Sirds
| Sirds | |
|---|---|
 Cilvēka sirds | |
| Detaļas | |
| Sistēma | Asinsrites |
| Artērija | Aorta, [a] plaušu stumbrs un labā un kreisā plaušu artērija, [b] labā koronārā artērija, kreisā galvenā koronārā artērija [c] |
| Vēna | Augšējā dobā vēna, apakšējā dobā vēna, [d] labā un kreisā plaušu vēna, [e] lielā sirds vēna, vidējā sirds vēna, mazā sirds vēna, priekšējā sirds vēna [f] |
| Nervs | Akselerānais nervs [g], klejotājnervs [h] |
| Identifikatori | |
| Latīņu | cor |
| Grieķu | kardía (καρδία) |
| MeSH | D006321 |
| Anatomiskā terminoloģija | |
Sirds (latīņu: cor) ir muskuļu orgāns, kas, periodiski saraujoties un izplešoties, nodrošina asiņu cirkulāciju asinsrites orgānu sistēmā organismā. Asinis apgādā organismu ar skābekli un barības vielām un arī aizvada liekās vielmaiņas vielas, kā piemēram, oglekļa dioksīdu uz plaušām. Cilvēkiem sirds ir aptuveni aizvērtas dūres lielumā un atrodas starp plaušām, krūšu kurvja vidusdaļā.
Cilvēkiem, citiem zīdītājiem un putniem sirds ir sadalīta 4 kamerās — augšējā daļā atrodas labais un kreisais priekškambaris, bet zem tiem — labais un kreisais kambaris.[1] Sirdij ir vārstuļi, kas nodrošina asins plūsmu vienā virzienā. Labo priekškambari un kambari angliski mēdz saukt par labo sirdi, bet kreiso priekškambari un kambari par kreiso sirdi,[2] bet latviskajā literatūrā parasti lieto jēdzienus 'labais sūknis' un 'kreisais sūknis'. Šie sūkņi ir saslēgti virknē, veidojot kopējo sirds sūkni.[3]
Sirds var būt taisnas caurules izskatā, piemēram, zirnekļiem un posmtārpiem, vai arī sarežģītākas uzbūves, piemēram, zivīm ir 2 kameras, bet rāpuļiem 3 kameras. Mugurkaulniekiem ir divi asinsrites loki, līdz ar to tiem ir vissarežģītākās uzbūves sirdis. Cilvēkiem sirds atrodas videnē un tā ir veidota no endokarda, miokarda un epikarda. Sirdi apņem maisveidīga struktūra perikards, kas sirdi fiksē.[4]
Sirds nodrošina asins plūsmu abos asinsrites lokos. Ar skābekli nabadzīgās asinis no sistēmiskā loka pa augšējo un apakšējo dobo vēnu caur labo priekškambari ieplūst labajā kambarī. No turienes asinis nonāk mazajā asinsrites lokā, kur plaušās notiek gāzu apmaiņa. Ar skābekli bagātās asinis pa plaušu vēnām atgriežas sirdī caur kreiso priekškambari un ieplūst kreisajā kambarī. Tad asinis caur aortālo vārstuli tiek sūknētas lielajā jeb sistēmiskajā lokā, kur tās apgādā visus orgānus ar skābekli un barības vielām. Abos lokos tiek izgrūsts vienāds asiņu daudzums. Vēnas nodrošina asins plūsmu uz sirdi, bet artērijas nes asinis prom no sirds. Normāli vēnās ir zemāks asinsspiediens nekā artērijās.
Sirdij saraujoties, asinis no tās izplūst — to sauc par sistoli. Muskuļiem atslābstot, sirds piepildās ar asinīm — to sauc par diastoli. Miera apstākļos sirds saraujas ap 72 reizēm minūtē, bet slodzes apstākļos sirdsdarbība paātrinās, lai nodrošinātu pietiekamu muskuļu un citu orgānu apgādi.[5] Fiziskas aktivitātes īslaicīgi paātrina sirdsdarbību, bet pēc ilgāka laika posma var to samazināt.
Sirds un asinsvadu slimības 2008. gadā bija vadošais nāves iemesls pasaulē, tās sastādīja 30% no visiem nāves gadījumiem. No šīm nāvēm trīs ceturtdaļas bija saistītas ar koronāro asinsvadu slimību un sirdstrieku. Pie galvenajiem riska faktoriem pieder smēķēšana, liekais svars, mazkustīgums, augsts holesterīna līmenis, augsts asinsspiediens un slikti kontrolēts cukura diabēts.[6]
Sirds slimības galvenokārt ārstē kardiologi, kaut gan to ārstēšanā var tikt iesaistītas arī daudzas citas medicīnas specialitātes.[7] Ir dažādas metodes, kā izmeklēt sirdi, piemēram, par sirds vārstuļu stāvokli var uzzināt pēc sirds toņiem, lietojot stetoskopu (auskultācija), par sirds elektriskajām norisēm ar elektrokardiogrāfiju, bet sirds strukturālo stāvokli var izmeklēt ar ehokardiogrāfiju vai magnētisko rezonansi.
Grieķiski sirds ir cardia, no šī vārda arī atvasināti dažādi ar sirdi saistīti termini, piemēram, kardioloģija.
Uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
Sirds uzbūves diagramma
|
Sirds sieniņas uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds sieniņai ir trīs slāņi: endokards, miokards, perikards.
Endokards
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Endokards ir iekšējais sirds slānis, kas izklāj sirds kambarus. Tā šūnas gan pēc uzbūves, gan attīstības ir līdzīgas endotēlija šūnām, kas izklāj asinsvadus. Endokards pilda aizsargfunkciju, pasargājot vārstuļus un sirds kambarus.
Smagāka miokarda infarkta gadījumā, kad ir skarta visa sirds sieniņa, var tikt bojāts arī endokards. Bojātajā vietā var veidoties trombi, kas var vēlāk atrauties un doties tālāk pa lielo asinsrites tīklu uz citiem orgāniem.
Miokards
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Miokards ir sirds vidējais, visbiezākais slānis, un tas sastāv no šķērssvītrotajām muskuļšūnām, ko sauc par kardiomiocītiem. Kardiomiocītiem saistoties savā starpā, veidojas muskuļu šķiedras. Sirds muskulis atšķiras no skeleta muskuļiem ar to, ka tam piemīt automātisms, tādējādi sirdsdarbību apzināti nevar kontrolēt. Miokards ir ļoti prasīgs pēc skābekļa un barības vielām, tādējādi, ja tiek traucēta asins plūsma koronārajās sirds artērijās, miokards var aiziet bojā un rasties miokarda infarkts.
Perikards
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Perikards ir maisveida struktūra, kas apņem sirdi un lielo asinsvadu daļas. Perikardam ir divi slāņi — serozais (iekšējais) un fibrozais (ārējais). Slāni, kur serozais slānis apņem sirdi, sauc par epikardu. Perikards veido perikarda dobumu, kur atrodas perikarda šķidrums. Perikards fiksē sirdi videnē, pasargā no infekcijām (piemēram, tādām, kas radušās plaušās), no pārlieku lielas sirds izplešanās, kā arī nodrošina sirds lubrikāciju, lai samazinātu berzi sirds saraušanās laikā.
Vārstuļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vārstuļi būtībā ir sirds endokarda dublikatūra, un tie ļauj asinīm plūst tikai vienā virzienā, nodrošinot kambaru uzpildīšanos un iztukšošanos. Vārstuļu darbību nodrošina spiediena starpība abpus vārstuļiem. Sirdij ir atrioventrikulārie vārstuļi un pusmēness vārstuļi.
Atrioventrikulārie vārstuļi atrodas starp priekškambariem un kambariem. Starp labo priekškambari un kambari atrodas trīsviru (trikuspidālais) vārstulis, bet starp kreiso priekškambari un kambari — divviru (bikuspidālais jeb mitrālais) vārstulis. Tie ir sarežģītāki, salīdzinot ar pusmēness vārstuļiem, jo ir saistīti ar palīgstruktūrām. Pie viru brīvajām malām piestiprinātas papilāro muskuļu cīpslainās stīgas (chordae tendineae), kas ir nospriegotas un neļauj virām izvērsties uz priekškambaru pusi kambaru saraušanās laikā un īsi pirms tās. Lielāko sirds cikla daļu atrioventrikulārie vārstuļi ir atvērti, aizvērti tie ir tikai kambaru sistoles laikā.
Pusmēness vārstuļi atrodas pie sirds izejas atverēm. Kreisajā pusē pirms ieejas aortā atrodas aortas vārstulis, bet labajā pusē ir plaušu vārstulis. Pusmēness vārstuļi ir plānāki, atgādina kabatiņas ar mezgliņiem, kas, pamīšus saķerdamies, nodrošina ciešu vārstuļu sakļaušanos, kad uz tiem spiež asinis. Lielāko sirds cikla daļu tie ir aizvērti un tikai kambara asiņu izgrūšanas laikā atveras.[4][9]
Koronārā asinsrite
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Koronārā asinsrite ir asins cirkulācija asinsvados, kas atrodas sirds muskuļslānī jeb miokardā. Šos asinsvadus, kas apgādā miokardu ar skābekli bagātām asinīm, sauc par koronārajām artērijām jeb vainagartērijām. Asinsvadus, kas savāc ar skābekli nabadzīgās asinis, sauc par sirds vēnām. Lielākās vēnas ir V. cordis magna, V. cardiaca media, V. cardiaca parva un vv. cardiacae anteriores.
Labā un kreisā koronārā artērija ir izvietota uz sirds virsmas, tādēļ tās sauc arī par epikardiālajām koronārajām artērijām.[4] Šīs artērijas spēj mainīt savu diametru autoregulācijas ietekmē, tādējādi regulējot asins caursplūdi pēc nepieciešamības. Tomēr šīs samērā šaurās artērijas bieži skar aterosklerotiskie procesi, kuru ietekmē tās var tikt bloķētas. Samazināta asins caurplūde var izraisīt stenokardijas lēkmi vai miokarda infarktu. Miokarda infarkta iespējamību paaugstina arī tas, ka sirds asinsvadiem anastamozes (savienojumi starp vairākiem asinsvadiem) ir ļoti šauras, tādējādi, ja tiek bloķēts viens asinsvads, tad cita artērija nevar pietiekami apasiņot skarto rajonu. Koronārās artērijas, kas atrodas dziļāk miokardā, sauc arī par subendokardiālajām artērijām.
Attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds ir pirmais funkcionālais orgāns, kas attīstās, jo tā ir vitāli svarīga, lai turpinātu attīstīties pārējās embrija daļas. Tā sāk darboties aptuveni trešajā embrioģenēzes nedēļā.
Sirds veidojas no splanhnopleiras mezenhīmas (viscerālās mezodermas) neirālās plātnītes daļas, kas vēlāk veido kardiogēno rajonu. No šīs daļas veidojas divas endokardiālas caurulītes, kas saplūst un veido primitīvu sirds cauruli.[10] Tā ātri pārveidojas 5 rajonos — truncus arteriosus, bulbus cordis, primitīvais kambaris, primitīvais priekškambaris un sinus venosus. Truncus arteriosus sadalīsies un veidos aortu un plaušu artērijas, bulbus cordis attīstīsies par labo kambari, primitīvais kambaris kļūs par kreiso kambari, primitīvais priekškambaris veidos labo un kreiso priekškambari, bet sinus venosus — par daļu no labā priekškambara, sinusatriālo mezglu un koronāro sinusu.
Embrija sirds sāk pukstēt ap 22. dienu[11] ap 75-80 sitieniem minūtē. Pakāpeniski katru dienu sirdsdarbība pieaug par 3,3 sitieniem minūtē, sasniedzot 165-185 sitienus minūtē 7. attīstības nedēļā. Pēc 9. nedēļas tā sāk samazināties līdz 145 (±25) reizēm minūtē.
Līdz dzimšanai nav starpības starp sievietes un vīrieša sirdi.
Fizioloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Asins plūsma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sirds ir dubults sūknis — to veido virknē saslēgts labais un kreisais sūknis. Sirds kā sūkņa galvenā funkcija ir asiņu izgrūšana lielajā (sistēmiskajā) un mazajā (plaušu) asinsrites lokā. Abos lokos tiek izgrūsts vienāds asiņu daudzums. Plaušās asinis tiek bagātinātas ar skābekli, te tiek nodrošināta oglekļa dioksīda u.c. vielu izvade. Sistēmiskajā lokā skābeklis tiek transportēts uz ķermeņa audiem un oglekļa dioksīds — prom no tiem. Asinis plūst caur sirdi vienā virzienā.[12]
Sirdij raksturīga ritmiska un secīga sirds daļu saraušanās (sistole) un atslābšana (diastole). Visu daļu kopējo diastoli sauc par pauzi.
Sirds cikls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds cikls sastāv no trim daļām: priekškambaru sistoles, kambaru sistoles un sirds diastoles.
Priekškambaru sistole
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar to sākas sirdsdarbības cikls, un to izraisa uzbudinājuma impulss, kas no sinusatriālā mezgla izplatās pa priekškambariem. Priekškambaru muskulatūras saraušanās sākas no vēnu ietekām. Saraujoties cirkulārajai muskulatūrai, kas apņem vēnu ietekas, tās tiek aizspiestas, un asinis no priekškambariem nevar iekļūt atpakaļ vēnās, bet tiek iedzītas kambaros. Abi priekškambari saraujas praktiski vienlaicīgi. Priekškambaru sistoles laikā kambaros ieplūst 30% no visām asinīm, kas tajos nonāk viena cikla laikā. Pārējie 70% asiņu kambaros ieplūst sirds pauzes laikā. Priekškambaru sistoles laikā tajos paaugstinās spiediens: labajā priekškambarī līdz 3 mm Hg, bet kreisajā līdz 5 mm Hg.
Kambaru sistole
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Priekškambaru sistoles laikā uzbudinājums, izplatīdamies caur atrioventrikulāro mezglu uz atrioventrikulāro kūlīti un pa tā kājiņām uz Purkiņe šķiedrām, aptver kambaru sienas un sākas sistole. Spiediens kambaros kļūst lielāks par spiedienu priekškambaros, un tiek aizvērti vārstuļi. Tātad kambaru dobumi sistoles laikā ir noslēgti un pildīti ar asinīm, jo arī pusmēness vārstuļi ir aizvērti. Tā kā šķidrums nav saspiežams, tad kambaru muskuļšūnas nevar saīsināties, bet tikai sasprindzināties. Kambaru dobumos strauji ceļas spiediens. Asins izgrūšanas fāze sākas, kad spiediens kambaru dobumos pārsniedz spiedienu aortā un plaušu stumbrā. Cilvēkam asins izgrūšanas fāze sākas tad, kad spiediens kreisajā kambarī ir 65—75 mm Hg, bet labajā — 5—12 mm Hg. Šī fāze sākas ar pusmēness vārstuļu atvēršanos, kad muskuļšūnu sasprindzinājumu nomaina to saīsināšanās. Spiediens kambaru dobumos turpina palielināties, spiediens palielinās arī aortā un plaušu stumbrā. Šīs fāzes sākumā notiek strauja asins izgrūšana no kambariem, bet pēc tam — lēna. Pēc tam, samazinoties kambaru muskulatūras saraušanās spēkam, spiediens artērijās sāk samazināties, bet pa artērijām turpinās intensīva asins plūsma uz perifēriju. Kad spiediens aortā un plaušu stumbrā kļūst augstāks par spiedienu kambaru dobumos, tiek aizvērti pusmēness vārstuļi. Ar šo vārstuļu aizvēršanos beidzas asins izgrūšanas fāze un visa kambaru sistole. Kambaru dobumi pilnīgi neiztukšojas, tajos paliek reziduālais asins tilpums. Pēc kambaru sistoles iestājas sirds kopīgā diastole jeb pauze.
Sirds diastole
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds atslābšanas fāzes sākumā ir aizvērti gan atrioventrikulārie, gan pusmēness vārstuļi. Pēc tās seko sirds dobuma pildīšanās fāze. Tā sākas ar to brīdi, kad spiediens priekškambaros kļūst augstāks nekā kambaros un atveras atrioventrikulārie vārstuļi. Kambaru sistoles fāzes laikā priekškambaros jau bija uzkrājušās asinis un tagad, atveroties atrioventrikulāriem vārstuļiem, kambaros strauji ieplūst asinis. Pēc tam noris sirds dobumu lēnā pildīšanās — priekškambaru un kambaru dobumi pildās ar asinīm, kas pa vēnām pieplūst sirdij.[13]
Sirds izsviede
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds izsviede (angļu: cardiac output (CO)) ir katra kambara sūknētā asins daudzuma (izsviedes tilpuma) mērījums vienā minūtē. To aprēķina, reizinot izsviedes tilpumu (angļu: stroke volume (SV)) ar sirdsdarbības ātrumu (HR) sitieniem minūtē. Tātad: CO = SV x HR.[14] Sirds izsviede tiek normalizēta atbilstoši ķermeņa izmēram, izmantojot ķermeņa virsmas laukumu (BSA), un to sauc par sirds indeksu.
Vidējā sirds izsviede, izmantojot vidējo izsviedes tilpumu aptuveni 70 ml, ir 5,25 l/min, ar normālu diapazonu no 4,0 līdz 8,0 l/min.[14] Izsviedes tilpumu parasti mēra, izmantojot ehokardiogrammu, un to var ietekmēt sirds izmērs, indivīda fiziskais un garīgais stāvoklis, dzimums, sirds kontraktilitāte, kontrakcijas ilgums, priekšslodze un pēcslodze.[14]
Sirds vadītājsistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds vadītājsistēma ir īpašu miokarda šūnu kopums, kas ģenerē ritmiskus impulsus un, novadot tos uz muskuļšūnām, liek tām sarauties. Sirds vadītājsistēmas šūnas nodrošina sirds saraušanās ritmiskumu. Šīs šūnas ir specializējušās nervu impulsu ģenerēšanā, tām piemīt pašuzbudināšanās spēja — automātija. Sirds vadītājsistēma sastāv no sinusatriālā mezgla, atrioventrikulārā mezgla, atrioventrikulārā jeb Hisa kūlīša un tā divām kājiņām.
|
Sirds vadītājsistēmas diagramma
|
Endokrīnā funkcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Embrionālās attīstības laikā sirds priekškambaru un kambaru kardiomiocīti izstrādā ātriju nātrijurētisko peptīdu (angļu: ANP — atrial natriuretic peptide). ANP ir asins straumē cirkulējošs hormons, ko pieaugušiem cilvēkiem izdala priekškambara kardiomiocīti. Hormona funkcija ir uzturēt asins tilpumu un regulēt arteriālo asinsspiedienu. ANP sekretējas priekškambara kardiomiocītos priekškambaru iestiepuma dēļ. Pēc dzimšanas endokrīnā funkcija saglabājas tikai priekškambaru un sirds austiņu kardiomiocītiem.
ANP ķermenī pazemina asinsspiedienu un piedalās urīnveidošanas procesa regulācijā, kontrolējot ūdens un sāļu līdzsvaru, izvadot caur nierēm nātrija jonus un ūdeni, bet aizturot organismā kālija jonus.[15]
Sirds ritms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jaundzimušo sirdsdarbības frekvence var būt 120 sitieni minūtē, un tā pakāpeniski samazinās līdz pilngadībai, un pēc tam pakāpeniski atkal palielinās ar vecumu. Pieaugušo sirdsdarbības frekvence svārstās ap 60-100 sitieniem minūtē. Trenētība, vecums un bazālais vielmaiņas ātrums to var arī ietekmēt. Sportistiem sirdsdarbība var būt arī zemāka par 60 sitieniem minūtē (bradikardija). Slodzes laikā sirdsdarbība ir ap 150 sitieniem, bet var augstākajā slieksnī sasniegt arī 200—220 sitienus minūtē.[16]
Ja sirds darbojas lēnāk, tai ir vairāk laika, lai piepildītos, sarauties, nodrošinot organismu ar skābekli, kā arī tā var labāk atjaunoties pēc kontrakcijas. Bet ja sirds darbojas ātri, ir mazāk laika lai uzpildītos un ir mazāka pirmsslodze (preload).
Augsta sirdsdarbības ātruma sekas:
- kardiovaskulārās mirstības pieaugums
- veicina aterosklerotisko procesu attīstību, jo tiek bojātas asinsvadu sienas
- miokarda metabolā pārslodze, jo tas nevar normāli atjaunoties
- pieaug iespēja veidoties aritmijām.[17]
Paātrināts ritms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Faktors | Iemesls |
|---|---|
| Nervgaļi | Adrenalīna (epinefrīna) izdale |
| Proprioreceptori | Slodzes laikā palielina impulsāciju |
| Hemoreceptori | Uztver asinīs samazinātu O2, palielinātu H+, CO2 un pienskābi |
| Baroreceptori | Samazināta receptoru impulsācija, kas liecina par krītošu asinsspiedienu |
| Limbiskā sistēma | Spēcīgas emocijas vai sagatavošanās fiziskai slodzei |
| Kateholamīni | Palielināts adrenalīna vai noradrenalīna daudzums |
| Vairogdziedzera hormoni | Palielināts T3 un T4 hormonu daudzums |
| Kalcijs | Palielināts Ca2+ |
| Kālijs | Samazināts K+ |
| Nātrijs | Samazinās Na+ |
| Ķermeņa temperatūra | Paaugstināta ķermeņa temperatūra |
| Nikotīns, kofeīns u.c. vielas | Stimulē sirds darbību caur dažādiem mehānismiem |
Palēnināts ritms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Faktors | Iemesls |
|---|---|
| Klejotājnerva nervgaļi | Acetilholīna izdale |
| Proprioreceptori | Atpūtas laikā samazina impulsāciju |
| Hemoreceptori | Uztver asinīs palielinātu O2, samazinātu H+, CO2 un pienskābi |
| Baroreceptori | Palielināta receptoru impulsācija, kas liecina par pieaugošu asinsspiedienu |
| Limbiskā sistēma | Relaksācija, atpūta |
| Kateholamīni | Samazināts adrenalīna vai noradrenalīna daudzums |
| Vairogdziedzera hormoni | Samazināts T3 un T4 hormonu daudzums |
| Kalcijs | Samazināts Ca2+ |
| Kālijs | Palielināts K+ |
| Nātrijs | Palielinās Na+ |
| Ķermeņa temperatūra | Zema ķermeņa temperatūra |
Elektrokardiogramma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Shēmā redzama elektrokardiogramma ar P vilni, QRS kompleksu un T vilni
Lietojot virsmas elektrodus, ir iespējams reģistrēt sirds elektrisko aktivitāti. Šo pierakstu sauc par elektrokardiogrammu (EKG). Pēc EKG var noteikt sirds veselības stāvokli, un mūsdienās tas ir svarīgs diagnostiskais līdzeklis. Elektrokardiogrammas galvenie elementi ir P vilnis (priekškambaru depolarizācija), QRS komplekss (priekškambaru repolarizācija un kambaru depolarizācija) un T vilnis (kambaru repolarizācija).[12][13]
Sirds slimības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ar sirds slimību pētīšanu nodarbojas kardioloģija un elektrofizioloģija.
Miokarda infarkts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Miokarda infarkts (saukts arī par akūtu miokarda infarktu un sirdstrieku) ir miokarda išēmiska nekroze, kas rodas, ja samazinās asinspieplūde kādam miokarda rajonam. Samazinātā asinspieplūde nespēj pietiekami apgādāt miokarda šūnas ar skābekli līdz ar to kardiomiocīti iet bojā. Lielākā daļa miokarda infarktu rodas saistībā ar koronāro sirds slimību, kuras pamatā ir ateroskleroze. Visbiežāk novēro sāpes krūtīs, kas izstaro uz plecu, roku, žokli. Novēro arī nogurumu, elpas trūkumu un sliktu dūšu.
Koronārā sirds slimība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Koronārās sirds slimības pamatā ir pazemināta asins plūsma koronārajās artērijās (vainagartērijās), kas apasiņo sirdi. Tā rezultātā veidojas išēmija — neatbilstība starp oksigenēto asiņu caurplūdi un miokarda vielmaiņas vajadzībām. Miokarda išēmija vairāk nekā 90% gadījumu ir saistīta ar aterosklerozes izraisītu koronāro artēriju obstrukciju. Akūts koronārais sindroms ir nopietns koronārās sirds slimības variants.
Koronārais X sindroms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Koronārais X sindroms raksturojas ar sāpēm krūtīs, bet koronārie sirds asinsvadi nav izmainīti. Vairumam pacientu ir konstatējami kapilāru bojājumi.
Miokardīts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Miokardīts ir sirds muskulatūras iekaisums. Miokardītu var izraisīt gan infekcijas, piemēram, hlamīdijas, riketsijas, kandidas, HIV, gripas vīrusi, gan imūnreakcijas, gan nezināmas izcelsmes slimības, piemēram, sarkoidoze un gigantšūnu miokardīts. Vieglos gadījumos pārmaiņas miokardā ir atgriezeniskas, smagos gadījumos daļa miokarda šķiedru iet bojā un to vietā rodas saistaudi.[18]
Salauztas sirds sindroms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Takocubo kardiomiopātijai jeb salauztās sirds sindromam raksturīga sirds kreisās daļas daļēja nesaraušanās. Lai gan konkrēts cēlonis nav zināms, jaunākie pētījumi ir apstiprinājuši faktu, ka tik tiešām no nelaimīgas mīlestības vai citiem negatīviem pārdzīvojumiem var paaugstināties dažādu stresa hormonu līmenis, piemēram, noradrenalīna. Retos gadījumos cilvēku tas var pat novest līdz nāvei.[19][20]
Akūta sirds mazspēja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Akūta sirds mazspēja ir no jauna radušies vai būtiski pasliktinājušies sirds mazspējas simptomi, kas tipiski ietver elpas trūkumu, tūskas, nogurumu un prasa neatliekamu ārstēšanu.
Jonu kanalopātijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kanalopātijas var iedalīt kategorijās, pamatojoties uz orgānu sistēmu, ar kuru tās ir saistītas. Sirds un asinsvadu sistēmā katram sirds sitienam nepieciešamo elektrisko impulsu nodrošina katras sirds šūnas elektroķīmiskais gradients. Tā kā sirds sitiens ir atkarīgs no pareizas jonu kustības pa virsmas membrānu, sirds jonu kanalopātijas veido svarīgu sirds slimību grupu.[21] Garā QT sindroms ir visizplatītākā sirds kanalopātijas forma.
- Garā QT sindroms (LQTS) - Pārsvarā iedzimts. EKG novērojams kā pagarinās koriģētais QT intervāls (QTc). Raksturīgs ar ģīboni, pēkšņiem, dzīvību apdraudošiem sirds ritma traucējumiem – torsades de pointes tipa ventrikulāru tahikardiju, ventrikulāru fibrilāciju un pēkšņu kardiālas nāves risku.[22]
- Īsā QT sindroms.
- CPVT - kateholamīnerģiskā polimorfā kambaru tahikardija.
- PCCD - progresējošs sirds vadīšanas defekts.
- Agrīnās repolarizācijas sindroms - izplatīts jaunākiem un aktīviem cilvēkiem, it īpaši vīriešiem, jo to ietekmē augstāki testosterona līmeņi, kas izraisa pastiprinātas kālija strāvas, kas tālāk izraisa EKG J-punkta pacēlumu. Ļoti retos gadījumos var izraisīt ventrikulāro fibrilāciju un nāvi.
Brugadas sindroms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Brugadas sindroms ir ģenētiska saslimšana, kurai raksturīga anormāla elektrokardiogramma, un ir viens no biežākajiem iemesliem jaunu vīriešu pēkšņai kardiālai nāvei.
Sirds vārstuļu patoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Veseli sirds vārstuļi ļauj asinīm viegli plūst vienā virzienā, bet neļauj tām plūst pretējā virzienā. Slimiem sirds vārstuļiem var būt šaurs atvērums, un tāpēc tie ierobežo asins plūsmu virzienā uz priekšu (saukts par stenozējošu vārstu) vai var ļaut asinīm izplūst pretējā virzienā (vārstuļu regurgitācija). Sirds vārstuļu defekts var izraisīt elpas trūkumu, redzes aptumšošanos vai sāpes krūtīs, taču tas var būt asimptomātisks un tiek atklāts nejauši, dzirdot patoloģiskas sirds skaņas vai sirds trokšņus izmantojot stetoskopu, kas visbiežāk ir mitrālā vārstuļa prolapss. Attīstītajā pasaulē vārstuļu sirds slimību visbiežāk izraisa vecuma sekundārā deģenerācija, taču to var izraisīt arī sirds vārstuļu infekcija (endokardīts). Dažās pasaules daļās reimatiskā sirds slimība ir galvenais vārstuļu sirds slimības cēlonis, kas parasti izraisa mitrālā vai aortas stenozi un ko izraisa organisma imūnsistēmas reakcija uz streptokoku rīkles infekciju.[23] Gandrīz visiem veseliem cilvēkiem ehokardiogrammā var tikt konstatēta neliela vai viegla viena, divu vai trīs sirds vārstuļu regurgitācijas pakāpe. Ārsti, kas interpretē ehokardiogrammu, to dažreiz sauc par "fizioloģisku" regurgitāciju, un to uzskata par pieļaujamo normas variantu.
Diagnostika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds slimību diagnosticē, apkopojot anamnēzi, veicot sirds izmeklēšanu un veicot tālākus izmeklējumus, tostarp asins analīzes, ehokardiogrammas, EKG un citu attēlveidošanu.
Pārbaude
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds izmeklēšana ietver apskati, krūškurvja taustīšanu ar rokām (palpāciju) un klausīšanos ar stetoskopu (auskultācija).[24][25] Tas ietver pazīmju novērtēšanu, kas var būt redzamas uz cilvēka rokām (piemēram, šķembainā asiņošana), locītavās un citās vietās. Cilvēkam pulss tiek mērīts, parasti pie radiālās artērijas pie plaukstas locītavas, lai novērtētu pulsa ritmu un stiprumu. Asinsspiedienu mēra, izmantojot manuālu vai automātisku sfigmomanometru vai invazīvāku mērījumu no artērijas (ART line). Tiek atzīmēts jebkurš jugulārā venozā pulsa paaugstinājums. Cilvēka krūtīs izklausa visas vibrācijas, kas tiek pārraidītas no sirds, kuras klausās ar stetoskopu.
Asins analīzes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Asins analīzēm ir svarīga loma daudzu sirds un asinsvadu slimību diagnostikā un ārstēšanā.
Troponīns (T vai I paveids) ir jutīgs biomarķieris sirdij, kurai ir nepietiekama asins piegāde. Tas izdalās 4–6 stundas pēc traumas un parasti sasniedz maksimumu aptuveni 12–24 stundās.[26] Bieži tiek veikti divi troponīna testi — viens sākotnējās problēmas prezentēšanās laikā un otrs 3–6 stundu laikā,[27] un augsts līmenis vai ievērojams pieaugums ir diagnostisks. Nātrijurētiskā peptīda (BNP) testu var izmantot, lai novērtētu sirds mazspējas klātbūtni, un tas palielinās, ja ir palielināts kreisā kambara lietojums. Šie testi tiek uzskatīti par biomarķieriem, jo tie ir ļoti specifiski sirds slimībām.[28] Kreatīnkināzes CK-MB testēšana sniedz informāciju par sirds asins piegādi, taču tiek izmantota retāk, jo tā ir mazāk specifiska un jutīga.[29]
Citas asins analīzes bieži tiek veiktas, lai palīdzētu izprast personas vispārējo veselību un riska faktorus, kas var veicināt sirds slimības. Tie bieži ietver pilnu asins analīzi, izmeklējot anēmiju, un pamata vielmaiņas testus, kas var atklāt jebkādus elektrolītu traucējumus. Lai nodrošinātu pareizu antikoagulācijas līmeni, bieži ir nepieciešams koagulācijas testi. Lipīdi tukšā dūšā un glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā (vai HbA1c līmenis) bieži tiek veikti, lai novērtētu attiecīgi cilvēka holesterīna un diabēta stāvokli.[30]
Attēlveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai novērtētu sirds anatomiju un funkciju, var izmantot vairākas attēlveidošanas metodes, tostarp ultraskaņu (ehokardiogrāfiju), angiogrāfiju, datortomogrāfiju (CT), magnētisko rezonansi (MRI) un Pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET, PET/CT) skenēšanu. Ehokardiogramma ir sirds ultraskaņa, ko izmanto, lai mērītu sirds darbību, novērtētu vārstuļu slimību un meklētu jebkādas novirzes. Ehokardiogrāfiju var veikt ar zondi uz krūtīm (transtorakālā) vai ar zondi barības vadā (transezofageālā). Tipiskā ehokardiogrāfijas pārskatā ir iekļauta informācija par vārstuļu platumu, atzīmējot jebkādu stenozi, vai ir kāda asins attece (regurgitācija) un informācija par asins tilpumiem sistoles un diastoles beigās, tostarp izsviedes frakcija (EF), kas apraksta, cik daudz asinis tiek izvadītas no kreisā un labā kambara pēc sistoles. Izsviedes frakciju pēc tam var iegūt, dalot sirds izsviesto tilpumu (izsviedes tilpumu) ar piepildītās sirds tilpumu (beigu diastoliskais tilpums (EDV)).[31] Ehokardiogrammu var veikt arī apstākļos, kad ķermenis ir vairāk noslogots, lai pārbaudītu asins piegādes trūkuma pazīmes. Šis sirds slodzes tests ietver vai nu tiešu vingrinājumu, vai, ja tas nav iespējams, zāļu, piemēram, dobutamīna, injekciju.[25]
Datortomogrāfijas (CT) skenēšana, krūškurvja rentgens un citi attēlveidošanas veidi var palīdzēt novērtēt sirds izmēru, novērtēt plaušu tūskas pazīmes un norādīt, vai ap sirdi ir šķidrums. Tie ir noderīgi arī, lai novērtētu aortu, galveno asinsvadu, kas iziet no sirds.[25]
Kultūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Simbolisms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sirds jau no seniem laikiem ir uzskatīta par vienu no dzīvībai svarīgākajiem orgāniem, ķermeņa centru un vietu, kur mājo emocijas, griba, intelekts, mērķis vai prāts.
Senās Ēģiptes reliģijā sirds tika saistīta ar dvēseli. Tika uzskatīts, ka šī metafiziskā sirds tiek veidota no asins piliena, kas ņemts no bērna mātes sirds pēc ieņemšanas.[32] Uzskatīja, ka sirds ir vieta, kur atrodas emocijas, domas, griba, un ka tā ir atslēga uz dzīvi pēc nāves. Tika uzskatīts, ka pēc nāves sirdi pārbaudīs un svērs dievs Anubiss. Gadījumā, ja sirds svērtu vairāk nekā dieva Maat spalva, tad sirdi uzreiz izbarotu dēmonam Ammit.
Ķīniešu hieroglifs "sirds", 心, saistās ar salīdzinoši reālistisku sirds attēlojumu (norādot sirds kambarus). Ķīniešu vārds Xin metaforiski apzīmē "prātu, saprātu", "dvēseli" vai "centru, kodolu". Ķīnas medicīnā sirds tiek uzskatīta par centru 神 Shen — "gars, dvēsele, apziņa".
Daudzi antīkās pasaules filozofi un zinātnieki, tostarp Aristotelis, uzskatīja sirdi par mājokli domām, spriešanai un emocijām, bieži vien nepieminot smadzeņu ieguldījumu šajās funkcijās.[33]
Ēdieni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzīvnieku sirdis mēdz izmantot uzturā. Tās ir bagātas ar olbaltumvielām, jo sastāv gandrīz tikai no muskuļiem.
Piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ No sirds uz ķermeni
- ↑ Artērijas kas satur bez-skābekļa asinis, no sirds uz plaušām
- ↑ Padod asinis uz pašu sirdi
- ↑ No ķermeņa līdz sirdij
- ↑ Vēnas, kas satur skābekli saturošas asinis no plaušām līdz sirdij
- ↑ Vēnas, kas izvada asinis no pašas sirds audiem
- ↑ (latīņu: accelerāns) Nervs, kas paātrina sirdsdarbību, izdalot noradrenalīnu
- ↑ Jebkurš no desmit galvaskausa nervu pāriem, kas stiepjas no smadzeņu stumbra uz leju vēderā. Šie svarīgie nervu zari pieiet mēlei, balsenei, plaušām, zarnām un sirdij.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Cecie Starr; Christine Evers; Lisa Starr (2 January 2009). Biology: Today and Tomorrow With Physiology. Cengage Learning. pp. 422—. ISBN 978-0-495-56157-6.
- ↑ Phibbs, Brendan (2007). The human heart: a basic guide to heart disease(2nd ed.). Philadelphia: Lippincott Williams & Wilkins. p. 1.ISBN 9780781767774.
- ↑ Līga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova. Fizioloģija ārstiem. Rīga : Medicīnas apgāds, 2014, 194. lpp. ISBN 978-9984-813-68-4
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Betts, J. Gordon (2013). Anatomy & physiology[novecojusi saite][1][novecojusi saite] pp. 787—846. ISBN 1938168135.
- ↑ Hall, John (2011). Guyton and Hall textbook of medical physiology (12th ed. ed.). Philadelphia, Pa.: Saunders/Elsevier. p. 157. ISBN 978-1-4160-4574-8.
- ↑ Graham, I; Atar, D; Borch-Johnsen, K; Boysen, G; Burell, G; Cifkova, R; Dallongeville, J; De Backer, G; Ebrahim, S; Gjelsvik, B; Herrmann-Lingen, C; Hoes, A; Humphries, S; Knapton, M; Perk, J; Priori, SG; Pyorala, K; Reiner, Z; Ruilope, L; Sans-Menendez, S; Scholte op Reimer, W; Weissberg, P; Wood, D; Yarnell, J; Zamorano, JL; Walma, E; Fitzgerald, T; Cooney, MT; Dudina, A; European Society of Cardiology (ESC) Committee for Practice Guidelines, (CPG) (Oct 2007). "European guidelines on cardiovascular disease prevention in clinical practice: executive summary: Fourth Joint Task Force of the European Society of Cardiology and Other Societies on Cardiovascular Disease Prevention in Clinical Practice (Constituted by representatives of nine societies and by invited experts).". European heart journal 28 (19): 2375—414. doi:10.1093/eurheartj/ehm316. PMID 17726041.
- ↑ Longo, Dan; Fauci, Anthony; Kasper, Dennis; Hauser, Stephen; Jameson, J.; Loscalzo, Joseph (August 11, 2011). Harrison's Principles of Internal Medicine (18 ed.). McGraw-Hill Professional. p. 1811. ISBN 9780071748896.
- ↑ «19.1 Heart Anatomy - Anatomy and Physiology | OpenStax». openstax.org (angļu). Skatīts: 2022-01-19.
- ↑ Klabunde, RE (2009-07-02). "Pressure Gradients". Arhivēts 2015. gada 16. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Cardiovascular Physiology Concepts. Richard E. Klabunde
- ↑ "Main Frame Heart Development". Meddean.luc.edu.
- ↑ Māra Pilmane (2006). Medicīniskā embrioloģija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. 335. lpp. ISBN 9984788024.
- ↑ 12,0 12,1 Betts, J. Gordon (2013). Anatomy & physiology. pp. 787—846. ISBN 1938168135.
- ↑ 13,0 13,1 Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. 516. lpp. ISBN 978-9984-26-294-9.
- ↑ 14,0 14,1 14,2 J. Gordon Betts. Anatomy & physiology, 2013. 787–846. lpp. ISBN 978-1-938168-13-0. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 27. februāris. Skatīts: 2014. gada 11. augusts.
- ↑ Aina Dālmane. Histoloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2004. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
- ↑ 16,0 16,1 16,2 Betts, J. Gordon (2013). Anatomy & physiology. pp. 787—846. ISBN 1938168135. Retrieved 11 August 2014.
- ↑ Doctus 2008. gada oktobris. "Kāda ir „normāla” sirdsdarbības frekvence? Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.", Kalējs O., Vikmane M., Lismane L., Jubele K.
- ↑ Myocarditis http://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/myocarditis/basics/definition/con-20027303
- ↑ Broken heart syndrome http://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/broken-heart-syndrome/basics/definition/con-20034635
- ↑ Klīniskā medicīna 1. grāmata Autors Profesora Aivara Lejnieka redakcijā ISBN 978-9984-813-27-1 Izdevniecība Medicīnas apgāds SIA Gads 2010 Lappuses 942
- ↑ Marbán, Eduardo (2002-01). "Cardiac channelopathies" (en). Nature 415 (6868): 213–218. doi:10.1038/415213a. ISSN 1476-4687.
- ↑ «Dzīvību apdraudoši sirds ritma traucējumi bērniem: garā QT sindroms.».
- ↑ Authors/Task Force Members; Vahanian, Alec; Alfieri, Ottavio; Andreotti, Felicita; Antunes, Manuel J.; Barón-Esquivias, Gonzalo; Baumgartner, Helmut; Borger, Michael Andrew et al. (2012-10-01). "Guidelines on the management of valvular heart disease (version 2012)" (en). European Journal of Cardio-Thoracic Surgery 42 (4): S1–S44. doi:10.1093/ejcts/ezs455. ISSN 1873-734X.
- ↑ the editors Nicki R. Colledge, Brian R. Walker, Stuart H. Ralston; illustrated by Robert Britton. Davidson's principles and practice of medicine (21st izd.). Edinburgh : Churchill Livingstone/Elsevier, 2010. 522–536. lpp. ISBN 978-0-7020-3084-0.
- ↑ 25,0 25,1 25,2 Davidson's, 2010, 522–536. lpp.
- ↑ Bersten, Andrew. Oh's Intensive Care Manual (7. izd.). London : Elsevier Health Sciences, 2013. 912–922. lpp. ISBN 978-0-7020-4762-6.
- ↑ David Coven, Eric Yang. «Acute Coronary Syndrome Workup». Medscape. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. augusts. Skatīts: 2016. gada 14. augusts.
- ↑ Davidson's, 2010, 531. lpp.
- ↑ Harrison's, 2011, 1534. lpp.
- ↑ Davidson's, 2010, 521–640. lpp.
- ↑ Armstrong, William F., Ryan, Thomas, Feigenbaum, Harvey. Feigenbaum's Echocardiography. Lippincott Williams & Wilkins, 2010. ISBN 978-0-7817-9557-9. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. aprīlis.
- ↑ Britannica, Ib; Slider, Ab, Egyptian heart and soul conception. The word was also transcribed by Wallis Budge as Ab.
- ↑ Aristotle. On the Parts of Animals. book 3, ch. 4 (De partibus animalium)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sirds.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- «Sirds» (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 16. martā.
- Gerds Herolds un līdzautori - Iekšķīgās slimības: Kardioloģija
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|