Turcijas neatkarības karš

Turcijas neatkarības karš
Daļa no Neatkarības kari
No augšas, pulksteņa rādītāja virzienā: Britu armija Izmita izpilda nāves sodu; Grieķijas karaspēks okupē Izmiru; Turcijas delegācija Sivasas konferencē; Turku revolucionāri; Grieķu—turku kara ierakumi.
Datums 1919. gada 19. maijs — 1923. gada 29. oktobris Vieta Anatolija Iznākums Turcijas uzvara, Lozannas miera līgums, Turcijas Republikas atzīšana, Osmaņu impērijas likvidācija.
Karotāji
Turku revolucionāri Krievijas PFSR	Apvienotā Karaliste  Grieķija Francija Armēnija Osmaņu impērija Itālija Gruzija
Komandieri un līderi
Kemals pašā Ismets pašā Karabekirs pašā Ali Fuats pašā Fevzi pašā	Džordžs Mailns Anastasios Papoulass Georgios Hatzianestis Anrī Gurods Drastamats Kanajans Movsess Silikjans Sulejmans Šefiks pašā

Turcijas neatkarības karš (turku valodā: Kurtuluş Savaşı vai İstiklâl Harbi) ir apzīmējums politiskiem un militāriem notikumiem pēc Osmaņu impērijas sakāves (kopā ar pārējām Centrālajām lielvalstīm) Pirmajā pasaules karā, kas bija turku revolucionāru atbildes rīcība pret Sabiedroto okupāciju. Sabiedrotie bija okupējuši lielāko daļu Osmaņu impērijas teritorijas un Anatolijā tika uzsākta pretošanās kustība, kas vēlāk proklamēja Turcijas Republiku.

Pēc Mudrosas pamiera (1918. gada 30. oktobrī) Sabiedrotie britu vadībā okupēja Konstantinopoli un sev pakļāva Osmaņu impērijas valdību. Tika okupētas arī Anatolijas austrumu un dienvidu daļas un 1919. gada 21. maijā Grieķija okupēja Izmiru un Anatolijas rietumus. Pēc Parīzes miera konferences 1920. gada 21. janvāra deklarācijas augustā sekoja Sevras līguma noslēgšana, ar kuru visas Osmaņu impērijas teritorijas Balkānos un Arābijas pussalā tika cedētas Sabiedrotajiem. Paralēli Konstantinopoles valdības mazspējai, pieauga nacionālās pretošanās kustības atbalsts Anatolijā un Angorā (tag. Ankara) tai izdevās izveidot jauno Lielo nacionālo asambleju, kas rīkojās neatkarīgi no Osmaņu oficiālās valdības okupētajā Konstantinopolē. Nacionālā kustība veiksmīgi apvienoja visus resursus Kemala pašā vadībā un sekmīgi padzina Grieķijas, Lielbritānijas, Francijas un Itālijas okupācijas spēkus, padarot par neiespējamu izpildīt Sevras līguma nosacījumus. 1923. gada jūlijā šo pretošanos visas puses atbalstīja, parakstot Lozannas līgumu, ar kuru jaunās valsts izveidei tika atdota visa Anatolija un Trāķijas austrumu daļa. 1923. gada oktobrī, šajā teritorijā tika proklamēta Turcijas Republika un par tās galvaspilsētu kļuva Angora, kuru pārdēvēja par Ankaru.

Notikumi pirms neatkarības kara (1918. gada oktobris — 1919. gada maijs)

Skatīt arī lapas: Osmaņu impērijas sadalīšana, Grieķu-turku karš, Konstantinopoles okupācija un Izmiras okupācija.

Pirmā pasaules kara sabiedrotie pamazām sāka īstenot pirms kara slepeni sastādītos Osmaņu impērijas sadalīšanas plānus un tādēļ noslēdza Mudrosas pamiera līgumu (1918. gada 30. oktobris). Sabiedroto starptautiskā Turcijas mandātu komiteja kā Parīzes miera konferences īpaša struktūrvienība tika izveidota tikai tādēļ, lai nodrošinātu iepriekš noslēgto (1915-1917) slepeno līgumu izpildi. Dažādu plānu vidū bija arī plāns izveidot jaunu Hellēņu impēriju un šis plāns balstījās uz to, ka Lielbritānijas premjers Deivids Loids Džordžs Grieķijai bija apsolījis iegūt jaunas teritorijas. Anatolijas dienvidu daļas teritorijas ar St. Žana de Moriēna līgumu bija iedalītas Itālijai, bet ar Sikes-Piko līgumu Francijai bija paredzēts nodot kontroli pār Hataju, Libānu un Sīriju, kā arī pār atsevišķu teritoriju Anatolijas dienvidaustrumos. Francija noslēdza līgumu ar Armēniju, saskaņā ar kuru tika izveidots Francijas un Armēnijas leģions un armēņiem tika apsolīta ievērojama teritorija Vidusjūras reģionā. Lielbritānija jau bija pārņēmusi savā kontrolē sev paredzētās teritorijas — Arābiju, Palestīnu, Jordānu un Irāku, kā arī centās panākt savu kontroli pār jūras šaurumiem, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru.

Sabiedrotie okupē Konstantinopoli. Francijas karaspēks pavada Osmaņu kareivjus un sabiedrotie pie Dolmabahčes pils.

Kamēr Konstantinopolē vēl nebija atgriezušies vairāki osmaņu vadošie virsnieki (Mustafa Kemals pašā, Kâzıms Karabekirs pašā, Ismets pašā u.c.), tika uzsākta Konstantinopoles okupācija. Līdz ar Izmiras okupāciju (1919. gada 15. maijā) Grieķijas armija sāka Anatolijas sadalīšanu. Dažas dienas vēlāk Antaljā ieradās Itālijas karaspēks. Lielbritānijas spēki atradās Melnās jūras reģionā, cenšoties izveidot saikni ar Armēniju. Drīzumā briti bija sagrāvuši Dienvidrietumu Kaukāza Republiku, kuru Karsā 1918. gada 1. decembrī proklemēja Dienvidrietumu Kaukāza turku nacionālā padome. 1919. gada maijā Karsā iebruka Armēnijas spēki. Ar Francijas un Armēnijas leģiona palīdzību Francijas karaspēks 1918. gada 21. decembrī ieradās Adanā.

Sultānam un viņa valdībai nebija tādu spēku, ko likt pretī sabiedroto prasībām, jo briti jau bija savā varā pārņēmuši galvaspilsētu Konstantinopoli. Par Konstantinopoles militāro padomnieku tika iecelts augstākais komisārs admirālis Somersets Artūrs Gougs-Kaltorps. Lielvezīra Ahmeta Izzeta pašā termiņš 18. novembrī bija beidzies un viņa vietā par lielvezīru kļuva Ahmeds Tevfiks pašā. Kaltorps 1919. gada 29. un 30. janvārī arestēja vairākus turku Vienības un progresa komitejas bijušos dalībniekus. Arestētos nogādāja uz militāro nometni Bekiragas Bolugā, bet viņu starpā nebija Mustafa Kemals pašā. Neskatoties uz to, ka Kemals pašā bija populārs Vienības un progresa komitejas kritizētājs, arestēto starpā bija vairāki viņa draugi. Lai kontrolētu savu armiju, osmaņiem bija vajadzīgi cienījami virsnieki, bet vecie ģenerāļi (piem. Abdullahs pašā) vairs nespēja kontrolēt karaspēku. Osmaņu kara ministrs Dževats Džonbali noteica, ka virsniekiem nav atļauts veidot biedrības un, tā kā Kemals pašā pauda neitrālus uzskatus, viņā nesaskatīja nekādus iespējamos draudus.

Tiklīdz osmaņu valdība saņēma pirmos sabiedroto rīkojumus, sākās protesti. Protestējot pret sabiedroto nostāju, vairāki osmaņu virsnieki sāka veidot ārpus reglamenta biedrības (turku valodā: Karakol Cemiyeti). Ārpus reglameta biedrību mērķis bija kavēt sabiedroto nodomu īstenošanu ar bezdarbību vai ar aktīvu pretošanos. Lielākā daļa osmaņu virsnieku piedalījās akcijās, kuru mērķis bija apslēpt no sabiedrotajiem jebkādu informāciju par briestošo neatkarības kustību Anatolijā. Agrāk sabiedrotajiem nodotā munīcija tika izkrāpta no sabiedrotajiem un izvesta no Konstantinopoles uz Anatolijas vidieni, uz kurieni paslepus devās arī vairāki osmaņu virsnieki, lai nepieļautu Osmaņu impērijas teritorijas sadalīšanu. Ģenerālis Ali Fuats Džebesojs pa to laiku paspēja savu karaspēku pārcelt no Sīrijas uz Ankaru, kur sākās pretošanās vienību formēšana.

Tā kā Anatolijas dienvidu daļu kontrolēja britu kara flote un grieķu un itāļu spēki, Turku nacionālās kustības štābu nācās pārcelt uz līdzeno centrālās Anatolijas teritoriju.

Sākuma posms (1919. gada maijs - 1920. gada jūnijs)

Anatolija un Turcijas iedzīvotāji pēc Pirmā pasaules kara.

Sākoties nacionālistiskai pretošanās kustībai, Osmaņu impērijas sultāns kopā ar valdību centās savā pusē paturēt vairākus pašā, tai skaitā Mustafa Kemalu pašā, viņiem piešķirot augstus amatus tādās teritorijās, kas vēl oficiāli palikušas tiešā osmaņu pakļautībā saskaņā ar Sevras miera līgumu. Par patieso šo amatu piešķiršanas iemeslu joprojām notiek vēsturnieku debates - viens no viedokļiem ir tāds, ka tā bijusi mērķtiecīga rīcība, lai atbalstītu jauno nacionālo kustību, bet otrs - sultāns mēģinājis paturēt savā kontrolē Konstantinopoli (tag. Stambula) saskaņā ar okupācijas spēku interesēm, jo tās kontrolēja pašu sultānu. Ticamākais viedoklis ir tāds, ka sultāns ar šādu rīcību centies mazināt šo virsnieku ietekmi Konstantinopolē. Sultāns esot teicis, ka bez labi organizēta karaspēka nebūtu iespējams pārspēt okupācijas spēkus (sabiedrotos), bet nacionālajai kustībai 1919. gada maijā bija viens armijas korpuss Angorā (tag. Ankara) ar komandieri Ali Fuatu Džebesoju un otrs korpuss Erzurumā ar komandieri Kâzımu Karabekiru.

Pateicoties manipulācijām un atbalstītāju palīdzībai, par visu Anatolijā esošo vienību ģenerālinspektoru iecēla Mustafa Kemalu pašā un uzdeva viņam pārraudzīt visu atlikušo Osmaņu impērijas spēku izformēšanas procesu. Viņš un rūpīgi piemeklētā komanda 1919. gada 16. maijā pameta Konstantinopoli un ar vecu tvaikoni Bandırma devās uz Samsunu. Samsunā Kemals pašā publiskoja informāciju par Grieķijas un Itālijas spēku ierašanos un, paliekot nomaļus, sarīkoja vairākus masu mītiņus. Pateicoties labajiem telegrāfa sakariem un pazīšanos Anatolijas karaspēka vienībās, sāka dibināt sakarus ar vairākām tur esošajām nacionālistu grupām. Vēlāk viņš izsūtīja protesta telegrammas ārvalstu vēstniecībām un kara ministrijai par Lielbritānijas papildu spēku ierašanos un par britu atbalstu grieķu bandām. Pēc nedēļas pavadīšanas Samsunā, Kemals pašā kopā ar savu štābu pārcēlās uz Havzu, kas ir 85 km tālāk iekšzemē.

Savos memuāros Kemals pašā (vēlāk Ataturks) raksta, ka viņam bija nepieciešams visas tautas atbalsts. Viņa amats un viņa slava pēc uzvaras Galipoli kaujas deva viņam plašas iespējas. Tomēr viņš viens pats nebija spējīgs iedvesmot pilnīgi visu tautu. Oficiāli esot amatā ar uzdevumu atbruņot armiju, viņš patiesībā sāka veidot spēcīgākas attiecības, kuras vēlāk noderēja viņa nacionālisma kustības uzvarai. 1919. gada 21. jūnijā viņš satikās ar Raufu Orbaju, Ali Fuatu Džebesoju un Refetu Bele, lai visi kopā izdotu 22. jūnija Amasjas apkārtrakstu.

Mustafa Kemala atmaskošana (1919. gada jūnijs)

Lielvezīrs Damats Ferids pašā un sultāns Mehmeds VI sākotnēji domāja, ka Mustafa Kemals pašā ir piemērotākais cilvēks, kas atrisinātu etnisko naidu, kas izcēlies starp turkiem un grieķiem. Toties Lielbritānijas okupācijas varai bija labāks izlūkdienests un tie, uzzinot, ka Kemals pašā iecelts par ģenerālinspektoru, pauda bažas, jo zināja par Mustafa Kemala pašā nacionālistiskajiem uzskatiem. Briti sarīkoja kratīšanu Kemala pašā mātes mājā, kurā viņš uz laiku bija apmeties. Britu bažas pastiprināja kratīšanas laikā atklātā sapulce, kur Mustafa Kemals pašā tikās ar citiem osmaņu armijas ģenerāļiem, kas vēlāk bija galvenie nacionālās pretošanās kustības vadītāji. Briti nekavējoties lūdza sultānu Mehmedu VI atsaukt Kemalu pašā no amata. Pateicoties Kemala pašā draugiem un atbalstītājiem valdības aprindās, tika panākts kompromiss - Kemala pašā ģenerālinspektora amata pilnvaras tika sašaurinātas un faktiski šis amats palika tikai kā nosaukums bez jebkādām tiesībām. 1919. gada 23. jūnijā britu augstais komisārs Somersets Arturs Gougs Kaltorps, uzzinājis par Kemala pašā slepeno aktivitāšu nozīmi Anatolijā, nosūtīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijai ziņojumu. Ziņojumā ietvertos brīdinājumus ministrijas austrumu departamentā Džordžs Kidsons uztvēra mazāk saasināti. Komisāru Kaltorpu vēlreiz brīdināja Samsunā esošais britu armijas kapteinis Hērsts, bet Hērsta vienības drīz nomainīja ar Gurkas brigādi. Līdz ar britu armijas pārvietošanu tika radīta vēl lielāks uztraukums sabiedrībā un tas bija diezgan ievērojams apstiprinājums Mustafa Kemala paziņojumiem. Tūlīt pēc šiem notikumiem Trabzonā tika dibināta Nacionālo tiesību aizstāvēšanas savienība (osmaņu turku: Müdafaa-i Hukuk Cemiyeti) un tai pat laikā arī Trabzonā tika dibināta analoģiska savienība, kas paziņoja, ka ir apdraudēta Melnās jūras reģiona drošība. Reģionā sākās līdzīgi notikumi kā Izmiras okupācijā. Britu spēkiem ierodoties Aleksandretā, 1919. gada 5. augustā admirālis Kaltorps demisionēja, paziņodams, ka šāda rīcība ir pretrunā ar pamiera nosacījumiem un tika nozīmēts citā amatā.

Osmaņu impērijas kara ministrs Damats Ferids pašā uzdeva Refetam Bele un Mustafa Kemalam novērst nesaskaņas Melnās jūras reģiona iedzīvotāju vidū. Damats Ferids apsolīja, ka pret viņiem briti neveiks nekādu rīcību, bet Mustafa Kemals saviem sekotājiem paziņoja, ka Ferids pašā neapzinās patieso situāciju Melnās jūras reģionā un impērijas saglabāšanas vārdā viņam būtu jāatkāpjas no amata.

1919. gada 2. jūlijā Mustafa Kemals pašā no paša sultāna Mehmeda VI saņēma telegrammu. Sultāns viņam uzdeva pārtraukt darbību Anatolijā un atgriezties galvaspilsētā. Kemals pašā nevēlējās atgriezties un, nojauzdams to, ka aiz sultāna aicinājuma slēpjas okupācijas spēku nodomi, devās divu mēnešu atvaļinājumā.

Pārstāvniecības problēma (1919. gada oktobris)

Sarunām ar Turcijas Nacionālo kustību Ali Riza pašā nosūtīja kara flotes ministru Hulusi Salihu pašā, kurš nebija piedalījies Pirmajā pasaules karā. 1919. gada 16. oktobrī Amasjā Hulusi Salihs pašā tikās ar Mustafa Kemalu pašā. Mustafa Kemals pašā vēlējās apspriest osmaņu parlamenta pārstāvniecības problēmu un vēlējās, lai starp Ali Riza pašā un Sivasas kongresa (4. - 11. septembris) pārstāvju komiteju tiktu noslēgts sadarbības protokols. Ali Riza pašā pēc britu ieteikuma atteicās parakstīt jebkādu vienošanos ar jebkādu antikonstitucionālu institūciju, kas pretendē uz tautas pārstāvju statusu.

1919. gada decembrī Konstantinopolē tika sarīkotas jaunas osmaņu parlamenta vēlēšanas, mēģinot radīt labāku pārstāvības struktūru. Šis parlaments bija vajadzīgs, lai atspēkotu jaunizveidotās Anatolijas nacionālistu institūcijas pretenzijas. Tajā pat laikā impērijā esošie grieķi bija jau paši izveidojuši savas milicijas vienības un rīkojās pēc saviem ieskatiem. Arī grieķi, kas bija parlamentā, pastāvīgi kavēja jebkādu jautājumu risināšanu parlamentā un vairums sultānam padoto grieķu boikotēja vēlēšanas kopumā.

Okupācijas apstākļos tika izveidots jauns Osmaņu impērijas parlaments. Ali Riza pašā bija vīlies, jo vēlējās savai rīcībai piešķirt lielāku svaru tautas acīs. Parlaments Konstantinopolē faktiski atradās pastāvīgā britu bataljona apsardzībā un jebkuru parlamenta lēmumu bija jāparaksta gan Ali Riza pašā, gan britu komandējošam virsniekam. Līdz ar to jaunās valdības pilnvaras bija visai ierobežotas. Diezgan ātri parlamenta locekļi paši atzina, ka šādos apstākļos nav iespējama jebkāda integritāte un osmaņu valdība faktiski bija kļuvusi par sabiedroto ruporu. Vienīgie likumi, kurus izdevās pieņemt bija tie, kurus bija ierosinājuši vai atbalstīja tikai briti.

Osmaņu parlamenta neatkarība (1920. gada janvāris)

1920. gada 12. janvārī galvaspilsētā uz savu sēdi sapulcējās Osmaņu impērijas deputātu padome. Pirmo nolasīja sultāna Mehmeda VI uzrunu un tad Mustafa Kemala pašā paziņojumu par to, ka Angorā par pilntiesīgu uzskatāma Pārstāvju komitejas apstiprinātā Turcijas valdība.

Osmaņu parlamentā pie lēmumiem, kas pieņemti Erzurumas kongresā un Sivasas kongresā sāka darbu deputātu grupa Felâh-ı Vatan. Briti sāka nojaust, ka briest kaut kas nevēlams un osmaņu valdība nedarīja visu, kas bija tās spēkos, lai apturētu nacionālistu kustību. 28. janvārī notika slepena deputātu sanāksme un tika izvirzīts priekšlikums par deputātu padomes priekšsēdētāju ievēlēt Mustafa Kemalu pašā. Priekšlikumu noraidīja tādēļ, ka šādā gadījumā briti varētu apturēt deputātu padomes darbu pavisam un tā pavisam tiktu izjaukti nolūki apstiprināt Sivasas kongresa deklarāciju.

1920. gada 28. janvārī osmaņu parlaments izstrādāja Nacionālo deklarāciju (osmaņu turku: Misak-ı Milli), kura tika publicēta 12. februārī. Deklarācijā bija iekļauti vairāki pamatnoteikumi: pašnoteikšanās tiesības, Konstantinopoles neaizskaramība, jūras šaurumu atvēršana un Osmaņu impērijas kapitulāciju anulēšana. Faktiski šī deklarācija bija vairāku nacionālistu prasību apkopojums un bija pretrunā ar faktiskajām sabiedroto interesēm.

Pāreja no de facto uz de jure okupāciju (1920. gada februāris)

Nacionālās kustības rīcība, pārliecinot osmaņu parlamentu pieņemt Nacionālo deklarāciju (Misak-ı Milli), lika britiem pilnībā pārņemt kontroli savās rokās. Lai izbeigtu parlamenta darbību, briti nolēma sistemātiski Turciju pakļaut savai tiešai ietekmei. Tika plānots, sākot ar Konstantinopoli, līdz pat Anatolijas vidienei pamazām izformēt visas organizācijas. Par lielāko problēmu uzskatīja Mustafa Kemala pašā kustību un Lielbritānijas Ārlietu ministrijai tika uzdots izstrādāt rīcības plānu. Šoreiz tika izstrādāts līdzīgs plāns kā Arābu sacelšanās gadījumā un nauda tika novirzīta dažādu militāristu sponsorēšanai (piem. Ahmeds Anzavurs). Anatoliju bija paredzēts pakļaut dažādām kristiešu kopienām un britu valdība paziņoja ka šāda ir vienīgā izeja, kā nodrošināt kristiešu drošību reģionā. Mērķis bija atdalīt sultānu no osmaņu valdības un sanaidot kristiešus (grieķi un armēņi) pret musulmaņiem.

15. martā britu karaspēka vienības pakāpeniski sāka ieņemt nacionālistu ēkas un arestēt turku sabiedriskos darbiniekus. Notika pretošanās no kara mūzikas skolas puses, kuras rezultātā tika nogalināti vismaz 10 studenti, bet patiesais bojā gājušo skaits joprojām nav noskaidrots. Nacionālisma kustību briti centās pārņemt savā varā un tika pilnībā pakļauta kara ministrija un ģenerālštābs. Ģenerālštāba komandieris bija Fevzi Čakmaks, kas savos uzskatos bija samērā konservatīvs, bet vēlējās iesaistīties nacionālisma kustībā.

Šādam notikumu pavērsienam Mustafa Kemals pašā bija jau gatavojies. Viņš par to brīdināja visas organizācijas par to, ka drīzumā tiks izplatīti nepatiesi paziņojumi no valsts galvaspilsētas iestāžu puses. Viņš arī paziņoja, ka vienīgā iespēja, kā apturēt britus ir rīkot protesta akcijas. Viņš paziņoja: "Šodien turku nācija tiek aicināta aizstāvēt savas tiesības uz civilizāciju, savas tiesības uz izdzīvošanu un neatkarību, kas ir tās nākotnes pamatā." Mustafa Kemals pašā labi zināja britu saistību ar Arābu sacelšanos. Viņš šoreiz bija soli priekšā britu valdībai, kas kopā ar citām viņa spējām, ļāva kļūt par revolucionāru autoritāti.

18. martā sabiedrotajiem tika nosūtīta osmaņu parlamenta protesta nota. Dokumentā tika norādīts, ka piecu deputātu arestēšana ir prettiesiska. Tomēr bija jau izdarīts pietiekami, lai osmaņu valsts iekārta būtu sagrauta pavisam. Tagad vienīgā lemttiesīgā valsts amatpersona bija tikai sultāns, kas tronī turējās tikai pateicoties britiem un, līdz ar to, bija kļuvis par viņu marioneti.

Nesaskaņas par jurisdikciju (1920. gada marts - 1922. gada marts)

Jaunā valdība Konstantinopolē panāca islāma šeiha (turku: Şeyhülislam, islāma garīgais vadītājs) fatvas (juridiska fakta konstatācija) izdošanu par to, ka patiesiem islāma ticīgajiem nav atļauts pievienoties nacionālistu pretošanās kustībai. Pēc šīs fatvas pieņemšanas osmaņu valdība piesprieda Mustafa Kemalam pašā un citiem ievērojamiem nacionālisma kustības darbiniekiem nāves sodu in absentia. Toties tajā pat laikā Angoras (tag. Ankara) mufti (turku: müfti) Rifats Bērekči nacionālistu kustības aizstāvībai izdeva citu fatvu, ar kuru konstatēja faktu, ka valdība un Ferids pašā Konstantinopolē ir pakļauti sabiedrotajiem un uzdeva atbrīvot no ienaidniekiem sultānu un kalifātu.

Osmaņu parlamenta atlaišana (1920. gada marts)

Mustafa Kemals Ataturks, zinādams, ka sabiedrotie neņems vērā Harborda ziņojumu un neievēros viņa parlamentāro imunitāti, palika Anatolijā. Pārstāvju komitejas sēdeklis no Erzurumas tika pārcelts uz Ankaru, lai varētu uzturēt sakarus ar iespējami vairākiem deputātiem, kas devās uz Konstantinopolē notiekošām parlamenta sēdēm. 1920. gada 10. janvārī sāka iznākt avīze "Nacionālā neatkarība" (osmaņu turku: Hakimiyet-i Milliye), lai publicētu un izplatītu neatkarības kustības viedokli gan Turcijā, gan ārpus tās robežām.

Mustafa Kemals pašā paziņoja, ka turpmāk visām civilajām un militārajām amatpersonām jāpakļaujas Ankaras Pārstāvju komitejai, nevis Konstantinopoles valdībai, jo komiteja uzskatāma par vienīgo likumīgo varu. Šāds paziņojums vainagojās ar lielu tautas atbalstu, jo osmaņu parlaments bija gandrīz pilnīgā sabiedroto pakļautībā.

Lielās nacionālās asamblejas deklarācija (1920. gada aprīlis)

Sankcijas, ko pret nacionālistiem piemēroja osmaņu valdība, aizsāka jaunu notikumu attīstības fāzi. Mustafa Kemals Ataturks nosūtīja visiem vali (gubernatoriem) un bruņoto spēku virsniekiem aicinājumu uzsākt delegātu izvirzīšanu Ankaras Lielajai nacionālajai asamblejai. Mustafa Kemals lūdza visu islāmticīgo atbalstu, apgalvodams, ka joprojām cīnās sultāna un kalifa pusē. Aicinājumā viņš norādīja, ka sultāns atbrīvojams no sabiedroto gūsta. Plāns paredzēja to, ka jaunā Ankaras valdība un parlaments lūgtu sultāna atzīšanu.

Pirms sabiedrotie spēja reaģēt, vairums atbalstītāju sāka savu ceļu uz Ankaru, tai skaitā Kemala labākie draugi osmaņu kara ministrijā Halide Edips, Adnans Adivars un Ismets Ineni, kā arī parlamenta priekšsēdētājs Dželaleddins Arifs. 31. martā laikraksta "Jaunā diena" (turku: Yeni Gün) īpašnieks Junuss Nadi Abadiolu un parlamenta deputāts no Izmiras Halide Edips tikās, lai apspriestu jaunas ziņu aģentūras "Anatolija" (turku: Anadolu) dibināšanu, jo sabiedrotie kontrolēja presi. Ziņu aģentūras dibināšanu nekavējoties atbalstīja arī Mustafa Kemals, lai pasaulē izplatītu informāciju par savu kustību. Dželaedina Arifa aizbraukšana no galvaspilsētas Konstantinopoles tika pievērsta liela uzmanība un Dželaedins paziņoja, ka osmaņu parlaments atlaists nelikumīgi. Miera līgumi nedeva tiesības sabiedrotajiem pārtraukt osmaņu parlamenta un 1909. gada konstitūcijas darbību.

Aptuveni 100 osmaņu parlamenta deputātiem izdevās izvairīties no sabiedroto sarīkota ielenkuma un viņi pievienojās pārējiem 190 deputātiem, kurus jau bija sapulcinājusi nacionālā pretošanās kustība. 1920. gada martā turku revolucionāri paziņoja, ka turku tautas vārdā Ankarā ir dibināts jauns parlaments ar nosaukumu Lielā nacionālā asambleja (turku: Türkiye Büyük Millet Meclisi, TBMM). TBMM pasludināja, ka tai pieder visa valsts vara. 1920. gada 23. aprīlī notika pirmā TBMM jaunā sasaukuma sēde, kurā par pirmo prezidentu ievēlēja Mustafa Kemalu, bet par bruņoto spēku komandieri - Ismetu Inēnu. Jaunā valdība skaidri norādīja, ka tā ir pret valdību Konstantinopolē, bet ne pret sultānu.

Pirmie uzbrukumi nacionālistu milicijai (1920. gada aprīlis-jūnijs)

Turku revolucionāri

Anatolijā atradās vairāku armiju dažādas vienības: Lielbritānijas bataljoni, Ahmeta Aznavura spēki un sultāna armija. No savas Kalifāta armijas (osmaņu turku: Kuva-i Inzibatiye) sultāns nosūtīja 4000 karavīrus un ar sabiedroto finansiālu atbalstu izveidoja jaunu armiju apmēram 2000 karavīru sastāvā no ne-musulmaņiem. Šos spēkus izvietoja Iznikā. Pret turku revolucionāriem tika nosūtīts kalifāta armijas karaspēks.

Briti, redzot to, ka sultāna karaspēks nespēj sasniegt vēlamos mērķus, nolēma nosūtīt pret nemierniekiem savus neregulāros spēkus. Nacionālistiem bruņotas vienības atradās visā Turcijas teritorijā un britu spēkus tās sagaidīja visur. Izmitā atradās divi britu bataljoni un to virsnieki tika novietoti uz osmaņu karakuģa "Yavuz". Ar šīm vienībām bija paredzēts apturēt partizāņu darbību Ali Fuata Džebesoja un Refeta Bele vadībā.

1920. gada 13. aprīlī Dīzdžē notika pirmā sadursme pēc islāma šeiha fatvas izdošanas. 18. aprīlī militārā sadursme no Dīzdžes izpletās līdz Bolu un jau 20. aprīlī sasniedza Geredi. Kad osmaņu valdība bija oficiāli devusi uzbrukuma pavēli Kalifāta armijai, par tās virsnieku ievēla Ahmetu Aznavuru. Šīs vienības kopā ar britu vienībām bija daudz lielāks spēks nekā nacionālistu milicijai. Tomēr pēc intensīviem uzbrukumiem Kalifāta armijai 1920. gada 14. jūnijā pie Izmitas, vairums tās kareivju dezertēja un pievienojās pretiniekam. Skaidri bija redzams, ka lielākā daļa kareivju nebija vairs sultāna pusē, bet pārējās vienības atkāpās aiz britu pozīcijām.

Sadursmēm pie Izmitas bija tālejošas sekas. Briti atklāja pret nacionālistiem uguni un bombardēja tos no gaisa. Bombardēšana piespieda nacionālistus atkāpties, tomēr izraisīja paniku Konstantinopolē. Britu ģenerālis Džordžs Milne lūdza papildspēkus. Tika uzsākts nopietns darbs pie tā, lai noteiktu, kādi spēki patiesībā ir nepieciešami, lai pavisam apturētu nacionālistu kustību. Lai cīņa būtu veiksmīga, bija nepieciešamas 27 divīzijas, kuru britu rīcībā nebija un šādu spēku izvietošanai būtu tālejošas politiskas sekas. Bija jau beidzies Pirmais pasaules karš un britu sabiedrība noteikti būtu pret jaunas, dārgas un apjomīgas karadarbības uzsākšanu.

Briti nonāca pie secinājuma, ka bez labi sagatavotiem spēkiem turku nacionālistus neizdosies apturēt. 25. jūnijā vienības, kas bija atlikušas no Kalifāta armijas, tika pakārtotas britu komandieriem. Pēc to pievienošanas briti nonāca pie secinājuma, ka šīs vienības nav lietojamas. Tika nolemts, ka pret nacionālistiem jāsūta tāds karaspēks, kam būtu pieredze karā un kas varētu stāties pretī turkiem viņu pašu zemē. Atlika tikai viena izvēle: Grieķija.

Karaspēka izveide (1920. gada jūlijs)

Pirms Amasjas apkārtraksta (1919. gada 22. jūnijā) izdošanas Mustafa Kemals Ataturks tikās ar boļševikiem, kuru delegāciju sarunās vadīja pulkvedis Semjons Budjonnijs. Boļševiki vēlējās anektēt daļu no Kaukāza, tai skaitā Armēnijas demokrātisko republiku, kas agrāk bija Krievijas Impērijas sastāvā. Boļševiku plānos Turcija bija paredzēta kā iespējamā komunistu bufervalsts un sabiedrotā, bet Mustafa Kemals atbildējis: "Šāda lēmuma pieņemšana atstājama uz laiku līdz Turcijas neatkarības sasniegšanai."

Vispirms karaspēkam bija nepieciešamas ieroču piegādes. Bruņojumu lielā mērā nacionālisti saņēma no PSRS, Itālijas un Francijas. Ar saņemto ieroču palīdzību turku revolucionāriem izdevās izveidot spēcīgu karaspēku. Saskaņā ar Karsas līgumu (1921. gada 23. oktobrī), turku nacionālisti piekrita cedēt PSRS Nahičevānu un Batumu, pretī saņemot ieročus, munīciju un zeltu. Lai saņemtu minēto atbalstu, bija jāsagaida Sakarjas kaujas (1921. gada augusts-septembris) iznākums. 1920. gada 4. augustā Turcijas pārstāvis Maskavā atsūtīja telegrammu, kurā pavēstīja, ka boļševiki turku nacionālistiem nosūta 60 "Krupp" artilērijas vienības, 30 tūkstošus lādiņu, 700 tūkstošus granātu, 10 tūkstošus mīnu, 60 tūkstošus rumāņu zobenu, 1,5 miljonus agrāk atņemtas osmaņu šautenes, 1 miljonu krievu šautenes, 1 miljonu "Manlicher" šautenes, vairākas jaunākās "Martini-Henry" šautenes un 25 tūkstošus durkļus.

Turku revolucionāri ieročus un munīciju saņēma arī no Itālijas un Francijas, kas pārnāca turku pusē pret Grieķiju. Itālija, lai atbalstītu turkus karā pret grieķiem, atvēlēja savu bāzi Antaljā, kurā tika veikta turku kareivju apmācība un bruņojuma sadalīšana.

Sevras līgums (1920. gada augusts)

Karikatūra par Sevras līguma noraidījumu. Jaunais turks: "Par nācijas godu es cīnīšos līdz nāvei."
Vecais turks: "Ja jau gribi, tad karo. Toties es savas rokas mazgāju nevainībā, izņemot tad, ja tu uzvarēsi".

Osmaņu impērijas valdība parakstīja Sevras līgumu, jo līgums neietvēra prasību likvidēt kalifātu un Konstantinopoli atstāja sultānam. Turku nacionālā kustība līgumu noraidīja, uzskatot, ka līgumā noteiktais teritoriālais iedalījums neatbilda vispārpieņemtiem valsts veidošanas principiem un radīja nākotnē apšaubāmas un nekonkrētas valstu robežas. Turklāt, kustība uzskatīja, ka līgumā ietvertas tikai ārvalstu intereses.

Venizeloss līgumā panāca Grieķijas teritorijas paplašināšanu un pārējās valstis piekrita grieķu okupācijai šajās teritorijās. Antante nevēlējās, lai teritorijas no Bulgārijas un Anatolijas tiktu atdotas grieķiem, bet viņiem nācās piekrist, jo pašiem nebija tāda karaspēka, kas spētu nosargāt šīs teritorijas.

Konflikti austrumos (1920. gada jūnijs-novembris)

Saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu (1918. gada 3. martā) pēc boļševiku revolūcijas un pēc Batumas miera līguma noslēgšanas tika noteikta jauna Armēnijas Demokrātiskās republikas (ADR) un Osmaņu impērijas robeža. Bija skaidrs, ka pēc Mudrosas pamiera (1918. gada 30. oktobrī) impērijas austrumu robeža nepaliks tāda, kāda tā bija pirms kara. Starp armēņu diasporu un sabiedrotajiem notika pārrunas par robežas noteikšanu. Tika izstrādāti 14 punktu noteikumi, kas ADR bija jāizpilda un jāpierāda, ka republikā iekļaujamās teritorijās tiešām dzīvo armēņu vairākums un republikai ir militārs spēks ar ko pārvaldīt šo teritoriju. Robežas noteikšanai starp Osmaņu impēriju un ADR par pamatu tika ņemta armēņu bruņoto grupējumu kontrole impērijas austrumu reģionos. Vudro Vilsons piekrita nodot ADR rīcībā teritorijas, kurās armēņu kontrole ir dominējošā. Pārrunu rezultātus fiksēja Sevras līgumā. Dienvidaustrumu reģionos bija citi armēņu grupējumi, kurus atbalstīja Francija. Saskaņā ar Francijas un armēņu vienošanos (1916), viņiem tika piešķirta teritorija Kilikijā un bija jāizveido franču un armēņu apvienotais leģions. Tika paredzēta franču armēņu un ADR vēlāka apvienošana. Šādi ADR varēja iegūt tādu spēku, ar ko pretoties boļševiku ekspansijai.

Pie jaunās robežas notika viena no neatkarības kara svarīgākajām kaujām. Nacionālistu armijas steidzīgā izveidošana bija pierādījums šī reģiona nozīmībai, neskatoties uz rietumos briestošām briesmām no Grieķijas puses.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Turcijas neatkarības karš.