Lotigolas un Zemgales pakļaušana
| Lotigolas un Zemgales pakļaušana | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Livonijas krusta kariem | |||||||||
 | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
Lietuvas dižkunigaitija (no tās atkarīgās Žemaitija, Zemgale, Kursa), Zelta Orda (atkarīgās Vladimiras-Suzdaļas, Smoļenskas, Novgorodas, Pleskavas zemes). | Livonijas ordenis, Tērbatas bīskapija, Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Dāņu Igaunija. | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Lietuvas dižkunigaiši Mindaugs† un Tranaitis†, Traidenis, kunigaitis Daumants, Zemgales ķēniņš Nameisis lielņazs Aleksandrs Ņevskis, viņa dēls kņazs Dmitrijs u.c. Zelta Ordas Vladimiras baskakam Amraganam pakļautie krievu kņazi |
ordeņa mestri Jurje†, Verners, Konrāds fon Manderns, Oto†, Andreass†, Valters, Ernests†, Konrāds, landmaršals Gerhards†, Villekens†, Kūno, Tērbatas bīskaps Aleksandrs†, dižkunigaitis Vaišelga, kunigaiši Tautvils†, Sukse† | ||||||||
| Galvenie hronikās pieminētie karagājieni un kaujas |
|---|
| Lietuviešu un krievu karagājieni uz Livoniju (1262-1269) |
| Karš ar dižkunigaiti Traideni (1270-1282) |
| Karš ar zemgaļiem un žemaišiem (1285-1290) |
Lotigolas un Zemgales pakļaušana bija Livonijas krusta karu posms, kas sākās pēc Lietuvas karaļa Mindauga atteikšanās no savienības ar Livonijas ordeni. Tā vietā viņš noslēdza sadarbības līgumu ar lielkņazu Aleksandru Ņevski un devās pāri Daugavai karagājienā uz Cēsīm, krievi uzbruka Tērbatai, bet Tranaitis siroja Vīkā. Pēc Mindauga nogalināšanas Tranaitis turpināja iesākto karadarbību, bet viņa pretinieks Vaišelga atjaunoja savienību ar Livonijas ordeni. Karadarbību pret Livoniju 1270. gadā atsāka dižkunigaitis Traidenis, kas neveiksmīgi mēģināja iekarot Daugavpils cietoksni Lotigolā. Viņa sabiedrotais Zemgales ķēniņš Nameisis uzbruka Rīgai. Kara rezultātā Livonijas ordenis pakļāva lielāko daļu no Latgales un Zemgales, bet daļa no zemgaļu un sēļu zemēm vēlāk nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1242. gada sakāves Ledus kaujā Livonijas ordenis atsacījās no pirms tam iekarotās Lotigolas (krievu: Лотыголa), kuru tas bija ieguvis pēc Jersikas ķēniņa Visvalža nāves. 1248. gadā Mindaugs par Polockas kņazu iecēla savu radinieku Tautvilu. 1253. gadā Tautvils noslēdza savienību ar Livoniju un atteicās no Lotigolas. Pēc tam, kad 1260. gada 13. jūlijā žemaišu karaspēks sakāva Livonijas ordeņa karaspēku Durbes kaujā, Vācu ordeņa teritorijās sākās pamatiedzīvotāju ("zemes ļaužu") sacelšanās.
Lietuviešu un krievu karagājieni uz Livoniju (1262-1269)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tranaitis pārliecināja Mindaugu atteikties no kristietības un kopā ar viņu doties karagājienā pāri Daugavai uz Līvzemi "pie letiem, kas atkal gribot būt pagāni un vēlas, lai tu lemi pār ļaudīm un pār zemi.” Pēc savas sievas Martas padoma ķēniņš Mindaugs 1262. gadā nosūtīja uz Rīgu savā mītnē dzīvojošo ordeņa pārstāvi Zīvertu pie Livonijas mestra, lai viņš paziņotu par miera laušanu. Vienlaicīgi viņš sūtīja arī vēstniekus pie Vladimiras-Suzdaļas kņaza Aleksandra Ņevska ar lūgumu palīdzēt karā pret Livoniju. Novgorodas kņazs šajā laikā (1260—1263) bija Aleksandra Ņevska otrais dēls Dmitrijs Aleksandrovičs.
Tomēr, kad Mindaugs iebruka Livonijā un nonāca līdz Cēsīm, viņa vadītajam karaspēkam nepalīdzēja ne letu, ne līvu karavīri un arī krievi neieradās palīgā pretēji līguma solītajam: “Kad nonācu šai gājienā pie [Cēsu] pilsētiņas letu daļā, neviens man neslēdza to vaļā, kā Tranaitis bij solījis; un, kad vēl visas zemes tās tik neganti man pretojās, tad dūša sašļuka man dikti. Man likās arī ļoti slikti, ka krievu nebija ar mums, kaut saistīja tos solījums." [1] Novgorodas un Pleskavas krievu karaspēks tikmēr uzbruka Tērbatai un neaizgāja līdz Cēsīm, kā bija vienojušies ar lietuvjiem, bet aprobežojās ar Tērbatas bīskapijas teritorijas postīšanu.[2]
Tai pat laikā Tranaitis 1263. gada februārī devās karagājienā uz Vīku. Mājupceļā lietuviešiem ceļu pie aizsalušās Daugavas aizšķērsoja Livonijas ordeņbrāļi un Rīgas pilsoņi, kas zaudēja nakts kaujā pie Daugavgrīvas klostera.[3]
Pēc žemaišu kunigaiša Tranaiša mudinājuma 1263. gada 12. septembrī Daumants atriebjoties nogalināja ķēniņu Mindaugu un divus viņa dēlus. Tranaitis pēc Mindauga nāves kļuva par Lietuvas un Žemaitijas ķēniņu un kopā ar Nalsenes kungu Daumantu viņš piedalījās cīņās pret Mindauga dēlu Vaišelgu. Pēc Mindauga un viņa brālēna Tautvila nogalināšanas 1263. gadā Vaišelga organizēja plašu koalīciju pret Tranaiti un Daumantu, kurā ietilpa Galīcijas kņazs Švarns un Volīnijas kņazs Vasiļko.
Tai laikā Rīgā pie Livonijas mestra ieradās Vaišelgas sūtņi no Lietuvas un piedavāja slēgt militāru savienību un vēstīja, ka ķēniņš Vaišelga "priecājoties it paties [..] un jūtot lielu svētlaimību, ka baudījis tas uzticību, ko mestrs parādījis tam." [4] Arī Polockas kņazs Konstantīns Bezrocis noslēdza savienību ar Livonijas ordeni, kurā atdāvināja tam zemes mūsdienu Latgales un Sēlijas teritorijā, ko apstiprināja Romas pāvests. Lietuvas dižkunigaitis Vaišelks kņazu Konstantīnu padzina no Polockas un viņš apmetās Vitebskā.
Arī nākamais Polockas un Vitebskas kņazs Gerdenis 1264. gada 23. decembrī Rīgā noslēdza līgumu ar Rīgas pilsētas rāti un Livonijas ordeņa mestru Konrādu fon Mandernu, kurā apņēmās atkāpties no Lotigolas zemes un nepretendēt uz to zemi, ko Polockas kņazs Konstantīns bija atdevis ordeņa mestram un brāļiem [..], kas pakļauti Rēznai (Mākoņkalna pilskalnam pie Rāznas ezera). Savukārt Livonijas ordenis atteicās no pretenzijām uz Polockas zemi.[5] Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā atjaunoja Volkenbergas pils nocietinājumus.
Zemgaļu sacelšanās apspiešanai apvienotais krustnešu karaspēks 1264. gadā rīkoja karagājienus uz Kursas dienvidu daļu un Zemgali. Pēc sakāves kaujā pret zemgaļiem ordeņa vadība uzcēla Mītavas pili tuvāk Rīgai Lielupes krastos, taču zemgaļi vēlreiz sakāva mestra vadīto ordeņa karaspēku kaujā pie Mītavas 1265. gadā. Tikmēr Vaišelga kopā ar Galīcijas-Volīnijas kņaziem 1264. gadā sakāva Tranaiša karaspēku, nogalināja viņu un piespieda Nalsenes kunigaiti Daumantu bēgt uz Pleskavu. Lietuviešu kunigaitis Sukse kļuva par Rīgas arhibīskapa vasali un bija spiests uzturēties tagadējās Latgales teritorijā. Pēc Vaišelgas nākšanas pie varas Lietuva pārtrauca palīdzēt prūšiem, žemaišiem, kuršiem un zemgaļiem. Pēc tam, kad 1266. gadā Daumants tika ievēlēts par Pleskavas kņazu, Vaišelga devās karagājienā uz Pleskavu. 1267./1268. gada ziemā Vaišelga atteicās no varas un par jauno Lietuvas dižkunigaiti kļuva Švarns. Jaunais Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs noslēdza pret lietuviešiem vērstu pamieru ar Novgorodu.
Tomēr 1268. gada janvārī Novgoroda uzsāka lielu karagājienu uz Dānijas pakļautībā esošo Viruzemi, kuru vadīja Pleskavas kņazs Daumants, Perejaslavļas-Zaļeskas kņazs Dmitrijs, Suzdaļas kņazs Jurijs, Tveras kņazs Svjatoslavs, Vladimiras kņazs Mihails un Novgorodas posadņiki Dmitrijs un Mihails ar savām karadraudzēm, kopā apmēram 30 000 karavīru. Tērbatas bīskaps Aleksandrs sapulcināja Livonijas karaspēku un pēc Rakveres kaujas piespieda iebrucējiem atkāpties, kaut pats krita kaujā. Atbildes karagājienā mestra Oto fon Luterberga vadītais karaspēks aplenca Pleskavu 1269. gadā un piespieda noslēgt miera līgumu. 1269. gadā Zelta Ordas Vladimiras baskaks (gubernators) Amragans kopā ar krievu kņaziem gatavoja karagājienu uz Kolivanu, bet Dāņu Igaunijas pārvaldnieks piedāvāja atteikties no Narvas zemes, tāpēc iebrukums Igaunija tika atcelts.[6] Tālākajā karadarbībā krievu kņazi vairs nepiedalījās.
Karš ar dižkunigaiti Traideni (1270-1282)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1269. gada nogalē pēc uzvaras karā ar Galīcijas-Volīnijas kņaziem par Lietuvas dižkunigaiti kļuva Traidens, kas apvienoja lietuviešu, žemaišu un zemgaļu karaspēku un gar jūru vadīja uz Sāmsalu. To uzzinot, Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs pārtrauca karagājienu uz Zemgali un atgriezās Rīgā, lai vadītu ordeņa bruņinieku un "zemes ļaužu" karaspēku uz Vīku. Tur tiem piepulcējās arī karapulki, kurus komandēja Dānijas karaļa vietvaldis Tallinā Zigfrīds, Tērbatas bīskaps Frīdrihs un Leales (Lihulas) bīskaps Hermanis. Karuzes kaujā uz aizsalušās jūras Traideņa karaspēks sakāva krustnešus, tuvcīņā krita mestrs Oto, 52 bruņnieki un vairāk kā 600 citu karavīru. Traideņa vadītajam karaspēkam bijis ap 1600 kritušo. Arī nākamais ordeņa mestrs Andreass no Vestfālenes 1270. gadā krita kaujā pret lietuviešiem.
1274. gadā Zelta Ordas hans Mengu-Timurs pakļāva Smoļenskas kņazu Gļebu Rostislaviču un devās karagājienā uz Lietuvu. Dižkunigaitis Traidens bija spiests ar viņu noslēgt miera līgumu. Pēc lietuviešu karagājieniem pāri Daugavai un Dubnas kaujas Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas 1275. gadā nolēma uzcelt jaunu cietoksni Lotigolā papildus 1263. gadā celtajam Volkenbergas cietoksnim pie Rāznas ezera. Pēc 1275. gada Traidens ar lielu karaspēku, kurā bija arī loka šāvēji no viņa sabiedroto Polockas, Vitebskas un Smoļenskas kņazu zemēm, četras nedēļas aplenca Dinaburgas pili, bet nespēja to ieņemt un nodedzināt.
Pēc Livonijas ordeņa neveiksmīgā mēģinājuma 1279. gada ziemā ieņemt Traidena galvaspilsētu Kernavi, viņa vadītais karaspēks 5. martā sakāva ordeni Aizkraukles kaujā, kurā krita ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs. Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Marburgā sapulcējās Vācu ordeņa kapituls, kurā "tad daži ņēmās apgalvot, ka vajadzētu apvienot Prūsiju ar Līvzemi, tad visi niknie naidnieki jo vairāk baidītos un palīgs atrastos."[7] Savukārt zemgaļu ķēniņš Nameisis noslēdza savienību ar lietuvju valdnieku Traidenu un maijā zemgaļi ieņēma ordeņa Tērvetes pili. Sagūstītos vācu bruņiniekus aizsūtīja uz Lietuvu, bet Tērvetes fogtu sodīja ar nāvi. Īsā laikā krustneši tika izdzīti arī no citiem zemgaļu pilsnovadiem, izņemot Mežotni. Nakamajā gadā Nameisis devās uzbrukumā Rīgai, saņēma gūstā Livonijas ordeņa maršalu Gerhardu un nogādāja "pie augstā kunga Traideņa, lietuviešu ķēniņa. Tur divcīņā viņš spiests bij stāt, līdz abiem diviem gals bij klāt [8]". 1280. gadā zemgaļu ķēniņš Nameisis cīnījās ar Kuldīgas fogta vadīto kuršu karaspēku un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm, kas bija ieradušies kaujas laukā ar savu sarkanbaltsarkano karogu. Tikmēr mestrs Konrāds veda sarunas par kopīgu karagājienu uz Zemgali ar Livonijas bīskapiem un Rēveles pilskungu un 1280. - 1281. gada ziemā devās no Jelgavas karagājienā pret Dobeles pili, taču to nespēja ieņemt. Kad 1281. gada augustā mestrs Konrāds ar 14 tūkstošiem karavīru aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita slēgt pamieru un atsākt maksāt nodevas, tomēr drīz vien lauza pamieru un atsāka karadarbību.
Karš ar zemgaļiem un žemaišiem (1285-1290)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc zemgaļu ķēniņa Nameiša nāves ordenim izdevās pārņemt iniciatīvu, un mestrs Villekīns Tērvetes Svētkalnā uzcēla Heiligenbergas pili, kurā nometināja 300 karavīru lielu garnizonu komtura vadībā. Žemaiši ar zemgaļiem ar tiem laikiem modernu kara tehniku 1285. gada ziemā aplenca Heiligenbergas pilskalnu, tomēr ordeņa brāļiem un viņu karakalpiem izdevās nosargāt pili. 1287. gada pavasarī zemgaļi mēģināja ieņemt Rīgu un Ikšķili un sakāva ordeņa karaspēku Garozas kaujā. 1289. gada martā zemgaļu karaspēks iebruka Rīgas arhibīskapijas zemēs un nokļuva līdz pat Tērbatas bīskapijai.
Tikai pēc mestra Kūno karagājiena uz Zemgali 1289. gada ziemā un Zemgales galīgās nopostīšanas Vācu ordenim 1290. gadā izdevās pakļaut visu Latvijas teritoriju.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Atskaņu hronika (06334.- 06606.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
- ↑ «Atskaņu hronika (06606 .-)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
- ↑ «Atskaņu hronika (06891 .- 06950.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
- ↑ «Atskaņu hronika (07167. - 07297.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. februārī. Skatīts: 2012. gada 9. februārī.
- ↑ Полоцкие грамоты XIII - начала XVI в. / Сост. А.Л. Хорошкевич 4.1. М.,1977. С. 35-36.
- ↑ The Chronicle of Novgorod. pp.100-103 (angliskais tulkojums)
- ↑ Atskaņu hronika (08556.-08561.)
- ↑ «Atskaņu hronika (09397.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 17. februārī.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Rīga 2002