Lietuvas brīvības cīņas
Lietuvas brīvības cīņas jeb Lietuvas neatkarības cīņas (lietuviešu: Lietuvos nepriklausomybės kovos) bija cīņas par neatkarīgu Lietuvas valsti no 1918. gada 23. novembra, kad Lietuvas pagaidu valdība izdeva pavēli par karaspēka dibināšanu, līdz Lietuvas — Polijas pamiera līguma noslēgšanai 1920. gada 30. novembrī.
Sarkanās armijas uzbrukuma rezultātā bijušās Vācijas 10. armijas un sakšu brīvprātīgo karaspēks bija atspiests līdz līnijai Telši-Kauņa-Alīta. 1919. gada martā vācu karaspēks kopā ar lietuviešu vienībām devās pretuzbrukumā un ieņēma Žemaitijas teritoriju līdz līnijai Kuršēni-Šauļi-Radvilišķi. 1919. gada 22. martā tika izveidota pirmā Lietuvas karaspēka vienība Panevēžas atbrīvošanai — Panevēžas Atsevišķais bataljons. Maijā tika izsludināta mobilizācija un 3. maijā karaspēka lielums sasniedza 440 virsnieku un 10 729 kareivju.[1] Cīņās Lietuvas karaspēks pieveica gan Sarkano armiju, gan Bermonta karaspēku, Žemaitijas un Sēlijas teritorijā sadarbodamies ar Latvijas Bruņotajiem spēkiem. Vācu un poļu karaspēki dažādos kara posmos gan sadarbojās ar Lietuvas valdību, gan karoja pret to.
Sarkanās armijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijas Impērijā Lietuvas valsts padomes prezidijs 1918. gada 11. novembrī par pirmo Lietuvas pagaidu valdības vadītāju apstiprināja Augustīnu Voldemāru, kas 23. novembrī izdeva pavēli par karaspēka dibināšanu. Par Lietuvas Kara ministrijas vadītāju tika iecelts ģenerālmajors Silvestrs Žukausks, bet jau 24. decembrī viņš atkāpās no amata. Lietuvas un Baltkrievijas poļi nodibināja "Austrumu nomaļu aizsardzības komiteju" un lūdza Polijas armijas palīdzību. Juzefs Pilsudskis 7. decembrī iekļāva šīs komitejas organizētās bruņotās vienības Polijas armijas sastāvā. 1918. gada 16. decembrī Sarkanās armijas ieņemtajā Daugavpilī izveidoja Padomju Lietuvas valdību Vinca Mickeviča-Kapsuka (Vincas Mickevičius-Kapsukas) vadībā, kas pasludināja Lietuvas Padomju Republika dibināšanu.
Kauņā, Ķēdaiņos, Alītū un Marijampolē izveidoja Lietuvas armijas 1., 2. un 4. kājnieku pulkus un atsevišķos bataljonus. 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, Sarkanās armijas Pleskavas divīzija tika pārdēvēta par Lietuviešu-baltkrievu divīziju. 15. janvārī padomju Sevišķā internacionālā divīzija (Особая интернациональная дивизия) gar Daugavpils-Šauļu dzelzceļu kopā ar lietuviešu lielinieku Žemaitijas pulku ieņēma Šauļus. A. Voldemāra vadītā Lietuvas Pagaidu valdība pārcēlās no Viļņas uz Kauņu. Kauņas cietoksnī izvietojās vācu okupācijas karaspēka pavēlniecība, kas 18. janvārī noslēdza vienošanos ar lieliniekiem par pagaidu demarkācijas līnijas novilkšanu starp vācu un lielinieku spēkiem.
1919. gada 1. februārī Liepājā ieradās vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, tajā pašā dienā iecelts par Liepājas gubernatoru. Viņš pārņēma Kurzemē un Lietuvas ziemeļu daļā dislocētā Vācijas armijas 6. rezerves korpusa, kurā ietilpa Dzelzsdivīzija un Baltijas landesvērs, komandēšanu. Jau 7.-10. februārī Lietuviešu 2. kājnieku pulks kopā ar vācu karaspēka vienībām apturēja Sarkanās armijas uzbrukumu pie Ķēdaiņiem. 12. februārī padomju Sevišķā internacionālā divīzija tika pārdēvēta par Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīziju, turpināja uzbrukumu gar Latvijas-Lietuvas robežu un februāra otrajā pusē sasniedza Mažeiķus un Telšus. Kaut gan lieliniekiem 13. februārī izdevās ieņemt Alītu un tiltu pār Nemunas upi, tomēr jau 14. februārī Lietuviešu 1. kājnieku pulks kopā ar vācu brīvprātīgajiem pilsētu atguva. Kaujā krita 1. kājnieku pulka virsleitnants Antans Juozapavičs (Antanas Juozapavičius)
1919. gada 27. februārī Lietuvas SPR apvienojās ar Baltkrievijas SPR īslaicīgi pastāvošā Lietuvas—Baltkrievijas PSR (LitBelu).
Pretuzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
7. martā vācu un lietuviešu spēki atbrīvoja Kuršēnus, 11. martā Šauļus, 12. martā Radvilišķus, 14. martā Šeduvu, 26. martā Panevēžu, kuru gan lielinieki atguva 4. aprīlī. Vācu Dienvidlietuvas Sakšu brīvprātīgā brigāde ar trīs pulkiem kopā ar lietuviešu vienībām uzbruka Viļņas virzienā, bet tika apstādināta pie Vieves 8. aprīlī. 1919. gada 4. aprīlī Lietuvas Valsts sapulce par Lietuvas pirmo prezidentu ievēlēja Antanu Smetonu.
1919. gada 19. aprīlī Polijas 1. leģiona kājnieku divīzija ieņēma lielinieku nodibinātā Litbela (Lietuvas—Baltkrievijas PSR) galvaspilsētu Viļņu. Panevēžas Atsevišķais bataljons un Sakšu brīvprātīgo brigādes 18. pulks 3. maijā atbrīvoja Ukmerģi (tolaik Vilmerģi). 26. aprīlī par Lietuvas armijas ģenerālštāba komandieri, bet 6. maijā par Lietuvas armijas virspavēlnieku iecēla ģenerāli Silvestru Žukausku, kas armiju sadalīja divās daļās. Vilkmerģes grupa 19. maijā atbrīvoja Anīkščus, bet Panevēžas grupa no 18. līdz 23. maijam Žukauska vadībā atbrīvoja Panevēžu. Pēc īsas atpūtas un pārgrupēšanās no 26. maija līdz 3. jūnijam tika realizēta Kupišķu—Utenas operācija, kuras rezultātā lietuvieši iekaroja Biržus, Rokišķus (30. maijā), Kupišķus (1. jūnijā) un Utenu (2. jūnijā).[2] Uzbrukumu attīstot pāri tagadējai Latvijas-Lietuvas robežai, Lietuvas armija jūnija pirmajā pusē ieņēma Aknīsti un kopā ar Augškurzemes partizāniem daļu no Sēlijas Latvijas daļas un apstājās pie Daugavas. Pēc militārām neveiksmēm Viskrievijas Centrālā izpildkomiteja 1919. gada 1. jūnijā izdeva dekrētu "Par Krievijas, Ukrainas, Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas padomju republiku apvienošanu cīņai ar starptautisko imperiālismu", kura rezultātā svarīgākās Litbela valdības funkcijas tika nodotas Padomju Krievijas centrālo iestāžu rokās.
1919. gada 18. jūnijā Antantes Augstākā Padome starp Lietuvas un Polijas armijām noteica demarkācijas līniju, tā saukto Foša līniju, kas gāja paralēli Grodņas-Viļņas-Daugavpils dzelzceļam. Nelielas sadursmes ar poļiem tomēr turpinājās, kas izvērtās nopietnās kaujās Suvalkijas teritorijā, kur 22. — 28. augustā poļi ieņēma Seinu pilsētu. Latvijas teritorijā Lietuvas armija nostiprinājās pie Subates un Asares, no kurienes 25. augustā devās uzbrukumā lieliniekiem un ieņēma Zarasus (tolaik Ežerēnus). Kopā ar Sēlijas partizāniem lietuvieši ieņēma arī Ilūksti un Kalkūnus. Vienlaikus Polijas leģiona 1. kājnieku divīzija šķērsoja vēlāko Latvijas—Polijas robežu un 1919. gada 30. augustā sasniedza Daugavas kreiso krastu pie Grīvas. 2. latviešu sarkano strēlnieku pulks uzbrukumu apturēja un atguva Grīvas dzelzceļa staciju un Nīderkūnus.
Cīņa pret Bermonta armiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc sakāves Cēsu kaujās saskaņā ar 1919. gada 3. jūlijā noslēgto Strazdumuižas pamiera līgumu vācu karaspēkam bija jādodas atpakaļ uz Vāciju, taču ģenerālis Golcs vilcinājās pildīt pamiera noteikumus.
Dībiča brīvkorpuss un Šauļu brigāde ar apmēram 10 000 vīriem (5 bataljoni, 2 eskadroni, 3 baterijas) turpināja kontrolēt visu Lietuvas ziemeļrietumu daļu. Pēc Antantes prasības vācu vienībām atstāt okupētās Kurzemes un Lietuvas teritorijas 16. jūlijā Šauļos ieradās krievu pulkveža Virgoļiča vienība, kas iekārtoja štābu Kuršēnos. Pasliktinoties Bermonta attiecībām ar Latvijas valdību, lietuvieši Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas kontrolētās teritorijas tuvumā savilka piecus kājnieku pulkus. Jau 15. septembrī izcēlās bruņots konflikts ar majoram Brandisa bataljona karavīriem pie Neretas.
21. septembrī noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Kurzemē, Zemgalē un Žemaitijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas pakļautībā. Plašāka karadarbība sākās 15. oktobrī, kad Vācu leģiona vienības atņēma lietuviešiem Biržus un Radvilišķus.
Pēc tam, kad 1919. gada 11. novembrī Latvijas armija Pārdaugavā sakāva Bermonta armiju, 12. novembrī Lietuvas armija uzbruka Rietumkrievijas armijai pie Pasvales. 19. novembrī vācu militārie formējumi pārgāja tiešā Veimāras Republikas ieceltā pavēlnieka ģenerālleitnanta Valtera fon Eberharta pakļautībā. 21. novembrī Lietuvas armijas 1. pulks ieņēma Radvilišķus, 4. pulks Meškuičus, 5. pulks Padubīsi, bet 7. pulks Tauraģi. Latvija 25. novembrī pieteica karu Vācijai. 27. novembrī lietuvieši ieņēma Jonišķus, bet latviešu vienības Žagari. 3. decembrī Lietuvas armija ieņēma Telšus, bet Latvijas armija Mažeiķu staciju un Palangu, vācu armijas daļas atkāpās pāri tā laika Latvijas—Vācijas robežai. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[3] 6. decembrī Lietuvas armijas 7. pulks atbrīvoja Raseiņus, bet 8. decembrī Šauļus. Kardarbība beidzās 13. decembrī.[4]
Pēc Latvijas armijas uzvaras pār Bermonta karaspēku 1919. gada novembrī Polijas valdība piedāvāja Latvijas valdībai noslēgt pret Padomju Krieviju vērstu militāro savienību. Turpretī Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemārs 30. decembrī paziņojis, ka Lietuvas valdība uzskata par savām "Kurzemes guberņas lietuviskās daļas" un pretendē uz Daugavpils cietoksni, kurš ir "Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga" un ne no vēsturiskā, ne etnogrāfiskā viedokļa nepieder Latvijai.[5] Sarunu rezultātā Latvijas un Polijas valdības parakstīja sadarbības līgumu par kopīgas militārās operācijas "Ziema" veikšanu 1920. gada janvārī.
Cīņa pret Žeļigovska armiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gatavojoties uzbrukumam Polijā 1920. gada 12. jūlijā Padomju Krievijas valdība parakstīja miera līgumu ar Lietuvu, atzīstot Viļņas, Grodņas, Ļidas novadu un Suvalkijas piederību Lietuvai. Kad 1920. gada 14. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Viļņu un 19. jūlijā Grodņu, pēc savastarpējā līguma nosacījumiem tā ļāva Lietuvas varas iestādēm pārņemt savā kontrolē 27. jūlijā visu Viļņas apgabalu, bet ieņemtajā apgabalā turpināja atrasties Sarkanā armija. 28. jūlijā Bjalistokā tika nodibināta Padomju Polijas marionešu valdība. Tikai pēc lielinieku sakāves kaujā pie Varšavas 1920. gada 12.—25. augustā un Sarkanās armijas atkāpšanās Lietuvas armija 28. augustā ieņēma Viļņu un septembra sākumā Seinus.
1920. gada 21. septembrī Rīgā sākās pamiera sarunas starp Polijas un Krievijas pārstāvjiem, tomēr 22. septembrī Polijas armija sāka pretuzbrukumu. 25. septembrī poļi ieņēma Grodņu, 7. oktobrī Suvalkos Lietuva noslēdza pamieru ar Poliju. Lai nepārkāptu pamiera nosacījumus, 1. Lietuvas-Baltkrievijas divīzija ģenerāļa Lucjana Žeļigovska (Lucjan Żeligowski) vadībā 9. oktobrī ieņēma Viļņu un Viļņas apgabalu.
12. oktobrī Lucjans Žeļigovskis tika pasludināts par Viduslietuvas valsts (Litwa Środkowa) vadītāju. Kaujas pret Žeļigovska karaspēku notika pie Gedroiciem (Ģiedraišiem) 19. novembrī un Širvintiem 21. novembrī. Ar Sabiedroto militāro misiju palīdzību 1920. gada 30. novembrī noslēdza jaunu pamieru.[6]
Lietuvieši nepiekrita Nāciju Līgas priekšlikumam dibināt Lietuvas Federāciju, kurā pēc poļu valdības priekšlikuma ietilptu Rietumlietuva (Litwą Zachodnią, galvaspilsēta Kauņa), Viduslietuva (Litwa Środkowa, galvaspilsēta Viļņa) un Austrumlietuva (Litwą Wschodnią, galvaspilsēta Navahrudaka). 1922. gada 22. martā Polija anektēja Viļņas apgabalu, ko Lietuva atzina tikai 1937. gadā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Lesčius, Vytautas. Lietuvos kariuomenė nepriklausomybės kovose 1918—1920. Lietuvos kariuomenės istorija. Vilnius, 2004
- ↑ Aničas, J. Gener, olas Silvestras Žukauskas: (1861—1937). Viļņa: Lietuvos krašto apsaugos ministerija, 2006. — 294 lpp. (lietuviski)
- ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
- ↑ Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 536-538 lpp.
- ↑ Ēriks Jēkabsons. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā (I) Latvijas Vēstneša m.lvportals.lv 2015. gada 18. septembrī
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 24 224.—24 228. sleja.