Aizputes pilskalns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 56°43′15″N 21°35′58″E / 56.72083°N 21.59944°E / 56.72083; 21.59944

Aizputes pilskalns
Aizputes luterāņu baznīca agrākajā kuršu pilskalnā
Aizputes pilskalns (Latvija)
Aizputes pilskalns
Aizputes pilskalns
Augstums 60 m v.j.l.
Relatīvais augstums 10 m
Atrašanās vieta Aizpute
Augstiene Bandavas pauguraine
Tips pilskalns
Aizputes pilskalns Vikikrātuvē

Aizputes pilskalns jeb Baznīcas kalns ir pilskalns Aizputes pilsētā, Tebras labajā krastā. Pēc 1290. gada kuršu pilskalnā tika uzmūrēta Kurzemes bīskapijas Aizputes domkapitula pils ar baznīcu, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1338. gadā.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilskalns izveidots ap 10 metrus augstajā Tebras upes stāvkrastā, tā reljefs stipri pārveidots 13. gadsimta beigās, kuršu pils vietā te uzcelta Kurzemes bīskapa pils un baznīca.[1][2] Baznīca ir pārbūvēta 1773. un 1887. gadā. 1922. gadā pilskalnā izdarīti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā upes stāvkrasta pusē atklāts pils aizsargmūra fragments.

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, apstiprināts ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128 kā Valsts aizsardzības objekts Nr.: 1276. "Baznīcas kalns — pilskalns".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizputes baznīca (pārbūvētā Kurzemes bīskapijas domkapitula pils) Tebras labajā krastā un Aizputes ordeņa pils kreisajā krastā (1814)

Aizputes pilskalns atradās senajā kuršu Bandavas zemē. Pirmo reizi kā Hasepotten pieminēts 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestra vietnieks Seinas Eberhards. Durbes kaujas laikā kuršu karavīri pārgāja žemaišu pusē un 1260. gada kuršu sacelšanās laikā atteicās no Kurzemes bīskapa kundzības.

Atskaņu hronikā vēstīts par 1261. gada krustnešu karagājienu uz Kursu un Dzintares kauju. Pēc Dzintares pils nodedzināšanas un tās aizstāvju nogalināšanas Livonijas ordeņa karaspēks aplenca Aizputes pili (hronikas tekstā Asseboten). Pilī patvērušies kurši nolēma pārstāt draudēt krustnešiem un slēdza mieru, kā ķīlu atdodami labiešu bērnus.

Tikai pēc prūšu un zemgaļu sacelšanās pilnīgas apspiešanas Aizputes pilskalnā laikā no 1290. līdz 1295. gadam apmetās Kurzemes bīskapijas domkapitula locekļi. Viņu vajadzībām kuršu pilskalnā tika uzmūrēta jauna pils, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1338. gadā. Pili apjoza mūra sienas un tā aizņēma ap 120х50 metru lielu platību. Pils dienvidaustrumu stūrī atradās domkapitula sanāksmju un dzīvojamās telpas un Svētā Jāņa baznīca, kura gadsimtu laikā vairākkārt pārbūvēta.

1513. gadā Kurzemes domkapituls pameta Aizputes pili un tā zaudēja savu politisko nozīmi. Pēc Kurzemes bīskapijas likvidēšanas un poļu—dāņu Piltenes mantojuma kara 1585. gadā pils tika pamesta un tās akmeņi tika izmantoti baznīcas paplašināšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ernests Brastiņš. Latvijas pilskalni: Kuršu zeme. Rīga : Vālodze, 1923. 137. lpp. ISBN 9789984929613.
  2. Löwis of Menar K. Burgenlexicon für Alt-Livland. — R., 1922. — 130 S. (63 lpp.)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]