Eižens Laube

Eižens Laube
Eižens Laube, gleznoja Kārlis Dobrājs
Dzimis	1880. gada 25. maijā Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris	1967. gada 21. jūlijā (87 gadu vecumā) Portlenda, ASV
Tautība	Vācbaltietis, latvietis
Nozares	arhitektūra
Mākslas virziens	Jūgendstils, Nacionālais romantisms
Slavenākie darbi	vairāk nekā 200 projektētu Rīgas namu, Ķemeru viesnīca
Atbalstītāji	Konstantīns Pēkšēns
Apbalvojumi	Tēvzemes balva (1940)

Eižens Laube (dzimis 1880. gada 25. maijā Rīgā, miris 1967. gada 21. jūlijā Portlendā) bija vācbaltu cilmes latviešu arhitekts un arhitektūras profesors, kurš pamatā darbojās tautiskā romantisma stilā. Rīgas Politehniskā institūta, Baltijas Tehniskās augstskolas, Latvijas Universitātes un Baltijas Universitātes mācībspēks. Baltijas hercogistes Reģentu padomes loceklis (1918). Latvijas Augstskolas rektors (1922), LU Goda doktors (1930). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīvesgājums

Eižena Laubes piemiņas plāksne Baložu ielā

Dzimis 1880. gada 25. maijā Rīgā podnieku meistara ģimenē. Viņa tēvs (līdz 1850. gadam viņa uzvārds bija Ļuļļe) bija ieceļojis Rīgā no Smiltenes, bet mātes patēvs bija Rīgas būvuzņēmējs. 1899. gadā viņš pabeidza Pētera I reālskolu Rīgā un iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā. 1900. gadā viņš sāka līdztekus strādāt Konstantīna Pēkšēna arhitektūras birojā, kur piedalījās Ata Ķeniņa skolas projektēšanā. 1904. gadā Laube devās studiju ceļojumā uz Somiju, kur iepazinās ar tautiskā romantisma stilu. Studiju gados iestājies latviešu studentu korporācijā "Selonija".

1906. gadā Laube ieguva inženiera arhitekta diplomu, bet 1907. gadā viņš izveidoja savu biroju t.s. Romanova bazārā Lāčplēša ielā 70a. Tajā atradās viņa dzīvoklis un būvbirojs, kas drīz kļuva par vienu no lielākajiem Rīgā. 1907. gadā Eižens Laube tika ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta docentu, lasīja lekcijas tēlotājā ģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās, kā arī vadīja nodarbības zīmēšanā un arhitektūras projektēšanā. 1909. gadā viņš devās pieredzes gūšanas ceļojumos uz Zviedriju, Dāniju un Vāciju, 1910. gadā uz Vāciju un Franciju. 1909.—1914. gadā Laube bija Rīgas pilsētas Būvvaldes arhitektūras māksliniecisko jautājumu eksperts un žūrijas komisiju loceklis.

Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās 1915. gadā Eižens Laube kā Rīgas Politehniskā institūta docents evakuējās uz Maskavu, kur veica zinātniskos pētījumus un uzrakstīja grāmatu "Krāsu un formu loģika" (izdota 1921. gadā). 1917. gadā Laube atgriezās Rīgā un 1917. gada 22. decembrī viņu ievēlēja par provāciskās Vidzemes Zemes padomes locekli. Viņš atsāka darbu 1918. gadā dibinātajā Baltijas Tehniskajā augstskolā. 1918. gada 8. novembrī kopā ar Kārli Moricu Lejiņu, Paulu Lejiņu, Jāni Bisenieku, Andreju Krastkalnu, Konstantīnu Pēkšēnu, Alfrēdu Ģīmi un citiem iesaistījās Baltijas hercogistes Zemes komitejas sastāvā.

1919. gadā viņš piedalījās Latvijas Augstskolas dibināšanā un kļuva par Arhitektūras fakultātes dekānu, 1920. gadā par profesoru. 1922. gadā Laubi uz īsu laiku iecēla par Latvijas Augstskolas rektoru. 1924.—1926. gadā viņš vadīja Latvijas Arhitektu biedrību. 1930. gadā Eiženam Laubem piešķīra arhitektūras goda doktora grādu, pēc tam viņu atkārtoti ievēlēja par LU Arhitektūras fakultātes dekānu (1932—1934, 1938—1940). 1933.—1935. gadā viņš projektēja Ķemeru viesnīcu, 1935.—1939. gadā Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūvi, 1935.—1939. gadā Rīgas pils jaunās svētku zāles, vestibila un Triju zvaigžņu torņa projektēšanu. No 1936. gada viņš bija arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs Nacionālās celtniecības komitejā, viņš piedalījās pirmā speciālā arhitektūras žurnāla "Latvijas Architektūra" (1938—1940) izveidošanā. Kaut arī viņš bija amerikāņu 19. gadsimta klasicisma piekritējs, tomēr uzskatīja, ka “internacionālās arhitektūras metodes var kalpot tehniskās arhitektūras jautājumu atrisināšanai, bet ierosinājumi cēlam skaistumam jāmeklē vēsturiskās arhitektūras materiālos”.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Laube tika atcelts no visiem amatiem un Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1947. gada viņš bija Baltijas universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes profesors un dekāns (1948—1950) Hamburgā. 1950. gadā Laube pārcēlās uz ASV, kur strādāja arhitektūras projektu birojā Vašingtonas štata Olimpijā. No 1955. gadā viņš dzīvoja Oregonas štata Portlendā, kur nodevās grāmatas "Raksti par arhitektūru" rakstīšanai.

Eižens Laube mira Portlendā 1967. gada 21. jūlijā.

Devums

Rīgā ir vairāk nekā 200 Laubes projektētu namu. Savām celtnēm Laube izmantoja dabiskus materiālus — dažādas krāsas ķieģeļus, vietējās akmens šķirnes, metālu, koku. Laubes namu rotājumiem raksturīgs ziedu un ģeometriski motīvi, neparastas erkera formas ar rievotām piltuvveida pamatnēm un smailiem noslēgumiem, celtnes parasti vērstas uz augšu, izteiktas vertikālās formas. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Eižens Laube projektēja arī Nāves salas kauju pieminekli un brāļu kapu pieminekļus Ķemeros un Slokā.

Ievērojamākie Laubes projektētie nami

Ķempeļa nams Ģertrūdes ielā 23/25 (1909. gadā uzcelta ēka ar senlatviešu pils siluetu). Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

• 1901. gadā — Kaminciusa nams Tallinas ielā 23 (kopā ar K. Pēkšēnu; nams ar dekoratīvā jūgendstila iezīmēm);
• 1903. gadā — K. Pēkšēna nams Alberta ielā 12 (kopā ar K. Pēkšēnu; nams ar romantizētām jūgendstila formām);
• 1905. gadā — Ata Ķēniņa ģimnāzija Tērbatas ielā 15/17 (kopā ar K. Pēkšēnu), Ķļaviņas “Mans nams — mana pils” A. Čaka ielā 26 (kopā ar K. Pēkšēnu), Elsiņa nams A. Čaka ielā 83/85;
• 1906. gadā — Kronvalda bulvārī 10, Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (kopā ar K. Pēkšenu);
• 1907. gadā — Pēkšēna nams A. Kronvalda bulvārī 10 (kopā ar K. Pēkšēnu);
• 1908. gadā — Niedras nams Alberta ielā 11, Krastkalna nams Brīvības ielā 47 (pirmais nams nacionālā romantisma stilā), Virsa (Virses) nams Brīvības ielā 62, nami E. Birznieka-Upīša ielā 29, Liepājas ielā 7, Ropažu ielā 37, Brīvības ielā 47, Brīvības ielā 62;
• 1909. gadā — Šteinberga dzīvojamais nams Ģertrūdes ielā 32, Mieža nams Tērbatas ielā 49/51, nami Enkuru ielā 5a, Lāčplēša ielā 70, Laubes nams Lāčplēša ielā 70a, Lāčplēša ielā 70b, Ķempeļa nams Ģertrūdes ielā 23/25 (ēka ar senlatviešu pils siluetu), Beržinska nams Kr. Valdemāra ielā 67, Freija nams Brīvības ielā 37, Kūmiņa nams Lāčplēša ielā 51, nami Brīvības ielā 185, Artilērijas ielā 68, Avotu ielā 20, Avotu ielā 22;
• 1910. gadā — nami Artilērijas ielā 44, Avotu ielā 73, Apšu ielā 24, Kukes nams Bruņinieku ielā 28, Danielsona nams Blaumaņa ielā 29;
• 1910. gadā — Palasta ielā 10, īres nams ar veikaliem;
• 1911. gadā — Liepiņa nams A. Čaka ielā 35, Avotu ielā 7, Lapu ielā 17, Cīruļa nams Kuģu ielā 11/13 (kopā ar A. Malvesu), Brīvības ielā 91, Dāvja nams K. Barona ielā 49;
• 1912. gadā — Tirgotāju un rūpnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas ēka Brīvības ielā 33 (agrāk 9), Niedres nams Brīvības ielā 85, Niedres nams K. Valdemāra ielā 37, Bruģa nams E. Birznieka Upīša ielā 6, Liepiņa nams Katoļu ielā 33, Laubes nams Kr. Valdemāra ielā 37, Akas ielā 8;
• 1913. gadā — Igauņu izglītības biedrības nams Nometņu ielā 62 (1910. gada projekts);
• 1914. gadā — Petkeviča nams K. Barona ielā 28, Vira nams Brīvības ielā 28, Brīvības ielā 13, Brīvības ielā 15, Brīvības ielā 23, Brīvības ielā 75, Romana nams Lāčplēša ielā 50, Purmaļa īres nams Zvejnieku ielā 5a;
• 1920. gadā — Vidzemes bruņniecības nama pārbūve par Saeimas namu Jēkaba ielā 11;
• 1922. gadā — Saeimas nama pārbūve pēc ugunsgrēka;
• 1924. gadā — Laubes nams Baložu ielā 20a, uzsākti Rīgas Sv. Jāņa baznīcas restaurēšanas darbi (1924—1926, 1932);
• 1925. gadā — Tilnera nams Blaumaņa ielā 10;
• 1926. gadā — Latvijas tirgotāju savienības nama Valdemāra ielā 35 pārbūve;
• 1927. gadā — Rīgas Sv. Mārtiņa baznīcas remontdarbi, Latvijas cukura fabrikas ēkas pie Jelgavas;
• 1928. gadā — Latvijas Universitātes svētku zāles pārveidojums;
• 1931. gadā — ģenerāļa, Latvijas Universitātes profesora Dr. med. Pētera Sniķera nams Brīvības ielā 15 (mūsdienās Nr. 39);
• 1930.—1933. gadā — Sv. Jāņa baznīcas mācītāju nams Jāņa ielā, Romas viesnīcas pārbūve;
• 1933.—1935. gadā — Ķemeru viesnīcas projektēšana;
• 1935.—1939. gadā — Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūve un jaunbūve Merķeļa ielā 13 (kopā ar E. Poli);
• 1935.—1939. gadā — Rīgas pils jaunā svētku zāle, vestibils un Triju zvaigžņu tornis.

Publikācijas

• Par būvniecības stilu. “Zalktis” 1908, Nr.4. 145.—148.lpp.
• Krāsu un formu loģika. Rīga, 1921, 71 lpp.
• Latvijas arhitektūras radīšana. “Latvijas Vēstnesis” 1922., 28.sept.
• Nekustāmo īpašumu vērtēšana Rīgā. “Tehniskais žurnāls” 1923.
• Par skaistuma elementu mūsu jaunajā lauku būvniecībā. “Lauku Būvniecība” Nr. 1, 1925. 4.—8.lpp.
• Mūsu tagadējā celtniecība. “Latvis” 1928., 7.dec.
• Nākamā monumentālā Rīga. “Jaunākās Ziņas” 1928., 15.dec.
• Lauksaimnieka dzīvojamā māja. “Jaunākās Ziņas” 1928., 29.dec.
• Mākslas iespaids uz reliģisko un ētisko dzīvi. “Jaunais Ceļš” 1929., Nr.4. 98.—104.lpp.
• Arhitektūras izpratne. Latvijas Universitātes Raksti. Rīga, 1930. I—XII lpp.
• Kādā ceļā iegūstama latviski īpatnēja arhitektūra. Izglītības nedēļas brošūra. — Rīga, 1933.
• La formation d’Architecte en Lettonie. “L’Architecture d’Aujourd’hui” 1933.
• Arhitektūra. Ievads. Mākslas vēsture: V.Purvīša visp. red. — Rīga, 1934. 9.—14.lpp.
• Celtnieks Jānis Alksnis. “Latvijas Arhitektūra” 1939, Nr.1., 9.—12.lpp.
• Raksti par arhitektūru. Linkolna, 1960, 205 lpp.

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira),
• Triju Zvaigžņu ordenis (III šķira, 1929),
• II šķiras Atzinības krusts Nr. 4 (1938.g. 16. novembrī),
• Zviedrijas Vāsas ordenis (II šķira),
• Britu Karaliskā Arhitektūras institūta goda korespondētājloceklis (1937),
• Latvijas Profesiju kameras goda loceklis (1939),
• Tēvzemes balva (1940).

Literatūra par Eiženu Laubi

• P. Ārends. Profesors dr. h.c. arhitekts Eižens Laube. “Senatne un Māksla” 1939., Nr.3. 109.—130.lpp.;
• A. Birznieks. Dr. arch. h.c. E.Laubes celtnieciskā darbība patstāvīgā Latvijā. “Latvijas Architektūra” 1940., Nr.4.
• P. Kundziņš. Profesors Dr. arch. h.c. Eižens Laube 60 mūža gados. “Latvijas Architektūra” 1940, Nr.4. 102.—104.lpp.
• P. Kampe. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes būvniecības darbību līdz pasaules kara sākumam. “Latvijas Architektūra” 1940, Nr.4. 109.—117.lpp.
• A. Raisters. Prof. Dr. arch. h.c. Eižens Laube jubilārs. “Tehnikas Apskats” 1955, Nr.6. 16.lpp.
• P. Kundziņš. Profesors Dr. arch. h.c. Eižens Laube. “Arhitekts” 1960, Nr.10. 20.—22.lpp.
• A. Dzirkals. Mūsu profesors. “Arhitekts” 1960., Nr.10. 23.lpp.
• P. Kampe. Profesors Dr. arch. h.c. Eižens Laube 80—gadnieks. “Tehnikas Apskats” 1960, Nr.6. 21.lpp.
• P. Kundziņš. Profesoru Dr. arch. h.c. Eiženu Laubi pieminot. “Arhitekts” 1972, Nr.15/16. 36.—37.lpp.
• J. Lejnieks. Kāda stila peripetijas. Arhitektu Eiženu Laubi (1880—1967) atceroties. “Literatūra un Māksla” 1981, 7. un 21.aug.
• J. Krastiņš. Eižens Laube. “Zvaigzne” 1989, Nr.6. 18. un 34.lpp.
• J. Krastiņš, J. Lejnieks. Eižens Laube. Latvijas arhitektūras meistari. Zvaigzne ABC, 1995. 65.—97.lpp.
• K. Gailītis. Eižena Laubes astoņdesmit trīs mājas. “Bizness & Baltija” 1998, 30.jūn. 22.lpp.
• T. Kurtia. Arhitekta Eižena Laubes darbības sākumposms (1905—1910). “Latvijas Arhīvi” 1999, Nr.4
• Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. “Latvijas Architektūra” 2000, Nr.3. 76.—80.lpp., Nr.4. 64.—67.lpp., Nr.5. 88.—90., 92.lpp., Nr.6. 84.—87.lpp., 2001, Nr.1. 102.—107.lpp., Nr.2. 118.—125.lpp., Nr.3. 106.—113.lpp., Nr.4., Nr.5. 82.—86.lpp.
• I. Ondzule. Eiženam Laubem — 120. “Latvijas Architektūra” 2000, Nr.3. 82.—83.lpp.

Ārējās saites

• Rīgas jūgendstils portālā Cita Rīga
• Paulis Stars. Eižens Laube (1880—1967) — arhitekts, arhitektūras teorētiķis un pedagogs

Priekštecis: Pauls Valdens (kā Latvijas Augstskolas direktors)

Latvijas Universitātes rektors 1922. gads

Pēctecis: Ernests Felsbergs