality for Animals?». Practical Ethics (Second Edition izd.). Cambridge : Cambridge University Press, 1999 [1993]. 57–58. lpp. ISBN 0-521-43971-X. Ja būtne cieš, tad nav morāli attaisnojami neņem šīs ciešanas vērā. … Tieši tāpēc justspēja …ir vienīgā pamatojamā robeža, ko jāņem vērā, izvērtējot citu intereses. Līdz ar to …es saucu par sudzistiem tos, kas savas sugas interesēm piedēvē lielāku svaru gadījumos, kad rodas interešu konflikts ar citu sugu būtnēm.
  36. ↑ Peter Singer. «Equality for Animals?». Practical Ethics (Second Edition izd.). Cambridge : Cambridge University Press, 1999 [1993]. 62. lpp. ISBN 0-521-43971-X. Dzīvnieku izmantošana pārtikai, iespējams, ir vissenākais dzīvnieku izmantošanas veids. To var uzskatīt arī par galveno dzīvnieku izmantošanas veidu, par pamatakmeni, kas balsta uzskatu, ka dzīvnieki eksistē mūsu baudas un ērtības dēļ. Ja dzīvnieki pastāv sevis pašu dēļ, fakts, ka izmantojam viņus pārtikai, kļūst problemātisks — īpaši, ja dzīvnieka miesa ir drīzāk greznība nevis nepieciešamība.
  37. ↑ Peter Singer. «Taking Life: Animals». Practical Ethics (Second Edition izd.). Cambridge : Cambridge University Press, 1999 [1993]. 134. lpp. ISBN 0-521-43971-X.
  38. ↑ Catherine Clyne. «Singer Says». Satya, 10 2006. Skatīts: 2007-05-29. Ja esi izlasījis šo grāmatu, tad saproti, ka vegānisms ir labs risinājums daudzām ētiskām problēmām.
  39. ↑ Dave Gilson. «Chew the Right Thing». Mother Jones. The Foundation for National Progress, 2006-05-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-29. Skatīts: 2007-05-29. 1975. gadā viņš publicēja grāmatu "Dzīvnieku atbrīvošana", kas bija viens no pirmajiem darbiem, kas aizstāvēja dzīvnieku tiesības un kurā tika secināts, ka vegānisms ir ētiski pamatotākais uztura veids.
  40. ↑ «PETA's History: Compassion in Action». People for the Ethical Treatment of Animals. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-15. Skatīts: 2007-05-29. Organizacija PETA ("Cilvēki par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem") darbojas pēc vienkāršā principa, ka dzīvnieki nav paredzēti tam, lai mēs tos ēstu, vilktu mugurā, izmantotu eksperimentos vai izklaidei.
  41. ↑ «About Mercy for Animals». Mercy for Animals. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-05-31. Skatīts: 2007-05-29. Organizācija "Žēlsirdība pret dzīvniekiem" (Mercy For Animals) ir bezpeļņas organizācija, kas pauž uzskatu, ka dzīvnieki ir neaizvietojami indivīdi ar morāli nozīmīgām interesēm un līdz ar to arī tiesībām, tajā skaitā tiesībām būt brīvam no nevajadzīgām ciešanām.
  42. ↑ «Factory Farms». Why Vegan. Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-09-16. Skatīts: 2006-09-15.
  43. ↑ «Cruelty to Animals: Mechanized Madness». GoVeg.com. People for the Ethical Treatment of Animals. Skatīts: 2006-09-15.
  44. ↑ «Exploitation». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-05-27. Skatīts: 2007-05-29. Lielais vairums no šiem dzīvniekiem ir pavadījuši mūžu šauros, stresainos apstākļos industriālā fermā. Lielā saspiestība un fiziskā pārslodze palielina savainojumu un slimību risku. Viņi tikuši baroti ar nedabisku uzturu, kas izveidots ar nolūku palielināt produktivitāti, un daudzi ir pārdzīvojuši dažādas sāpīgas un traumatiskas procedūras.
  45. ↑ «Testing». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-05-29. Skatīts: 2010-06-07. Katru gadu miljoniem dzīvnieku tiek pakļauti šausminoši sāpīgiem eksperimentiem tikai tāpēc, lai cilvēkiem būtu jauna veida šampūni vai smaržūdeņi.
  46. ↑ «Circuses: Three Rings of Abuse». People for the Ethical Treatment of Animals. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-16. Skatīts: 2007-05-29. Greznas izrādes nomaskē to, ka dzīvnieki cirkā ir ieslodzītie, kas tiek piespiesti, draudot ar sodu, izpildīt tiem nepatīkamas, atkārtotas un nereti arī sāpīgas darbības.
  47. ↑ «Rodeo: Cruelty for a Buck». People for the Ethical Treatment of Animals. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-01. Skatīts: 2007-05-29. Patiesībā rodeo ir nekas vairāk kā manipulatīva cilvēku pārākuma pār citiem dzīvniekiem demonstrēšana, kas tiek pozicionēta kā izklaides veids.
  48. ↑ «Animal Rights Uncompromised: Zoos». People for the Ethical Treatment of Animals. Skatīts: 2007-05-29. Organizācija PETA neatbalsta zoodārzus, jo to krātiņi un šaurie apstākļi liedz dzīvniekiem apmierināt to pamatvajadzības. Zoodārza darbinieki attiecas pret dzīvniekiem kā pret precēm, jo tie tiek pirkti, pārdoti un aizdoti, pilnībā ignorējot nodibinātās attiecības.
  49. ↑ S.L. Davis. «The least harm principle suggests that humans should eat beef, lamb, dairy, not a vegan diet.». Proceedings of the Third Congress of the European Society for Agricultural and Food Ethics. EurSafe 2001. Food Safety, Food Quality and Food Ethics, 2001. 449–450. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-09-04. Skatīts: 2010-06-07. Tātad, pieņemot mazākā kaitējuma principu, kuru uzsver Rīgens, patiesībā mums būtu morāls pienākums izvēlēties nevis vegānismu, bet uzturu, kura pamatā ir atgremotājdzīvnieku gaļa.
  50. ↑ Davis S.L. (2003). "The least harm principle may require that humans consume a diet containing large herbivores, not a vegan diet" (PDF). Journal of Agricultural and Environmental Ethics 16 (4): 387–394. "Šī jautājuma tuvāks aplūkojums liecina, ka mazākā kaitējuma princips tiek vairāk īstenots, izmantojot tādas pārtikas ražošanas sistēmas, kas ietver augu lauksaimniecību un ganībās audzētu atgremotājdzīvnieku lauksaimniecību, nevis striktu uz augiem balstītu (vegānu) sistēmu."[novecojusi saite]
  51. ↑ Gaverick Matheny (2003). "Least harm: a defense of vegetarianism from Steven Davis’s omnivorous proposal". Journal of Agricultural and Environmental Ethics 16 (5): 505–511. Arhivēts no oriģināla 2008. gada 15. septembrī. Atjaunināts: 2008. gada 28. augustā. "Kaut arī, ņemot vērā pašreizējos dzīvnieku turēšanas apstākļus, izmantojot uzturā ganībās augušus dzīvniekus, to labturības apstākļi uzlabotos, Deiviss tomēr nepierāda, ka drīzāk tam būtu jādod priekšroka, nevis veģetārismam. Pirmkārt, Deiviss pieļauj kļūdu aprēķinos, jo izmanto kopējo, nevis vidēji uz vienu cilvēku nogalināto dzīvnieku skaitu; otrkārt, viņš koncentrējas uz nogalināto dzīvnieku skaitu atgremotāju un labības audzēšanas sistēmās un ignorē nozīmīgus apsvērumus par vienas un otras sistēmas dzīvnieku labturību; un, treškārt, viņš neņem vērā to dzīvnieku skaitu, kuriem tiek liegts eksistēt abās sistēmās. Pēc šo kļūdu novēršanas Deivisa arguments drīzāk darbojas par labu veģetāra uztura izvēlei."
  52. ↑ 52,0 52,1 "Vegetarian starter kit" Arhivēts 2010. gada 12. jūnijā, Wayback Machine vietnē., Physicians Committee for Responsible Medicine.
  53. ↑ "A new food guide for North American vegetarians Arhivēts 2009. gada 6. februārī, Wayback Machine vietnē." (PDF)
  54. ↑ Roger Segelken. «China Study II: Switch to Western diet may bring Western-type diseases». Cornell Chronicle, 2001-06-28. Skatīts: 2008-08-28.
  55. ↑ «China-Cornell-Oxford Project On Nutrition, Environment and Health at Cornell University». Division of Nutritional Sciences. Cornell University. Skatīts: 2006-09-15.
  56. ↑ Timothy, J; et al. (September 1999). "Mortality in vegetarians and nonvegetarians: detailed findings from a collaborative analysis of 5 prospective studies". American Journal of Clinical Nutrition 70 (3): 516S–524S. PMID 10479225. Atjaunināts: 2008-01-31.
  57. ↑ Key, Timothy J; et. al. (September 2003). "Mortality in British vegetarians: review and preliminary results from EPIC-Oxford". American Journal of Clinical Nutrition 78 (3): 533S–538S. PMID 12936946. Atjaunināts: 2008-01-31. "Secinājums - gan britu veģetāriešu, gan neveģetāriešu mirstības līmenis šajos trīs pētījumos izrādījās zemāks par mirstības līmeni valstī kopumā. Salīdzinājumi starp šīm grupām liecina, ka veģetāriešiem raksturīgs zemāks mirstības līmenis sirds išēmiskās slimības dēļ, nekā neveģetāriešiem, taču citu nāves cēloņu ziņā būtisku atšķirību nav."
  58. ↑ Barnard, Neal; Joshua Cohen, David J.A. Jenkins, Gabrielle Turner-McGrievy, Lise Gloede, Brent Jaster, Kim Seidl, Amber A. Green, and Stanley Talpers (08 2006). "A Low-Fat Vegan Diet Improves Glycemic Control and Cardiovascular Risk Factors in a Randomized Clinical Trial in Individuals With Type 2 Diabetes". Diabetes Care 29 (8): 1777–1783. doi:10.2337/dc06-0606. PMID 16873779. Atjaunināts: 2008-01-26.
  59. ↑ «Vegan Health: Vitamin B12». veganhealth.org. Vegan Outreach. 2006-07-26. Skatīts: 2007-02-23.
  60. ↑ 60,0 60,1 60,2 «Vegan Health: Bone Health». veganhealth.org. Vegan Outreach. 2007-01-09. Skatīts: 2007-02-23.
  61. ↑ 61,0 61,1 P Appleby; A Roddam, N Allen and T Key (02 2007). "Comparative fracture risk in vegetarians and nonvegetarians in EPIC-Oxford" (fee required). European Journal of Clinical Nutrition 61: 1400. doi:10.1038/sj.ejcn.1602659. PMID 17299475. Atjaunināts: 2007-02-25.
  62. ↑ 62,0 62,1 «Vegan Health: Iodine». veganhealth.org. Vegan Outreach. 2006-12-26. Skatīts: 2007-02-23.
  63. ↑ «Vegan Health: Fat». veganhealth.org. Vegan Outreach. 2007-02-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-18. Skatīts: 2007-02-23.
  64. ↑ 64,0 64,1 64,2 64,3 «What every vegan should know about vitamin B12». Vegan Society. Skatīts: 2010-06-07. Vitamin B12, whether in supplements, fortified foods, or animal products, comes from micro-organisms.
  65. ↑ 65,0 65,1 65,2 «Vegans and Vitamin D». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-05-27. Skatīts: 2010-06-07.
  66. ↑ 66,0 66,1 Steven Walsh. «Nutrition: Iodine». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-21. Skatīts: 2007-02-23.
  67. ↑ 67,0 67,1 Jack Norris, RD. «Staying a Healthy Vegan». Vegan Outreach, 2003-04-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-07. Skatīts: 2007-02-22.
  68. ↑ «Vitamin B12 Information Sheet». Vegetarian Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-08-22. Skatīts: 2007-02-22.
  69. ↑ «Vitamin B12 (cobalamin)». Merck Manual Home Edition. Skatīts: 2006-10-30.
  70. ↑ Jack Norris, RD. «Vegan Health: Myth about How Often Someone Needs B12». Vitamin B12: Are You Getting It?. Vegan Outreach, 2005-07-22. Skatīts: 2007-01-02.
  71. ↑ Obeid R, Geisel J, Schorr H, Hubner U, Herrmann W. (2002). "The impact of vegetarianism on some haematological parameters". Eur J Haematol. 69 (5–6): 275–9. doi:10.1034/j.1600-0609.2002.02798.x. PMID 12460231.
  72. ↑ 72,0 72,1 72,2 «Healthy choices on a vegan diet». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-06-23. Skatīts: 2010-06-07.
  73. ↑ Reed Mangels, Ph.D., R.D. «Vitamin B12 in the Vegan Diet». Vegetarian Resource Group. Skatīts: 2007-02-22.
  74. ↑ «Don't Vegetarians Have Trouble Getting Enough Vitamin B12?». Physicians Committee for Responsible Medicine. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-17. Skatīts: 2007-02-22.
  75. ↑ Jack Norris, RD. «Vegan Health: B12 in Tempeh, Seaweeds, Organic Produce, and Other Plant Foods». veganhealth.org. Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-11-03. Skatīts: 2007-02-22.
  76. ↑ Jack Norris, RD. «Vegan Health: Are Intestinal Bacteria a Reliable Source of B12?». veganhealth.org. Vegan Outreach. Skatīts: 2007-02-22.
  77. ↑ «Comparative fracture risk in vegetarians and nonvegetarians in EPIC-Oxford.». Skatīts: 2007-06-17.
  78. ↑ T. Colin Campbell. The China Study: The Most Comprehensive Study of Nutrition Ever Conducted and the Startling Implications for Diet, Weight Loss and Long-term Health. Benbella Books, 2006. 205. lpp. ISBN 1-932100-38-5. Skatīts: 2008-02-01.
  79. ↑ T. Colin Campbell. The China Study: The Most Comprehensive Study of Nutrition Ever Conducted and the Startling Implications for Diet, Weight Loss and Long-term Health. Benbella Books, 2006. 208. lpp. ISBN 1-932100-38-5. Skatīts: 2008-02-01.
  80. ↑ «Information Sheet: Vegan Nutrition». Vegetarian Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-07. Skatīts: 2007-02-22.
  81. ↑ «Dietary Supplement Fact Sheet: Vitamin D». United States National Institutes of Health, Office of Dietary Supplements. 2008-05-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-13. Skatīts: 2008-05-21.
  82. ↑ Messina, V; Mangels, AR (June 2001). "Considerations in planning vegan diets: children.". Journal of the American Dietetic Association 101 (6): 661–9. doi:10.1016/S0002-8223(01)00167-5. PMID 11424545. Atjaunināts: 2007-06-12.
  83. ↑ Lucia Lynn Kaiser, Lindsay Allen. «Nutrition and lifestyle for a healthy pregnancy outcome» (PDF). American Dietetic Association, 2002-05-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-10-07. Skatīts: 2010-06-07.
  84. ↑ ADA’s Public Relations Team. «The Vegetarian Mom-to-Be». American Dietetic Association, 2006-10-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-04. Skatīts: 2010-06-07.
  85. ↑ Kuhne T, Bubl R, Baumgartner R (1991). "Maternal vegan diet causing a serious infantile neurological disorder due to vitamin B12 deficiency". Eur J Pediatr 150 (3): 205–8. doi:10.1007/BF01963568. PMID 2044594.
  86. ↑ Weiss R, Fogelman Y, Bennett M (2004). "Severe vitamin B12 deficiency in an infant associated with a maternal deficiency and a strict vegetarian diet". J Pediatr Hematol Oncol 26 (4): 270–1. doi:10.1097/00043426-200404000-00013. PMID 15087959.
  87. ↑ Sanders TA (1999). "Essential fatty acid requirements of vegetarians in pregnancy, lactation, and infancy". Am. J. Clin. Nutr. 70 (3 Suppl): 555S–559S. PMID 10479231.
  88. ↑ Sanders TA (1999). "The nutritional adequacy of plant-based diets". The Proceedings of the Nutrition Society 58 (2): 265–9. PMID 10466165.
  89. ↑ Steinman, G. (05 2006). "Mechanisms of twinning: VII. Effect of diet and heredity on the human twinning rate." (PDF, fee required). Journal of Reproductive Medicine 51 (5): 405–10. PMID 16779988. Atjaunināts: 2007-02-25.[novecojusi saite]
  90. ↑ Greg Retsinas. «Couple Guilty Of Assault In Vegan Case». The New York Times (Arthur Ochs Sulzberger, Jr.), 2003. gada 5. aprīlis. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-11. Skatīts: 2007-07-17.
  91. ↑ Associated Press. «Vegan Parents Get Prison In Infant's Death». KSBW 8, 2007. gada 9. maijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-21. Skatīts: 2007-07-17.
  92. ↑ Susannah Nesmith, David Kidwell. «Parents jailed in baby's death». Miami Herald (Miami Herald Media Co.), 2003-06-07. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-04. Skatīts: 2007-09-17.
  93. ↑ Couple face questioning after vegan daughter suffers bone disease By Rob Davies 08/06/2008 The Telegraph
  94. ↑ How our vegan diet made us ill By Natasha Mann, 17 June, 2008 — The Independent
  95. ↑ Nina Planck. «Death by Veganism». The New York Times (Arthur Ochs Sulzberger, Jr.), 2007. gada 21. maijs. Skatīts: 2007-07-17.
  96. ↑ Emily Nipps. «Custody battle over quints questions vegan lifestyle». St. Petersburg Times, 2007. gada 25. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-29. Skatīts: 2007-07-17.
  97. ↑ Amy Joy Lanou. «Just the facts: A vegan diet is safe, healthy for infants». Houston Chronicle, 2007-06-25. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-30. Skatīts: 2007-09-17.
  98. ↑ Katherine Dedyna. «Healthy lifestyle, or politically correct eating disorder?». Victoria Times Colonist (CanWest MediaWorks Publications Inc.), 2004-01-30. Skatīts: 2006-10-30.[novecojusi saite]
  99. ↑ O'Connor MA, Touyz SW, Dunn SM, Beumont PJ (1987). "Vegetarianism in anorexia nervosa? A review of 116 consecutive cases". Med J Aust 147 (11–12): 540–2. PMID 3696039.
  100. ↑ Brenda Davis, Vesanto Melina. Becoming Vegan: The Complete Guide to Adopting a Healthy Plant-Based Diet. Healthy Living Publications, 2002. 224. lpp. ISBN 1-57067-103-6.
  101. ↑ Brown LR (1981). "World food resources and population: the narrowing margin". Population bulletin 36 (3): 1–44. PMID 12263473.
  102. ↑ «About Veganism: For the Environment». Vegan Action. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-10. Skatīts: 2007-05-29.
  103. ↑ 103,0 103,1 «Environmental Destruction». Why Vegan?. Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-05-31. Skatīts: 2007-05-29.
  104. ↑ Mosier AR, Duxbury JM, Freney JR, Heinemeyer O, Minami K and Johnson DE, (1998). "Mitigating Agricultural Emissions of Methane". Climatic Change 40 (1): 39–80. doi:10.1023/A:1005338731269.
  105. ↑ 105,0 105,1 105,2 «Factory Farming: Mechanized Madness». People for the Ethical Treatment of Animals. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-16. Skatīts: 2007-05-29. Industriālās fermas nodara kaitējumu arī videi. Tajās ik dienas tiek saražots milzīgs mēslu daudzums, kas galu galā nonāk upēs, ezeros un dzeramajā ūdenī. ... No visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes ASV 80% tiek izmantoti, lai audzētu pārtikā izmantotos dzīvniekus un barību tiem. ...lai saražotu mārciņu liellopu gaļas, nepieciešami 1250 galoni ūdens, savukārt tikai 235 galoni, lai saražotu mārciņu kviešu.
  106. ↑ «Environment: Land». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-07-02. Skatīts: 2010-06-07. Kopumā lopkopībā izmanto vairāk kā 2/3 lauksaimniecības zemes un 1/3 no visas zemes.
  107. ↑ «Environment: Water». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-07-02. Skatīts: 2010-06-07. Ņemot vērā visus šos datus, redzam, ka no kviešiem iegūstam 27,5 kcal par katru izlietoto ūdens litru, bet no liellopu gaļas tikai 0,76 kcal par katru litru ūdens. Tas nozīmē, ka (...) par katru no liellopu gaļas iegūto kaloriju tiek patērēts 36 reizes vairāk ūdens nekā par katru kaloriju, ko var iegūt no kviešiem.
  108. ↑ «Environment: Energy». Vegan Society. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-07-02. Skatīts: 2010-06-07. Uz augu izcelsmes produktiem balstīts uzturs patērē daudz mazāk enerģijas nekā uzturs, kura pamatā ir dzīvnieku izcelsmes produkti. Praktiski visa šī enerģija tiek iegūta no fosilā kurināmā, tādējādi padarot gaļas un piena produktu patēriņu par veicinošu faktoru gaisa piesārņojumam, paskābināšanās procesiem, naftas noplūdēm, dabiskās vides izpostīšanai un globālajai sasilšanai.
  109. ↑ «Resources». Why Vegan?. Vegan Outreach. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-05-20. Skatīts: 2007-05-29.
  110. ↑ «Livestock’s Long Shadow–Environmental Issues and Options». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-05-10. Skatīts: 2010-06-07.
  111. ↑ «Regulating car emissions: How tough will Canada be?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. janvārī. Skatīts: 2008. gada 24. janvārī.
  112. ↑ A. McMichael; J. Powles, C. Butler, R. Uauy. «Food, Livestock Production, Energy, Climate Change, and Health.» (PDF). Elsevier, 2007-09-13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-02-03. Skatīts: 2008-05-18.
  113. ↑ Eshel, G., and P.A. Martin (2006). "Diet, Energy and Global Warming" (PDF). Earth Interactions 10 (9): 1–17. doi:10.1175/EI167.1. Atjaunināts: 2010-06-07.
  114. ↑ NSW Department of Primary Industries — Feeding frosted cereal grain to ruminants
  115. ↑ «How harmful is animal protein consumption for the environment?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 3. novembrī. Skatīts: 2010. gada 7. jūnijā.
  116. ↑ «Methane Emission from Rice Fields — Wetland rice fields may make a major contribution to global warming by Heinz-Ulrich Neue». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 15. janvārī. Skatīts: 2008. gada 11. septembrī.
  117. ↑ Plants revealed as methane source By Tim Hirsch 11 January, 2006 — BBC
  118. ↑ Food for all — World food summit — Agricultural machinery worldwide
  119. ↑ Peters, Christian J.; Jennifer L. Wilkinsa and Gary W. Ficka (2007). "Testing a complete-diet model for estimating the land resource requirements of food consumption and agricultural carrying capacity: The New York State example". Renewable Agriculture and Food Systems (Cambridge University Press) 22 (02): 145–153. doi:10.1017/S1742170507001767. Atjaunināts: 2008-02-07.
  120. ↑ Susan Lang. «Diet for small planet may be most efficient if it includes dairy and a little meat, Cornell researchers report». Cornell Chronicle Online (Cornell University), 2007-10-04. Skatīts: 2008-02-07.
  121. ↑ «fruitarian. The American Heritage® Dictionary of the English Language: Fourth Edition. 2000». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 7. novembrī. Skatīts: 2022. gada 8. maijā.
  122. ↑ Karma Lekshe Tsomo (2006), Into the Jaws of Yama, Lord of Death: Buddhism, Bioethics, and Death, SUNY Press, ISBN 0-7914-6831-3
  123. ↑ «The Fasting Rule of the Orthodox Church». God is Wonderful in His Saints: Orthodox Resources. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-08-08. Skatīts: 2007-11-15.
  124. ↑ «The role of religion in protecting the Earth (Jainism and the environment: precursors of modern ecology)». Forum 2004: Parliament of the World's Religions. Universal Forum of Cultures. 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-11-18. Skatīts: 2007-02-22.
  125. ↑ Jyoti Mehta. «Veganism and Hinduism». The Young Indian Vegetarians. Skatīts: 2007-02-22.
  126. ↑ Campbell, M; W S Lofters, W N Gibbs (12 1982). "Rastafarianism and the vegans syndrome". British Medical Journal 285: 1617–1618. 1617–1618. Atjaunināts: 2007-02-22.[novecojusi saite]
  127. ↑ Fraser, Gary (08 1999). "Associations between diet and cancer, ischemic heart disease, and all-cause mortality in non-Hispanic white California Seventh-day Adventist". American Journal of Clinical Nutrition 70 (3). PMID 10479227. 532S-538S. Atjaunināts: 2007-02-22.
  128. ↑ Björn Pettersson. Vegansk näringslära på vetenskaplig grund (Swedish) (2nd edition izd.). Orsa : HÄLSAböcker/Energica Förlag, June 2005. 17–19. lpp. ISBN 9185506796.
  129. ↑ [1] Arhivēts 2008. gada 12. septembrī, Wayback Machine vietnē. German National Study on Foddconsumtion 2008
  130. ↑ «Wat is veganisme?». Nederlandse Vereniging voor Veganisme. Skatīts: 2007-10-03. Er zijn nu ongeveer 2,4 miljoen parttime vegetariërs en vleesverlaters, 300.000 vegetariërs en 16.000 veganisten in Nederland.
  131. ↑ William Shurtleff. «History of Tofu». LA Tofu Festival. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-08-30. Skatīts: 2007-02-18.
  132. ↑ Leonard Jacobs; Aveline Kushi, and Barbara Jacobs. Cooking with Seitan: The Complete Vegetarian "Wheat-meat" Cookbook. Avery, 1994. 5–6. lpp. ISBN 978-0895295996.
  133. ↑ «History of Tempeh». tempeh.info. Skatīts: 2007-02-18.
  134. ↑ 134,0 134,1 134,2 134,3 «Vegan proteins». BBC Food. BBC. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-03. Skatīts: 2007-02-23.
  135. ↑ 135,0 135,1 «Baking without eggs, milk and buttah». Post Punk Kitchen. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-07. Skatīts: 2007-02-23.
  136. ↑ «Vegan Substitution for Egg Whites». Ochef.com. Food News Service. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-04-27. Skatīts: 2007-02-23. Q. What is a vegan substitute for egg whites? A. And the mystery ingredient is… flax seed.
  137. ↑ Bryanna Clark Grogan. «Vegan Meat Analogs, Dairy Substitutes, and Egg Alternatives». Bryanna's Vegan Feast. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-03-07. Skatīts: 2007-02-23.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vegānisms&oldid=4174337"