Nītaures pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Nītaures pils un baznīca kartē (Stokholmas kara arhīvs, 1701).
Nītaures pils mūra paliekas mūsdienās.

Nītaures pils (latīņu: castrum Nitavia, vācu: Schloß Nithow) bija Livonijas ordeņa nocietinājums pie Mergupes. Līdz mūsdienām saglabājušies vienīgi atsevišķi pils ārējā mūra fragmenti uzkalnā, uz kura tagad atrodas Nītaures luterāņu baznīca.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils celšanas laiks nav zināms, pēc Johana Arnta uzskatiem to 1277. gadā uzcēlis Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Nortekens, līdz 1432. gadam tā bijusi pakļauta Siguldas komturiiem. Nītaures pils bija viena no Gaujas koridora aizsardzībai pret lietuviešu karaspēka iebrukumiem celtās nocietinājumu joslas, ko veidoja Ropažu - Mālpils - Nītaures - Zaubes (Jaunpils) - Skujenes ordeņpilis. Pils bija tieši pakļauta Livonijas ordeņa landmaršaliem, kas rezidēja Siguldas pilī.

Pirmo reizi Nitaures pils pieminēta kādā Livonijas ordeņa landmaršala parakstītā dokumentā 1435. gadā kā Nittow, pēc tam atkārtoti kā Nyttaw (1446), Nitavia (1464), Nutoyw (1498), Nitov (1500), Nito (1508) un Nithow vai Nitaw (1533).

Livonijas kara laikā Nītaures pilij 1559. gada februārī uzbruka krievu un tatāru karaspēks, kas tikai trešajā uzbrukumā spēja pili ieņemt. 1577.-1578. gada ziemā vidzemniekiem J. Bīriņa vadībā izdevās pili atgūt. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Nītaures pils krieviski nodēvēta par Нитов, pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā. Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā Nītaures pili ieņēma zviedri, bet jau tajā pašā gadā Polijas-Lietuvas karaspēks pili atkaroja. Visu šo karu rezultātā pils bija pamatīgi izpostīta. Zviedru Vidzemes 1624. gada revīzijā Nītaures pils ir raksturota kā veca un sabrukusi pils, kurai ir tikai viens apdzīvots ērbērģis. 1625. gadā Zviedrijas karalis Nītaures pilsmuižu atdāvināja pulkvedim Kristoferam Manneršeldam, 1669. gadā Nītaures pilsmuiža piederējusi Lampertam Jonsonam. Nopostīto pili tās jaunie īpašnieki vairs neatjaunoja.

Pēc Lielā Ziemeļu kara Nītaure nonāca Krievijas impērijas sastāvā. 1761. gada 15. aprīlī Krievijas ķeizariene Elīzabete par nopelniem Septiņgadu karā Nītaures muižu kopā ar Annas, Mārcienas un Mores muižām piešķīra senatoram un ģenerālgubernatoram grāfam Vilhelmam Georgam fon Fermoram (1702-1771). Divas nedēļas pēc sievas nāves viņš uz Nītaures pils pamatiem 1762. gadā lika pamatus jaunai mūra baznīcai, kuras celtniecībai daļēji izmantoti tās gruveši.[1]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nītaures pils bija uzcelta Mergupes vairākus metrus augstajā stāvkrastā. Dienvidu pusē bija dīķis, austrumu pusē izrakts aizsarggrāvis. Dienvidaustrumu pusē, iespējams, bija uzbērts smilšu bastions. Pils pamati aizņēma 50 х 65 metrus lielu laukumu, no tiem līdz mūsdienām saglabājies 49 metrus garš un 1,5 metrus plats ziemeļu mūra fragments gar Mergupi, kas kalpo baznīcas teritorijas ierobežošanai.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koordinātas: 57°4′9″N 25°11′7″E / 57.06917°N 25.18528°E / 57.06917; 25.18528