Latgaliešu nacionālā atmoda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pirmais latgaliešu laikraksts "Gaisma"

Latgaliešu nacionālā atmoda bija Latgales latviešu nacionālā kustība laika posmā no 1904. līdz 1917. gadam, taču tās pirmsākumi meklējami jau 19. gadsimta beigās. Nacionālās atmodas sākotnējais centrs bija Sanktpēterburga, bet vēlāk aktīva darbība izvērsās arī Latgalē.

Situācija Latgalē 19. gadsimta beigās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vitebskas guberņas karte (1821)

1861. gadā Latgalē tika atcelta dzimtbūšana. Zeme tika sadalīta vienlīdzīgi nelielās saimniecībās, kuras pēc tam turpināja dalīt ģimenes mantinieku starpā. Tas neveicināja saimnieciskos apstākļus, kas varētu nodrošināt iespējas un motivāciju izglītoties latgaliešu jaunajai paaudzei, veidot kopējo pašapziņu. Dzimstības līmenis Latgalē bija ļoti augsts (1863. gadā — 261 000 iedzīvotāju Latgales teritorijā, 1897. gadā — 502 000, 1914. gadā — 642 000), un tradīcija zemi dalīt vienādās daļās starp dēliem neveicināja jaunu saimniecību veidošanos.[1] Zemes un darbavietu trūkums Latgalē veicināja latgaliešu izceļošu uz citām Krievijas guberņām. No 1895. līdz 1902. gadam uz Krieviju bija izceļojuši ap 68 000 Latgales iedzīvotāju. Liela daļa devās uz Sibīriju, kur bija brīvas zemes, bet vairāki tūkstoši rada darbu un izglītības iespējas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā.[2]

Kopš 1865. gada Latgalē pastāvēja latīņu drukas aizliegums, papildus tam tika īstenota pārkrievošanas politika un mācības skolās notika tikai krievu valodā. Šādos apstākļos grāmatas latīņu drukā tika pārrakstītas ar roku vai arī nelegāli importētas. 1868. gadā muižnieks Gustavs Manteifelis Tērbatā izdeva kalendāru latgaliski. Vēlāk to nelegāli ieveda un izplatīja Latgalē. Manteifelis latgaliski izdeva arī citas grāmatas un nonāca varasiestāžu redzeslokā. Tika uzsākta izmeklēšana, kuras rezultātā grāmatu izdošana tika pārtraukta. Zināmākais grāmatu pārrakstītājs drukas aizlieguma gados bija Andrivs Jūrdžs. Viņš ar roku sarakstīja vairāk nekā 20 biezu sējumu, vairākus ap 1000 lappušu garus, kā arī plānākas burtnīcas un atsevišķas lapiņas.[1]

Latgalē vēl 19. gadsimta pirmajā pusē vairāki latgalieši tiecās dibināt skolas un aktivizēt vietējo sabiedrisko un kultūras dzīvi. Latviete Sofija Prentniece (18201907) nodibināja skolu Strūžānos 1840. gadā — Latgalē vecāko — un kļuva par pirmo latgaliešu skolotāju. Nākamā skola tika izveidota Vārkavā 1845. gadā, to panāca Ādams Upenieks. 1860. gadā, pēc Andreja Miglinieka iniciatīvas, skola tika dibināta Zaļmuižā. Taču ar to centieni izbeidzās sākoties drukas aizliegumam un pārkrievošanas politikai. 1868. gadā visā Latgalē bija tikai 36 elementārskolas (Ludzas apriņķī — 6, Daugavpils — 13, Rēzeknes — 11, Drisas — 6).[2]

Nacionālās atmodas pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgaliešu nacionālās atmodas priekšgalā 19.gadsimta beigās nostājās katoļu garīdzniecība. To noteica reālā situācija — vienīgais augstākā izglītības iestāde, kur uzņēma Latgales latviešus, bija Pēterburgas garīgais seminārs. Latgalē daļa agrīno latviešu tautības rakstnieku, folkloras vācēju, dažāda rakstura apgaismības darbinieku bija teoloģijas maģistri vai vienkārši garīdznieki.

Vairāki latgaliešu atmodas vadītāji vēl pirms 1904.gada aktīvi iesaistās dažādos Latgales un arī citu novadu sabiedriskajos darbos, piemēram, Antons un Kazimirs Skrindas, Francis Trasuns u.c. 1903.gadā Francis Trasuns Sanktpēterburgā nodibināja Pēterburgas Latviešu Muzikālo biedrību, kura kļuva par latgaliešu atmodas sabiedriski organizatorisko centru, sarīkojumu, kora dziedāšanas, priekšlasījumu, teātra izrāžu u.c. pasākumu organizētāju. Tā sekmēja sadarbību ar pārējo Latvijas novadu darbiniekiem, īpaši ar Sanktpēterburgā dzīvojošajiem komponistiem Jāzepu Vītolu un Emili Melngaili.[2] 1904.gadā tika atcelts latīņu drukas aizliegums Latgalē, kas veicināja strauju latgaliešu nacionālo attīstību.

Pēterburgas Latviešu Muzikālā biedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēterburgas latviešu muzikālā biedrība kā pirmais un galvenais organizējošais centrs pulcināja kopīgam darbam sabiedriski aktīvos un kultūrā darboties gribošos Latgales latviešus. Biedrības ietvaros izveidojās kara inženieru institūta studenta Franča Kempa vadītais jaunatnes pulciņš "Gunkurs". Darbojās koris, divi orķestri, teātra trupa (tā vēlāk sazarojās vairākās grupās), bibliotēka un lasītava, kurā varēja lasīt poļu un krievu, kā arī latviešu laikrakstus un žurnālus ("Baltijas Vēstnesi", "Rīgas Avīzi", "Austumu"), vēlāk arī latgaliešu izdevumus.[3] Muzikālās biedrības dramatiskie pulciņi iestudēja ne tikai Čehova, Blaumaņa, Ā.Alunāna u.c. autoru darbus, bet arī pašu latgaliešu autoru sarakstītās lugas, ludziņas un uzvedumus bērņiem: Konstances Daugules drāmu "Guņsgrāks", J.Sprūgas "Dzeives mutuļūs", A.Rubina "Pi advokata" u.c.[2] Tika izveidots pulciņš bērniem, kuriem mācīja dzimto valodu, izkopa muzikālās spējas. Notika atpūtas vakari, "gaismas bilžu" rādīšana.

Ar laiku Muzikālās biedrības aktīvie dalībnieki (dibināšanas gadā — 147, vēlāk viņu skaits pieauga) kļuva aizvien drosmīgāki, sāka rīkot diskusijas par Latgales un visas Latvijas vēsturi un nākotni. Šajās pusslepenajās sanāksmēs (galvenokārt pagraba kafejnīcas telpās) pie durvīm allaž dežūrēja sargs, kurš brīdināja par nevēlamu personu tuvošanos. Jāatzīmē, ka latgaļu atmodas atbalstītāju vidū bija Krievijas cara galma augsts kalpotājs — latgalietis no BarkavasAloizs Lauris Trūps (1856—1918), kurš draudzējās ar dažiem atmodas vadošajiem darbiniekiem (īpaši ar A.Skrindu). Viņš nereti sniedza nozīmīgu informāciju par impērijas politikas aizkulisēm un nodomiem, palīdzēdams koordinēt kustības taktiku, izvairīties no negaidītiem pārsteigumiem. A.L.Trūpu kopā ar cara ģimeni 1918.gadā nošāva Jekaterinburgā.[3]

Laikraksts "Gaisma"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Gaisma (laikraksts)

"Gaisma" bija pirmais regulārais Latgales laikraksts latgaliešu valodā, kas radās pirmās nacionālās atmodas Latgalē sākumposmā 1905. gadā. Avīzes pirmais numurs nāca klajā 1905. gada 27. novembrī. To izdeva Sanktpēterburgā. Laikraksta redaktors bija Francis Kemps. Lielākoties laikraksts atspoguļoja tēmas, kas skāra tautas dzīvi un centienus. Raksti bija par zemes jautājumiem, skolu un izglītības lietām, latgaliešu valodas un ticības jautājumiem un citām tēmām, aizstāvot tautas tiesības un vajadzības. Sīki tika atspoguļota 1905.gada revolūcijas gaita, tās apspiešana, muižas zemju piespiedu pārdošana zemniekiem, nodokļi un to netaisnīgā sadale, alkoholisma problēmas un atturība, tautas nākotne un Latvijas autonomija. Pret „Gaismu” nostājās poļu muižniecība un garīdzniecība. Dažās vietās baznīca liedza laikrakstu abonēt un lasīt, jo latviešu garīdzniecība izdeva savu laikrakstu. Nelielais inteliģences pulciņš nebija spējīgs materiāli uzturēt laikrakstu, līdz ar to „Gaismas” izdošana 1906. gadā tika apturēta.[4]

Nacionālās kustības dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francis Trasuns

Francis Trasuns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Francis Trasuns

Francis Trasuns (dzimis 1864. gada 16. oktobrī, miris 1926. gada 6. aprīlī) bija latgaliešu un latviešu kultūras un garīgais darbinieks, valstsvīrs un literāts. Krievijas impērijas I Valsts domes deputāts (1906), Latgales Zemes padomes priekšsēdētājs (1917), Tautas padomes loceklis (1918), Saeimas deputāts (1922-1926). Mācījies Jelgavas ģimnāzijā, vēlāk Pēterburgas garīgajā seminārā un akadēmijā. No 1902. gada strādāja kā profesors Pēterburgas garīgajā seminārā, kur izcīnīja tiesības mācībām daļēji notikt latgaliešu valodā un aizsāka latgaliešu literārās tradīcijas mācīšanu. Francis Trasuns jau kopš 1901. gada Rīgas Latviešu biedrības namā uzstājās ar referātiem, tādējādi iepazīstinot pārējo novadu latviešus Latgales vēstures jautājumos.[5] Pēterburgā izdeva "Daugavas Kalendāru". No 1904. gada Trasuns bija garīgās tiesas loceklis. Publicēja rakstus laikrakstā "Latgolas Vords". Piedalās 1917. gada 9. un 10. maija Pirmā Latgales kongresa organizēšanā, kur, pretēji vairākiem skeptiski noskaņotiem kultūras darbiniekiem kā Francis Kemps, kas iestājas par integrāciju nākotnē, atbalsta nekavējošu pievienošanos citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. No kongresa tiek ievēlēts Latgales Pagaidu Zemes Padomē. 1918. gada 18. novembrī kā Tautas padomes loceklis piedalās Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanā. Brīvības cīņu posmā bijis iekšlietu ministra biedrs Kārļa Ulmaņa Pagaidu Valdībā.[6]

Francis Kemps

Francis Kemps[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Francis Kemps

Francis Kemps (dzimis 1876. gada 24. decembrī Makašēnu pagasta Sprūževas ciemā, miris 1952. gada 21. oktobrī Tomskas apgabalā) bija latgaliešu literāts, politiķis un kultūras darbinieks. Izglītību ieguvis Sv.Katrīnas proģimnāzijā Pēterburgā un Garīgajā seminārā, vēlāk studējis inženierzinātnes Nikolaja I Civilinženieru institūtā. Atrodoties Pēterburgā, F.Kemps 1901./1902. gadā dibina jauniešu pulciņu "Gunkurs". 1903. gadā Kemps darbojas kā nelegālā hektografētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors, kā arī lasa referātus par Latgali Pēterburgā un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā. Pirmās latgaliešu avīzes "Gaisma" (1905—1906). No 1904. līdz 1912. gadam Kemps ļoti aktīvi darbojas "Daugavas kalendāru" izdošanā. F.Kemps gadsimta sākumā terminu Inflantija un Vitebskas guberņa vietā sāka lietot Latgales vārdu, aizgūstot to no senkrievu un Indriķa hronikām. Francis Kemps asi iestājās par latgaliešu valodas tiesībām (F.Kemps latgaliešu dialektu konsekventi sauca par valodu, bet F.Trasuns turējās pie dialekta jēdziena), pieprasot latgaliešu valodas mācīšanu skolās.[2] 1916. gadā Kemps dibina nelegālo Latgales darbaļaužu partiju. 1917.gadā F.Kemps iestājas nevis par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem steidzamības kārtā, kā to rosina Francis Trasuns un citi viņa domubiedri, bet gan par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, Latgales iekšējo jautājumu atrisināšanu, un tam sekojošu pievienošanos pārējai Latvijai uz nosacījumiem, kas garantē Latgales kultūras, reliģijas un valodas īpatnību saglabāšanu.

Nikodems Rancāns

Nikodems Rancāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Nikodems Rancāns

Nikodems Rancāns (dzimis 1870. gada 13. septembrī Zaļmuižas pagasta Miglinīku ciemā, miris 1933. gada 21. jūlijā Rēzeknē) bija katoļu garīdznieks, Latgales Atmodas kustības darbinieks, rakstnieks, Latvijas vēstures pētnieks. Latgales Pagaidu zemes padomes loceklis (19171918), Rēzeknes valsts skolotāju institūta direktors (19291933). Izglītību ieguvis Pleskavas reālskolā un Pēterburgas garīgajā seminārā. Studēja Pēterburgas garīgajā akadēmijā, 1903. gadā ieguva teoloģijas maģistra grādu, bija viens no Pēterburgas Latviešu Muzikālās biedrības dibinātājiem, no 1906.gada Pēterburgā izdeva un rediģēja laikrakstu “Sākla”. No 1907. gada N.Rancāns bija Rēzeknes katoļu baznīcas dekāns, nodibināja Rēzeknes draudzes skolu un Rēzeknes tirdzniecības skolu, 1912. gadā Greiškānu zemkopības skolu. N.Rancāns sekmēja Latgales tuvināšanu pārējiem Latvijas novadiem, kopā ar E. Kozlovski organizēja latviešu spiestuves “Dorbs un Zineiba” (1912) dibināšanu Rēzeknē. 1917. gada aprīlī Nikodemu Rancānu ievēlēja par Latgales kongresa organizācijas priekšsēdētāju, viņš bija Latgales Pagaidu zemes padomes loceklis (19171918).[7]

Kazimirs Skrinda

Kazimirs Skrinda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kazimirs Skrinda

Kazimirs Skrinda (dzimis 1875.gada 2.augustā Līksnas pagasta Liepas Mukānu ciemā, miris 1919.gada Baptos, Kauņas apriņķī) bija katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, pedagogs un publicists. Pēterburgas katoļu garīgā semināra profesors un inspektors (19041910). Laikrakstu Ticeiba un Dzeive (1908), Drywa (19081917) un Jauno Drywa (1918) redaktors. Viens no brāļiem Skrindām, Latgales Atmodas kustības darbiniekiem. Mācījies Pēterburgas Sv.Katrīnas proģimnāzijā, Pēterburgas katoļu garīgajā seminārā un akadēmijā.[8]

Antons Skrinda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Antons Skrinda

Antons Skrinda (dzimis 1881.gada 4.oktobrī Līksnas pagasts Liepas Mūkānu ciemā, miris 1918.gada 31.martā Rēzeknē) bija latviešu kara ārsts un rakstnieks. Viens no brāļiem Skrindām, Latgales Atmodas kustības darbiniekiem. Dzejoļu krājuma "Kūkle" apkopotājs (1914). Izglītību ieguvis Pēterburgas Sv.Katrīnas proģimnāzijā, Pēterburgas valsts ģimnāzijā, studējis Pēterburgas kara medicīnas akadēmijā. A.Skrinda ar pseidonīmu I. Leidumnīks publicējās sava brāļa K. Skrindas izdotajā laikrakstā "Drywa". 1908. godā izdeva mācību grāmatu “Latvīšu volūdas gramatika”.[7]

Citi nacionālās kustības dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laika gaitā atmodai no Pēterburgas izvēršoties arī Latgalē, tajā iesaistās dažādu profesiju pārstāvji — ārsti, inženieri, agronomi, mērnieki, ērģelnieki, pedagogi, literāti, iestāžu, tipogrāfiju darbinieki, studenti, vecāko klašu ģimnāzisti, virsnieki, apzinīgākie strādnieki, pašvaldību darbinieki un citi. Vesela plejāde spilgtu, individuāli patīgu personību. A.Laizāns, P.Tukišs, A.Punculis, K.Kempe–Daugule, F.Ciukors, J.Višņevskis, J.Kindzulis, V.Rubulis, J.Grišāns, A.Dzenis, F.Logins, A.Laurinoviča, G.Mukt–Kneders, A.Bžežinska, V.Seile, S.Cunskis, J.Pabērzs, V.Barkāns, J.Čeksters, F.Obšteins, A.Rubins, I.Asāns, E.Kozlovskis sen., Naaizmērstule (R.Tabine), S.Putāns, S.Kambala,V.Krops, J.Velkme, G.Začs un daudzi citi. Viņu vidū bija arī viens mākslinieks—grafiķis Jezups Dekšņa. Atmodas atbalstītāju vidū bija trīs latgalieši— krievu armijas ģenerāļi Antons Kazradzis (Kazričs, 18621917), Benedikts Zazerskis (18671917), Ignats Čeksters (18421914) un viens pulkvedis Jānis Kantinieks (18651904).[3]


Pirmais Latgales latviešu kongress[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Latgales kongresa delegāti ar Latvijas karogiem un lozungiem Rēzeknē

Sākotnējā kulturālā atmoda Pirmā pasaules kara laikā pārtapa par politisku atmodu. 1917. gada 12. martā Latgaliešu kara upuru palīdzības biedrības (Latgalīšu bīdreibas paleiga kara upurem) telpās Sankrēterburgā notika plaša Latgales inteliģences, strādnieku un karavīru apspriede, kurā tika debatēts par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajai teritorijai. Vairums klātesošo delegātu balsoja par apvienošanos (par 43, pret 23), tādēļ tika ievēlēta organizācijas komisija apvienošanās kongresa sasaukšanai. 6.—7. aprīlī Rēzeknē notika Latgales sabiedrisko darbinieku apspriede, kas nosūta telegrammu Krievijas Valsts domniekam Jānim Goldmanim, prasot visas latviešu zemes apvienot vienā autonomā apgabalā. Sapulcē pieņēma lēmumu Rēzeknē sasaukt tautas kongresu, kura delegāti izvēlami pa divi no katra pagasta vai draudzes, pa 2—4 no strēlnieku bataljoniem, pa vienam no latgaliešu organizētām kolonijām un no sabiedriskiem darbiniekiem, ko liks priekšā kongresa organizācijas komisija. Par kongresa organizācijas priekšsēdētāju ievēlēja Nikodemu Rancānu. Kongresa apsardzei uz Rēzekni tika atvesti ap 40 latviešu strēlnieku Jāņa Rubuļa vadībā.

Kongress norisinājās 1917.gada 26.—27.aprīlī (pēc jaunā stila 9.—10. maijā) Rēzeknē. Kongresā tika pieņemti lēmumi:

  1. apvienotajā Latvijā Latgalei jābūt autonomijas tiesībām;
  2. latgalieši savu valodu patur baznīcās, skolās un visās Latgales iestādēs;
  3. ticības lietās katoļticīgajai garīdzniecībai ir tiesības uzturēt tiešus sakarus ar Romas pāvestu.

Šo lēmumu realizēšanai kongress ievēlēja Latgales pagaidu zemes padomi ar 60 deputātu vietām, no tām 24 bija rezervētas poļu, krievu un ebreju mazākumtautībām. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja Franci Trasunu.[7]

Otrais Latgales latviešu kongress[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Pagaidu valdība vilcinājās izpildīt Latgales pagaidu zemes padomes prasības. Pēc Oktobra revolūcijas Rēzeknes padomes izpildkomiteja izveidoja jauna Latgales kongresa sasaukšanas komisiju, kurā iekļāva arī Latgales pagaidu zemes padomes locekļus Valēriju Seili, Staņislavu Kambalu un Pēteri Lazdānu. Kongresu 1917. gada 3. decembrī atklāja Rēzeknes padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Pēteris Līpiņš. Tajā piedalījās 343 delegāti no 41 Latgales pagasta (nebija pārstāvju no 6 pagastiem). Pēc kongresa iniciatīvas Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]