Voldemārs Ozols
| ||||||||||||
|
Voldemārs Ozols (1884. gada 17. oktobris — 1949. gada 12. jūlijs) bija latviešu virsnieks un militārais teorētiķis. Dienēja Krievijas Impērijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Spānijas armijās un PSRS izlūkdienestā Vācijas okupētās Francijas teritorijā.
2. Latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieks, piedalījās Ziemassvētku, Juglas, vēlāk arī Cēsu un Bermontiādes kauju operāciju plānošanā.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vidrejas latviešu kolonijā Vitebskas guberņā. Mācījās Viļņas karaskolā (1904—1907), beidzis to ar podporučika pakāpi. 1907. gadā viņu kā praporščiku ieskaitīja 8. Maskavas grenadieru pulkā. 1914. gadā viņš ar izcilību absolvēja Pēterburgas Kara akadēmiju. Pirmā pasaules kara sākumā Ozols kā ģenerālštāba virsnieks tika nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā. Kaukāza frontē viņš kā štabskapitans vadīja kaujas operācijas pret Osmaņu impērijas karaspēku, organizēja armēņu nacionālās vienības, vadīja Vanas un Erzurumas ieņemšanu. 1915. gadā Ozolu iecēla par Rietumu frontes 4. armijas 55. divīzijas štāba priekšnieku. 1916. gadā viņu pēc paša pieprasījuma pārcēla uz latviešu strēlnieku daļām, kur dienēja 5. Zemgales un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonos. Decembrī kā kapteinis iecelts par 2. Latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieku, bija viens no Ziemassvētku kaujas operācijas plānotājiem. Par varonību Ziemassvētku kaujas operācijās Ozolu apbalvoja un paaugstināja par apakšpulkvedi.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 29. martā Ozolu ievēlēja par Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas (Iskolastrela) priekšsēdētāju, bet jūlijā viņš no šī posteņa atteicās un atgriezās Krievijas 12. armijas štābā. Šajā laikā viņš vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu reorganizēt latviešu strēlnieku brigādes, apvienojot tās korpusā un atvaļinot politizētos elementus. Pēc Oktobra apvērsuma Ozols demobilizējās un dzīvoja Petrogradā, politikā neiesaistoties.
Kad Sarkanā armija iebruka Latvijā, Ozols 1918. gada 29. decembrī ieradās Rīgā un atkārtoti vērsās pie Latvijas Apsardzības ministra Jāņa Zālīša ar lūgumu ieskaitīt viņu Latvijas zemessardzē, taču tika noraidīts. Aizdomās par spiegošanu viņu pēc štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības 13. janvārī Liepājā arestēja.[2] Izmeklēšanas komisija pulkvedi Ozolu atzina par nevainīgu un atbrīvoja.[3]
Ozols ar kuģi devās uz Igauniju, kur ar Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera ieteikumu viņu uzņēma Igaunijas armijā un iecēla par 2. divīzijas štāba priekšnieku. Pēc viņa rīkojuma un ar tiešu atbalstu Tērbatā sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādes daļas. 1919. gadā Ozolu iecēla par Igaunijas armijas Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī latviešu militārās vienības) štāba priekšnieku un viņa vadībā tika plānotas kaujas operācijas pret Padomju Latvijas armiju un landesvēru. Pēc uzvarētajām Cēsu kaujām konflikta dēļ ar Ziemeļlatvijas brigādes komandieri Zemitānu Ozols atgriezās Igaunijā. Bermontiādes laikā, sākoties Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukumam Rīgai, Ozolu steigšus iecēla par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. Tomēr 1920. gada februārī, nespējot saprasties ar Latvijas Pagaidu valdības iecelto armijas vadību, V. Ozols demobilizējās. 1921. gadā viņš dienēja Lietuvas armijas ģenerālštābā kā militārais padomnieks, piedalījās Lietuvas—Polijas militārajā konfliktā par Viļņas apgabalu.
Pēc karadarbības izbeigšanās Ozols demobilizējās, 1922. gadā nomāja Lielplatones muižu un 26. maijā apprecējās ar Annu Rīteli. Strādāja par revidentu Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā un aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē. 1932. gada 15. decembrī V. Ozols nodibināja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, bijušie latviešu strēlnieki, brīvības cīņu dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. Bija laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930—1931) un "Tautas Vienība" (1933—1934) redaktors. 1933. gadā "Leģionu" aizliedza, V. Ozolu apcietināja un pēc pusgada izraidīja no Latvijas. 1934. gada 6. maijā V. Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts un ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā.
1936. gada 18. jūnijā Ozolu atkal izraidīja no Latvijas un viņš apmetās uz dzīvi Lietuvā, Telšos. Spānijas pilsoņu kara sākumā viņš 1936. gadā ieradās Valensijā, kur satikās ar Spānijas republikāņu armijas galveno militāro padomnieku Grišinu (Pēteri Ķuzi),[4] ar kura palīdzību Ozolu iecēla par republikāņu armijas ģenerāli un aizmugures spēku apmācības priekšnieku. Šajā laikā Ozols arvien vairāk saistījās ar PSRS Galveno izlūkošanas pārvaldi (ГРУ). Pēc Otrā pasaules kara sākuma Ozols Vācijas okupētajā Parīzē vadīja padomju militāro izlūkošanu.[5] Pēc Francijas atbrīvošanas viņu 1944. gadā apcietināja Francijas pretizlūkošanas izlūkdienests, bet PSRS reevakuācijas komisija panāca viņa atbrīvošanu, un 1945. gada 22. jūlijā Ozols atgriezās Rīgā.
Pēc kara viņš strādāja par pasniedzēju LVU Ģeogrāfijas fakultātē un Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. V. Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija".
Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) it kā no sirdstriekas.
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Krievijas Impērijas dienestā apbalvots ar 1., 2., 3., 4. šķiras Sv. Staņislava ordeņiem, 2., 3., 4. šķiras Sv. Annas ordeņiem, 5. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 4. šķiras Sv. Jura ordeni.
- Latvijas armijas dienestā 1921. gadā apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 492 (par 1919. gada 31. marta kaujām pie Alsviķiem).
Vērtējumi presē atkarībā no iekšpolitiskās situācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- "Jaunākās Ziņas" 1919. gada 15. novembrī, tikko pēc kaujām ar bermontiešiem: "Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis."
- K. Ulmaņa apvērsuma priekšvakarā "Brīvā Zeme" 1934. gada 12. aprīlī: "Avantūrists, tas ir vārds, kas vispareizāk apzīmē pulkvežleitnantu Ozolu. Visā viņa darbībā redzamas tikai tieksmes uz avantūrām, pat mūsu valstij un tautai naidīgām avantūrām."
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ L.k.o.k. biogrāfija
- ↑ V.Ozola vēstule no cietuma Pagaidu valdībai. LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.
- ↑ Izmeklēšanas komisijas ziņojums Pagaidu valdībai. LVVA, 1468. f., 1. apr., 135. l., 531. lp.
- ↑ В.Я. Кочик «Разведчики и резиденты ГРУ: За пределами Отчизны». М:Яуза/Эксмо. 2004.
- ↑ The Rote Kapelle. The CIA’s History of Soviet Intelligence and Espionage. Networks in Western Europe. 1936—1945. Washington. 1979.
Dokumenti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Heniņš A. "Čiekurkalna Volda akselbantes". Rīga, Medols, 1998.
- LVVA. "Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri — bibliogrāfiska vārdnīca." Rīga, Jāņa sēta, 1995., 383. lpp.
- Daukšts B. "Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija." Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Voldemārs Ozols vesture.eu
- diena.lv 11. novembra arhitekts
- Figures connected to the Rote Kapelle spy ring
- Voldemāra lieta MI5 arhīvos[novecojusi saite]
- Globālās spēles un Voldemārs Ozols – sešu valstu armiju virsnieks[novecojusi saite]
|