Kārļumuiža

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par bijušo muižu Vidzemē. Par apdzīvotu vietu Kurzemē skatīt rakstu Kārļmuiža.
Kārļamuižas kungu māja ap 1845. gadu
Kārļumuižas parks (1798. gada zīmējums).
Viesnīca bijušajā muižas ērberģī

Kārļumuiža, arī Kārļamuiža (vācu: Karlsruhe) ir bijusī muiža, kas atrodas Cēsu novada Drabešu pagasta Kārļos.

Ir saglabājušās vairākas muižas centra apbūves ēkas un mežaparks. Bijušajā muižas ērberģī ir iekārtota lauku viesnīca "Kārļamuiža". Kārļumuižas parks ir brīva plānojuma romantisks ainavu parks, kas aptver teritoriju līdz pat Amatas upei. Skaistā apkārtne ar krāšņajiem Amatas krastiem kopš 18. gadsimta beigām bija iemīļota apmeklējuma vieta ceļotājiem. 19. gadsimta beigās Kārļos izveidoja dārznieku meistaru skolu, kas bija pirmā dārzkopības skola Baltijas provincēs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārļumuiža pēc dedzināšanas.

Līdz 1795. gadam tā bija Cēsu pilsmuižas pusmuiža, ko pēc Vidzemes inkorporācijas Krievijas impērijas sastāvā ķeizariene Elizabete 1747. gadā uzdāvināja savam kancleram Aleksejam Bestuževam-Rjuminam (1693–1766). 1755. gadā Cēsu pilsmuižu ar pusmaižām iegādājās Rīgas guberņas galma tiesas priekšsēdētājs Sigismunds Ādams Volfs (1702—1766), bet 1777. gadā majors Kārlis Eberhards fon Zīverss, kurš Ainavu kraujā pie Amatas izveidoja parku. Šajā laikā pusmuiža ar parku ieguva Karlsrūes (vācu: Karlsruhe — "Kārļa atpūta") nosaukumu.

1795. gadā pusmuižu atdalīja no Cēsu pilsmuižas un par 40 000 dālderiem pārdeva skotu tirgotājam Džeimsam Pīrsonam (Pierson of Balmadis, 1741–1804) Pēc Džeimsa Pīrsona iniciatīvas muiža ieguva reprezentatīvu arhitektūru un funkcijas. Viņa atraitne Engele Marija fon Trompovska (1747-1811) 1806. gadā īpašumu ieķīlāja Rīgas Lielās ģildes vecākajam Bernhardam Kristiānam Kleinam. 1819. gada rudenī tirdzniecības nama B. J. Zuckerbecker, Klein & Comp. parāda masas kuratori Kārļa muižu ieķīlāja un pēc diviem gadiem arī pārdeva Jozefam fon Koskulam. 1847. gadā viņa vienīgā meita Elīza apprecējās ar Cēsu pilsmuižas īpašnieka grāfa Kārļa Gustava fon Zīversa (1772–1856) un Helēnas Duņinas vecāko dēlu grāfu Emanuelu fon Zīversu (1817–1909). 1855. gada marta beigās Jozefs fon Koskuls nomira un muižu mantoja viņa meita. Zīversu dzimtas īpašumā muiža bija no 1855. līdz 1936. gadam. 1905. gada revolūcijas laikā muižas kungu māju nodedzināja. 1909. gadā Zīversi to atjaunoja, tomēr 1919. gadā kungu māju atkārtoti nopostīja.

Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas teritoriju 643,82 ha kopplatībā sadalīja 47 jaunsaimniecībās, bijušajam īpašniekam grāfam Aleksandram Zīversam atstāja vienīgi neatsavināmo daļu un 69 ha zemes, kur viņš apmēram 15 gadu turpināja nodarboties ar ābeļu audzēšanu un izpēti (pomoloģiju).

Zīversa mantinieki saimniecību 1937. gadā par 68 200 latiem pārdeva Zemkopības ministrijai. Tālaika Latvijas Zemkopības ministrs Jānis Birznieks rakstīja:

„Kārļumuižas pomoloģiskais dārzs bija plaši pazīstams agrākajā Krievijā un arī tagad Kārļos ir plašākā koku audzētava Latvijā šķirņu dažādības un skaita ziņā. Būtu vēlams to iegūt valsts īpašumā, uzlabot un atdzīvināt agrāko slavu, kas pavērstu iespējas augļu koku eksportam.”  

Par Kārļu dārzsaimniecības pārzini iecēla agrāko Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijas vadītāju Paulu Gailīti. 1938. gadā izremontēja agrāko muižas pārvaldnieka māju, kurā iekārtoja saimniecības pārziņa dzīvokli un kantora telpas. Latvijas PSR laikā uz Kārļu dārzsaimniecības un pomoloģiskā dārza bāzes tika izveidots kolhozs "Sarkanais karogs". Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1998. gadā jaunie īpašnieki sāka atjaunot dārznieka māju "Dārzlejas", bet 2006. gadā muižas kalpu ēkā iekārtoja viesnīcu "Kārļamuiža". Ar Eiropas Savienības Kohēzijas fonda atbalstu 2010. gadā labiekārtoja pastaigu takas un skatu vietas muižas parkā.[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Taimiņa, Aija. Voyage Pittoresque. Jeb gleznains ceļojums uz Kārļiem pie Amatas. Iespiedgrafika. #3 (271/2004).
  • Lancmanis, Imants. My Home is my Castle. Mistera Pīrsona celtais nams pie Amatas. Māksla Plus. Kultūras žurnāls. 2007. 4.
  • Gailītis, Paulis. Kārļu vecais pomoloģiskais dārzs. Dārzkopības un Biškopības Žurnāls, 1940, Nr. 5, 226. lpp.
  • Pētersone, Pārsla un Stepiņš, Jānis. Kārļu muiža. Laiki un likteņi. Kārļamuiža, 2019

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 57°14′25″N 25°12′45″E / 57.24028°N 25.21250°E / 57.24028; 25.21250