Svītrainā hiēna
| Svītrainā hiēna Hyaena hyaena (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Kaķveidīgie (Feliformia) |
| Dzimta | Hiēnu dzimta (Hyaenidae) |
| Ģints | Hiēnas (Hyaena) |
| Suga | Svītrainā hiēna (Hyaena hyaena) |
| Izplatība | |
 | |
 Svītrainā hiēna Vikikrātuvē | |
Svītrainā hiēna (Hyaena hyaena) ir hiēnu dzimtas (Hyaenidae) plēsējs, kas sastopams Āfrikas ziemeļos un austrumos, kā arī Tuvajos Austrumos, Kaukāzā, Centrālāzijā un Indijas subkontinentā. Tā kā savvaļā mājo mazāk kā 10 000 īpatņu, saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības datiem tai piešķirts gandrīz apdraudētas (angļu: near threatened) sugas statuss.[1] Neskatoties uz veiktajiem aizsardzības pasākumiem, trīs paaudžu laikā kopējā populācija samazinās par apmēram 10%.[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Svītrainā hiēna mājo Ziemeļāfrikā, Sāhilas zonu ietverot, Āfrikas austrumos, dienvidos sasniedzot Tanzāniju. Tā sastopama arī Arābijas pussalā, Tuvajos Austrumos, ziemeļos sasniedzot Turcijas Vidusjūras piekrasti. Izplatības areāls plešas tālāk pāri Irākai, Kaukāzam (Gruzijai, Armēnijai un Azerbaidžānai), Irānai, Turkmenistānai, Uzbekistānai, Tadžikistānai, Afganistānai (izņemot Hindukuša augstākos reģionus) un Indijas subkontinentam.[1] Mūsdienās sugas izplatība ir ļoti sadrumstalota, un veidojas daudzas nelielas, izolētas populācijas. Lielākais, nepārtrauktais izplatības areāls atrodas Etiopijā, Kenijā un Tanzānijā. Samērā liela populācija sastopama arī Indijā. Mūsdienās trūkst datu par sugas izplatību Pakistānā, Irānā un Afganistānā.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī svītrainajai hiēnai ir masīva ķermeņa uzbūve, tā ir nedaudz mazāka un smalkāk veidota, salīdzinot ar tās tuvāko radinieci — brūno hiēnu,[3] kā arī tās žokļi un galvaskauss ir mazāki. Tomēr sakodiens svītrainajai hiēnai, līdzīgi kā citām hiēnām, joprojām ir ļoti spēcīgs, un tā spēj bez piepūles sakost kamieļa kaulus.[4][5] Tai ir īss ķermenis un proporcionāli garas kājas. Pakaļkājas ir ievērojami īsākas nekā priekškājas. Salīdzinot ar masīvo ķermeni, kājām ir arī smalka kaulu uzbūve, un tās izskatās tievas. Kakls spēcīgs, garš un ļoti kustīgs, galva masīva, purns īss un žokļi spēcīgi, aste īsa. Acis mazas, bet smailās ausis ļoti lielas, platas un novietotas augstu. Kā visām hiēnām, arī svītrainajai hiēnai ķepām ir labi attīstīti pēdu spilventiņi un spēcīgi nagi.[6]
Abi dzimumi ir vienādi lieli. Ķermeņa garums ir 85—130 cm, astes garums 25—40 cm, augstums skaustā 60—80 cm, svars 22—55 kg, visbiežāk sverot apmēram 35 kg.[2][7]
Tēviņam pie anālās atveres ir liela, neapmatotas ādas kroka, kurā atrodas lielo anālo dziedzeru atveres, kā arī tajā atrodas citi mazāki tauku dziedzeri.[5] Svītrainā hiēna anālo atveri spēj izgriezt uz ārpusi līdz 5 cm. Šo ieradumu var novērot, kad hiēnas savstarpēji socializējas un pārojas. Ja svītrainajai hiēnai uzbrūk, tā izstumj uz āru taisno zarnu un apšļāc uzbrucēju ar smirdīgo anālo dziedzeru saturu.[6] Galvenā svītraino hiēnu maņa ir redze, bet to dzirde un oža ir salīdzinoši vājas.[5]
Kažoks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Svītrainajai hiēnai ir vasaras matojums un ziemas. Ziemas kažoks ir garspalvains un biezs, ar mīkstu, labi attīstītu pavilnu un ar ļoti kuplām, iespaidīgām muguras krēpēm, kuras veido raupjš, īpaši garš matojums. Akotmati ir asi un spuraini, sasniedzot 50—75 mm garumu uz sāniem, uz muguras 150—225 mm, bet uz astes 150 mm. Vasarā kažoks kļūst īsspalvains un plāns. Mīkstā pavilna izkrīt, tādēļ kažoks kļūst izteikti asspalvains. Muguras krēpes saglabājas garas arī vasarā.[6]
Kažoks ir pelēkbrūns, muguras krēpes gaiši pelēkas vai baltas pie pamatnes un melnas vai tumši brūnas matu galos. Purns ir tumši pelēkbrūns vai melns, bet galvas virsa un vaigi ir gaišāki. Ausu aizmugures ir gandrīz melnas. Kakla priekšpusē ir liels, melns plankums, kas no zoda atdalīts ar gaišu matojumu.
Uz priekškājām ir daudzi nelieli, tumši plankumiņi un šķērsvirziena svītras. Uz sāniem ir vairākas tumšas, vertikālas svītras un plankumiņu rindas. Uz gurniem ir 3—4 tumšas, vertikālas joslas, kas pakaļkāju apakšējā daļā pamazām kļūst par šķērssvītrām. Astes gals ir melns ar baltu pavilnu.[6]
Ģeogrāfiskās variācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].jpg)
_at_IGZoo_Park.JPG)
Lai arī 2005. gadā svītrainajai hiēnai tika atcelts iedalījums 5 pasugās[8] (H. h. hyaena, mājo Indijā, Kaukāzā, Afganistānā, Irānā, Irākā, Kirgizstānā, Nepālā, Pakistānā, Tadžikistānā, Turcijā, Turkmenistānā un Uzbekistānā, izmirusi Kazahstānā un Ķīnā; H. h. barbara, mājo Alžīrijā, Burkinafaso, Kamerūnā, Čadā, Mali, Mauritānijā, Marokā, Lībijā, Nigērijā, Nigērā un Tunisijā; H. h. dubbah, mājo Ēģiptē, Etiopijā, Kenijā, Lībijā, Somālijā, Dienvidsudānā, Sudānā, Tanzānijā un Ugandā; H. h. sultana, mājo Omānā, Saūda Arābijā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Jemenā; H. h. syriaca, mājo Irākā, Izraēlā, Jordānijā, Sīrijā un Turcijā), tomēr starp šīm piecām ģeogrāfiskajām grupām pastāv ārējas atšķirības.
Arābijas pussalas hiēnām muguras krēpes ir ļoti tumšas, turklāt matojums centrā, virs mugurkaula, sasniedz 20 cm garumu, pārējā kažoka pamatkrāsa ir gaiši pelēka, purns tumši pelēks, bet zem acīm brūngani dzeltens matojums. Lielākās svītrainās hiēnas sastopamas Tuvajos Austrumos, Centrālāzijā un Indijas subkontinentā, toties Āfrikā dzīvojošās hiēnas ir mazākās.[2][9]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Svītrainā hiēna ir aktīva galvenokārt nakts laikā, pametot savu alu, kad saule ir norietējusi un atgriežoties tajā pirms saullēkta.[6] Tās dzīvo pa vienai vai pa pāriem, lai gan, piemēram, Lībijā tiek veidotas grupas, kurās ir līdz 7 pieaugušiem īpatņiem. Kopumā svītrainā hiēna nav teritoriāla, tādēļ to teritorijas bieži savstarpēji pārklājas. Tās lielums ir apmēram 44—72 km². Teritorija tiek iezīmēta ar anālā dziedzera sekrētu, kuru mēdz saukt arī par hiēnu sviestu (angļu: hyena butter). Iezīmēti tiek lielāki akmeņi, zāļu kušķi, koku stumbri un citi objekti.
Kad svītrainā hiēna ir noskaņota agresīvi, melnā plankuma matojums kakla priekšpusē sabožas stāvus, bet mugurkaula skriemeļi jostas vietā paceļas uz augšu. Savstarpēji cīnoties, tās cenšas pretiniekam iekosties rīklē un kājas, bet izvairās kost muguras krēpēs. Toties, ja hiēnas izrāda viena otrai draudzīgumu, tās viena otrai laiza muguras vidusdaļu, aposta degunu un izstumj uz āru ānālā dziedzera ādas kroku. Tās arī mēdz ar ķepu viena otrai pieskarties rīkles rajonam.[2]
Migas ierīkošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Svītrainā hiēna vai nu izrok alu pati vai migu iekārto kādā dabas veidotā alā vai akmeņu krāvumā, kā arī izmanto citu dzīvnieku pamestās migas, piemēram, dzeloņcūku, vilku, kārpcūku vai cauruļzobju. Hiēnas alu var atpazīt pēc kauliem, kas mētājas ap ieeju alā. Dienas laikā svītrainā hiēna var slēpties ne tikai alā, bet arī biezi saaugušos krūmos vai garā zālē un niedrēs.[2] Alas lielums un dziļums var būt dažāds atkarībā no tā, kur ala atrodas. Piemēram, Karakuma tuksnesī alas ieeja ir apmēram 70 cm plata, tās dziļums ir apmēram 4—5 metri, galā nav īpaša kambara vai alas paplatinājuma. Turpretī Izraēlā svītrainās hiēnas ala ir daudz dziļāka, sasniedzot 27 metru garumu.[2][6]
Attiecības ar citiem plēsējiem
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā svītrainā hiēna galvenokārt barojas no pelēko vilku medījuma pārpalikumiem. Satiekoties hiēnai ar vienu vilku, dominē svītrainā hiēna, kura atņem vilkam medījumu, bet baram hiēna medījumu atņemt nespēj.[2] Pie lielākiem kritušiem dzīvniekiem hiēnai var piebiedroties rudā lapsa, kura pagaida, līdz hiēna ar saviem spēcīgajiem žokļiem uzplēš maitas ādu un sāk ķermeni sadalīt, tad lapsa nozog kādu gabalu. Tā kā lapsa ir veiklāka, tā parasti aizbēg no hiēnas.[10] Svītrainā hiēna barojas arī ar lielo plēsēju medījumu pārpalikumiem. Tā dominē pār leopardu, gepardu, karakalu un jaunu tīģeri, bet pieaudzis tīģeris dominē pār svītraino hiēnu.[2][5]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Svītrainā hiēna pamatā ir maitēdāja, barojoties galvenokārt ar pārnadžu ķermeņiem dažādās sadalīšanās stadijās, ar svaigiem kauliem, kas palikuši pāri pēc lielo plēsēju maltītes, ar kaulu smadzenēm un cīpslām. Ar spēcīgajiem žokļiem un asajiem zobiem tā sasmalcina kaulus smalkās drupatās un tās norij, apēdot mazākus kaulus arī veselus.[6] Svītrainā hiēna nav pārāk nervoza, lai gan to tracina maitas putni.[4] Reizēm tā uzbrūk vājākiem dzīvniekiem par sevi.[5] Svītrainā hiēna medī, nogurdinot upuri ar skriešanu. Kad medījums ir pietiekami tuvu, tā iekožas tam sānos un sāk to plosīt vēl skrienošu.[6]
Turkmenistānā ir novērots, ka svītrainā hiēna medī meža cūkas, kulānus, dzeloņcūkas un bruņurupučus. Uzbekistānā un Tadžikistānā nozīmīga sezonas barība ir eleagnu augļi, bet Kaukāzā sienāži.[6] Tā kā svītrainā hiēna galvenokārt barojas ar maitu, tai ir nepieciešams daudz ūdens.[6]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Svītrainās hiēnas veido monogāmus pārus. Tēviņš palīdz mātītei iekārtot migu, audzināt mazuļus, kā arī tas baro mātīti, kamēr mazuļi ir pavisam mazi. Vairošanās sezona ir atšķirīga atkarībā no izplatības reģiona. Nebrīvē toties nav noteiktas sezonas.[6]
Grūsnības periods ilgst 90—91 dienu. Mazuļi piedzimst akli, ar mazām austiņām, bet ar tipisko, strīpaino kažociņu. Tas ir pilnīgi pretēji plankumainās hiēnas mazuļiem, kas piedzimst labi attīstījušies, bet ar vienkrāsainu, melnu matojumu.[4] Mazuļu acis atveras pēc apmēram 7—8 dienām, bet no alas tie iznāk mēneša vecumā. Māte mazuļus zīda līdz 2 mēnešu vecumam, pēc tam abi vecāki turpina mazuļus barot ar gaļu un kauliem. Lai arī tēviņi palīdz rūpēties par mazuļiem, mātīte padzen tēviņu, ja tas pietuvojas mazuļiem pārāk tuvu. Savvaļā svītrainā hiēna sasniedz apmēram 12 gadu vecumu, bet nebrīvē tā dzīvo līdz 23 gadiem.[6]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 IUCN: Hyaena hyaena
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 Hyaenas: status survey and conservation action plan
- ↑ Sandiego Zoo: Striped hyena
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Rosevear, Donovan Reginald (1974). "The carnivores of West Africa". London : Trustees of the British Museum (Natural History). ISBN 0-565-00723-8.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Pocock, R. I. (1941). "Fauna of British India: Mammals Volume 2". Taylor and Francis.
- ↑ 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 Heptner, V. G.; Sludskii, A. A. (1992). "Mammals of the Soviet Union: Carnivora (hyaenas and cats), Volume 2". Smithsonian Institution Libraries and National Science Foundation.
- ↑ «Myths and Facts about Hyenas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 11. jūlijā.
- ↑ Wilson, D.E.; Reeder, D.M., eds. (2005). "Hyaena hyaena". Mammal Species of the World: A Taxonomic and Geographic Reference (3rd ed.). Johns Hopkins University Press. ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
- ↑ Osborn, Dale. J.; Helmy, Ibrahim (1980). "The contemporary land mammals of Egypt (including Sinai)". Field Museum of Natural History.
- ↑ Macdonald, David (1987) Running with the Fox, p.77-79, Guild Publishing, London, ISBN 0-8160-1886-3