Latvijas Nacionālā opera un balets

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no LNO)
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Nacionālā opera un balets
Opera Nacional, Riga, Letonia, 2012-08-07, DD 04.JPG
Latvijas Nacionālā opera un balets (Rīga)
Latvijas Nacionālā opera un balets
Latvijas Nacionālā opera un balets
Pamatinformācija
Atrašanās
vieta
Valsts karogs: Latvija Aspazijas bulvāris 3, Rīga, Latvija
Koordinātas 56°57′19″N 24°6′17″E / 56.95528°N 24.10472°E / 56.95528; 24.10472Koordinātas: 56°57′19″N 24°6′17″E / 56.95528°N 24.10472°E / 56.95528; 24.10472
Arhitekts Ludvigs Bonštets
Dibināta(-s) 1919
Vadība
Direktors Egils Siliņš
Baleta trupas
mākslinieciskais vadītājs
Aivars Leimanis
Galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš
Zāles
Lielā zāle 946
Jaunā zāle 147—338
Beletāžas zāle 100
Sarkanā zāle 100
Oficiālais nosaukums: Teātris
Aizsardzības numurs 6513
Vērtības grupa Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 18. decembris
www.opera.lv

Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) ir repertuāra operteātris Aspazijas bulvārī 3, Rīgā. Repertuārā ir operas un baleta izrādes, kuras tiek rādītas sezonā (no septembra vidus līdz maija beigām). Vienas sezonas laikā LNOB tiek parādītas gandrīz 200 izrādes, un tiek sagatavoti vidēji 6 jauniestudējumi. Lielajā zālē ir 946 sēdvietas, Jaunajā zālē — 250 līdz 300 sēdvietas. Tajā strādā vairāk nekā 600 štata darbinieku: 28 operas solisti, 105 orķestra mūziķi, 62 kora mākslinieki un 70 baleta trupas dalībnieki. Ēka atrodas Rīgas centra kanālmalas apstādījumu joslā.

Kopš 2019. gada 5. novembra Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs ir Egils Siliņš.[1]

Ēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas 1. pilsētas (vācu) teātra ēka celta 1860.—1863. gadā pēc arhitekta Ludviga Bonšteta (1822—1885) projekta, vietā, kur agrāk atradies viens no Rīgas nocietinājumu sistēmas elementiem — Pankūku bastions. Tā ir hellenizēta klasicisma stila celtne, kuras greznāko ziemeļaustrumu fasādi rotā jonisko kolonnu portiks un alegorisku figūru grupa (Apollons, traģēdijas un komēdijas simboli, drāmas ģēnijs u.c.).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālās operas un baleta pirmsākumi meklējami 1782. gadā, kad atklāja pēc Hāberlanda projekta celto Rīgas teātra (Rigaer Stadttheater) namu ar 500 skatītāju vietām, ko sauca arī par Muses namu. Tā direktors Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls par saviem līdzekļiem uzturēja 24 mūziķu lielo simfonisko orķestri. Par koncertu un operu koncertmeistaru un diriģentu tika uzaicināts Konrāds Feige, kurš iestudēja izrādes ne tikai Rīgā, bet arī Pēterburgā, Rēvelē un Tērbatā. Kad 1788. gadā Fītinghofs pārcēlās uz Pēterburgu, par Muses nama direktoru kļuva aktieris Meierers. 1815. gadā Muses biedrība (die Gesellschaft der Musse) ēku atpirka no Fītinghofu ģimenes. 1837.—1839. gadā teātra kapelmeistars bija Rihards Vāgners.

Rīgas pilsētas teātra degšana 1882. gada 14. jūnijā.
Latvijas Nacionālās operas un baleta ieejas fasāde
Latvijas Nacionālās operas un baleta piebūve ar jauno zāli

1860.—1863. gadā uzcēla jaunu Rīgas pilsētas teātra ēku ar gandrīz 2000 skatītāju vietām, kuru atklāja ar Frīdriha Šillera "Vallenšteina nometnes" un Ludviga van Bēthovena "Fidelio" iestudējumiem. 1882. gada 14. jūnijā Rīgas pilsētas teātris nodega, palika vien ārsienas. 1882.—1887. gadā pēc pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta ugunsgrēkā izdegušo ēku atjaunoja. Pirmā pasaules kara laikā teātri vācu trupai slēdza. Līdz 1915. gadam teātra telpas izmantoja Rīgas Ķeizariskā mūzikas skola saviem koncertiem. 1916./1917. gada sezonā teātrī darbojās Angarova un Rudina krievu dramatiskā trupa. 1917. gada 29. septembrī no jauna atklāja Rīgas Vācu pilsētas teātri (Deutsches Stadt-Theater in Riga) [2], pēdējā vācu trupas izrāde šajās telpās notika 1919. gada 1. janvārī; 2. janvāra pēcpusdienā izdega operas piebūve [3], kuru pilnībā atjaunoja 1922. gadā.

Pēc tam, kad varu pārņēma LSPR valdība, ar Izglītības komisariāta mākslas departamenta vadītāja Andreja Upīša rīkojumu 1919. gada 23. janvārī Latvju operas kolektīvs pārcēlās uz Rīgas Vācu pilsētas teātra ēku: šajā dienā jaunajās telpās tika spēlēts "Klīstošā holandieša" 1918. gada 15. oktobra iestudējums (Padomju Latvijas Izglītības komisariātā kā Mūzikas apakšnodaļas vadītājs strādāja plašāku telpu jautājumā ieinteresētais Latvju operas galvenais diriģents no 1918. gada septembra un direktors no 1919. gada janvāra Teodors Reiters [4]). 9. februārī ar Pētera Stučkas valdības dekrētu uz kooperatīviem pamatiem uzturētā Latvju opera tika nacionalizēta un pasludināta par Padomju Latvijas operu, nodrošinot regulāru finansējumu no valsts budžeta.

Pēc P. Stučkas valdības padzīšanas 1919. gada 22. maijā trupa atgriezās pie nosaukuma "Latvju opera" un tika piekomandēta Dienvidlatvijas brigādei. Savukārt pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas 15. augustā abus pilsētas teātrus rekvizēja[5]. 1919. gada 23. septembrī Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdē tika pieņemti "Noteikumi par nacionālo operu"[6]. Trupai atkal, kā padomju laikā, bija ar likumu garantēta teātra ēka, nacionālās operas statuss un valsts finansējums. 2. decembrī jaundibinātajā Latvijas Nacionālajā operā tika spēlēts Riharda Vāgnera operas "Tanheizers" iestudējums (tās pirmuzvedums latviešu valodā Dmitrija Arbeņina režijā un Jāņa Kugas dekorācijās diriģenta Teodora Reitera vadībā notika jau 1919. gada 10. maijā Padomju Latvijas operā). Līdz 1930. gadu beigām 2. decembri bija pieņemts svinēt kā Latvijas Nacionālās operas dzimšanas dienu, LPSR laikā operas izveidošanu atzīmēja 23. janvārī [7]. LNO trupas deviņdesmitgades koncerts notika 2009. gada 22. decembrī[8], savukārt simtgade svinēta ar diviem jubilejas galā koncertiem "Mūsu operai 100" 2018. gada 16. un 17. novembrī [9].

No 1920. līdz 1940. gadam Latvijas Nacionālā opera bija Rīgas muzikālās dzīves centrs. Ik gadu tā sniedza līdz 8 operu jauniestudējumiem, no 1922. gada 1. decembra ar Pētera Ludviga Hertela baletu "Veltīgā uzmanība" sākās arī baleta izrādes[10]. 20 gadu laikā notika vairāk nekā 300 izrādes, kuras katru gadu noskatījās vidēji 220 000 skatītāji.

1940. gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, operteātra nosaukums tika mainīts uz "Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris". Sekojošajā 3 gadus ilgajā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941.—1944.) to sauca par Rīgas operteātri, pēc tam atkal tika atgriezts 1940. gada nosaukums. 1989. gada 24. aprīlī notika jau Latvijas Nacionālās operas 70 gadu jubilejas svinības un atgriešanās pie starpkaru periodā lietotā nosaukuma.[7]

1990. gada sezonu slēdza ar Džuzepes Verdi "Masku balles" izrādi sāka ēkas rekonstrukciju, kuru pabeidza 1995. gadā. Operas trupa atgriezās uz savas skatuves ar Jāņa Mediņa operas "Uguns un nakts" iestudējumu. 2001. gadā pabeidza celt piebūvju kompleksu ar Jauno zāli un 300 skatītāju vietām.

Teātra vadītāji un mākslinieciskie vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teodors Reiters, direktors no 1919. gada janvāra līdz 1926. gada martam.

Jānis Zālītis , direktors no 1919. gada decembra līdz 1922. gada aprīlim, Alfrēds Kalniņš [1879-1951], Izglītības ministrijas pārstāvis direkcijā no 1919. gada decembra līdz 1921. gada aprīlim, kad viņu šajā amatā līdz 1922. gada aprīlim nomaina Jānis Brigaders [1856-1936].

Galvenā direktora Teodora Reitera vadībā direktori no 1922. gada aprīļa: Jānis Mediņš un Alberts Kviesis. No 1925. gada aprīļa līdz 1926. gada martam Pauls Šuberts un Alfrēds Kalniņš.

No 1926. gada marta līdz 1927. gada jūnijam galvenais direktors ir Ansis Gulbis, direktori Pēteris Pauls Jozuus līdz 1927. gada jūnijam un Jānis Zālītis līdz 1927. gada septembrim.

Pēteris Pauls Jozuus, galvenā direktora vietas izpildītājs no 1927. gada jūnija līdz 1927. gada septembrim, kad top par direktoru – bez papildus direktoriem – līdz 1929. gada aprīlim.

Alberts Prande, direktora vietas izpildītājs no 1929. gada aprīļa līdz 1931. gada februārim.

Teodors Reiters, direktors no 1931. gada februāra līdz 1934. gada augustam.

Nikolajs Vanadziņš, direktors no 1934. gada augusta līdz 1936. gada jūnijam.

Jēkabs Poruks, direktors no 1936. gada jūlija līdz 1940. gada augustam.

Aleksandrs Viļumanis, direktors no 1940. gada augusta līdz 1941. gada aprīlim.

Pēteris Smilga, direktors no 1941. gada aprīļa līdz 1941. gada jūnijam.

Jēkabs Poruks, direktors no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada septembrim.

Rūdolfs Bērziņš direktors no 1944. gada 11. oktobra līdz 1945. gada 11. novembrim.

Jevgeņijs Meija, direktors no 1945. gada 25. decembra līdz 1952. gada 9. jūnijam.

Aleksandrs Āboliņš, direktors no 1952. gada 10. jūnija līdz 1956. gada 21. novembrim.

Jevgeņijs Meija, direktors no 1956. gada 22. novembra līdz 1958. gada 16. martam (Vladimirs Kaupužs [dz. 1925] šajā periodā ir direktors-rīkotājs).

Vladimirs Kaupužs, direktors no 1958. gada 17. marta līdz 1962. gada 15. janvārim.

Isaaks Arolovičs, direktors-rīkotājs no 1962. gada 16. janvāra līdz 1962. gada 6. maijam.

Nikolajs Kārkliņš, direktors no 1962. gada 7. maija līdz 1963. gada 15. novembrim.

Valdis Rūja, direktors no 1963. gada 22. novembra līdz 1966. gada 14. janvārim.

Linards Eihmanis, direktors no 1966. gada 15. janvāra līdz 1973. gada 15. novembrim.

Jevgeņijs Vanags, direktors no 1974. gada 23. janvāra līdz 1977. gada 9. jūlijam.

Balfurs Ferbers, direktors-rīkotājs no 1976. gada 19. oktobra līdz 1978. gada 6. septembrim.

Valdis Blūms, direktors no 1978. gada 1. augusta līdz 1988. gada 15. maijam.

Arvīds Bomiks, direktors no 1988. gada 15. jūnija līdz 1990. gada 20. jūnijam (kad beidzās viņa kā direktora paraksta tiesības).

Oļģerts Dunkers, formāli direktors no 1990. gada 21. maija līdz 1990. gada 20. jūnijam.

Juris Savickis, direktors no 1990. gada 20. jūnija līdz 1994. gada 31. augustam.

Gatis Strads, direktora vietas izpildītājs no 1994. gada 1. septembra līdz 1995. gada 1. augustam.

Ivars Bērziņš, intendants no 1995. gada 1. augusta līdz 1996. gada 8. martam.

Mārtiņš Bauze-Krastiņš, direktora vietas izpildītājs no 1996. gada 9. februāra līdz 1996. gada 6. augustam.

Andrejs Žagars, direktora vietas izpildītājs no 1996. gada 6. augusta līdz 1996. gada 5. novembrim, direktors no 1996. gada 6. novembra līdz 2013. gada 11. septembrim

Zigmars Liepiņš - valdes priekšsēdētājs no 2013. gada 4. novembra līdz 2019. gada 4. novembrim, Inese Eglīte - valdes locekle kopš 2013. gada 12. septembra, Daina Markova - valdes locekle no 2013. gada 12. septembra līdz 2019. gada 10 septembrim.

Egils Siliņš[1][11], valdes locekle Inese Eglīte un valdes loceklis Sandis Voldiņš (kopš 2019. gada 11. septembra).


Diriģenti:

Teodors Reiters - no 1918. gada līdz 1944. gadam, galvenais diriģents no 1918. gada līdz 1925. gadam;

Bernhards Valle - 1919./1920. gada sezona, 1922./1923. gada sezona;

Dāvids Jakobsons - no 1920. gada līdz 1922. gadam;

Jānis Mediņš - no 1920. gada līdz 1928. gadam;

Emīls Kupers (Cooper) - galvenais diriģents no 1925. gada līdz 1928. gadam;

Georgs Šnēfogts (Schnéevoigt) - galvenais diriģents no 1929. gada līdz 1931. gadam;

Oto Karls (Carl) - no 1929. gada līdz 1933. gadam;

Ignats Vaghalters (Waghalter) - no 1931. gada līdz 1933. gadam;

Lovro fon Matačičs (Matačić) - 1932. gads;

Jānis Kalniņš - no 1933. gada līdz 1944. gadam;

Napoleone Anovaci (Annovazzi) - 1934./1935. gada sezona;

Salvatore Indovino (Indovino) - 1935./1936. gada sezona;

Pēteris Barisons - 1936./1937. gada sezona;

Mišels Štemanis (Steimann) - 1936./1937. gada sezona;

Arvīds Norītis - no 1937. gada līdz 1944. gadam;

Leo Blehs (Blech) - no 1938. gada līdz 1941. gadam;

Leonīds Vīgners - no 1939. gada līdz 1949. gadam, galvenais diriģents no 1945. gada līdz 1949. gadam;

Arvīds Jansons - no 1944. gada līdz 1952. gadam;

Sergejs Orlanskis - 1945./1946. gada sezona;

Mihails Žukovs - no 1946. gada līdz 1951. gadam, galvenais diriģents no 1949. gada līdz 1951. gadam;

Rihards Glāzups - no 1949. gada līdz 1992. gadam, galvenais diriģents no 1967. gada līdz 1975. gadam un 1990./1991. gada sezonā;

Edgars Tons no 1949. gada līdz 1967. gadam, galvenais diriģents no 1952. gada līdz 1967. gadam;

Leonīds Hudoļejs - no 1951. gada līdz 1954. gadam;

Izrails Čudnovskis no 1953. gada līdz 1957. gadam;

Jānis Hunhens no 1954. gada līdz 1986. gadam;

Jāzeps Lindbergs - no 1962. gada līdz 1983. gadam;

Aleksandrs Viļumanis - no 1970. gada līdz 1996. gadam, galvenais diriģents no 1975. gada līdz 1985. gadam un no 1994. gada līdz 1996. gadam;

Valentīns Bogoļubovs - no 1976. gada līdz 1982. gadam;

Leons Amoliņš - no 1981. gada līdz 1992. gadam, galvenais diriģents no 1986. gada līdz 1990. gadam;

Viesturs Gailis - no 1984. gada līdz 1993. gadam, galvenais diriģents no 1991. gada līdz 1993. gadam;

Dzintars Josts - no 1986. gada līdz 1994. gadam;

Jānis Zirnis - no 1989. gada līdz 2004. gadam;

Normunds Dreģis - no 1996. gada līdz 2013. gadam;

Guntars Bernāts - no 1996. gada līdz 2000. gadam;

Ģintars Rinkevičs (Gintaras Rinkevičius) - muzikālais vadītājs no 1996. gada līdz 2000. gadam, galvenais diriģents no 2000. gada līdz 2003. gadam, galvenais viesdiriģents no 2007. gada līdz 2009. gadam;

Andris Nelsons - galvenais diriģents no 2003. gada līdz 2007. gadam;

Modests Pitrens (Modestas Pitrėnas) - galvenais diriģents no 2012. gada līdz 2013. gadam;

Andris Veismanis - no 1997. gada;

Normunds Vaicis - no 1989. gada;

Farhads Stade - no 1997. gada;

Jānis Liepiņš - no 2014. gada;

Aigars Meri - no 2006. gada;

Kaspars Ādamsons - no 2014. gada;

Mārtiņš Ozoliņš - no 2003. gada, galvenais diriģents no 2013. gada;[12]


Mākslinieciskie vadītāji:

1863.-1918. gada periodā māksliniecisko un administratīvo pārraudzību pārstāvēja teātra direktors.

Kopš 1919. gada varas funkcija bieži tika deleģēta vairākiem cilvēkiem vienlaikus: māksliniecisko vadību šajā periodā pārsvarā īstenoja galvenais diriģents, direktora ziņā atstājot administratīvos jautājumus.

Periodā pēc operas rekonstrukcijas (pēc 1995. gada) notika atgriešanās pie pārvaldes modeļa, kāds tika īstenots periodā no 1863. gada līdz 1918. gadam, galvenajam direktoram / valdes priekšsēdētājam piedaloties gan teātra mākslinieciskās, gan saimnieciskās politikas veidošanā.[13]

Kārlis Zariņš [1930-2015], mākslinieciskais vadītājs no 1990. gada 20. jūnija līdz 1991. gada 1. septembrim;

Viesturs Gailis [dz. 1955], mākslinieciskais vadītājs no 1991. gada 1. septembra līdz 1993. gada 31. augustam;

Aleksandrs Viļumanis [dz. 1942], mākslinieciskais vadītājs no 1994. gada 10. jūnija līdz 1996. gada 4. novembrim;

Arturs Maskats [dz.1957], direktora vietnieks mākslinieciskajos jautājumos no 1996. gada 7. novembra līdz 2013. gada 7. novembrim.[14]


Baletmeistari:

Voldemārs Komisārs - galvenais baletmeistars no 1918. gada līdz 1921. gadam;

Nikolajs Sergejevs - galvenais baletmeistars no 1922. gada līdz 1925. gadam;

Aleksandra Fjodorova Fokina - galvenā baletmeistare no 1925. gada līdz 1932. gadam;

Anatols Vilzaks - galvenais baletmeistars no 1932. gada līdz 1933. gadam;

Mečislavs Pianovskis - galvenais baletmeistars no 1933. gada līdz 1934. gadam;

Osvalds Lēmanis - galvenais baletmeistars no 1934. gada līdz 1944. gadam;

Helēna Tangijeva-Birzniece - galvenā baletmeistare no 1945. gada līdz 1952. gadam;

Jevgeņijs Čanga - baletmeistars no 1950. gada līdz 1961. gadam;

Helēna Tangijeva-Birzniece - galvenais baletmeistars no 1956. gada līdz 1965. gadam;

Irēna Strode - galvenā baletmeistara pienākumu izpildītāja no 1965. gada līdz 1968. gadam;

Aleksandrs Lembergs - galvenais baletmeistars no 1968. gada līdz 1985. gadam;

Janīna Pankrate - galvenā baletmeistare no 1986. gada līdz 1989. gadam;

Modris Cers - baleta trupas vadītājs no 1990. gada līdz 1992. gadam;

Lita Beiris - galvenā baletmeistare no 1992. gada līdz 1993. gadam;

Aivars Leimanis - galvenais baletmeistars un baleta trupas vadītājs kopš 1993. gada.[15]


Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Nacionālās operas darbības desmit gadi. — Rīga: Valstspapīru spiestuve, 1930.
  • Dziļleja K. Rīga — teātru pilsēta. / Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. — Rīga: Rīgas pilsētas valdes izdevums, 1932.
  • Bērziņš A. Latviešu teātra attīstības gaitas. — Rīga: Valters un Rapa, 1932.
  • Lesiņš K. Latvijas Nacionālā opera 20. pastāvēšanas gadā. / Latvijas Nacionālā opera. — LNO: Rīga, 1938.
  • Autoru kolektīvs, Trīsdesmit darba gadi. / Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra 30 gadi — Rīga: iespiesta LPT 2. tipogrāfijā, 1949.
  • Autoru kolektīvs, Latvijas Nacionālā opera— Rīga: Mantojums, Jumava, 2000, ISBN 9984-05-358-X.
  • Bite I., Latvijas balets — Rīga: Pētergailis, 2002, ISBN 9984-673-79-0.
  • Čeže M., Mūzu bastions, — Rīga: Latvijas Nacionālā opera, Neputns, 2014, ISBN 978-9934-512-30-8.
  • Ancāne A., Čeže M., Vanaga A., No skices līdz izrādei. Latvijas Nacionālā opera un balets 100. - Rīga: Latvijas Nacionālā opera un balets, 2018, ISBN 978-9934-19-693-5.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Egils Siliņš opernama repertuāru vēlas papildināt ar īrētām izrādēm un kopražojumiem». lsm.lv. 2019. gada 5. novembrī. Skatīts: 2019. gada 5. novembrī.
  2. Autoru kolektīvs, Lolita Fūrmane. Latvijas Nacionālā opera. Rīga : Mantojums, Jumava, 2000. 109., 110. lpp. ISBN 9984-05-358-X.
  3. "Riga.". Der neue Weg. Amtliche Zeitung der Genossenschaft Deutscher Buehnenangehoerigen.: 38., 39.lpp. 1919. gada 31. janvāris.
  4. Mikus Čeže. Mūzu bastions. Rīga : Latvijas Nacionālā opera, 2014. 23. lpp. ISBN 978-9934-512-30-8.
  5. Dziļleja K. Rīga - teātru pilsēta. / Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. - Rīgas pilsētas valdes izdevums: Rīga, 1932., 707. lpp.
  6. "Noteikumi par Nacionālo operu". Valdības Vēstnesis: 1.-2.lpp. 1919. gada 30. septembris.
  7. 7,0 7,1 Kļūda atsaucē: tika izmantota autogenerated1 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  8. "Latvijas Nacionālajai operai - 90". Koncerta programma: 1.-80.lpp.. 2009. gada 22. decembris.
  9. "Mūsu operai 100". Koncerta programma: 1.-53.lpp.. 2018. gada 16., 17. novembris.
  10. Autoru kolektīvs. No skices līdz izrādei. Rīga : Latvijas Nacionālā opera un balets, 2018. 338.– 339.. lpp. ISBN 978-9934-19-693-5.
  11. LNOB arhīvs
  12. LNOB arhīvs.
  13. Autoru kolektīvs. Latvijas Nacionālā opera. Rīga : Mantojums, Jumava, 2000. 284. lpp. ISBN 9984-05-358-X.
  14. LNOB arhīvs
  15. Gunta Bāliņa. Latvijas baleta un dejas enciklopēdija. Rīga : Ulma, 2018. 482.–486.. lpp. ISBN 978-9934-8815-0-3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]