Eiropas Savienības paplašināšanās
Eiropas Savienības paplašināšanās ir notikusi septiņas reizes. Sākotnēji Eiropas Savienībā bija 6 dalībvalstis, bet 2013. gadā to skaits palielinājās līdz 28 dalībvalstīm.
Vislielākā paplašināšanās notika 2004. gada 1. maijā, kad Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, tai skaitā arī Latvija. 2007. gada 1. janvārī Eiropas Savienība paplašinājās sesto reizi, kad tajā iestājās Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gada 1. jūlijā Horvātija. Pašlaik notiek sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) ar Albānijas, Melnkalnes, Serbijas, Turcijas un Ziemeļmaķedonijas valdībām.
2023. gada 14. decembrī Eiropas Savienības valstu līderi vienojās sākt iestāšanās sarunas arī ar Ukrainas un Moldovas valdībām.[1]
ES paplašināšanās vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Nosaukums | Galvaspilsēta | Dalība | Iedzīvotāju skaits[2] | Platība (km2) |
|---|---|---|---|---|
 Beļģija
|
Brisele | Dibinātājvalsts | 11 161 600 | 30 528 |
.svg){kind=small} Francija
|
Parīze | 65 633 200 | 640 679 | |
 Itālija
|
Roma | 59 685 200 | 301 338 | |
 Luksemburga
|
Luksemburga | 537 000 | 2 586 | |
 Nīderlande
|
Amsterdama | 16 779 600 | 41 543 | |
 Vācija
|
Berlīne | 80 523 700 | 357 021 | |
.svg){kind=small} Apvienotā Karaliste
|
Londona | 1973. gada 1. janvāris — 2020. gada 31. janvāris | 63 730 100 | 243 610 |
 Dānija
|
Kopenhāgena | 1973. gada 1. janvāris | 5 602 600 | 43 075 |
 Īrija
|
Dublina | 4 591 100 | 70 273 | |
 Grieķija
|
Atēnas | 1981. gada 1. janvāris | 11 062 500 | 131 990 |
 Portugāle
|
Lisabona | 1986. gada 1. janvāris | 10 487 300 | 92 390 |
 Spānija
|
Madride | 46 704 300 | 504 030 | |
 Austrija
|
Vīne | 1995. gada 1. janvāris | 8 451 900 | 83 855 |
 Somija
|
Helsinki | 5 426 700 | 338 424 | |
 Zviedrija
|
Stokholma | 9 555 900 | 449 964 | |
 Čehija
|
Prāga | 2004. gada 1. maijs | 10 516 100 | 78 866 |
 Igaunija
|
Tallina | 1 324 800 | 45 227 | |
 Kipra
|
Nikosija | 865 900 | 9 251 | |
 Latvija
|
Rīga | 2 023 800 | 64 589 | |
 Lietuva
|
Viļņa | 2 971 900 | 65 200 | |
 Malta
|
Valleta | 421 400 | 316 | |
 Polija
|
Varšava | 38 533 300 | 312 685 | |
 Slovākija
|
Bratislava | 5 410 800 | 49 035 | |
 Slovēnija
|
Ļubļana | 2 058 800 | 20 273 | |
 Ungārija
|
Budapešta | 9 908 800 | 93 030 | |
 Bulgārija
|
Sofija | 2007. gada 1. janvāris | 7 284 600 | 110 994 |
 Rumānija
|
Bukareste | 20 057 500 | 238 391 | |
 Horvātija
|
Zagreba | 2013. gada 1. jūlijs | 4 262 100 | 56 594 |
Eiropas Savienību[3] dibināja sešās dalībvalstis: Francija, Rietumvācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga, noslēdzot 1957. gadā Romas līgumu. Eiropas Savienība tika izveidota, lai apvienotu kontroli pār galvenokārt galvenajām stratēģiskajām nozarēm un pēc Otrā pasaules kara starp dalībvalstīm neizceltos karš.
Pirmā paplašināšanās notika 1973. gadā, kad Eiropas Savienībai pievienojās Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija. Apvienotā Karaliste iestājās galvenokārt politisku apsvērumu vadīta, savukārt Īrija un Dānija tamdēļ, ka tās bija ekonomiski atkarīgas no Apvienotās Karalistes. Otrā paplašināšanās notika 1981. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Grieķija. Šī iestāšanās bija īpaša ar to, ka starp Grieķiju un pārējām dalībvalstīm bija būtiskas ekonomiskās atšķirības.
Trešā paplašināšanās notika 1986. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Spānija un Portugāle. Šīs paplašināšanās dēļ Eiropas Savienība pieņēma lēmumu sniegt ievērojamu atbalstu sociāli un ekonomiski atpalikušajiem reģioniem. Ceturtā paplašināšanās notika 1995. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Zviedrija, Somija un Austrija. Šīs valstis jau bija cieši integrējušās Eiropas Savienības tirgū, tamdēļ tas lielas problēmas nesagādāja.
Piektā paplašināšanās notika 2004. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Latvija, Lietuva, Igaunija, Malta, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija un Kipra. Šī bija lielākā no visām paplašināšanās kartām. Sestā paplašināšanās notika 2007. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Rumānija un Bulgārija, bet septītā paplašināšanās notika 2013. gadā, kad Eiropas Savienībā iestājās Horvātija.
Turpmākās perspektīvas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopš 2012. gada notiek iestāšanās sarunas ar Melnkalnes, kopš 2014. gada ar Serbijas valdību, 2022. gada jūlijā ES sāka iestāšanās sarunas ar Albānijas un Ziemeļmaķedonijas valdībām. 2016. gadā Bosnijas un Hercegovinas valdība iesniedza pieteikumu dalībai ES, bet Serbu Republikas pretestības dēļ tai nepiešķīra kandidātvalsts statusu līdz 2022. gada decembrim.
2022. gadā arī Ukrainas, Moldovas, Gruzijas un Kosovas valdības iesniedza pieteikumu dalībai ES. 17. jūnijā Eiropas Komisija nolēma ieteikt piešķirt Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu Ukrainai un Moldovai,[4] bet 13. decembrī Bosnijai un Hercegovinai. 2022. gada 23. jūnijā ES dalībvalstu līderi Briselē vienojās par kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai un Moldovai.[5] 2022. gada 13. decembrī Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās piešķirt Bosnijai un Hercegovinai bloka kandidātvalsts statusu.[6]
2023. gada 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma 2023. gada paplašināšanās dokumentu kopumu par 10 valstu (Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Kosovas, Melnkalnes, Ziemeļmaķedonijas, Serbijas, Turcijas, Ukrainas, Moldovas un Gruzijas) progresu ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Eiropas Komisija ieteica uzsākt sarunas ar Ukrainu un Moldovu par pievienošanos ES, savukārt pievienošanās sarunas ar Bosniju un Hercegovinu varētu notikt, tiklīdz valsts būs sasniegusi atbilstošu progresu. Gruzijai rekomendēja piešķirt kandidātvalsts statusu.[7] 2023. gada 14. decembrī Eiropas Savienības valstu līderi vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu, kā arī piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai. Ar Bosniju un Hercegovinu solīja iestāšanās sarunas uzsākt 2024. gada martā.[1] 2024. gada 7. jūnijā Eiropas Komisija paziņoja, ka Ukraina un Moldova ir izpildījušas visus nepieciešamos kritērijus, lai uzsāktu iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā.[8]
ES dalībvalstu vēstnieki 25. septembrī Briselē vienojās atdalīt Albānijas un Ziemeļmaķedonijas pievienošanās sarunas sakarā ar Bulgārijas prasību veikt izmaiņas Ziemeļmaķedonijas konstitūcijā, atzīstot bulgārus kā vienu no valsti veidojošajām minoritātēm.[9]
Pārtrauktās iestāšanās sarunas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2013. gadā pārtrauca iestāšanās sarunas ar Islandes valdību.[10] 2022. gadā atlika 2005. gadā sāktās iestāšanās sarunas ar Turcijas valdību.
Potenciālā kandidātvalsts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā potenciālā kandidātvalsts, kurai ir solīts uzsākt sarunas par iestāšanos pēc zināmu nosacījumu izpildes, ir Kosova.[11]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Eiropas Savienības valstu līderi vienojušies sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu lsm.lv 2023. gada 14. decembrī
- ↑ Council Decision of 10 December 2013 ([1] Arhivēts 2014. gada 3. februārī, Wayback Machine vietnē.).
- ↑ Sākotnēji līdz 1993. gadam Eiropas Savienību sauca par Eiropas Kopienu
- ↑ Eiropas Komisija iesaka piešķirt ES kandidātvalsts statusu Ukrainai un Moldovai lsm.lv 2022. gada 17. jūnijā
- ↑ Ukrainai un Moldovai piešķir ES kandidātvalstu statusu lsm.lv 2022. gada 23. jūnijā
- ↑ Diplomāti: Eiropas Savienība piekrīt Bosnijai piešķirt kandidātvalsts statusu lsm.lv 2022. gada 13. decembrī
- ↑ Eiropas Komisija iesaka uzsākt sarunas ar Ukrainu un Moldovu par iestāšanos Eiropas Savienībā lsm.lv 2023. gada 8. novembrī
- ↑ Brisele: Ukraina atbilst kritērijiem, lai uzsāktu iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā lsm.lv 2024. gada 7. jūnijā
- ↑ Ziemeļmaķedonija sašutusi par Bulgārijas centieniem bloķēt tās ceļu uz iestāšanos ES lsm.lv 2024. gada 1. oktobrī
- ↑ pēc 2013. gada parlamenta velēšanām jaunā Islandes valdība 2013. gada jūnijā pieņēma lēmumu par iestāšanās sarunu apturēšanu (skat. Iceland's EU bid is over, commission told)
- ↑ Eiropas Komisija - Paplašināšanās - Valstis Arhivēts 2013. gada 21. decembrī, Wayback Machine vietnē. atjaunināts 2013. gada 1. jūlijā