Jānis Krēsliņš (mākslinieks)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jānis Krēsliņš
Personīgā informācija
Dzimis 1865. gada 20. oktobrī
Alsviķu muižas „Kuški”, Alsviķu pagasts, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris nav zināms
Tautība latvietis
Vecāki Kārlis Krēsliņš, Karlīna Krēsliņa (dzim. Kalēja)
Dzīvesbiedre Kristīne Krēsliņa (dzim. Zandersone), Emma Krēsliņa
Bērni Jānis Krēsliņš, Oļģerts Krēsliņš, Haralds Krēsliņš, Ringolds Krēsliņš, Marija Krēsliņa, Marģers Krēsliņš, Edvīns Krēsliņš
Literārā darbība
Nodarbošanās Folklorists, mākslinieks, fotogrāfs un žurnālists
Valoda latviešu
Slavenākie darbi Materiāli Pirmajai Latviešu etnogrāfiskajai izstādei, „Latviešu teikas iz Malienas” 3 burtnīcas

Jānis Krēsliņš (dzimis 1865. gada 20. oktobrī Alsviķu muižas „Kušku” mājās, miršanas datums nav zināms) bija latviešu folklorists, etnogrāfijas vērtību vācējs, daiļkrāsotājs, mākslinieks, fotogrāfs un žurnālists.[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Krēsliņš piedzima 1865. gada 20. oktobrī Vidzemes guberņas Alsviķu pagasta Alsviķu muižas „Kušku” mājās. Viņš bija vecākais dēls Kārļa (1840—1887) un Karlīnas (1842—1925) Krēsliņu septiņu vai vairāku bērnu ģimenē. Jānim bija vismaz 3 māsas un 3 brāļi. „Kušku” mājās piedzima arī divas māsas (Marija un Emīlija), bet brāļi piedzima Alsviķu pagasta Vizikoku mājās. Krēsliņu ģimeni 1874. gadā no „Kušku” mājām izlika barons Aleksandrs fon Volfs par nenomaksātajiem parādiem.[1] Ģimene pārcēlās uz Karlīnas Krēsliņas dzimtas mājām.

Jānis Krēsliņš mācījies tikai Vidzemes bērniem noteiktās obligātās trīs ziemas Alsviķu pagasta Ķemera skolā (kopš 1920. gadiem to sauc par Strautiņu skolu). Viņa vēlākā mākslinieciskā, sabiedriskā un zinātnei vajadzīgo materiālu vācēja darbība liek domāt, ka mācībām Ķemera skolā bija nopietns turpinājums.[1] 1881. gadā Jānis Krēsliņš iestājās Rīgas Mazās ģildes Krāsotāju cunftē par zelli pie meistara Jūliusa Celēviča. Zīmīgi, ka 1881. gadā pie meistara Celēviča mācības uzsāka arī Janis Rozentāls. Daiļkrāsotāja amata apguve pie daiļkrāsotāja meistara bija gan amatnieciska, gan mākslinieciska izglītošanās. Rīgas daiļkrāsotāju amata noteikumos amata zeļļu tiesību iegūšanai 19. gadsimta sākumā rakstīts: jāveido zīmējums pēc vara grebuma vai litogrāfijas. Daiļkrāsotāji gleznoja dažāda stila ornamentus, rotājumus, zīmēja trafaretus, izkārtnes un reklāmas. Zeļļa diplomu Jānis Krēsliņš saņēma 1885. gadā. Pēc ģimenes nostāstiem (nav dokumentāli pierādīts) Jānis Krēsliņš iestājās Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā, kuras vakara kursos varēja mācīties zīmēt un gleznot. Tas varēja notikt vai nu 1885—1886. gadā kopā ar Jani Rozentālu, vai 1888—1890. gadā.[1]

1886. gada 29. novembrī Jāni Krēsliņu iesauca karadienestā. Tā kā 1887. gada 15. augustā nomira ģimenes vienīgais apgādnieks — tēvs Kārlis Krēsliņš, pēc lūgumraksta iesniegšanas vecākais dēls Jānis 1887. gadā tika atbrīvots no karadienesta.[1]

Rīgas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1881. gada, neskaitot karadienestu, Jānis Krēsliņš dzīvoja un strādāja Rīgā. Alsviķu pagastā viņš īsu brīdi atgriezās 1895. gada vasarā un rudenī, lai Rīgas Latviešu biedrības uzdevumā vāktu materiālus topošajai Pirmajai latviešu etnogrāfiskajai izstādei, ko atklāja Rīgā 1896. gadā. Izstādes vajadzībām Krēsliņš fotografēja un zīmēja cilvēkus, tautas tērpus, ēkas, sadzīves priekšmetus un darbarīkus. Viņš aktīvi aizrāvās ar fotografēšanu un senākā fotogrāfija (jaunākā brāļa Reinholda portrets, kas glabājas Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā) ir saglabājusies no 1894. gada, lai gan brālēna Kārļa Fridriha Krēsliņa portrets (viens no agrīnākajiem J.Rozentāla portretiem, glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā), kā liecina uzraksts gleznas aizmugurē, gleznots pēc fotogrāfijas 1886. gadā. Pēc Krēsliņa fotogrāfijām Janis Rozentāls ik pa laikam ir gleznojis vairākus portretus un vēsturiskā žanra darbus, arī slaveno gleznu „Pātari” jeb „Svētku rītā”, izmantojot fotogrāfiju — rīta pātari Bērtiņu mājās.[1]

Rīgas periodā atklājās Krēsliņa daudzpusīgās intereses un talanti: zīmēšana, gleznošana, rakstniecība, etnogrāfisko vērtību krāšana. Viņš aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē; dibināja un vadīja literāro-zinātnisko studentu pulciņu „Daugavieši”, „Dienas Lapā” publicēja rakstus par folkloru, sarakstīja oriģinālstāstus („Nora” un „Broņislava” — stāsti iz Inflantijas latviešu dzīves). Francis Kemps uzskatīja, ka tieši Jānis Krēsliņš latviešu valodā ieviesa Latgales politisko nosaukumu Inflantija.[1] Viņš bija Rīgas Latviešu biedrības izdevuma „Pūrs” pirmo divu laidienu redaktors. Šajā izdevumā tika ievietoti arī Tērbatā studējošo jauniešu raksti.

1893. gada sākumā Jānis Krēsliņš apprecējās ar Kristīni Zandersoni (1871—?) un tā paša gada 24. oktobrī piedzima viņu pirmais dēls Jānis Pāvils Mārtiņš, bet 1897. gadā otrais dēls Oļģerts Andrejs.

Kaukāza periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alsviķu pagasta pasu reģistrā ir ieraksts, kas liecina par 1898. gada 30. novembrī Jānim Krēsliņam izsniegtu pasi Vladikaukāzā. No 1898. gada līdz 1903. gadam Krēsliņu ģimene dzīvoja Vladikaukāzā, kur piedzima jaunākie dēli — Haralds Mihails un Ringolds Aleksandrs. Kaukāzu kā dzīvesvietu Krēsliņi izvēlējās tādēļ, lai kopā ar brāļiem Georgu un Reinholdu, kas arī ieradās Kaukāzā kopā ar ģimenēm, strādātu par daiļkrāsotājiem, jo ar krāsotāju amatu brāļi (visi brāļi Krēsliņi tāpat kā tēvs Kārlis bija daiļkrāsotāji) varēja labi nopelnīt. Brāļus Krēsliņus savā darbā „Kaukāza stāsti” (stāstos „Pie Devdoraka”, „Uz Galda kalnu”) piemin arī Ernests Birznieks-Upītis. No 1904. gada līdz 1905. gadam Jānis Krēsliņš ar ģimeni dzīvoja Terekas apgabalā Groznijā. Ir zināms, ka Jānis Krēsliņš atgriezās Latvijā un piedalījās 1905. gada notikumos, bet jau 1905. gadā Jānis atgriezās Kaukāzā pie ģimenes, jo oktobrī piedzima meita Marija Jevgenija. Spriežot pēc ierakstiem Alsviķu pagasta Nodokļu ienākumu aprēķinu grāmatā, Jānis Krēsliņš no 1900. gada līdz 1905. gadam katru gadu ieradies Alsviķu pagastā, lai samaksātu galvasnaudu, bet 1906.—1908. gados Krēsliņš Alsviķu pagastā nebija ieradies. Iespējams, viņš baidījās braukt, jo bija piedalījies 1905. gada notikumos. No 1905. gada līdz 1918. gadam Krēsliņa ģimene dzīvoja Esentukos, Terekas apgabalā. Spriežot pēc Alsviķu pagasta galvasnaudas ierakstiem 1909. gadā, viņš vienu gadu dzīvojis arī Armavirā Kubaņas apgabalā, strādājot Koļesņikova svētbilžu gleznošanas darbnīcā. Sākot ar 1917. gadu, Alsviķu pagasta nodokļu ienākumu aprēķinu grāmatās vairs nav ierakstu par Jāņa Krēsliņa un viņa dēlu dzīvesvietām. Ir tikai norādes, ka Jānis Pāvils Mārtiņš un Oļģerts Andrejs iesaukti karadienestā 1916. gada 15. maijā. Vecākais dēls Jānis Pāvils Mārtiņš krita Pirmā pasaules kara laikā, bet jaunākie dēli Ringolds un Haralds vēl pusaudžu gados tika nomocīti Kaukāza vietējo konfliktu laikā. Kaukāzā nomira (nav zināms kurā gadā) arī Jāņa Krēsliņa sieva Kristīne. Kā liecina 20. gadsimta 20. gados rakstītā Jāņa Krēsliņa vēstule māsai Marijai Puzulei, viņš 1918. gadā pārbrauca dzīvot uz Ļeņingradu, kur apprecējās otro reizi ar medmāsu Emmu. Viņiem bija divi dēli: Marģers un Edvīns. Pie Jāņa un Emmas dzīvoja arī pirmās laulības dēls Oļģerts Andrejs. Māsa atbildēja brāļa Jāņa vēstulei, bet vairāk vēstules no Jāņa Krēsliņa nesaņēma. Iespējams, Jānis Krēsliņš 1920. gados atgriezās Latvijā, bet ticamas ziņas nav saglabājušās.[1]

Jāņa Krēsliņa darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jānis Krēsliņš bija aizrautīgs folkloras vācējs. Brīvajā laikā apceļojot Vidzemi un Inflantiju (Latgales nosaukums līdz 20. gs. sākumam), tapa vairāki apraksti, ko viņš publicēja laikrakstos „Dienas Lapa”, „Dienas Lapas Pielikums” un „Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem”: „Latvju plostnieki” (1890) „Malienas māmuliņu atmiņas iz seniem laikiem” (1891), tautas tradīciju un ticējumu apraksti: „Bluķu svētki Inflantijā” (1889) un „Inflantijas latviešu ticējumi par dzīvību un nāvi” (1891), kā arī divi oriģinālstāsti „Broņislava” (1892) un „Nora” (1892).[2]

Latviešu teikas iz Malienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņa Krēsliņa „Latviešu teikas iz Malienas” (1891) ilustrācija

1888., 1890. un 1891. gadā Pētera Bērziņa apgādā klajā nāca Jāņa Krēsliņa sastādītais teiku krājums trīs burtnīcās „Latviešu teikas iz Malienas”, divas pēdējās no tām Krēsliņš pats arī ilustrēja. Pirmajā burtnīcā tika publicētas teikas no Alsviķu pagasta, pieminot pagasta vietu, upju nosaukumus un saistot tos ar novadnieku ticējumiem. Arī otrajā un trešajā burtnīcā minētas Alsviķu un Zeltiņu pagasta vietas, bet tās papildina arī Lubānas ezera un ezera tuvākās apkārtnes teikas. Teiku ilustrācijas ievēroja un „Mākslas vēstures” otrajā sējumā pieminēja arī Vilhelms Purvītis: „Šis Krēsliņš 1890. g. spalvas tehnikā darinājis litogrāfijas paša sarakstītām „Latviešu teikām iz Malienas”, kurās turpina Anša Legzdiņa uzsāktos seno latviešu tērpu un tipu rekonstrukcijas…”[1] Savukārt Aspazija, ejot gar Pētera Bērziņa (teiku izdevēja) grāmatu veikalu, skatlogā ieraudzīja „kāda mākslinieka Krēsliņa gleznu, kurā bija attēlota kāda iemūrēta sieviete ar ūdens krūzi blakām. Šo gleznu skatot, man iešāvās prātā drāmas „Vaidelotes” pirmideja.”[1]

Rīgas Latviešu biedrības ekspedīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja kolekcijā glabājas 76 Jāņa Krēsliņa akvareļu un eļļas zīmējumi un 278 fotogrāfijas (diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena pašu mākslinieku attēlojoša fotogrāfija), kurās redzami dažādu Latvijas novadu iedzīvotāji tradicionālajos apģērbos, dzīvojamās ēkas, to plāni, sadzīves priekšmeti un darbarīki.[3] Kolekcijā glabājas tikai 1894. un 1895. gada darbi, kas tapa, piedaloties Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rīkotajās ekspedīcijās dažādos Latvijas novados. Darbi tika izstādīti Rīgā Pirmajā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē, kas tika organizēta 1896. gada 10. Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā. Tā bija pirmā reize, kad latviešiem radās iespēja pašiem parādīt sevi, savu zemi, kultūru un tradīcijas.[3] Jānis Krēsliņš piedalījās četrās Rīgas Latviešu biedrības rīkotajās ekspedīcijās, no kurām trijās viņš brauca vienatnē. Pirmā 1894. gada ekspedīcija, kurā piedalījās ne tikai zīmētājs Jānis Krēsliņš, bet arī inženierzinātņu students Krišjānis Zīvarts, skolotājs un literāts Pēteris Ābols, tika organizēta gar Rīgas jūras līča austrumu piekrasti līdz igauņu robežām, ceļojot caur Siguldu, Turaidu, Krimuldu, Lēdurgu, Skulti, Liepupi, Svētciemu, Vecsalacu, Ainažiem, Aloju, Matīšiem, Burtniekiem, Mazsalacu, Rūjienu, Valku, Valmieru un Cēsīm.[3] Otrā 1894. gada ekspedīcija notika Ziemassvētku laikā un tajā piedalījās tikai Jānis Krēsliņš, apmeklējot Nīcu, Bārtu un Palangu, kas tolaik ietilpa Rucavas pagastā. Trešā ekspedīcija notika 1895. gada Lieldienās, apmeklējot Alsungas, Turlavas, Rumbas un Snēpeles pagastu kuršu ķoniņu ciemus. 1895. gada vasarā un rudenī Jānis Krēsliņš apceļoja Latgali un Vidzemes austrumus un vidusdaļu. Ekspedīcijas maršrutā ietilpa Koknese, Līvāni, Preiļi, Jasmuiža, Aglona, Dagda, Rāzna, Bērzgale, Strūžāni, Bērzpils, Viļaka, Alūksne, Gulbene, Cesvaine, Liezēre, Piebalga, Dzērbene, Drusti, Nītaure, Mālpils un Ropaži. Muzeja krājumos esošās fotogrāfijas liecina, ka viņš bijis arī pie Pleskavas guberņā dzīvojošiem latviešiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 Gunta Tuča, Linda Safranoviča, Iveta Mikijanska „Malēnieša Jāņa Krēsliņa - daiļkrāsotāja, etnogrāfa, mākslinieka - personības veidošanās”, 2013, Letonikas bibliotēka, ISBN 978-9934-8052-3-3 Apgāds „LZA Vēstis”.
  2. Mākslinieka Jāņa Krēsliņa mantojums
  3. 3,0 3,1 3,2 Sanita Stinkule „Jānis Krēsliņš - latviešu tradicionālo kultūras vērtību izzinātājs”, 2013, Letonikas bibliotēka, ISBN 978-9934-8052-3-3 Apgāds „LZA Vēstis”.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]