Pāriet uz saturu

Eiropas Savienības paplašināšanās

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no ES paplašināšanās)
ES teritorijas izmaiņas no 1957. gada līdz 2020. gadam
  Eiropas Kopiena, no 1993. gada Eiropas Savienība

Eiropas Savienības paplašināšanās ir notikusi septiņas reizes. Sākotnēji Eiropas Savienībā (ES) bija 6 dalībvalstis, bet 2013. gadā to skaits palielinājās līdz 28 dalībvalstīm.

Vislielākā paplašināšanās notika 2004. gada 1. maijā, kad Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, tai skaitā arī Latvija. 2007. gada 1. janvārī Eiropas Savienība paplašinājās sesto reizi, kad tajā iestājās Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gada 1. jūlijā Horvātija. Pašlaik sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā notiek ar Albānijas (kopš 2020), Melnkalnes (2012), Moldovas (2024), Serbijas (2014), Ukrainas (2024) un Ziemeļmaķedonijas (2020) valdībām. Sarunas ar Turcijas valdību uz laiku pārtrauca 2016. gadā.

ES paplašināšanās vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Nosaukums Galvaspilsēta Dalība Iedzīvotāju skaits[1] Platība (km2)
Karogs: Beļģija Beļģija Brisele Dibinātājvalstis 11 161 600 30 528
Karogs: Francija Francija Parīze 65 633 200 640 679
Karogs: Itālija Itālija Roma 59 685 200 301 338
Karogs: Luksemburga Luksemburga Luksemburga 537 000 2 586
Karogs: Nīderlande Nīderlande Amsterdama 16 779 600 41 543
Karogs: Vācija Vācija Berlīne 80 523 700 357 021
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Londona 1973. gada 1. janvāris — 2020. gada 31. janvāris 63 730 100 243 610
Karogs: Dānija Dānija Kopenhāgena 1973. gada 1. janvāris 5 602 600 43 075
Karogs: Īrija Īrija Dublina 4 591 100 70 273
Karogs: Grieķija Grieķija Atēnas 1981. gada 1. janvāris 11 062 500 131 990
Karogs: Portugāle Portugāle Lisabona 1986. gada 1. janvāris 10 487 300 92 390
Karogs: Spānija Spānija Madride 46 704 300 504 030
Karogs: Austrija Austrija Vīne 1995. gada 1. janvāris 8 451 900 83 855
Karogs: Somija Somija Helsinki 5 426 700 338 424
Karogs: Zviedrija Zviedrija Stokholma 9 555 900 449 964
Karogs: Čehija Čehija Prāga 2004. gada 1. maijs 10 516 100 78 866
Karogs: Igaunija Igaunija Tallina 1 324 800 45 227
Karogs: Kipra Kipra Nikosija 865 900 9 251
Karogs: Latvija Latvija Rīga 2 023 800 64 589
Karogs: Lietuva Lietuva Viļņa 2 971 900 65 200
Karogs: Malta Malta Valleta 421 400 316
Karogs: Polija Polija Varšava 38 533 300 312 685
Karogs: Slovākija Slovākija Bratislava 5 410 800 49 035
Karogs: Slovēnija Slovēnija Ļubļana 2 058 800 20 273
Karogs: Ungārija Ungārija Budapešta 9 908 800 93 030
Karogs: Bulgārija Bulgārija Sofija 2007. gada 1. janvāris 7 284 600 110 994
Karogs: Rumānija Rumānija Bukareste 20 057 500 238 391
Karogs: Horvātija Horvātija Zagreba 2013. gada 1. jūlijs 4 262 100 56 594

Eiropas Savienību[2] dibināja sešās dalībvalstis: Francija, Rietumvācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga, noslēdzot 1957. gadā Romas līgumu. Eiropas Savienība tika izveidota, lai apvienotu kontroli pār galvenokārt galvenajām stratēģiskajām nozarēm un pēc Otrā pasaules kara starp dalībvalstīm neizceltos karš.

Pirmā paplašināšanās notika 1973. gadā, kad Eiropas Savienībai pievienojās Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija. Apvienotā Karaliste iestājās galvenokārt politisku apsvērumu vadīta, savukārt Īrija un Dānija tamdēļ, ka tās bija ekonomiski atkarīgas no Apvienotās Karalistes. Otrā paplašināšanās notika 1981. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Grieķija. Šī iestāšanās bija īpaša ar to, ka starp Grieķiju un pārējām dalībvalstīm bija būtiskas ekonomiskās atšķirības.

Trešā paplašināšanās notika 1986. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Spānija un Portugāle. Šīs paplašināšanās dēļ Eiropas Savienība pieņēma lēmumu sniegt ievērojamu atbalstu sociāli un ekonomiski atpalikušajiem reģioniem. Ceturtā paplašināšanās notika 1995. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Zviedrija, Somija un Austrija. Šīs valstis jau bija cieši integrējušās Eiropas Savienības tirgū, tamdēļ tas lielas problēmas nesagādāja.

Piektā paplašināšanās notika 2004. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Latvija, Lietuva, Igaunija, Malta, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija un Kipra. Šī bija lielākā no visām paplašināšanās kartām. Sestā paplašināšanās notika 2007. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Rumānija un Bulgārija, bet septītā paplašināšanās notika 2013. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Horvātija.

Turpmākās perspektīvas

[labot | labot pirmkodu]
  Dalībvalstis (2023)
  Kandidātvalstis, ar kurām atvērtas sarunas: Albānija, Melnkalne, Moldova Serbija, Ukraina, Ziemeļmaķedonija
  Kandidātvalstis: Bosnija un Hercegovina, Gruzija
  Potenciālās kandidātvalstis: Kosova
  Kandidātvalstis, ar kurām sarunas pārtrauktas: Turcija
ES paplašināšanās turpmākās perspektīvas (2025).
  Dalībvalstis
  Kandidātvalstis
  Potenciālā kandidātvalsts, kuras neatkarību neatzīst visas ES valstis
  Valstis, kas vai nu bijušas ES dalībvalstis vai savulaik nolēmušas sākt iestāšanās sarunas
  Iestāšanās pieteikums noraidīts

Kopš 2012. gada notiek iestāšanās sarunas ar Melnkalnes, kopš 2014. gada ar Serbijas valdību, 2022. gada jūlijā ES sāka iestāšanās sarunas ar Albānijas un Ziemeļmaķedonijas valdībām. 2016. gadā Bosnijas un Hercegovinas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES, bet Serbu Republikas pretestības dēļ tai nepiešķīra kandidātvalsts statusu līdz 2022. gada decembrim.

2022. gadā arī Ukrainas, Moldovas, Gruzijas un Kosovas valdības iesniedza pieteikumu dalībai ES. 17. jūnijā Eiropas Komisija nolēma ieteikt piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu Ukrainai un Moldovai,[3] bet 13. decembrī Bosnijai un Hercegovinai. 2022. gada 23. jūnijā ES dalībvalstu līderi Briselē vienojās par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai un Moldovai.[4] 2022. gada 13. decembrī Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās piešķirt Bosnijai un Hercegovinai bloka kandidātvalsts statusu.[5]

2023. gada 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma 2023. gada paplašināšanās dokumentu kopumu par 10 valstu (Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Kosovas, Melnkalnes, Ziemeļmaķedonijas, Serbijas, Turcijas, Ukrainas, Moldovas un Gruzijas) progresu ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Eiropas Komisija ieteica uzsākt sarunas ar Ukrainu un Moldovu par pievienošanos ES, savukārt pievienošanās sarunas ar Bosniju un Hercegovinu varētu notikt, tiklīdz valsts būs sasniegusi atbilstošu progresu. Gruzijai rekomendēja piešķirt kandidātvalsts statusu.[6] 2023. gada 14. decembrī Eiropas Savienības valstu līderi vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu, kā arī piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai. Ar Bosniju un Hercegovinu solīja iestāšanās sarunas uzsākt 2024. gada martā.[7] 2024. gada 7. jūnijā Eiropas Komisija paziņoja, ka Ukraina un Moldova ir izpildījušas visus nepieciešamos kritērijus, lai uzsāktu iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā.[8]

ES dalībvalstu vēstnieki 25. septembrī Briselē vienojās atdalīt Albānijas un Ziemeļmaķedonijas pievienošanās sarunas sakarā ar Bulgārijas prasību veikt izmaiņas Ziemeļmaķedonijas konstitūcijā, atzīstot bulgārus kā vienu no valsti veidojošajām minoritātēm.[9]

2025. gada 26. martā Armēnijas parlaments apstiprināja likumprojektu, kas paredz Armēnijas virzību uz Eiropas Savienību.[10]

Pārtrauktās un atliktās iestāšanās sarunas

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā

2013. gadā pārtrauca iestāšanās sarunas ar Islandes valdību.[11] 2022. gadā atlika 2005. gadā sāktās iestāšanās sarunas ar Turcijas valdību. 2024. gada 28. novembrī Gruzijas valdība atteicās uzsākt iestāšanās sarunas līdz 2028. gada beigām.[12]

Potenciālā kandidātvalsts

[labot | labot pirmkodu]

Kā potenciālā kandidātvalsts, kurai ir solīts uzsākt sarunas par iestāšanos pēc zināmu nosacījumu izpildes, ir Kosova,[13] kuras neatkarību nav atzinušas piecas ES dalībvalstis (Grieķija, Kipra, Rumānija, Slovākija, Spānija).

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Council Decision of 10 December 2013 ( Arhivēts 2014. gada 3. februārī, Wayback Machine vietnē.).
  2. ↑ Sākotnēji līdz 1993. gadam Eiropas Savienību sauca par Eiropas Kopienu
  3. ↑ Eiropas Komisija iesaka piešķirt ES kandidātvalsts statusu Ukrainai un Moldovai lsm.lv 2022. gada 17. jūnijā
  4. ↑ Ukrainai un Moldovai piešķir ES kandidātvalstu statusu lsm.lv 2022. gada 23. jūnijā
  5. ↑ Diplomāti: Eiropas Savienība piekrīt Bosnijai piešķirt kandidātvalsts statusu lsm.lv 2022. gada 13. decembrī
  6. ↑ Eiropas Komisija iesaka uzsākt sarunas ar Ukrainu un Moldovu par iestāšanos Eiropas Savienībā lsm.lv 2023. gada 8. novembrī
  7. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota LSM14DEC23 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  8. ↑ Brisele: Ukraina atbilst kritērijiem, lai uzsāktu iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā lsm.lv 2024. gada 7. jūnijā
  9. ↑ Ziemeļmaķedonija sašutusi par Bulgārijas centieniem bloķēt tās ceļu uz iestāšanos ES lsm.lv 2024. gada 1. oktobrī
  10. ↑ Armēnijas sapnis par Eiropas Savienību: vairāk izaicinājumu nekā iespēju lsm.lv 2025. gada 16. martā
  11. ↑ pēc 2013. gada parlamenta velēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu (skat. Iceland's EU bid is over, commission told)
  12. ↑ Gruzijas prokrieviskā valdība atsakās no iestāšanās sarunām ar ES 2024. gada 28. novembrī
  13. ↑ Eiropas Komisija - Paplašināšanās - Valstis Arhivēts 2013. gada 21. decembrī, Wayback Machine vietnē. atjaunināts 2013. gada 1. jūlijā
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_Savienības_paplašināšanās&oldid=4281790"