Salaspils viduslaiku pils

Jaunās Salaspils (Neu-Kirchholm) drupas pirms Pirmā pasaules kara.

Salaspils viduslaiku pils (latīņu: castrum Holme, vācu: Ordensburg Kirchholm) bija Daugavas līvu, vēlāk Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa nocietinājums uz senā Daugavas tirdzniecības ceļa.

Vēsture

Vecās Salaspils plāns uz Mārtiņsalas (K. Lēviss of Menārs, 1922).

Salaspils viduslaiku pilskalns no Daugavas puses.

Indriķa hronikas aprakstā par bīskapu Meinhardu minēts, ka 1186. gadā ar Gotlandes mūrnieku palīdzību Salā (Holme) uzcelta mūra pils. 1206. gadā Salas lībiešu vadonis Ako, “kas bija uzkūdījis Polockas kņazu uz karu pret rīdziniekiem, kas bija savācis lietuvjus, sasaucis turaidiešus un visu Līvzemi cīņai”, organizēja neveiksmīgu sacelšanos pret krustnešiem (kauja pie Salaspils (1206)). Kritušā Ako galvu bīskaps Alberts Rīgā saņēma kā uzvaras zīmi pār Salas lībiešiem. Pēc Līvzemes sadalīšanas Salas pils nokļuva bīskapa Alberta pārvaldībā un tika pārdēvēta par "Baznīcas salu" (vācu: Kirchholm) jeb "Mārtiņsalu" (Martinsholm). Salaspils pilsnovada pārvaldīšanai tika iecelts Salspils fogts. Livonijas pilsoņu kara laikā 1298. gadā uz Salas esošo Rīgas arhibīskapa pili nopostīja Livonijas ordenis.

Livonijas ordenis Daugavas labajā krastā uzcēla jaunu mūra pili ar Svētā Jura baznīcu, kas pirmo reizi minēta 1380. gadā kā "Jaunā Salaspils" (Neu-Kirchholm). 1452. gadā pilī tika noslēgts Salaspils līgums par to, ka Rīgai ir divi feodālie senjori - Rīgas arhibīskaps un Livonijas ordenis.

Salaspils viduslaiku pils drupas virs ūdens

Livonijas kara laikā 1577. gada 28. augustā Salaspils tika nodedzināta, bet 4. septembrī tās mūrus uzspridzināja, lai cara Ivana IV karaspēks, tuvojoties Rīgai, to neizmantotu kā uzbrukuma placdarmu. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Salaspils pilsnovada citadeli (latīņu: arx Kircholm, Кирхгольм). Pēc kara pils vairs netika atjaunota, bet Rīgas aizsardzībai no austrumiem Zviedru Vidzemes laikā Salaspilī izbūvēja cita veida nocietinājumus (t.s. "Zviedru skanstis").

Līdz Pirmajam pasaules karam saglabājās apmēram 30 m garas un 1,8 m biezas pils sienas drupas, ka arī pils torņa pamati Daugavas krastā. 1907. gadā aizbēra pils aizsarggrāvi, kara laikā siena cieta artilērijas apšaudes laikā. Rīgas HES celšanas laikā drupu paliekas appludināja.

Pils apraksts

Salaspils ordeņa pils (Jaun-Salaspils) plāns (K. Lēviss of Menārs, 1922).

Ordeņa pils bija uzcelta no dolomīta akmeņiem apmēram 10 m augstajā Daugavas labajā stāvkrastā. Tā bija 40 x 40 m liela kvadrātveida būve ar 17 х 19 metrus plašu iekšējo pagalmu. Ap pili bija izrakts aizsarggrāvis, ieeja bija pāri paceļamam tiltam rietumu pusē. Pie pils vārtiem upes pusē atradās vecākais pils aizsargtornis.

Gatavojoties karam ar Maskaviju, 15.-16. gadsimta mijā ordenis nostiprināja pili ar diviem jauniem aizsargtorņiem ziemeļrietumu (21,5 m diametrā, sienas biezums 6,5 m) un ziemeļaustrumu (18 m diametrā) stūros. Austrumu pusē uzbūvēja priekšpili 50,4 х 30 m platībā ar vārtu torni 14 m diametrā.

Ārējās saites

• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)