Pāriet uz saturu

Ābeļi (dabas liegums)

Vikipēdijas lapa
Ābeļi
Ābeļi (Latvija)
Ābeļi
Ābeļi
Tips dabas liegums
Atrašanās vieta Jēkabpils novads
Koordinātas 56°24′15″N 25°58′3″E / 56.40417°N 25.96750°E / 56.40417; 25.96750Koordinātas: 56°24′15″N 25°58′3″E / 56.40417°N 25.96750°E / 56.40417; 25.96750
Platība 3227 ha
Dibināts 1999

Ābeļi ir dabas liegums Jēkabpils novadā. Izvietojies Aknīstes nolaidenumā novada dienvidaustrumos Ābeļu, Dignājas, Kalna un Leimaņu pagastos. Aizņem 32,27 km²[1] teritorijas, iekļaujot Kraukļu purvu un mežu masīvus Ziemeļsusējas vidustecē. Izveidots 1999. gadā, apvienojot 1987. gadā dibināto Kraukļu purva liegumu un 1997. gadā dibināto Ābeļu mežu dabas liegumu. Teritorijā ir vairāki nozīmīgi mežu biotopi (boreālie meži, melnalkšņu staignāji, pārejas purvi un slīkšņas, purvaini meži), tā ievērojamu platību aizņem Kraukļu purvs, kas ir neskarts augstais purvs ar pārejas purvu apmalēs. Lieguma teritorija ir nozīmīgākā lielo zīdītāju (lūsis, vilks u.c.) uzturēšanās vieta visā Sēlijā. Ļoti daudz retu augu (laksis, divsēklu grīslis, apdzira, spilvainais ancītis, lietuvas ūdenszāle) un dzīvnieku (melnais stārķis, ķīķis, mazais ērglis, mežirbe, dzeltenais tārtiņš, purva tilbīte, apodziņš, urālpūce, ūdrs, meža cauna u.c.) sugu. Liegums ir iekļauts Natura 2000Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīklā.[2] Tā ir putniem nozīmīgā vieta.

Fiziski ģeogrāfiskais raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ābeļi atrodas Lubānas zemienes un Latgales augstienes klimatiskā rajona līdzenuma apakšrajonā. Klimatiskie apstākļi ir mēreni kontinentāli un raksturojas ar vienu no garākajiem bezsala periodiem Latvijā.

Gada vidējā temperatūra ir +6°C, siltākais mēnesis ir jūlijs ar diennakts vidējo temperatūru +17,3°C, bet visaukstākais – februāris ar diennakts vidējos temperatūru –6,5 līdz –7°C.[3]

Pirmās rudens salnas tiek novērotas ap 30. septembri, bet gaisa vidējā diennakts temperatūra zem +5°C pazeminās ap 20. oktobri, savukārt pēdējās pavasara salnas novērojamas ap 15. maiju. Salīdzinot ar citām Latvijas paugurainēm, piemēram, Sēlijas paugurvalni, nokrišņu norma ir zemāka un svārstās robežās no 620 līdz 650 mm gadā.[3]

Pastāvīga sniega sega turas līdz 106 dienām gadā, tā izveidojas ap 20. decembri, bet sairst ap 25. martu. Augsnes sasaluma sākums novērojams no 10. līdz 20. decembrim, bet pilnīga augsnes atkušana vērojama no 10. līdz 15. aprīlim. Teritorijas lielais mežainums un zemienēm tipiskie reljefa apstākļi nosaka nelielu klimata sezonālo kontrastainību.[3]

Ģeomorfoloģija un ģeoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas liegums atrodas Austrumlatvijas zemienes Aknīstes nolaidenuma ziemeļaustrumu daļas, limnoglaciālā līdzenuma apvidū. Teritorijas virsa kopumā ir lēzena ar absolūtajiem augstumiem robežās no 87-100 m v.j.l. Tas ir vidēji viļņains līdzenums ar maz saposmotiem (nelieli relatīvie augstumi un lieli nogāžu garumi) reljefa apstākļiem, kur var izšķirt atsevišķus izolētus sīkpaugurus ar vidēji 10 m augstumu. Viegli viļņota reljefa apstākļi ir lieguma centrālajā daļā ap Ziemeļsusēju. Ledāju izgrebtajos un limnoglaciālo baseinu pazeminājumos ir izveidojušies augstie purvi.[3]

Teritorijā pamatiežus veido augšdevona Frānas stāva, Apakšfrānas pastāva Pļaviņu un Salaspils svītas dolomīti, domerīti, māli, ģipši, smilšakmeņi, aleirolīti un kaļķakmeņi. Pamatiežos novērojams daudz dažādu fosilo dzīvnieku – bruņuzivju, vēžskorpjonu, brahiopodu – atliekas. Pamatiežu virsa ir ar lēzenu slīpumu Daugavas virzienā. To saposmo pirmsledāju senās ielejas, kuru dziļums var pārsniegt 200 m zjl. Pamatiežus pārsedz 10-30 m biezi kvartāra nogulumi: morēnsmilšmāls, smilts, grants, māls. Ielejveida iegrauzumos šo nogulumu slāņa biezums var pārsniegt arī 300 m. Ledāja nogulumus vietām pārsedz purvu, aluviālie, eolie un avotu nogulumi.[3]

Teritorija atrodas Daugavas baseina Sēlijas upju hidroloģiskajā rajonā un to atūdeņo Ziemeļsusēja, kas ir Daugavas kreisā krasta pieteka. Kopējā Ziemeļsusējas sateces baseina platība ir 491 km², gada notece – 0,12 km³. Dabas lieguma “Ābeļi” teritorijā atrodas arī viens Ziemeļsusējas kreisā krasta pietekas Aldaunīcas posms. Teritorijas ziemeļu daļa, Kraukļu purva teritorijā ir sastopami daudzi sīki akači un distrofi purva ezeriņi. Pārsvarā tie koncentrējas purva vidusdaļā.[3]

Teritoriju, izņemot Kraukļu purvu, aptver seklu grāvju tīkls. Kraukļu purvam grāvji ir veidoti gar tā malām. Meliorācijas sistēma veidota jau 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. To galvenais uzdevums bija novadīt liekos virsūdeņus, lai uzlabotu mežistrādes apstākļus. Pēc otrā pasaules kara intensīva mežu meliorācija lieguma teritoriju skārusi maz, salīdzinoši ar citiem reģiona slapjajiem mežiem.[3]

Augšņu cilmiežus galvenokārt veido smilšmāla, māla un mālsmilts nogulumi. Dabas leiguma teritorijā pārsvarā izplatītas vidēji un stipri podzolētās velēnu podzolaugsnes, kas mijas ar velēnpodzolētajām glejaugsnēm un purvu kūdras augsnēm, veidojot savdabīgu augteņu mozaīku ar auglīgiem mežiem uz automorfajām un mežiem uz pushidromorfajām un hidromorfajām augsnēm. Savukārt Ziemeļsusējas palienēs, īpaši lieguma dienvidu un centrālajā daļā veidojušās bagātīgas aluviālās (upju sanesumu) augsnes, kas nosaka auglīgu palieņu pļavu biotopu veģetācijas veidošanos.[3]

Pēc FAO augšņu klasifikācijas teritorijā pārsvarā sastopamas šādas augsnes: Haplic podzols un Gleyic Podzols. Atsevišķās vietās Ziemeļsusējas kreisajā krastā reljefa paaugstinājumos sastopamas Haplic Luvisols, Stagnic Luvisols, Eutric Podzoluvisols, bet reljefa pazeminājumos – Eutric Gleysols, Mollic Gleysols.[3]

Dabas liegums atrodas Ziemeļaustrumu ģeobotāniskajā rajonā.

Lielākoties teritorijā sastopami boreālie skuju koku meži. Pārsvarā izplatīti apšu, apšu ar egli otrajā stāvā, apšu-bērzu un bērzu-egļu meži. Lielas vienlaidus platības aizņem egļu jaunaudzes, kas stādītas pēdējo 30 gadu laikā, izcirsto apšu un bērzu mežu vietā.[2]

Tipiskākās lakstaugu sugas šādos mežos ir Eiropas septiņstarīte, trejdaivu koraļļsakne, sirdsveida divlape, vienziedu sūnactiņa, apdzira, tumšplēkšņainā ozolpaparde, meža zaķskābene, divlapu žagatiņa un laimes palēcīte. No sūnām visizplatītākās ir Šrēbera rūsaine un spīdīgā stāvaine.[2]

Purvu malās un sausākajos pauguros izveidojušās priežu audzes, taču to īpatsvars ir neliels. Purvu malās esošajos mitrajos un pārmitrajos priežu mežos sastopami arī āra bērzs un purva bērzs. Zemsedzi šajos mežos veido vasarzaļi un mūžzaļi sīkkrūmi – purva vaivariņš, mellene, zilene, brūklene, melnā vistene un dažādas dzērvenes, kā arī parastā niedre, dažādas spilvju, sfagnu un dzegužlinu sugas.[3]

Dominējošās sugas ir molīnija, pļavas bitene, sāres grīslis, dzirkstelīte, vīgrieze, zilā kāpnīte, ciņusmilga, zāļlapu virza, ziemeļu madara, purvu virza, pļavas vilkmēle, stāvā vilkakūla. Atsevišķās vietās lieguma vidusdaļā ir parkveida pļavu elementi – bioloģiski veci parastie ozoli.[3]

Sūnu purvos augi ir pielāgojušies oligotrofiem apstākļiem. Vietās, kur sastopama priede, zemsedzē galvenokārt aug purva vaivariņš, zilene, melnā vistene un lācene. No sūnām sastopams Magelāna sfagns un šaurlapu sfagns. Klajās vietas purvā ir ar vai bez ciņiem, galvenokārt ar lāmām un slīkšņām. Uz ciņiem dominējošās sugas ir sila virsis, makstainā spilve, brūnais sfagns un Magelāna sfagns. Lāmās galvenokārt sastopama polijlapu andromeda un baltmeldrs, bet slīkšņās – purva šeihcērija un dūkstu grīslis.[3]

Aizsargājamās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas liegumā ir sastopamas sekojošas aizsargājamās sugas[3]:

Bezmugurkaulnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas liegumā sastopamās aizsargājamās bezmugurkaulnieku sugas[3]:

  • Vītolu slaidkoksngrauzis;
  • Apšgrauzis;
  • Lapkoku praulgrauzis;
  • Marmora rožvabole;
  • Sarkanais plakanis;
  • Lielais asmalis;
  • Lielā krāšņvabole;
  • Gludais adatgliemezis;
  • Graciozais vārpstiņgliemezis;
  • Asribu vārpstiņgliemezis;
  • Margainais vārpstiņgliemezis;
  • Taisnmutes vārpstiņgliemezis;
  • Pelēkais vārpstiņgliemezis;
  • Tumšais kailgliemezis;
  • Krastu medniekzirneklis.

Ziemeļsusējā ir sastopama viena aizsargājama apaļmutnieku suga – strauta nēģis – un viena aizsargājama zivju suga – platgalve. Šīs abas sugas ir iekļautas ES Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā, bet strauta nēģis ir iekļauts arī Bernes konvencijas III pielikumā.[3]

Teritorijā sastopamās aizsargājamās putnu sugas[3]:

Teritorijā sastopamās aizsargājamās zīdītāju sugas ir baltais zaķis, bebrs, vilks, ūdrs, meža cauna un lūsis. Baltais zaķis, vilks un meža cauna Latvijā ir ierobežoti izmantojamas īpaši aizsargājamas sugas. Tas nozīmē, ka normatīvo aktu kārtībā ir atļauta to medīšana.

  1. «Dabas lieguma “Ābeļi” dabas aizsardzības plāns». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 4. oktobrī.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Dabas aizsardzības pārvalde. Ābeļi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 4. oktobrī.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 «Dabas aizsardzības plāns».