ASV vēsture

ASV vēsture vēstī par notikumiem ASV teritorijā kopš pirmiedzīvotāju ierašanās, eiropiešu kolonizācijas un neatkarīgas pavalstu savienības izveidošanās 1776. gadā.

Amerika pirms kolonizācijas

Uzskata, ka pirmie cilvēki mūsdienu ASV teritorijā apmetās pirms 20 000 gadiem, ienākot Ziemeļamerikā no Āzijas pa tolaik pastāvošu zemes šaurumu, kas savienoja abus kontinentus. Līdz 15. gadsimtam, kad ieradās eiropieši, indiāņi bija izplatījušies visā Amerikā un bija izveidojušās dažādas kultūras. Zemkopība parādījās mūsdienu ASV austrumos apmēram 2500 gadus pirms mūsu ēras, audzēja kukurūzu, saulespuķes un ķirbjus.

Angļu, holandiešu un zviedru kolonijas Ziemeļamerikā

Ziemeļamerikas kolonizācija un ASV (zilā krāsā) izveidošanās (kopš 1770. gada).

1606. gadā Anglijas karalis Džeimss I piešķīra tiesības divām privātām kompānijām (Londonas un Plimutas) izdalīt zemi kolonizēšanai Ziemeļamerikas piekrastē. 1607. gadā Virdžīnijā nodibināja pirmo apmetni, kurai piešķīra Džeimstaunas kolonijas nosaukumu. Tā bija gan tirdzniecības faktorija, gan kolonistu apmetne, gan militārs forts. Neraugoties uz lielajām grūtībām (badā, slimībās, konfliktos ar indiāņiem pirmajos gados mira aptuveni 4000 kolonistu), angļiem izdevās ne tikai izdzīvot, bet arī visnotaļ veiksmīgi nostiprināties.

Anglijas parlaments bija pieņēmis likumu izsūtīt uz Jauno Pasauli “klaidoņus, liekēžus un ubagus pēc aicinājuma”, kā arī kriminālnoziedzniekus, kuriem piespriests 7-14 gadus ilgs cietumsods, tādēļ 17. gadsimta beigās kolonijās mitinājās aptuveni 50 000 no metropoles izsūtīto kriminālnoziedznieku. Daudzus pārceļotājus veda no Anglijas bez maksas — ar noteikumu, ka viņi vēlāk samaksās kuģu kompānijai, kalpojot kā "atkarīgiem dzimtcilvēkiem" (indentured servants) 5—7 gadus parādu atmaksai. Daļai pēc parāda un procentu nomaksas izdevās iegādāties zemi (17 gs. beigās 1 akrs zemes Karolīnā maksāja 1 peniju). Jebkuram pretendentam piešķīra 50 akru zemi, ja tas spēja maksāt visai simbolisku īres maksu, kas veicināja brīvprātīgo kolonistu pieplūdumu. 1620. gadā Džeimstaunā jau bija 1000 iedzīvotāju, bet visā Virdžīnijā aptuveni 2000.

Kuģis "Mayflower" 1620. gadā, kurš ar svētceļotājiem devās uz Ameriku.

Citāda situācija pašpārvaldē veidojās tālāk uz ziemeļiem, kur 1620. gadā bija apmetušies kalvinisti no kuģa “Mayflower”, savu koloniju nodēvējot par Jauno Plimutu. Sapņojot jau dzīvē redzēt iemiesotus savus reliģiskos un politiskos ideālus, šie pārceļotāji sapņoja Amerikā celt “pilsētu kalnā”. Dzimtenē vajātie disidenti kļuva par koloniju vadītājiem, līdz šim opozīcijā bijušais puritānisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, Masačūsetsā izveidojās puritāniskais fundamentālisms, jebkuras brīvdomības vai citādu uzskatu izpausmes tika nežēlīgi apkarotas. Tika nopietni apspriesta doma izveidot Ziemeļamerikā kalvinistu baznīcas valsti. Citu reliģisko grupu piederīgajiem liedza balsstiesības un vārda brīvību, pieņemot likumu, kas paredzēja nāvessodu par ķecerību (1692. gadā publiski sodīja ar nāvi 19 ķecerus). 1649. gadā pēc ilgām debatēm un dažādiem ekscesiem (liberālajam sludinātājam R.Viljamsam pat nācās bēgt, dzīvību glābjot, no Masačūsetsas uz Rodailendu) katoliskajā Mērilendā pieņēma likumu par reliģisko iecietību (Toleration Act), kas garantēja visiem kristiešiem ticības brīvību neatkarīgi no to konfesijas vai sektas.

Jaunā Nīderlande (Nieuw Nederland) un Jaunā Zviedrija (Nya Sverige) mūsdienu pavalstu robežās.

1619. gadā holandiešu kompānijas kuģis atveda uz šo koloniju pirmos melnos vergus. 1624. gadā Hudzonas upes Manhatanas salā holandieši nodibināja savu tirdzniecības faktoriju, kas pārauga par Jaunnīderlandes koloniju ar 9-10 000 holandiešu kolonistiem un centru Jaunamsterdamas pilsētā. 1638. gadā Zviedrijas impērija nodibināja Jaunzviedrijas koloniju Delavēras upes grīvā ar Kristīnes fortu (tagad Vilmingtona), kas pastāvēja līdz 1655. gadam, kad to Otrā Ziemeļu kara laikā pakļāva holandieši.

1630.-1643. gadu emigrācijas vilnī Jaunanglijā ieradās ap 20 000 cilvēku. Vēl kādi 45 000 apmetās Ziemeļamerikas dienvidu kolonijās vai Karību jūras salās.1664. gadā Anglija anektēja Jaunamsterdamu un pilsētu pārdēvēja par Ņujorku. Līdz 1688. gada Anglijas revolūcijai Jaunajā Pasaulē ieradās vairāk nekā 16 000 cilvēku. Jau 1660. gados melno vergu imports no Rietumāfrikas kļuva par pastāvīgu Ziemeļamerikas koloniju ekonomikas nozari. Pirmo 75 gadu laikā papildus Virdžīnijai radās vēl 12 kolonijas: Ņūhempšīra, Masačūsetsa, Rodailenda, Konektikuta, Ņujorka, Ņūdžersija, Pensilvānija, Delavēra, Mērilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna un Džordžija, kas laika gaitā kļuva pazīstamas kā Trīspadsmit kolonijas. Tās visas bija kroņa kolonijas ar gubernatoriem un pārvaldi no metropoles.

Ievērojami atšķīrās kolonistu nodarbes veidi, ko noteica konkrētajā kolonijā valdošie klimatiskie apstākļi un dabas resursi. Attiecīgi arī imigrantu grupas izvēlējās tās kolonijas, kurās dzīves un dabas apstākļi bija vistuvākie apstākļiem to izcelsmes zemēs. Dienvidu kolonijās (Mērilenda, Virdžīnija, abas Karolīnas, Džordžija) zeme bija plaša un auglīga, līdz ar to tur veidojās lielas plantācijas, kas specializējās kokvilnas, tabakas, rīsa un indigoferas audzēšanā. Tā kā brīvie kolonisti nevēlējās strādāt algotu darbu plantācijās, te pastiprināti ieveda melnos vergus, kas jau pirmajās desmitgadēs izveidoja skaitliski ievērojamu grupu. Centrālajās kolonijās (Ņujorka, Ņūdžersija, Delavēra, Pensilvānija) dominēja mazās zemnieku saimniecības un mājamatniecība, kas 17. gadsimta otrajā pusē pārauga par pirmajām manufaktūrām Ziemeļaustrumu Jaunanglijas kolonijās (Ņūhempšīra, Masačūsetsa, Rodailenda, Konektikuta), kur zeme bija auglīga, taču tās bija daudz mazāk, arī bija plaši izplatītas sīkās zemnieku saimniecības, kurās audzēja kartupeļus, kukurūzu, kviešus, rudzus, auzas, miežus. Dabas apstākļu dēļ liela iedzīvotāju daļa nodarbojās ar zvejniecību un tirdzniecību. Šo koloniju pilsētās uz pirmo kuģu būvētavu bāzes radās vēlākā smagā rūpniecība, ārējās tirdzniecības kompānijas.

Mērilendā apmetās britu katoļi; uz Dienvidkarolīnu no Pensilvānijas un Virdžīnijas pārcēlās 3000 franču hugenotu, kuri 1718. gadā nodibināja Ņūorleānu. Poļu, vācu un itāļu amatnieki lielāko tiesu apmetās Virdžīnijā. No Pireneju pussalas un Nīderlandes ieradās pat neliels skaits ebreju (sefardu), kuri gan meklēja jaunas iespējas, gan bēga no aškenazi spiediena, kuri pārņēma vadošās pozīcijas Eiropā. Aptuveni 1000 zviedru un somu nodibināja savu koloniju, Jauno Zviedriju Delavēras upes ielejā. Ja lielākā daļa citu etnisko grupu pārstāvju emigrēja no Eiropas reliģisku vai politisku nesaskaņu dēļ, zviedru kolonistu motivācija bija tikai un vienīgi ekonomiski apsvērumi — iespējas brīvi saimniekot. Kopā 17. gadsimtā no Eiropas uz Ziemeļameriku pārcēlās aptuveni 155-180 000 kolonistu. Lielākais vairums (vismaz 70%) bija angļi, taču bija arī visai lielas citu tautu grupas, piemēram vismaz 20 000 īru (kuri pirmie sastapušies nevis ar reliģisko, bet etnisko naidīgumu no “veco” kolonistu puses). Kaut arī šo britu koloniju iedzīvotāju etniskais sastāvs bija visai raibs, tos visus apvienoja Anglijas likumdošana. 18. gadsimta otrajā desmitgadē Trīspadsmit kolonijās dzīvoja jau 435 000 eiropiešu, bet 1760. gados to jau bija vairāk nekā 1 500 000. 18. gadsimts nesa kolonijās t.s. “saprāta uzvaru”, kas izpaudās pirmajā (jeb lielajā) reliģiskajā atmodā (Great Awakening), kurā liela loma bija Džonatanam Edvardsam (1703-1758).

Neatkarības karš, ASV izveidošanās

Kārtība, kādā pavalstis ratificēja 1787. gada ASV Konstitūciju un pievienojās Savienībai.

1693. gadā Ziemeļamerikas kolonijas noslēdza federācijas līgumu. Valdība aktīvi aizstāvēja koloniju intereses un 1713. gadā (Utrehtas līgums) atņēma Francijai Jaunskotiju un Ņūfaundlendu. Septiņgadu kara laikā Francija zaudēja arī pārējos īpašumus Ziemeļamerikā.

Metropole aktīvi sāka apkarot kontrabandu un centās monopolizēt Ziemeļamerikas koloniju tirdzniecību ar pārējo pasauli, izdodot virkni rīkojumu, kas bremzēja rūpniecības attīstību kolonijās (piemēram, aizliedza ierīkot dzelzs kausētavas). 1765. gadā ieviesa zīmognodokli, lai uzturētu karaspēku un neliktu to uzturēt kolonistiem, taču tas izraisīja plašu neapmierinātību un metropoles preču boikotu — kolonisti spēja samierināties ar politisku atkarību, bet nespēja samierināties ar šķiršanos no personīgajiem līdzekļiem valsts labā. 1772. gadā kolonisti sadedzināja avarējušu pretkontrabandistu kara kuģi Rodailendā. 1773. gadā Lielbritānija atcēla muitu Anglijas ostās uz kolonijām vedamajām precēm. Britu Austrumindijas kompānijas piedāvātā tēja kļuva daudz lētāka nekā kontrabandas tēja — Filadelfijā un Ņujorkā pilsētas varas pārstāvji neļāva to ievest, bet Bostonā uzbruka muitas noliktavām un iznīcināja tējas kravu. 1774. gadā Filadelfijā sapulcējās pirmais koloniju pārstāvju kongress, kas pieņēma Koloniju tiesību deklarāciju: "Anglijas parlaments nedrīkst uzlikt kolonijām nodokļus un revidēt to konstitūcijas, ja tajā nav koloniju pārstāvju. Vienīgais, ko metropole drīkst, ir kontrolēt ārējo tirdzniecību". Kongress pasludināja par nelikumīgiem visus metropoles koloniju likumus un oficiāli aicināja boikotēt Anglijas preces. Uz to Anglija uzsludināja Masačūsetsas kolonijā karastāvokli.

1775. gadā notika pirmā kauja pie Leksingtonas ciema, kurā Lielbritānijas karaspēks uzvarēja dumpiniekus, taču atpakaļceļā cieta sakāvi, Bostonā atgriezās tikai puse no soda ekspedīcijas spēkiem. Filadelfijā sanāca otrais koloniju kongress, kas nolēma organizēt federācijas bruņotos spēkus. Par virspavēlnieku iecēla Virdžīnijas plantatoru Dž. Vašingtonu. Kongress izdeva likumus un gādāja par to izpildi, veda sarunas ar ārvalstīm, organizēja floti un karaspēku, izdeva papīrnaudu, organizēja pārvaldes struktūras.

Vašingtons šķērso Delavaresas upi, viena no Amerikas pirmajām uzvarām pilsoņu karā.

Trumbula neatkarības pasludināšana

• 1776. gadā Filadelfijā sanāca trešais koloniju kongress, kas 4. jūlijā pieņēma Neatkarības deklarāciju, pasludinot 13 suverēnu koloniju apvienošanos vienā federācijā un neatkarību no Anglijas. Augstākā vara piederēja kongresam, kas sastāvēja no atsevišķu pavalstu (štatu) delegātiem. Liela ietekme bija masoniem. Štati atteicās par labu federācijai no tiesībām lemt par karu un mieru, atsevišķa karaspēka uzturēšanas, autonomas ārpolitikas, naudas kalšanas un pasta regālijām. Kongresam nebija tiesību noteikt kopīgus nodokļus un tā rīcībā esošās finanses bija tikai tik lielas, cik katrs štats uzskatīja par vajadzīgu piešķirt. Sākās aktīva karadarbība, amerikāņus sakāva visās atklātajās kaujās.
• 1777. gadā Lielbritānijas Karalistes karaspēks ieņēma gandrīz visas lielākās pilsētas (ieskaitot Filadelfiju) un kontrolēja gandrīz visu Savienoto Valstu teritoriju. Taču amerikāņiem izdevās pie Saratogas sagraut 10000 vīru lielu angļu ekspedīcijas korpusu. Šai kaujai nebija īpaši lielas ietekmes karadarbības zonā, taču tā radīja lielu starptautisku rezonansi. Francija saskatīja Savienotajās Valstīs reālu spēku Anglijas hegemonijas iedragāšanā. Franču brīvprātīgie devās karot uz Ziemeļameriku, noorganizēja regulāras bruņojuma piegādes.
• 1778. gadā Francija atzina Amerikas Savienotās Valstis kā starptautisku tiesību subjektu un noslēdza ar to sadarbības līgumu. Arī Spānija un Nīderlande, kuru kolonijas Anglija jau krietnu laiku ir apdraudējusi, aktīvi iesaistījās karā kā Savienoto Valstu sabiedrotās. Pie Jorktaunas Francijas ekspedīcijas korpuss kopā ar amerikāņu miliciju smagi sagrāva Anglijas armiju, mainot kara gaitu.
• 1783. gadā ar Versaļas miera līgumu Lielbritānija atzina ASV neatkarību.

Jaunizveidotās ASV teritorija bija daudz mazāka nekā tā ir mūsdienās. Franču karte, kura parāda ASV 1790. gadā.

Situācija nebija spīdoša — liela ārējā parāda nasta, valsts kase tukša, ekonomika novājināta, Anglija izturējās naidīgi un neļāva ASV tirgoties ar savām kolonijām, štati savā starpā konfliktēja vietējo muitu dēļ, centrālā vara bija vāja un nespēja īstenot vienotu valsts ekonomisko politiku. 1787. gadā Filadelfijā sanāca nacionālais konvents, kurš pēc ilgiem strīdiem pieņēma konstitūciju ar lielu prezidenta varu un divpalātu sistēmu. Par pirmo prezidentu ievēlēja Dž.Vašingtonu. Paplašina valsts kompetenci uz federācijas štatu rēķina — tiesības uzlikt nodokļus, vienota muita, ārējās tirdzniecības kontrole. Štatiem liela brīvība likumdošanā un izglītībā. Pēc ilgiem strīdiem neitrālā teritorijā izvēlējās dibināt galvaspilsētu, ko nosauca par Vašingtonu.

19. gadsimts

Ārpolitika

Napoleona karu laikā 1803. gadā Francijas Pirmā republika pārdeva ASV Luiziānas teritoriju Ziemeļamerikas vidienē, kas deva iespēju izmantot Misisipi kā ūdensceļu. 1812. gadā ASV pieteica karu Apvienotajai Karalistei sakarā ar tās veikto dezertieru piespiedu mobilizāciju flotē, kurai tika pakļauti arī naturalizējušies ASV pilsoņi.

1819. gadā tās, apmaiņā pret atteikšanos no pretenzijām uz Teksasu, Spānija atdeva Floridu. Kad Svētās Savienības karaspēks iegāja Spānijā un sāka lolot plānus par tās Latīņamerikas koloniju pakļaušanu, ASV 1823. gadā pieņēma t.s. ārpolitikas Monro doktrīnu. Doktrīnā tika noteikts, ka Eiropas valstis nedrīkst aizskart Jaunās pasaules valstis un katru šādu mēģinājumu ASV uztvers kā draudu sev, savukārt ASV nekad neiejauksies Eiropas lietās, ja nebūs tiešu draudu pašām ASV.

1845. gadā ASV atzina Teksasas neatkarību. 1846. gadā ASV ieguva pilnīgu kontroli pār mūsdienu Vašingtonas štata teritoriju, kuru pirms tam kontrolēja kopīgi ar Apvienoto Karalisti. ASV–Meksikas kara laikā 1846. gadā ASV iebruka Meksikā, 1847. gada septembrī ieņēma tās galvaspilsētu Mehiko, 1848. gada 2. februārī Meksika bija spiesta noslēgt miera līgumu, atdodot ASV plašas teritorijas (Teksasu, Kaliforniju, Nevadu, Jūtu, Arizonu, Ņūmeksiku, kā arī daļu Kolorādo un Vaiomingas). 1867. gadā ASV no Krievijas Impērijas nopirka Aļasku.

Pilsoņu karš

Getisburgas kauja, asiņainākā kauja un pagrieziena punkts Pilsoņu karā.

19. gadsimta vidū starp dienvidu un ziemeļu štatiem bija izveidojušās lielas atšķirības uzskatos par politiku un ekonomiku, nozīmīgs jautājums bija arī dienvidos pastāvošā verdzība. Dienvidu štatos dominēja jau labklājību ieguvušie pirmo paaudžu kolonisti, bet ziemeļu štatos — tikko kā iebraukušie.

Pēc Abrahama Linkolna ievēlēšanas par prezidentu 1860. gadā 11 dienvidu štati izstājās no Savienības un 1861. gada 9. februārī izveidoja Amerikas Valstu Konfederāciju.

Pilsoņu karš sākās 1861. gada 12. aprīlī ar uzbrukumu Samteras fortam, kurā atradās ziemeļu štatu karaspēks, kurš atteicās atstāt konfederātu teritoriju. Nākamo divu mēnešu laikā vēl četri štati pievienojās Konfederācijai, bet četri visvairāk uz ziemeļiem esošie vergturu štati palika ASV sastāvā. Jūlijā Konfederācija sāka uzbrukumu, taču tas tika apturēts. Nopietna kara darbība sākās 1862. gadā, kad ASV sāka uzbrukumu ar mērķi sagrābt Konfederācijas galvaspilsētu Ričmondu. Sākotnēji uzbrukums bija veiksmīgs, bet tā beigās ASV saskārās ar lielu konfederātu pretestību un ziemeļniekiem nācās atkāpties. Septembrī Konfederācija mēģināja ieņemt Mērilendu, taču ASV rīcībā nonāca kopija pavēlei kurā detalizēti bija aprakstīts Konfederātu uzbrukuma plāni pirmajām uzbrukuma dienām un ASV uzbrukumu atvairīja. Pēc šīs kaujas Eiropas lielvalstis — Anglija un Francija — atteicās atzīt Konfederāciju un ASV prezidents Linkolns izdeva pavēli saskaņā ar kuru vergi visos štatos, kas 1863. gada 1. janvārī būtu Konfederācijas sastāvā ieguva brīvību. ASV nespēja dot prettriecienu, tomēr arī nākamais Konfederātu uzbrukums 1863. gada maijā beidzās ar ziemeļnieku uzvaru. Taču, lai gan cīņas Amerikas austrumos bija nesekmīgas, rietumos ASV ieguva kontroli pār Misisipi, sadalot Konfederāciju divās daļās un ieņēma Kentuki. 1864. gadā par ASV Armijas virspavēlnieku kļuva Uliss Grānts, kurš, uzsāka uzbrukumu Konfederācijai no vairākiem virzieniem, tādējādi izmantodams ASV pārsvaru cilvēkresursu ziņā un nokausēdams konfederātus. 1865. gadā Konfederācija tika sakauta. Pilsoņu kara rezultātā bojā bija gājuši 3% Amerikas iedzīvotāju, verdzība ASV tika atcelta un tika mainīta likumdošana, atceļot rases diskriminējošas normas.

Ekonomika

Starpkontinentālā dzelzceļa pabeigšana (1869. gads). Autors Endrjū Rasels

Pēc pilsoņu kara, īpaši ziemeļu štatos, sākās strauja industrializācija. Lai gan tika veikti dažādi izgudrojumi un pieauga produktivitāte, algu samazināšanās daudzviet izraisīja dumpjus. ASV pamazām no izteikti agrāras valsts pārtapa par daļēji industrializētu valsti. Sāk pretendēt uz lielvalsts lomu Amerikas kontinentā. Rūpniecībā dominē smagā rūpniecība — dzelzs un tērauda ražošana. Sāka veidoties tresti. Lauksaimniecība sāka kļūt par biznesu (kvieši, kukurūza, kokvilna). Sairuss MakKorniks 1832. gadā patentē pļaujmašīnu un sāk tās masveida ražošanu. Palielinās lielo zemnieku saimniecību skaits. 1862. gada Homstera akts — katram gribētājam 65 ha zemes. Ievieš selekcijas un izmēģinājumu stacijas. Tresti monopolizē atsevišķas nozares kā, piemēram, tēraudliešanu, lauksaimniecības mašīnu ražošanu, gaļas pārstrādi u.c. Sākās nebijis imigrācijas vilnis, kas deva jaunu darbaspēku un palīdzēja radīt plašas kopienas agrāk neattīstītos apgabalos.

Iekšpolitika

1887. gada Douza akts paredzēja atņemt indiāņiem lauksaimniecībai derīgās vai izrakteņiem bagātās teritorijas.

Iekšpolitikā pamatproblēma bija dzelzceļa tarifi un muitas tarifi. Valdības nāca un gāja, atkarībā no savas politikas šajos jautājumos. Demokrāti (Klivlends) uzskatīja, ka jāaizsargā vietējos ražotājus. Lauksaimniecības pārprodukcijas krīze ietekmē finanšu sistēmu, pie varas nāca republikāņi (Makinlijs) — Aļaskas zelta drudzis. Vispārēja korupcija — valsti pārvaldīja tresti. Pieņēma Šernera prettrestu likumu, kas tomēr bija vājš un īsti sāka darboties tikai 20. gadsimta sākumā. Krafts ieviesa apdrošināšanu un 8 stundu darba dienu, Vilsons turpināja sociālo politiku.

Progresistu kustība (1890.-1914.) — inteliģence masveidā uzstājās pret korupciju un monopoliem, par progresu sabiedrībā.

Imperiālisms

1893. gadā Havaju salās dzīvojoši amerikāņu uzņēmēji gāza Havaju Karalistes vietējo iedzīvotāju monarhiju un 1898. gadā Savienotās Valstis anektēja Havaju arhipelāgu.

1898. gadā, kā ieganstu izmantojot Spānijas represīvo politiku pret Kubas neatkarības cīnītājiem, ASV uzsāka karu ar Spāniju. Drīz vien Kuba nonāca Savienoto Valstu rokās. Uzvara jūras kaujā Manilas līcī nostiprināja amerikāņu kontroli pār Filipīnām un augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru ASV ieguva Kubu, Guamu, Puertoriko un Filipīnas. 1902. gadā ASV atstāja Kubu, bet saglabāja intervences tiesības.

Diezgan aktīva ārpolitika Klusajā okeānā — kā vidutājs starp Rietumvalstīm un Ķīnu pēc bokseru dumpja (t.s. Atvērto durvju politika — visām valstīm vienādas iespējas izmantot Ķīnu).

1903. gadā ASV no Kolumbijas iznomāja zemes strēli, kas kļuva par Panamas kanāla zonu, un pēc tam noorganizēja vietēja rakstura sacelšanos, lai izveidotu Panamas valsti. Panamas kanālu uzbūvēja laikā no 1904. līdz 1914. gadam.

20. gadsimta pirmā puse

Ārpolitika

1917. gada aprīlī ASV iesaistās Pirmajā pasaules karā Antantes pusē.

Iekšpolitika

Pēc Pirmā pasaules kara ASV sākās ekonomikas uzplaukums. Lai gan algas kritās, ražošanā peļņa auga. Ekonomiskā buma pamatā bija kreditēšana un inflācija akciju tirgū.

1929. gada rudenī sākās ekonomiskā krīze, kuru ievadīja Ņujorkas fondu biržas krahs. Miljoni amerikāņu bija iegādājušies akcijas, bet tagad to cenas kritās — sevišķi smagi cieta un bankrotēja tās bankas, kuras piedalījās akciju pirkšanā un pārdošanā. Cilvēki steidzās izņemt savus noguldījumus, bankām pietrūka naudas līdzekļu, tās nevarēja kreditēt ne rūpniecības uzņēmumus, ne lauksaimniekus. Daudzi uzņēmumi tika slēgti, valstī sākās milzīgs bezdarbs, iedzīvotāju pirktspēja samazinājās, kritās pārtikas cenas, kas izputināja lauksaimniekus. Situāciju lauksaimniecībā vēl vairāk pastiprināja lielais sausums un putekļu vētras 1933.-1935. gados.

Valstī sākās streiki un demonstrācijas, 1933. gadā par valsts prezidentu no demokrātu partijas tika ievēlēts Franklins Rūzvelts. Viņš izstrādāja programmu Jaunais kurss, ar kuras palīdzību bija plānots pārvarēt ekonomisko krīzi. "Jaunais kurss" paredzēja stabilizēt ražošanu un saglabāt vai palielināt algas, nodarbināt bezdarbniekus, noteikt kompensācijas zemniekiem, kas labprātīgi samazinātu ražošanu, piešķirt dažādus pabalstus, reformēt nodokļu sistēmu un iejaukšanos banku darbībā. Jaunā kursa rezultātā, dažu gadu laikā, ievērojami paplašinājās federālās valdības uzdevumu loks un ASV kļuva par daudz centralizētāku valsti.

Otrais pasaules karš

ASV iesaistījās karā pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī. Četras dienas pēc uzbrukuma Pērlahārborai Vācija pieteica ASV karu. ASV nolēma koncentrēt savus spēkus cīņai ar Vāciju. ASV izvietoja gaisa spēkus Vācijas bombardēšanai Lielbritānijā. Pirmās kaujas uz zemes, kurās ASV iesaistījās kopā ar Lielbritāniju un Austrāliju, notika Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā sabiedrotie 1943. gadā ieguva kontroli pār Suecas kanālu, kas bija Lielbritānija nozīmīgs tirdzniecības ceļš. 1944. gada jūnijā sabiedrotie uzsāka desantu Normandijā, kas pēc sešām nedēļām beidzās ar sabiedroto uzvaru. 1945. gadā maijā Vācija tika uzvarēta. Tā kā ASV spēki bija koncentrēti Eiropā karā ar Japānu tā cīnījās aizsardzībā. Japānai izdevās gūt vairākas ātras uzvaras, tomēr 1942. gada jūnijā ASV ieguva japāņu sazināšanās kodus un sakāva Japānas floti. Pēc tam ASV sāka cīnīties par Ķīnu, kur izvietoja gaisa spēkus Japānas bombardēšanai. Karš ar Japānu beidzās 1945. gada augustā pēc atombumbu nomešanas uz Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki.

Aukstais karš

Pēc Otrā pasaules kara ASV kļuva par vadošo Rietumu lielvaru un iesaistījās Aukstajā karā ar PSRS. Pēc tam, kad 1961. gadā Padomju Savienība veica pirmo kosmisko lidojumu ar cilvēku, prezidents Džons Kenedijs izteica vēlmi, lai Savienotās Valstis būtu pirmās, kuras varētu aizvest "cilvēku uz Mēnesi". Tas tika sasniegts 1969. gadā. Bruņošanās un kosmiskā sacensība noveda pie valdības atbalsta zinātnei un matemātikai. Piecdesmitajos gados daudzi ASV iedzīvotāji bija pārcēlušies uz pilsētām, pieauga plaša patēriņa preču noiets un notika ekonomikas attīstība. Sākās cīņa pret rasu segregāciju un diskrimināciju, ko vadīja afroamerikāņi Roza Pārksa un Mārtins Luters Kings, Sešdesmitajos gados tā noveda pie rasu diskriminējošu ierobežojumu atcelšanas. 1964. gadā prezidents Lindons B. Džonsons pieņēma Pilsoņu tiesību likumu, kas liedza diskrimināciju sabiedriskās iestādēs un meklējot darbu. 1965. gadā tika pieņemts Balsstiesību likums, kurš pirmoreiz ļāva afroamerikāņiem piedalīties federālajās vēlēšanās.

20. gadsimta nogale

Iekšpolitika

No 1991. gada marta līdz 2001. gada martam prezidenta Billa Klintona administrācijas darbības laikā ASV piedzīvoja ilgstošāko izaugsmi ASV vēsturē. 1998. gadā civilā tiesas prāva un seksa skandāls izraisīja Klintona impīčmentu, bet viņš savu amatu saglabāja. 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti tika apstrīdēti, taču ASV Augstākās tiesas lēmums apturēja mēģinājumu panākt balsu skaitīšanas pārbaudi Floridā un par prezidentu kļuva Džordža H.V. Buša dēls Džordžs V. Bušs.

Ārpolitika

Pēc PSRS sabrukuma ASV kļūst par vienīgo globāla mēroga lielvalsti pasaulē, nenoliedzamu līderi ekonomiskajā, politiskajā un militārajā ziņā. Ārpolitikā uzsāka aktīvu t.s. karsto punktu nomierināšanas stratēģiju, Rietumu demokrātijām naidīgu politisku režīmu iegrožošanu vai pat likvidēšanu t.s. trešās pasaules valstīs un bijušajās PSRS satelītvalstīs.