Latvijas Rakstnieku savienība
 | |
| Abreviatūra | LRS |
|---|---|
| Izveidots | 1940 |
| Galvenā mītne |
 Rīga, Latvija |
Priekšsēdētājs | Arno Jundze |
| Tīmekļa vietne |
www |
Latvijas Rakstnieku savienība ir profesionāla sabiedriska organizācija.[1] Savienība tika dibināta 1940. gada 26.oktobrī kā Latvijas PSR padomju rakstnieku savienība.[1][2] Šobrīd tās biedri ir Latvijā un ārzemēs dzīvojoši latviešu literatūras darbinieki — dzejnieki, literatūrzinātnieki, prozaiķi u.c. Tāpat savienībā tiek apvienoti Latvijā dzīvojoši cittautu literāti.[1] Savienības galvenie mērķi ir veicināt latviešu literatūras attīstību, kā arī aizstāvēt biedru intereses un tiesības. Latvijas Rakstnieku savienība organizē Dzejas dienas, kā arī piešķir Literatūras gada balvu. Savienībā ir 274 biedri.[3] Tās priekšsēdis ir Arno Jundze.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Savienības nodibināšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas PSR padomju rakstnieku savienības nodibināšanai tika izveidota komisija, kurā ietilpa priekšsēdētājs Jānis Niedre, Vilis Lācis un Žanis Spure, kā arī orgkomitejas sekretārs Jānis Grants, kurš izstrādāja statūtu projektu atbilstoši PSRS pastāvošo profesionālo un ideoloģisko rakstnieku organizāciju statūtu paraugam un Rakstnieku deklarāciju. To 1940. gada 26. oktobrī parakstīja pirmie 13 biedri – Jānis Niedre, Vilis Lācis, Žanis Spure, Andrejs Balodis, Arvīds Grigulis, Jūlijs Lācis, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Jānis Plaudis, Rūta Skujiņa, Andrejs Upīts, Jūlijs Vanags, Pāvils Vīlips. Vēlāk viņiem pievienojās arī Pēteris Ērmanis, Kārlis Skalbe, Mārtiņš Zīverts u.c. Daži no viņiem pēc tam no Savienības izstājās.[2]
Tika atjaunota pēc Ulmaņa apvērsuma aizliegtā Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība.[2]
1940. gadā nodibināja literatūras žurnālu "Karogs", tā pirmais redaktors bija Andrejs Upīts.[1]
Rakstnieki kara un pēckara laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Vērmahta iebrukuma Latvijā 1941. gadā daļa RS biedru pēc atkāpšanās uz austrumiem iesaistījās Sarkanās armijas sastāvā iekļautajā Latviešu strēlnieku divīzijā: Jānis Grants, Arvīds Grigulis, Anatols Imermanis, Kārlis Krauliņš, Indriķis Lēmanis, Valdis Lukss, Ignats Muižnieks, Fricis Rokpelnis, Meinhards Rudzītis, Andrejs Balodis. Vairums minēto rakstnieku kļuva par laikrakstu „Latviešu Strēlnieks” un „Padomju Strēlnieks” kara korespondentiem. Arī Andrejs Upīts, Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns, Anna Sakse, Jānis Niedre, Mirdza Ķempe pārcēlās uz Krieviju.[2]
Kad Sarkanā armija atkal okupēja Latviju, 1944. gada rudenī Rakstnieku Savienība atsāka darbību un iekārtojās Kr. Barona ielas 12. namā – agrāko izdevēju Emīlijas un Antona Benjamiņu īpašumā. No 1945. gada uzsāka darbību PSRS Literatūras fonda Latvijas nodaļa, lai palīdzētu rakstnieku sadzīvei un jaunradei.
1947. gada 12.-14. jūnijā norisinājās RS II kongress; 1954. gada 2.-5. jūnijā - III kongress.[2] RS darbojās saskaņā ar PSRS RS statūtiem, Latvijas PSR RS biedri automātiski kļuva par PSRS RS biedriem.[2] Sakarā ar to, ka Latvijas pārstāvju īpatsvars PSRS RS bija niecīgs, RS pakļautība vairāk bija formāla. RS valdes sekretāru sarakste ar PSRS RS, sākot ar 1960. gadiem, bija neregulāra. Faktiski RS vadība daudz ciešāk bija saistīta ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālo komiteju.[2] No 1965. gada 14. līdz 17. decembrim notika RS 5. kongress, kurā jaunajiem literātiem valdes vēlēšanās izdevās izbalsot piecas Latvijas Komunistiskās partijas uzticības personas – Arvīdu Griguli, Žani Grīvu, Kārli Krauliņu, Jāni Niedri un Jūliju Vanagu. Ar valdes darba, padomju kultūras, sociālpolitisko jautājumu un cenzūras kritiku uzstājās Imants Auziņš, Vizma Belševica, Māris Čaklais, Harijs Heislers, Gunārs Priede, Zigmunds Skujiņš u. c. RS biedri. Par RS valdes pirmo sekretāru kļuva Alberts Jansons, par sekretāriem – Ilgonis Bērsons un Imants Ziedonis.[4]
Organizatoriskā struktūra padomju laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]RS radošais darbs norisinājās sekcijās: prozas, dzejas, dramaturģijas, kritikas, krievu literatūras un tulkotāju, to darbu vadīja sekretariāts un valde. Sekciju konsultanti lasīja un recenzēja jauno autoru darbus, apsprieda aktuālā literārā procesa jautājumus un iznākušos darbus, diskutēja par mākslinieciskām problēmām. Iknedēļas sekretariāta sēdēs tika apspriesti organizatoriskie jautājumi par rakstnieku radošajiem komandējumiem, atvaļinājumiem un materiālo palīdzību, arī jauno biedru uzņemšanu, kā arī gatavošanos rakstnieku jubilejām un dažādiem literāra rakstura pasākumiem[2].
RS sistēmā ietilpa arī PSRS Autoru tiesību pārvaldes republikas nodaļa un PSRS Literatūras fonda republikas nodaļa, kuras galvenais uzdevums bija rakstnieku sadzīves un materiālā stāvokļa uzlabošana, sniedzot tiem materiālo palīdzību dažādos jautājumos.[5]
RS nauda glabājās Literatūras fondā, no kura līdzekļiem RS biedriem sniedza materiālo palīdzību. Literatūras fondam bija Rakstnieku klubs, kurš organizēja literatūras dienas, svētkus, vakarus, rakstnieku tikšanās ar lasītājiem. 1968. gadā nodibināja īpašu Literatūras propagandas biroju, kas organizēja latviešu un cittautu mūsdienu un klasiskās literatūras propagandas sarīkojumus.
RS pārraudzīja savienības izdevumu žurnāla "Karogs" un laikraksta "Literatūra un Māksla" redakciju darbu. No 1956. līdz 1961. gadam RS pārziņā bija arī literārais almanahs krievu valodā Парус, kurš iznāca divas reizes gadā, lai regulāri iepazīstinātu krieviski lasošos ar latviešu padomju literārā procesa aktualitātēm un atzītākajiem darbiem. Tā kā RS valdi neapmierināja almanaha darbība, 1962. gada 25. oktobra sēdē valde nolēma to likvidēt.[2] Bija doma izdot triju Baltijas republiku literāro žurnālu, lai vēstītu par latviešu literatūras norisēm ārpus Latvijas PSR krievu valodā, bet šāds izdevums tā arī netika nodibināts.
RS biedra prestižs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]RS biedra statusam bija būtiska ietekme, jo tiem bija lielākas iespējas publicēt savus darbus. Savienības valde varēja veicināt RS biedru un jauno autoru izglītības iespējas, iesakot autoru Maksima Gorkija Augstākajiem literātu kursiem Maskavā, vai karjeras iespējas.
RS biedra statuss piešķīra vairākas sadzīves un materiālas privilēģijas: ar pabalstiem no Literatūras fonda viņi varēja braukt radošos komandējumos, tostarp uz ārzemēm, saņemt ceļazīmes uz sanatorijām. Viņiem bija lielākas izredzes tikt pie dzīvokļa (šim nolūkam tika nodibināts pat RS dzīvokļu fonds) un vasarnīcas. Rakstniekiem pienācās 25 kv.m radošā platība, kas nozīmēja vienu papildus istabu dzīvoklī. Pie RS biedra privilēģijām pieskaitāma arī atvieglota atļauja vieglās automašīnas iegādei. Kopš 1961. gada maija RS ēkas beletāžā bija atvērta tikai literātiem domāta PSRS Literatūras fonda Latvijas nodaļas poliklīnika, ko vēlāk drīkstēja apmeklēt arī komponisti un kinematogrāfisti[6].
Vairums literātu strādāja apgādos, periodisko izdevumu redakcijās un kultūras iestādēs, jo bija ļoti maz rakstnieku, kuri varēja atļauties strādāt tikai radošu darbu un nodrošināt sevi ar saņemtajām autoratlīdzībām. RS biedriem jebkurā darba vietā pienācās viena radoša un pilnā mērā apmaksāta brīvdiena nedēļā[2].
Autoru honorāri secerējumiem latviešu valodā bija uz 25% augstāk, nekā krievu. Ar Latvijas PSR TKP lēmumu Rīgā tika nodibināta Vissavienības autortiesību aizsardzības pārvaldes republikāniskā nodaļa, kurai bija pienākums sekot līdzi visas autora tiesību aizsardzībai un autora honorāra iekasēšanai.[7]
RS valde varēja nodrošināt atsevišķu rakstnieku augstāku sociālo statusu un prestižu sabiedrībā, iesakot kandidātus izvirzīšanai PSRS un LPSR Valsts prēmijām, tāpat arī dažādu apbalvojumu piešķiršanai. RS arī varēja izvirzīt kādu no saviem biedriem par deputāta kandidātu LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām.[2]
RS biedriem bija iespējas un nauda, lai ceļot uz ārzemēm. 1976. gada pārskatā par savienības darbību rakstīts: „Ievērojami pieaudzis to latviešu rakstnieku skaits, kas dodas ārzemju braucienos gan PSRS Rakstnieku savienības delegāciju sastāvā, gan atsaucoties Latvijas PSR un ārzemju kultūras sakaru biedrības uzaicinājumiem. Vidēji ik gadus ārzemēs viesojas divdesmit mūsu rakstnieku, vēl citi ceļo tūristu grupās vai pēc personīgiem ielūgumiem.”.[8]
Pētniece Madara Eversone (dz. 1986) radošo savienību biedru baudītās privilēģijas pamato ar padomju varas politiskajiem mērķi nodrošināt radošās inteliģences lojalitāti:„...tāpēc RS biedra statuss piešķīra vairākas sadzīves un materiālas privilēģijas. Materiālais pabalsts no Literatūras fonda RS biedriem deva iespējas braukt radošos komandējumos, to skaitā uz ārzemēm, saņemt ceļazīmes uz sanatorijām, kūrortiem u. tml.”[2][8]
Privilēģijas baudīja arī rakstnieku ģimenes locekļi. A. Dripe vēstulēs dzejniecei Veltai Tomai 1980. gadu sākumā raksta: „Ungārijas brauciens tika iecerēts kā atpūta un atvaļinājums vispirms Zigai (es jau tieku visādās turnejās un braucienos vairāk nekā viņa), lai dabū pastaigāt pa ārzemēm, atpūsties no ikdienas rūpēm.” A. Dripes sieva arī bija braucienos Indijā un Šrilankā.[8]
Loma Atmodā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju Jāņa Stradiņa vadībā.
1.—2. jūnijā Latvijas Rakstnieku savienība un citas radošās savienības Rīgas Kongresu namā organizēja lielu Radošo savienību plēnumu, kurā televīzijas raidījuma "Globuss" politisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons kā pirmais atklāti nolasīja Molotova—Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu.[9] Tas bija viens no notikumiem, kas ierosināja Atmodas kustības sākumu un Tautas frontes izveidi Latvijā.
Pēc neatkarības atgūšanas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1990. gados Rakstnieku Savienība tika nobīdīta vai pati pagāja malā, būtiski saruka arī radošo savienību nozīme gan tās biedru, gan visas sabiedrības dzīvē.[10] 1990. gadu sākumā Literatūras fondam vienīgais naudas līdzekļu iegūšanas veids palika Dubultu Jaunrades nams. Diemžēl Jūrmalas ekonomiskā situācija, ko ietekmēja vīzu režīma ieviešana, jūras piesārņojums un citi apstākļi, pierādīja, ka vismaz 1990. gados lieli nami nenesa peļņu. 1997. gadā Literatūras fondu likvidēja. Nav iespēju sociāli nodrošināt RS biedrus. Tāpat nav pilna valsts finansējuma darba algām, jo saskaņā ar LR likumdošanu valsts var atbalstīt tikai konkrētas sabiedrisko organizāciju mērķprogrammas.[10]
RS biroji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Padomju Rakstnieku savienības telpas 1940. gadā atradās Ģertrūdes (toreiz K. Marksa) ielā 6 Rīgā,[11] bet no 1941. gada marta Baznīcas (tolaik Eduarda Veidenbauma) ielā 4, Rīgā.
Pēc Otrā pasaules kara savienībai piešķīra bijušo preses magnātu Benjamiņu māju Krišjāņa Barona ielā 12. Pēc ēkas denacionalizācijas RS nopirka māju Aleksandra Čaka ielā 37, Rīgā, kuru daļēji iznomā citām organizācijām.
Atbalsts radošajiem darbiniekiem
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 2018. gada 1. februāra Latvijas Radošo savienību padome sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu īsteno atbalsta programmu radošām personām, kas darbojas arhitektūras, dizaina, teātra, mūzikas, vizuālās mākslas, dejas, literatūras un kinematogrāfijas jomās. Viņi var saņemt stipendijas:
- profesionālai darbībai, ja radoša persona ir darbspējas vecumā (līdz 63 gadiem) un viņas ienākumi pēdējos 3 mēnešos kopā nepārsniedz 967,50 eiro bruto (75% no minimālās valstī noteiktās mēnešalgas). Stipendijas apjoms ir 430 eiro mēnesī līdz 6 mēnešiem, kopā līdz 2 580 eiro;
- īslaicīgai pārejošai darba nespējai proporcionāli slimības dienu skaitam (līdz 10 dienām un maksimāli līdz 215 eiro);
- pensionāriem sadzīves apstākļu nodrošināšanai (īslaicīgai daļējai ārstniecības izmaksu un komunālo maksājumu segšanai). Stipendijas summa ir 430 eiro mēnesī līdz 3 mēnešiem, kopā līdz 1 290 eiro.[12]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 891. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 «JG286: Madara Eversone. Latvijas Padomju Rakstnieku Savienība». jaunagaita.net. Skatīts: 2018-11-27.
- ↑ «Latvijas Rakstnieku savienība | www.makslinieki.lv | (LRSP) Radošo savienību profesionālo mākslinieku reģistrs». www.makslinieki.lv. Skatīts: 2018-11-27.
- ↑ Kā jaunie rakstnieki apspēlēja vecos staļinistus lsm.lv 2023. gada 23. decembrī
- ↑ Bērsons Ilgonis. Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju rakstnieku savienības četrdesmitgadei. Rīga: Liesma, 1980. 58. lpp.
- ↑ «Pētniece Ābiķe-Kondrāte analizē PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskās nodaļas lomu: LPSR Valsts drošības komitejas un represīvo institūciju darbība radošo profesiju pārstāvju veselības aprūpes, radošā darba un atpūtas nodrošīnajums». www.lu.lv (latviešu). 2016-03-17. Skatīts: 2023-12-09.
- ↑ «Jaunais nolikums par autora tiesībām». www.periodika.lv. Brīvais Zemnieks, Nr.144. 1941-06-18. Skatīts: 2023-12-11.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 Jānis Oga. «ĀRZEMJU CEĻOJUMU IESPAIDI LATVIEŠU RAKSTNIEKU DARBOS T. S. „BREŽŅEVA LAIKMETĀ”». dom.lndb.lv. Aktuālās problēmas literatūras un kultūras pētniecībā : rakstu krājums. 26 (1), Baltijas jūras valstu literatūra. Teātris. Mūzika | LNB Digitālā bibliotēka, 2021-03-12. doi:10.37384/aplkp.2021.26-1.119. Skatīts: 2023-12-10.
- ↑ Miris Mavriks Vulfsons Diena.lv
- ↑ 10,0 10,1 VALDIS RŪMNIEKS. «Kam mums šī Rakstnieku savienība?». www.periodika.lv. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.10, 2000-03-09. Skatīts: 2023-12-09.
- ↑ «Padomju Latvijas žurnālistu un rakstnieku klubs» (Brīvais zemnieks). 1.09.1940. Arhivēts no oriģināla, laiks: 08.03.2021.
- ↑ «Radošo personu atbalsta pasākumu programma». 2018.g. februāris.[novecojusi saite]