Autine
|
Autine jeb Autīna (latīņu: urbs Autina, iespējams, no vārda "Avots" vai "Avotiņi") bija latgaļu pils un pilsnovads tagadējā Cēsu novadā Vidzemes vidienē, kas 12.-13. gs. maksāja meslus Jersikai, vēlāk uz laiku Varidota vadībā kļuva patstāvīgs.
Autines pilsnovads austrumos robežojās ar Tālavas valsts Beverīnas, Satekles, Dzērbenes un Piebalgas pilsnovadiem, ziemeļrietumos ar Idumejas pilsnovadu, bet rietumos ar līvu Satezeles pilsnovadu. Dienvidos atradās Jersikas valsts Negestes pilnovads.
Vēstures hronoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1208. gadā Autine pirmoreiz minēta Indriķa hronikā, kad Varidotis no Autines, Rūsiņš no Satekles un Tālivaldis no Beverīnas vienojās militārā sadarbībā pret igauņiem.
- 1209. gadā Jersikas karalis Visvaldis pēc padošanās noteikumiem nodeva jau agrāk katoļu ticībā pārgājušos Autines (Antine), Cesvaines (vai Cēsu - Zeessowe) un citus pilsnovadus bīskapa Alberta rīcībā, bet pārējās savas zemes saņēma atpakaļ kā vasaļa lēni.[1]
- 1212. gadā izcēlās strīds starp Autines latgaļiem un Cēsu bruņiniekiem lauku un bišu koku dēļ, kas pārauga līvu apdzīvoto zemju nemieros pret Livonijas bīskapa virsvaru. Ar šķīrējtiesas lēmumu Autines letgaļi saņēma atpakaļ savus bišu kokus, bet vācieši paturēja laukus un maksāja latgaļiem atlīdzību par zaudējumiem.
- 1212. gadā kņazs Vladimirs Mstislavičs kļuva par bīskapa Alberta vasali, kas viņu iecēla par fogtu Idumejas, Autines un Tālavas zemēs.
- 1213. gadā Autini savā pārvaldībā ieguva Zobenbrāļu ordenis.
- 1215. gadā igauņi ielenca Autini, bet tuvojoties Cēsu bruņiniekiem, caur Trikātu atkāpās uz Igauniju.
- 1224. gadā Autines vārds pieminēts pēdējo reizi, pēc Tālavas dalīšanas līguma tā zaudēja savu politisko nozīmi.
Atrašanās vieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par Autines atrašanās vietu pastāvēja ap desmit hipotēžu, kas lokalizēja šo latgaļu pilskalnu trīs Vidzemes daļās:
- Cēsu apkārtnē: starp Āraišiem un Dzērbeni (Sievers, 1857), Aulenberga Dzērbenes draudzē (Sievers, 1877), Cēsu Riekstu kalnā (Sievers, 1878; Lietgalietis, 1928), Bānūžu muižā, kas 1638. gada arklu revīzijā minēta kā Autvotnen vaka Cēsu draudzē (Vierhuff, 1884).
P.Abuls jau 1903. gadā Autini lokalizēja Priekuļu Sārumkalnā, pie šāda secinājuma nonāca arī A.Švābe (1936), Šturms (1947), Mugurēvičs (1965), Apals (1986), jo tā tuvumā ir plašs latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kapulauks (Priekuļu Kampi jeb Ģūģeri). 1600. gada revīzijā minēts, ka Sārumkalns atradās Avotu (Awetanns) vakā (Švābe, 1933).
- Valmieras apkārtnē: Valmieras Valterkalniņā (Bīlenšteins, 1892), ordeņa pils vietā (Balodis, 1911), Kauguru Pekaskalnā, kam pamatā bija 17.gs. zviedru arklu revīzijās minētais Antenes (Anting) pagasta nosaukums, kas likās atbilstošs Indriķa hronikas senāko publikāciju (Ūksenšernas kodekss) Autines kļūdainajai rakstībai Antine. Tāpēc arī pirmajos Indriķa hronikas tulkojumos Autines vietā bija Antine: Waridote de Antine - “Waridote von Antine” (Hansens, 1857); Varaidotis no Antiņiem (Siliņš, 1883). Vienīgi pēc Zamoisku kodeksa atrašanas bija skaidrs, ka pareizais vietas nosaukums bija “Autine”.
- Cesvaines-Lubānas apkārtnē: Gulberes pilskalns Cesvaines tuvumā, kur esot divas Avotiņu mājas (Laakmann, 1933). Vēlāk gan šis pats autors priekšroku deva Cēsu variantam ar Autines vietu Priekuļu Sārumkalnā (Laakmann 1939).
Autine - Jersikas valsts sastāvdaļa?
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]13.gs. pirmās puses dokumentos Autine minēta kā Jersikas valsts sastāvdaļa. Tāpēc dažkārt Livonijas Indriķa hronikā minēto Autini gan identificē ar Sārumkalnu, bet Jersikas valsts sastāvā ietilpstošo Autines novadu novieto blakus Cesvaines pils novadam (Hellmann, 1954). Jādomā, ka Jersikas valdniekam ar lietuviešu palīdzību gan izdevies Autini uz kādu laiku dabūt savā ietekmes sfērā un padarīt par savu meslu (tributum) maksātāju, taču pēc vendu kristīšanās un Cēsu kļūšanas par Zobenbrāļu ordeņa bāzi, Autines Varidots pārgājis tā pusē, kristījies katoļu ticībā un sācis īstenot patstāvīgu politiku.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «H. Hildebrand , P. Schwartz , L. Arbusow , A.M. von Bulmerincq. Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Band 1. (1093-1300). Reval: 1853 - S.5». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 20. jūlijā.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- C.G.Sievers, Beiträge zur Geographie Heinrichs von Lettland (1877);
- H.Laakman, Zur geschichte Heinrichs von Lettland und seiner Zeit (Beiträge zur Kunde Estlands XVIII, 2, 1933);
- A.Švābe, Tālava (Sējējs, 1936, 135.-141. un 363.-374.lp.);
- H.Laakmann (Baltische Lande, I, 210. lp., 1939).
Informācijas avoti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Autine, Latviešu konversācijas vārdnīca. 1.sējums, 1314.- 1315.sleja.
- Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Autines sacelšanās un kauja pie Satezeles
- Autine Tools cirvju un nažu kalve, nosaukta pils vārdā
|