Zigfrīds Anna Meierovics

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zigfrīds Anna Meierovics
Zigrids Meierovics.jpg
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris
Priekštecis Kārlis Ulmanis
Pēctecis Jānis Pauļuks
Amatā
1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris
Priekštecis Jānis Pauļuks
Pēctecis Voldemārs Zāmuels

Dzimšanas dati 1887. gada 5. februārī
Valsts karogs: Krievija Durbe, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija
Miršanas dati 1925. gada 22. augustā (38 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Sēmes pagasts, Latvija
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts

Zigfrīds Anna Meierovics (1887. gada 5. februāris1925. gada 22. augusts) bija Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks, pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Z.A. Meierovica tēvs Haims Meierovics bija cēlies no stingras, reliģiozas Kuldīgas ebreju ģimenes.[1] Jau ģimnāzijas gados viņam izveidojās draudzīgas attiecības ar latviešu filosofu Jēkabu Osi. Pēc Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas viņš praktizēja Durbē. Te Haims iepazinās ar latvieti, Kabiles skolotāja meitu Annu Fīlholdi, kura bija absolvējusi Kuldīgas augstāko meiteņu skolu un tobrīd strādāja par mājskolotāju pie baroniem fon Bordeliusiem. 1885. gadā Haims Meierovics kristījās un nomainīja savu vārdu uz Hermanis. Tā paša gada Ziemassvētkos[1] viņš apprecējās ar A.Fīlholdi.[2] Vecāki neakceptēja dēla izšķiršanos un saites ar viņiem faktiski pārtrūka.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1887. gada 5. februārī (pēc vecā stila 24. janvārī) Kurzemes guberņas nelielajā Durbes pilsētiņā.[2] Viņa māte mira dzemdībās, tāpēc tēvs pie kristīšanas dēlam lūdza dot arī mātes vārdu Anna. Meierovica tēvs pēc sievas nāves nokļuva psihiatriskajā slimnīcā, un Zigfrīds Anna uzauga mātes brāļa latviešu skolotāja Roberta Fīlholda ģimenē. Bērnību viņš pavadīja Pūrē un Kabilē, 1900. gadā viņš pabeidza Kabiles pagastskolu un no 1900. līdz 1905. gadam mācījās Tukuma pilsētas skolā. No 1905. līdz 1907. gadam Zigfrīds Anna turpināja mācības Mironova komercskolā Rīgā, bet no 1907. līdz 1911. gadam studēja Rīgas Politehniskajā institūta Tirdzniecības nodaļā. Studiju laikā iestājās studentu korporācijā Talavija. Paralēli studijām viņš no 1909. līdz 1915. gadā strādāja par skolotāju Viļa Olava vadītajā Rīgas komercskolā [3] un stipri ietekmējās no viņa politiskajiem uzskatiem.

No 1911. gada Z.A.Meierovics darbojās dažādās latviešu saimnieciskajās organizācijās, tai skaitā Rīgas Latviešu biedrībā un Lauksaimniecības Centrālbiedrībā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Meierovics darbojās Latviešu Bēgļu centrālkomitejā, strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā u.c. Pēc Krievijas februāra revolūcijas pārcēlās uz Rīgu, un nodarbojās vienīgi ar sabiedrisko un politisko darbību. Z.A.Meierovics bija viens no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem.

1918. gadā Latviešu Pagaidu Nacionālā padome deleģēja Meierovicam doties uz ārzemēm, kur viņš 1918. gada 11.novembrī, nedēļu pirms Latvijas neatkarības deklarācijas, ieguva Lielbritānijas ārlietu ministra rakstisku Latvijas de facto atzīšanu. 1918. gada 19. novembrī viņš kļuva par Latvijas ārlietu ministru un veica šo pienākumu nepārtraukti līdz 1925. gada 25. janvārim. Vienlaicīgi viņš bija Tautas padomes, Satversmes sapulces un 1.Saeimas deputāts. Piedalījās Parīzes miera konferencē Versaļas pilī. Sākumā bija delegācijas sastāvā, bet, pēc delegācijas vadītāja Jāņa Čakstes atgriešanās Rīgā, kļuva par tās vadītāju. 1920. gada novembrī devās uz Romu, Parīzi un Londonu, lai vestu sarunas par Latvijas atzīšanu de iure. Lieliski pielietojot savas diplomāta dotības, viņš sekmēja Latvijas Republikas kā starptautisko tiesību subjekta atzīšanu Antantes lielvalstu konferencē 1921. gada 26. janvārī.

Kā ārlietu ministrs Meierovics bija enerģisks Baltijas valstu, Somijas un Polijas savstarpējās sadarbības piekritējs. No 1921. gada līdz 1924. gadam viņš divas reizes bija Latvijas Republikas Ministru prezidents.

1925. gada 22. augustā viņš 38 gadu vecumā gāja bojā autoavārijā uz Tukuma - Brizules ceļa netālu no Brizules muižas (Sēmes pagasts).

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lāčplēša Kara ordenis (III škira)
  • Triju Zvaigžņu ordenis (I šķira)
  • Somijas Baltās Rozes ordenis
  • Svētā Krēsla Svētā Silvestra (I šķira)
  • Polijas "Polonia Restituta" ordenis
  • Ungārijas Sarkanā Krusta ordenis
  • Francijas "Croix de Guerre" ordenis u.c.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Maija Krekle Īsais laimes brīdis "Latvijas Avīze", 2010. gada 21. maijs.
  2. 2,0 2,1 Līgotņu Jēkabs Zigfrīds Meierovics: mūžs, darbs, liktenis Rīga: Valters un Rapa, 2000. g, 157 lpp. ISBN 9984-595-53-6 (17. lpp.)
  3. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Ulmanis
Latvijas Ministru prezidents
1921. gada 19. jūnijs—1923. gada 26. janvāris
Pēctecis:
Jānis Pauļuks
Priekštecis:
Jānis Pauļuks
Latvijas Ministru prezidents
1923. gada 28. jūnijs—1924. gada 26. janvāris
Pēctecis:
Voldemārs Zāmuels