Zigfrīds Anna Meierovics

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zigfrīds Anna Meierovics
Zigrids Meierovics.jpg
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris
Priekštecis Kārlis Ulmanis
Pēctecis Jānis Pauļuks
Amatā
1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris
Priekštecis Jānis Pauļuks
Pēctecis Voldemārs Zāmuels
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1924. gada 26. janvāris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Zigfrīds Anna Meierovics
Jānis Pauļuks
Pēctecis Ludvigs Sēja
Amatā
1924. gada 19. decembris — 1925. gada 22. augusts
Premjerministrs Hugo Celmiņš
Priekštecis Ludvigs Sēja
Pēctecis Hugo Celmiņš

Dzimšanas dati 1887. gada 5. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Durbe, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1925. gada 22. augustā (38 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Sēmes pagasts, Latvija
Politiskā partija Latviešu zemnieku savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Anna Fīlholde (1910—1924)
Kristīne Bakmane (1924—1925)
Profesija ekonomists
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts
Reliģija luterānisms[1]
Paraksts Z. A. Meierovica paraksts.png

Zigfrīds Anna Meierovics (1887. gada 5. februāris — 1925. gada 22. augusts) bija Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks. Viņš bija pirmais Latvijas ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatā Meierovics bija no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā.

Z. A. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics veicināja Latvijas Republikas de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Meierovicam esot Ministru prezidenta amatā, tika ieviests Latvijas lats, panākta vienošanās ar Padomju Krieviju par pilsonības optācijas kārtību, ieviesta latīņu druka un pieņemti vairāku valsts iestāžu statūti.

Meierovics gāja bojā autoavārijā 1925. gada 22. augustā Sēmes pagastā, apmeklējot savus bērnus. Apbedīts 27. augustā Rīgas Meža kapos.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Z. A. Meierovica tēvs Haims Meierovics bija cēlies no stingras, reliģiozas Kuldīgas ebreju ģimenes.[2] Mācoties Kuldīgas ģimnāzijā, viņam izveidojās draudzīgas attiecības ar latviešu filosofu Jēkabu Osi.[3] Pēc Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas viņš praktizēja Durbē. Te Haims iepazinās ar latvieti, Kabiles skolotāja meitu Annu Fīlholdi, kas bija absolvējusi Kuldīgas augstāko meiteņu skolu un tobrīd strādāja par mājskolotāju pie baroniem fon Bordeliusiem. 1885. gadā Haims Meierovics kristījās un nomainīja savu vārdu uz Hermanis. Tā paša gada Ziemassvētkos[2] viņš ar Fīlholdi apprecējās.[4] Vecāki neakceptēja dēla izvēli, un saites ar viņiem faktiski pārtrūka.[2]

Dzīves sākums un izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zigfrīds Anna Meierovics ir dzimis 1887. gada 5. februārī (pēc vecā stila — 24. janvārī) Kurzemes guberņas nelielajā Durbes pilsētiņā.[4] Viņa māte nomira 17. februārī un tika apglabāta Durbes kapos 21. februārī.[3] Tēvs pie kristīšanas dēlam lūdza dot arī mātes vārdu Anna. Pēc sievas nāves Hermanis Meierovics 1891. gadā tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā ar nervu sabrukumu. Sākotnēji viņš uzturējās Tērbatā, bet tad tika pārvests uz Tabora slimnīcu Jelgavā, kur nomira 1913. gada 2. martā.[5]

Z. A. Meierovics uzauga mātes brāļa, latviešu skolotāja Roberta Fīlholda ģimenē. Bērnību viņš pavadīja Pūrē un Kabilē, 1900. gadā pabeidza Kabiles pagastskolu un no 1900. līdz 1905. gadam mācījās Tukuma pilsētas skolā. Tukumā dzīvoja skolotāja F. Jansona ģimenes pansijā.[6] Neskatoties uz pārkrievošanas politiku, Meierovics kopā ar citiem skolēniem izkopa latviešu kultūru, piedaloties kora izveidē, iestudējot ludziņas, lasot referātus par skolā neapspriestām tēmām un rokrakstā veidojot skolas žurnālu «Pirmie Stari».[1][7]

No 1905. līdz 1907. gadam Meierovics turpināja mācības N. Mironova komercskolā Rīgā. 1906./1907. mācību gadā viņš tika ievēlēts par skolas Izrīkojumu komisijas priekšsēdētāju.[8] 1906. gada septembrī pārcēlās uz dzīvokli Oskara ielā 1, kur kopā ar skolasbiedru Ādolfu Zandmani un diviem topošajiem Mironova skolas skolēniem īrēja istabu.[9][10] Stāvu zem viņa dzīvoja viņa mātes radinieks Fīlholds. Šajā laikā Meierovics iepazinās ar savu vēlāko sievu, Fīlholda vecāko meitu Annu.[9]

No 1907. līdz 1911. gadam Meierovics studēja Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā. Rakstīja diplomdarbu par naudas reformu Krievijā un Austrijā.[11] Studiju laikā Meierovics iestājās studentu korporācijā «Talavija». Paralēli studijām viņš no 1909. līdz 1915. gadam strādāja par skolotāju Viļa Olava vadītajā Rīgas komercskolā[12] un stipri ietekmējās no viņa politiskajiem uzskatiem. Meierovics pasniedza komercģeogrāfiju un tirdzniecības zinības.[13]

1910. gada 28. septembrī (pēc vecā stila — 15. septembrī) Meierovics līgavas vecāku dzīvoklī apprecēja Annu Fīlholdi.[14][15] Pēc kāzām Meierovics pārcēlās dzīvot uz dzīvokli Rīgā, Stabu ielā 99.[11]

Darba pieredze, karš un revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Studiju gados īsu laiku bija ugunsapdrošināšanas biedrības «Jākor» (Якорь — ‘Enkurs’) inspektors. 1911. gada janvārī Meierovics sāka strādāt Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējā kredītbiedrībā par grāmatvedi. Vēlāk kļuva par kredītbiedrības darbvedi, tad — par direktoru.[11] Darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā un Latviešu izglītības biedrībā.[13]

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada vasarā Meierovics pārcēlās uz Maskavu. Augustā sāka strādāt Tautas bankā.[16] Meierovics iesaistījās Latviešu bēgļu centrālkomitejas darbībā. 1916. gada sākumā Maskavā tika dibināta Viskrievijas pilsētu savienības kooperatīvu nodaļa ar mērķi apgādāt frontes apvidus ar pārtiku. Meierovics darbojās pilsētu savienības pārtikas valdē.[17] Rēzekne tika izvēlēta par savienības pārtikas nodaļas centru.[18] Meierovics darbojās arī strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā.

Līdz ar Februāra revolūciju Krievijā 1917. gadā Meierovics vispirms pārcēlās uz Pēterburgu, tad uz Rīgu.[18] Latviešu bēgļu centrālkomitejas uzdevumā 12. un 13. martā apmeklēja Valmieras Latviešu pagastu un organizāciju priekšstāvju kongresu, kur tika dibināta Vidzemes Zemes padome.[19] Meierovics kopā ar Miķeli Valteru panāca lielinieciskās Vidzemes Bezzemnieku padomes pievienošanos Vidzemes Zemes padomei.[18] Meierovics un Valters sadarbojās arī, lai latgaliešu organizācijās Rēzeknē un Pēterburgā virzītu ideju par Latgales piederību Latvijai.[18]

Z. A. Meierovics 1917. gada aprīlī bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem.[20] Vasaras beigās pārcēlās uz Pēterburgu.[21]

Latviešu Pagaidu Nacionālā padome[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomes pirmsākumi un darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 8. septembrī Meierovics bija viens no latviešu pārstāvjiem Krievijas Republikas mazo tautu kongresā Kijevā.[22] 19. septembrī latviešu delegācija, kuras sastāvā ietilpa Jānis Goldmanis, A. Kārkliņš, Oto Kārkliņš, Ādolfs Klīve, Meierovics, Jānis Zālītis un Voldemārs Zāmuēls, devās pie Krievijas Pagaidu valdības vadītāja Aleksandra Kerenska lūgt novērst kara postījumus Vidzemē.[23]

1917. gada 1. un 2. oktobrī Pēterburgā Z. A. Meierovics kā zemnieku savienības pārstāvis piedalījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas telpās rīkotajā apspriedē, kur tika nolemts dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi (LPNP).[24][25] Meierovics tika ievēlēts septiņu personu veidotā Rīcības komitejā, kas veica sagatavošanās darbus Nacionālās padomes izveidei. Latviešu Pagaidu Nacionālā padome uz savu pirmo sesiju sanāca Valkā 1917. gada 29. novembrī (pēc vecā stila — 16. novembrī). Meierovics tika ievēlēts sesijas prezidijā.[26] Kopā ar Jāni Čaksti un Jāni Kreicbergu izvēlēts delegācijā, kas devās uz ārzemēm, lai panāktu Latvijas de facto atzīšanu.[27]

LPNP otrā sesija tika slepus rīkota Latgaliešu biedrības telpās Pēterburgā no 1918. gada 15. līdz 18. janvārim. Tāpat kā pirmajā sesijā, Meierovics tika ievēlēts prezidijā.[28] Tika pieņemts lēmums sagatavot protestu pret Brestļitovskas miera sarunās apspriesto Latvijas teritorijas sadalīšanu.[29] 1918. gada pirmo pusi Meierovics pavadīja Pēterburgā, gatavojoties doties uz ārzemēm.[30]

Brauciens uz Londonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada jūlija pirmajā pusē Meierovics devās uz Stokholmu, lai pēc tam kā LPNP pārstāvis dotos uz Londonu.[30] Viņš līdzi paņēma LPNP izsniegtas pilnvaras un 500 sterliņu mārciņu. Neilgi pēc Meierovica aizbraukšanas viņa dzīvoklī Pēterburgā tika veikta kratīšana.[31] Viņš Stokholmā ieradās ap 17. jūliju un pavadīja vairākas nedēļas, šajā laikā tiekoties ar Apvienotās Karalistes vēstnieku Zviedrijā Esmē Hauardu.[32] 31. jūlijā laikraksts Afton-Tidningen (latviešu: «Vakara Laikraksts») publicēja interviju ar Meierovicu.[33] 4. augustā Stokholmā tika dibināts LPNP Informācijas birojs.[33]

Meierovics ieradās Londonā 12. augustā.[34] Tur viņš sadarbojās ar Somijas pārstāvi Rūdolfu Holsti un Igaunijas pārstāvi Antu Pīpu, kā arī tikās ar Polijas pārstāvi Romānu Dmovski.[35] Lielbritānijas Ārlietu ministrijā Meierovics vairākkārt tikās ar vēlāko Latvijas—Lietuvas robežas Arbitrāžas komisijas vadītāju Džeimsu Simpsonu.[36] 23. oktobrī Meierovics tikās ar Lielbritānijas ārlietu ministru Artūru Balfūru. 20 minūšu garās tikšanās laikā Balfūrs apliecināja, ka Apvienotā Karaliste līdz miera konferencei provizoriski atzīst Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi par Latvijas valdību.[37] 11. novembrī Meierovics no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas saņēma rakstu par Latvijas de facto atzīšanu (t. s. Balfūra notu).[38]

Latvijas Republikas pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikas dibināšana un Parīzes miera konference[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 18. novembrī jaunizveidotā Tautas padome Rīgā pasludināja Latvijas Republikas neatkarību.[39] 19. novembrī Meierovics kļuva par Latvijas Pagaidu valdības ārlietu ministru. Viņš informēja ārzemju latviešus par Latvijas Republikas dibināšanu, lūdza viņus ziedot un nosūtīt delegāciju uz Parīzes miera konferenci, kur viņi varētu tikties ar Latvijas delegāciju.[39] 1919. gada janvāra sākumā Meierovics ieradās Parīzē.[40]

Miera konferences laikā Meierovics vairākkārt atgriezās Londonā, lai apmeklētu latviešu pārstāvniecību.[41] 10. martā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjus uzņēma Francijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Anrī Franklēns-Buijons. 16. martā Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un Gruzijas pārstāvjus uzņēma Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso, kas solīja Francijas atbalstu jaunajām valstīm un to, ka tās drīzumā apspriedīs konferencē. 6. maijā Miera konferencē tika dibināta Baltijas komisija, par tās priekšsēdētāju kļuva Apvienotās Karalistes pārstāvis Esmē Hauards.[42]

Pēc Aprīļa puča Andrievs Niedra, veidojot jauno valdību, Meierovicam telegrāfiski nosūtīja piedāvājumu kļūt par ārlietu ministru, taču viņš atteicās. Pēc tam, kad Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Čakste 21. maijā pameta Parīzi, lai atgrieztos Latvijā, Meierovics tika ievēlēts par jauno delegācijas vadītāju.[42] 10. jūnijā Miera konferences Baltijas lietu komisija uzņēma Latvijas delegāciju (Meierovics, Oļģerts Grosvalds un Jānis Seskis), kur viņi pieprasīja Latvijas de iure atzīšanu. Prasība tika atteikta līdz brīdim, kad Krievija atzīs Latvijas neatkarību.[43]

Neatkarības kara laikā 8. jūlijā Pagaidu valdība no Liepājas atgriezās Rīgā. Valdības vadītājs Kārlis Ulmanis aicināja Meierovicu atgriezties Latvijā.[43] Latvijas delegācijas pienākumus pārņēma Latvijas pagaidu vēstniecība Francijā.[44]

Latvijas de iure atzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Meierovics kā ārlietu ministrs informēja ārvalstis par notiekošo Latvijā un panāca Antantes atbalstu Latvijai.[45] 25. novembrī Meierovics nosūtīja Vācijas ārlietu ministram Hermanim Milleram notu, saskaņā ar kuru Latvija pieteica karu Vācijai.[46] Miera līgums starp abām valstīm tika noslēgts 1920. gada 15. jūlijā. Līgums paredzēja arī Latvijas de iure atzīšanu, tiklīdz to izdarīs kāda no Versaļas līgumu parakstījušajām sabiedroto valstīm.[45] 1920. gada aprīlī Meierovics no Latviešu zemnieku savienības saraksta tika ievēlēts Satversmes sapulcē.[47]

1920. gada 11. augustā tika noslēgts Latvijas—Krievijas miera līgums, tā paverot ceļu Latvijas de iure atzīšanai.[48] Augustā tika rīkota Bulduru konference, kurā tika pieņemts lēmums veidot Baltijas Antanti. 6. novembrī Meierovics devās uz Tautu Savienības mītni Ženēvā, lai noskaidrotu, kādēļ Latvija netiek atzīta de iure.[49] Viņš secināja, ka Latvija netiek atzīta, jo neietilpst Tautu Savienībā, un nav Tautu Savienībā, jo netiek atzīta. Meierovics panāca Latvijas iestāšanos organizācijās, kuras bija gatavas to uzņemt: Starptautiskajā Sarkanajā Krustā, starptautiskās higiēnas organizācijās, pasta un dzelzceļa ūnijā, kā arī vairākās finansiālās organizācijās.[50] Latvijas situācija tika apspriesta Tautu Savienības sēdē, kurā 5 dalībvalstis no 41 atbalstīja (tai skaitā Itālija) Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Pēc balsojuma Latvijas delegācija ar Meierovicu priekšgalā demonstratīvi pameta zāli.[51]

No Ženēvas Meierovics devās uz Romu, kur jau darbojās Latvijas vēstnieks Itālijā Miķelis Valters. Vizītes laikā Itālijas karalis Viktors Emanuels III, premjerministrs Džovanni Džoliti, ārlietu ministrs Karlo Sforca un parlamenta priekšsēdētājs Enriko de Nikola apliecināja Itālijas gatavību atzīt Latviju.[51] No Romas Meierovics devās uz Parīzi. Viņš tikās ar Francijas premjerministru Aleksandru Millerānu, kas solīja, ka Francija interesēsies par Latvijas atzīšanu.[52] 1920. gada 29. decembrī Francija nosūtīja pieprasījumu Apvienotajai Karalistei, Itālijai un Japānai atzīt Latviju de iure.[53]

1920. gada beigās Meierovics no Parīzes devās uz Londonu, lai panāktu Apvienotās Karalistes atbalstu šai iniciatīvai.[53] 1921. gada 23. janvārī viņš atgriezās Parīzē, dienu pirms Antantes Augstākās padomes (Francija, Apvienotā Karaliste, Itālija, Japāna un Beļģija) sēdes sākuma. Jautājums tika izskatīts 26. janvārī, padome pieņēma lēmumu atzīt Baltijas valstis de iure.[54] 28. janvārī Meierovics saņēma Antantes Augstākās padomes priekšsēdētāja, Francijas premjerministra Aristīda Briāna parakstītu atzīšanas rakstu. 2. februārī Meierovics devās prom no Parīzes.[55]

Ministru prezidenta amatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais un otrais Ministru kabinets (1921—1923)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amats Ministrs
Ministru prezidents
Ārlietu ministrs
... Zigfrīds Anna Meierovics
Apsardzības ministrs ... Gustavs Zemgals
Ārlietu ministra biedrs ... Voldemārs Salnais
Darba ministrs ... Roberts Dukurs
Finanšu ministrs ... Ringolds Kalnings (1921.06—1922.10)
... Alfrēds Riekstiņš (1922.10—1923.01)
Iekšlietu ministrs ... Alberts Kviesis
Iekšlietu ministra biedrs ... Vladislavs Rubulis
Izglītības ministrs ... Aleksandrs Dauge
Satiksmes ministrs ... Jānis Pauļuks
Tieslietu ministrs ... Vilis Holcmanis
Valsts kontrolieris ... Ernests Ozoliņš
Zemkopības ministrs ... Voldemārs Zāmuēls (1921.06—1922.07)
... Arvīds Kalniņš (1922.07—1923.01)

Pēc Kārļa Ulmaņa valdības demisijas 1921. gada 2. jūnijā Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste izvirzīja Z. A. Meierovicu Ministru prezidenta amatam. Ministru kabineta veidošanas laikā sašķēlās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vairāki tās labējā spārna pārstāvji vēlējās piedalīties valdības veidošanā un izveidoja mazākuma frakciju parlamentā (vēlāko Mazinieku partiju). 15. jūnijā Meierovics paziņoja piedāvātās valdības sastāvu. Tā bija pirmā valdība, kurā bija pārstāvēti sociāldemokrāti (Roberts Dukurs, Vilis Holcmanis, Ernests Ozoliņš un Voldemārs Salnais), kā arī pirmā, kurā nebija neviena minoritāšu pārstāvja. 16. jūnijā Meierovics nolasīja valdības deklarāciju.[56] Jauno valdību atbalstīja visi 126 deputāti, kas bija ieradušies uz sēdi.[57]

Meierovica valdības laikā Satversmes sapulce pieņēma lēmumu likvidēt Darba ministriju (tagadējā Latvijas Republikas Labklājības ministrija). Pēc Meierovica iejaukšanās lēmums tika atcelts.[58] 1921. gada 22. jūlijā Meierovics un Padomju Krievijas vēstnieks Latvijā J. Gaņeckis parakstīja līgumu par pilsonības optācijas kārtību. Šī kārtība ļāva pilngadīgiem Krievijas pilsoņiem, kas paši vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustā bija pierakstīti pie pilsētu vai lauku sabiedrībām tagadējās Latvijas Republikas robežās, atteikties no Krievijas pilsonības un saņemt Latvijas pilsonību. Izmantojot šo iespēju, līdz 1927. gadam Latvijā atgriezās vairāk nekā 220 000 bēgļu.[59]

Meierovica šaržs (autors — Kārlis Krauze)

1922. gada 3. janvārī valdība pieņēma lēmumu iecerēto nacionālo valūtu saukt par «latu», bet tā simto daļu — par «santīmu».[60] 15. februārī tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme, kuras izstrādē piedalījās arī valdība.[61] 6. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par lauku dzīves atjaunošanu un dibināja Dzīves atjaunošanas padomi Zemkopības ministrijas paspārnē.[60] Meierovica valdības laikā tika turpināta agrārā reforma, 3. maijā Satversmes sapulce pieņēma tās 3. daļu par agrārās iekārtas nostiprināšanu.[61] 3. augustā tika apstiprināti noteikumi par naudu, kuru rezultātā tika ieviests Latvijas lats.[60] Naudas emisijai 9. septembrī tika pieņemts lēmums dibināt Latvijas Banku, kas darbu uzsāka 1. novembrī.[62]

18. jūlijā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par latviešu valodas ortogrāfiju, kurā noteica nomainīt gotisko rakstu ar latīņu alfabētu.[59] 23. augustā tika pieņemti Latvijas Universitātes, Latvijas Konservatorijas un Latvijas Mākslas akadēmijas statūti. 31. augustā tika akceptēti Latvijas Telegrāfa aģentūras statūti.[62]

1922. gada 30. maijā Meierovics Latvijas vārdā parakstīja konkordātu ar Svēto Krēslu.[62] Tas 19. jūlijā tika ratificēts Satversmes sapulcē.[59] 3. novembrī Vatikānā notika ratifikācijas dokumentu apmaiņa, nodrošinot Romas Katoļu baznīcai autonomiju Latvijā. Saskaņā ar konkordātu arhibīskapam un bīskapiem bija jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem.[63]

1922. gada jūlija sākumā valdība piedzīvoja krīzi. Satversmes sapulce noraidīja Zemkopības ministrijas budžetu. Uzskatot to par neuzticības izteikšanu, Meierovics paziņoja par valdības demisiju. 13. jūlijā Satversmes sapulces prezidents Čakste vēlreiz aicināja Meierovicu veidot valdību. 19. jūlijā tika sastādīta jauna valdība, kas no iepriekšējās atšķīrās vienīgi ar to, ka zemkopības ministra amatā Voldemāru Zāmuēlu nomainīja Arvīds Kalniņš.[63] Jauno valdību atbalstīja 66 deputāti, pret to nobalsoja 29 deputāti un atturējās 23. Pēc 1. Saeimas sanākšanas 7. novembrī valdībai beidzās pilnvaras. Meierovica vadībā Ministru kabinets turpināja strādāt līdz 1923. gada 26. janvārim.[64]

Saeimas vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Alfrēda Bērziņa teikto Meierovics, būdams Ministru prezidents, apsvēra iespēju deleģēt Kārli Ulmani par Latvijas vēstnieku ASV.[65] Tas izraisīja konfliktu starp Ulmani un Meierovicu; kādā no Latviešu zemnieku savienības priekšvēlēšanu sapulcēm Ulmanis sāka kritizēt Latvijas ārpolitiku un vainoja Meierovicu «nemākulībā, kas esot izpaudusies viņa nespējā panākt no Vācijas kara zaudējumu atlīdzību».[66] Meierovics aicināja nepakļauties personīgiem konfliktiem.[65]

Meierovics kandidēja ar 2. numuru Latviešu zemnieku savienības sarakstā Rīgas, Vidzemes un Latgales vēlēšanu apgabalā.[67] Visos trijos apgabalos bija otrais populārākais LZS kandidāts, tādējādi tiekot ievēlēts 1. Saeimā.[65][67] Meierovics arī turpināja darboties ārlietu ministra amatā Jāņa Pauļuka valdībā.[68]

Trešais Ministru kabinets (1923—1924)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amats Ministrs
Ministru prezidents
Ārlietu ministrs
... Zigfrīds Anna Meierovics
Apsardzības ministrs ... Jānis Ducens
Darba ministrs ... Gustavs Klaustiņš
Finanšu ministrs ... Hermanis Punga
Iekšlietu ministrs ... Alfrēds Birznieks
Iekšlietu ministra biedrs ... Antons Dzenis
Izglītības ministrs ... Pauls Gailītis (1923.06—1923.07)
... Staņislavs Jaudzems (1923.07—1923.10)
... Hugo Celmiņš (1923.10—1924.01)
Izglītības ministra biedrs ... Staņislavs Jaudzems
Satiksmes ministrs ... Jānis Pauļuks
Tieslietu ministrs ... Vilis Holcmanis
Zemkopības ministrs ... Ernests Bauers

Pēc Pauļuka valdības demisijas Valsts prezidents Jānis Čakste 8. jūnijā izvirzīja Meierovicu par Ministru prezidentu. 26. jūnijā Meierovics Saeimā nolasīja piedāvātās valdības sastāvu.[64] Valdība tika apstiprināta ar 51 balsi «par», 37 balsīm «pret» un 3 deputātiem atturoties.[69]

1923. gada 9. augustā Meierovics izsludināja rīkojumu par Latvijas nosaukumu svešvalodās: Lettonie franču valodā, Lettonia itāliešu un citās romāņu valodās, Latvia angļu valodā un Lettland vācu un citās ģermāņu valodās.[70] 25. septembrī tika izdoti pirmie noteikumi par automobiļu satiksmi.[71] 9. oktobrī apstiprināti Brīvības pieminekļa projekta konkursa noteikumi. 1924. gada 10. janvārī tika pieņemti noteikumi par kinematogrāfiem, kas noteica, ka kinematogrāfa atvēršana ir jāsaskaņo Iekšlietu ministrijā un ka atļauts izrādīt vienīgi Iekšlietu ministrijas cenzētas filmas.[72]

Meierovics kā ārlietu ministrs 1923. gada 1. novembrī parakstīja līgumu paketi ar Igauniju. Šīs vienošanās ietvaros tika noslēgts līgums par aizsardzības savienību, pagaidu līgums par ekonomisko un muitas savienību, papildlīgums par robežām un nolīgums par savstarpēju prasību nokārtošanu.[73]

1924. gada 15. janvārī no amata atkāpās Alfrēds Birznieks, Antons Dzenis un Ernests Bauers.[74] Meierovics iesniedza valdības demisijas rakstu.[75] 22. janvārī Saeima izteica neuzticību kara ministram Jānim Ducenam, uz ko Meierovics 25. janvārī atbildēja, ka nepieņem Ducena atsaukšanu no amata, jo kabinets jau ir demisionējis. Ar 56 balsīm «par», 37 «pret» un 2 deputātiem atturoties, Saeima pieņēma lēmumu, ka šādā veidā Meierovics pārkāpj Satversmes 59. pantu.[76]

Kungi, ja Jūs gribiet man uztiept, ka esmu Satversmi pārkāpis un tādēļ nododams tiesai, tad to runāt un darīt varat, un man nav ko attaisnoties. Es zinu, ka ne tikai Jūs vien, bet arī Latvijas tauta pazīst pietiekoši manus darbus šinīs 5 gados, un tā spriedīs par to, vai esmu pārkāpis Satversmi, vai nē.

—Zigfrīds Anna Meierovics, 1924. gada 25. janvārī[76]

Meierovica Ministru kabinets turpināja strādāt līdz 28. janvārim. Nākamajā — Voldemāra Zāmuēla vadītajā valdībā — ārlietu ministra amatā bija Ludvigs Sēja.[77]

Pēc valdības krišanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Meierovics pirmoreiz Latvijas Republikas vēsturē netika iekļauts valdībā, viņš kļuva par akciju sabiedrības «Kr. Bakmans» direktoru.[78] 1924. gada februārī Meierovics izšķīrās no savas sievas Annas. Maijā viņš apprecēja «Kr. Bakmans» īpašnieci Krīstīni Bakmani.[79] Pēc Zāmuēla valdības krišanas decembrī Meierovics atgriezās ārlietu ministra amatā Hugo Celmiņa vadītajā Ministru kabinetā.[78]

Nāve un bēres[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gada vasaru Meierovics ar sievu Kristīni pavadīja vasarnīcā Dubultos, bet viņa pirmā sieva Anna un bērni Gunārs, Helmuts un Rute vasarā dzīvoja pie Meierovica brālēna Mindera Tukuma apriņķa «Druķos», aptuveni 20 kilometru attālumā no Tukuma.[78] 1925. gada 22. augustā neilgi pēc pulksten 10 Meierovics devās ceļā šofera vadītā Mercedes-Benz markas auto. Meierovics vēlējās doties ar vilcienu, bet Kristīne ieteica doties ar mašīnu, lai vakarā paspētu noskatīties koncertu Jūrmalā. Ap pulksten 13 viņi bija izbraukuši cauri Tukumam un devās pa Tukuma—Raudas ceļu «Druķu» virzienā. Anna ar bērniem, Mindera dēlu Verneru un suni devās viņiem pretī. Viņi satikās aptuveni 3 kilometrus pirms «Druķiem».[80]

«Druķu» iemītnieki sasēdās automašīnā — galvenajā sēdeklī sēdēja Meierovics ar bijušo sievu Annu, viņam klēpī sēdēja jaunākais dēls Gunārs. Viņiem pretī sēdēja Verners un Rute, vecākais dēls Helmuts sēdēja blakus šoferim, mašīnā iesēdināts arī suns. Nelīdzenā ceļa dēļ automašīna pārvietojās ar aptuveni 10—15 kilometru stundā lielu ātrumu. Ap pulksten 14 aptuveni kilometru no satikšanās vietas (netālu no Brizules muižas) viņi brauca pa nesen labotu ceļu. Aiz uzbēruma šoferis ieraudzīja bedri, no kuras vēlējās izvairīties, un pagrieza stūri nedaudz pa kreisi. Automašīnai sākot slīdēt uz grāvja pusi, šoferis aicināja pasažierus lēkt ārā no mašīnas. Īsi pēc tam mašīna iekrita 2 metrus dziļā grāvī.[80][81]

No mašīnas bija izlēkuši Anna, Gunārs, Rute, Verners un suns. Anna palīdzēja no mašīnas izkļūt šoferim, kas palīdzēja atbrīvot Helmutu. Ar ceļamā bomja palīdzību šoferim izdevās pacelt mašīnu, lai atbrīvotu Meierovicu. Viņš atradās zem automašīnas, ar galvu zem kreisās puses karosērijas polsterējuma un ar sejas kreiso pusi bija piespiests pie zemes. Viņš neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.[81]

Mašīnas vienīgie bojājumi bija salauzts stūres rats un saliekti kreisās puses spārni. Meierovics tika aizvests uz Tukumu, kur apriņķa ārsts konstatēja, ka viņam ir lauzts galvaskauss un kakla skriemeļi. Tika secināts, ka nāve iestājusies acumirklī. Tajā pašā vakarā Meierovica mirstīgās atliekas tika nogādātas Rīgā ar to pašu mašīnu, ar kuru viņš devās apciemot ģimeni.[81] Mašīnu vadīja tas pats šoferis.

Z. A. Meierovica izvadīšana no Doma baznīcas

Neilgi pirms plkst. 21 automašīna ieradās Sarkanā Krusta slimnīcā pie Rīgas Sv. Pāvila baznīcas. Meierovica mirstīgās atliekas tika novietotas operāciju telpā, kur ieradās ministri, deputāti un atraitne. Ap pusnakti Meierovica mirstīgās atliekas tika nogādātas morgā.[82]

23. augustā plkst. 18 Meierovica pīšļi, klātesot radiniekiem, Valsts prezidentam Jānim Čakstem, Ministru prezidentam Hugo Celmiņam, valdības locekļiem un diplomātiskajam korpusam, tika nogādāti no Sarkanā Krusta kapličas uz Meierovica dzīvokli Ārlietu ministrijas ēkā Krišjāņa Valdemāra ielā 13.[83] «Talavijas» godasardzes pavadībā zārks tika aizvests līdz katafalkam. Sēru procesija devās pa Krišjāņa Barona ielu, tad pa Lāčplēša ielu, gar «Talavijas» konventa dzīvokli ielas 28. namā, tad devās uz Elizabetes ielu, no kurienes nogriezās uz K. Valdemāra ielu. Zārks atradās Ārlietu ministrijā līdz 25. augustā vakaram, kad to pārvietoja uz Doma baznīcu.

Z. A. Meierovica bēres (video)

24. augusta Ministru kabinets ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu izteikt līdzjūtību Meierovica atraitnei Kristīnei, Latviešu zemnieku savienībai un tās Saeimas frakcijai, segt Meierovica bēru izdevumus, aizliegt izklaides pasākumus līdz Meierovica bēru dienai, un bēru dienā (27. augustā) plkst. 12 apturēt transporta kustību Rīgas ielās un plkst. 13 slēgt visas valsts iestādes. 27. augustā plkst. 11 Saeimā tika atklāta sēde Meierovica piemiņai. Plkst. 12 Rīgā atskanēja lielgabala šāviens, lai dotu signālu par transporta kustības pārtraukšanu un 2 minūšu klusuma brīža sākumu.[84]

Sēru dievkalpojums Doma baznīcā sākās līdz ar klusuma brīža beigām.[85] Pēc dievkalpojuma bēru procesija devās gar Saeimas namu, tad uz Rīgas Meža kapiem, kur ieradās ap plkst. 16.30.[85] Kapos procesiju sagaidīja Rīgas Ugunsdzēsēju komandas karavīru godasardze, komandas orķestris spēlēja Bēru maršu.[86] Zārku nolaižot kapā, skanēja šauteņu salūts.[86] Bēru dalībnieki sāka pamest kapsētu ap plkst. 19.[87] Uz Meierovica kapa tika novietoti aptuveni 150 vainagi.[86] Ministru kabinets un Z. A. Meierovica atraitne kopā saņēma aptuveni 1500 līdzjūtības telegrammu un vēstuļu.[87]

Z. A. Meierovica atraitne Kristīne Meierovica izdarīja pašnāvību nošaujoties naktī no 2. uz 3. decembri savā dzīvoklī Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 33.[88][89] Viņa tika apglabāta 7. decembrī līdzās savam vīram Meža kapos.[90]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas vieta Meierovicam viņa bojāejas vietā

1926. gadā Meierovica bojāejas vietā tika uzstādīts piemiņas akmens. 1927. gada 22. augustā tur tika iestiprināts tēlnieka A. Dzeņa veidots bronzas bareljefs.[91][92] 1929. gada 26. janvārī viņa kapavietā Meža kapos tika atklāts tēlnieka Žaņa Smiltnieka piemineklis.[93] No 1925. līdz 1940. gadam pastāvēja biedrība «Z. A. Meierovica piemiņas fonds».[12]

1929. gadā Basteja bulvāris Rīgā tika pārsaukts par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri. 1940. gadā tas tika pārdēvēts par Padomju bulvāri. Meierovica bulvāris savu nosaukumu atguva 2008. gadā.[94] Pirms 2008. gadā tika apstiprināta bulvāra pārdēvēšana, tika apspriesta Starptautiskās lidostas «Rīga» nosaukšana Meierovica vārdā.[95]

Z. A. Meierovica vārdā ir nosaukta Zigfrīda Annas Meierovica Kabiles pamatskola.[96] No 1935. līdz 1940. gadam un no 1941. līdz 1944. gadam viņa vārdā bija nosaukta Zigfrīda Meierovica komercskola Tukumā (tagad — Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1. pamatskola).[97]

2004. gadā «Latvijas Avīzes» un portāla «Apollo» veiktā aptaujā Meierovics tika nosaukts par 22. ievērojamāko Latvijas personību.[98]

2010. gada martā tika dibināta «Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām», kas tika nosaukta Z. A. Meierovica vārdā. Tās sākotnējā vadītāja bija Sarmīte Ēlerte.[99]

2013. gadā Latvijas Nacionālajā operā tika iestudēts mūzikls «Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu» Gata Šmita režijā. Mūzikas autors bija Jānis Lūsēns, libretu sarakstīja Māra Zālīte.[100]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Virza, 181. lpp.
  2. 2,0 2,1 2,2 Krekle, Maija (2010. gada 21. maijā). "Īsais laimes brīdis". Mājas Viesis.
  3. 3,0 3,1 Virza, 177
  4. 4,0 4,1 Līgotņu Jēkabs, 17. lpp.
  5. Līgotņu Jēkabs, 18. lpp.
  6. Līgotņu Jēkabs, 19. lpp.
  7. Līgotņu Jēkabs, 20. lpp.
  8. Līgotņu Jēkabs, 22. lpp.
  9. 9,0 9,1 Līgotņu Jēkabs, 23. lpp.
  10. Virza, 207. lpp.
  11. 11,0 11,1 11,2 Līgotņu Jēkabs, 25. lpp.
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 12,6 MEIEROVICS Zigfrīds Anna. Latvijas Republikas Ārlietu ministrija (2015. gada 19. februārī). Atjaunināts: 2015. gada 16. aprīlī.
  13. 13,0 13,1 Līgotņu Jēkabs, 26. lpp.
  14. Līgotņu Jēkabs, 24. lpp.
  15. Treijs, 143. lpp.
  16. Līgotņu Jēkabs, 27. lpp.
  17. Līgotņu Jēkabs, 30. lpp.
  18. 18,0 18,1 18,2 18,3 Līgotņu Jēkabs, 33. lpp.
  19. Līgotņu Jēkabs, 40. lpp.
  20. Virza, 23. lpp.
  21. Līgotņu Jēkabs, 38. lpp.
  22. Līgotņu Jēkabs, 42. lpp.
  23. Līgotņu Jēkabs, 44. lpp.
  24. Līgotņu Jēkabs, 45. lpp.
  25. Treijs, 125. lpp.
  26. Līgotņu Jēkabs, 48. lpp.
  27. Līgotņu Jēkabs, 52. lpp.
  28. Līgotņu Jēkabs, 54. lpp.
  29. Līgotņu Jēkabs, 55. lpp.
  30. 30,0 30,1 Līgotņu Jēkabs, 57. lpp.
  31. Līgotņu Jēkabs, 60. lpp.
  32. Līgotņu Jēkabs, 62. lpp.
  33. 33,0 33,1 Līgotņu Jēkabs, 63. lpp.
  34. Līgotņu Jēkabs, 65. lpp.
  35. Līgotņu Jēkabs, 67. lpp.
  36. Līgotņu Jēkabs, 69. lpp.
  37. Līgotņu Jēkabs, 73. lpp.
  38. Līgotņu Jēkabs, 75. lpp.
  39. 39,0 39,1 Līgotņu Jēkabs, 76. lpp.
  40. Līgotņu Jēkabs, 78. lpp.
  41. Līgotņu Jēkabs, 81. lpp.
  42. 42,0 42,1 Līgotņu Jēkabs, 83. lpp.
  43. 43,0 43,1 Līgotņu Jēkabs, 84. lpp.
  44. Līgotņu Jēkabs, 85. lpp.
  45. 45,0 45,1 Līgotņu Jēkabs, 88. lpp.
  46. Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. Historia (2002. gada 27. maijā). Atjaunināts: 2015. gada 21. aprīlī.
  47. Kārkliņš, H. (1925). Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima. 105. lpp.
  48. Līgotņu Jēkabs, 89. lpp.
  49. Līgotņu Jēkabs, 90. lpp.
  50. Līgotņu Jēkabs, 91. lpp.
  51. 51,0 51,1 Līgotņu Jēkabs, 92. lpp.
  52. Līgotņu Jēkabs, 93. lpp.
  53. 53,0 53,1 Līgotņu Jēkabs, 94. lpp.
  54. Līgotņu Jēkabs, 97. lpp.
  55. Līgotņu Jēkabs, 98. lpp.
  56. Treijs, 126. lpp.
  57. Treijs, 127. lpp.
  58. Virza, 221. lpp.
  59. 59,0 59,1 59,2 Treijs, 133. lpp.
  60. 60,0 60,1 60,2 Treijs, 131. lpp.
  61. 61,0 61,1 Treijs, 130. lpp.
  62. 62,0 62,1 62,2 Treijs, 132. lpp.
  63. 63,0 63,1 Treijs, 134. lpp.
  64. 64,0 64,1 Treijs, 135. lpp.
  65. 65,0 65,1 65,2 Līgotņu Jēkabs, 155. lpp.
  66. Līgotņu Jēkabs, 154. lpp.
  67. 67,0 67,1 Skujenieks, Marģers (1923). Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanu iznākumi. Valsts statistiskā pārvalde. 114., 117. un 129.. lpp.
  68. Līgotņu Jēkabs, 105. lpp.
  69. Treijs, 136. lpp.
  70. Treijs, 137. lpp.
  71. Treijs, 138. lpp.
  72. Treijs, 139. lpp.
  73. Treijs, 140. lpp.
  74. Kārkliņš, H. (1925). Latvijas Republikas Saeimas stenogramas IV. sesija. Latvijas Republikas Saeima. 4. lpp.
  75. Treijs, 141. lpp.
  76. 76,0 76,1 Virza, 35. lpp.
  77. Treijs, 142. lpp.
  78. 78,0 78,1 78,2 Līgotņu Jēkabs, 119. lpp.
  79. Līgotņu Jēkabs, 118. lpp.
  80. 80,0 80,1 Līgotņu Jēkabs, 120. lpp.
  81. 81,0 81,1 81,2 Līgotņu Jēkabs, 121. lpp.
  82. Līgotņu Jēkabs, 122. lpp.
  83. Līgotņu Jēkabs, 125. lpp.
  84. Līgotņu Jēkabs, 126. lpp.
  85. 85,0 85,1 Līgotņu Jēkabs, 127. lpp.
  86. 86,0 86,1 86,2 Līgotņu Jēkabs, 128. lpp.
  87. 87,0 87,1 Līgotņu Jēkabs, 129. lpp.
  88. Līgotņu Jēkabs, 131. lpp.
  89. "Z.A. Meierovica sirdsdāma - Kristīne Bakmane". Tvnet. 2010. gada 1. oktobrī. Atjaunināts: 2015. gada 21. aprīlī.
  90. Līgotņu Jēkabs, 132. lpp.
  91. Piemineklis pirmajam Latvijas ārlietu ministram Z. A. Meierovicam. Tukuma tūrisma informācijas centrs. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  92. "Pirmā ārlietu ministra Z. A. Meierovica". Latvijas Kareivis. 1927. gada 21. augustā. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  93. R. (1929. gada 25. janvārī). "Z. Meierovica pieminekļa atklāšana". Latvijas Kareivis. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  94. Arnicāns, Matīss (2008. gada 21. jūlijā). "papildināta - Basteja bulvāri pārsauks Meierovica vārdā". Diena. Atjaunināts: 2015. gada 16. aprīlī.
  95. "Peters atbalsta lidostas pārsaukšanu Meierovica vārdā; Šlesers kategoriski pret". Tvnet. 2008. gada 17. jūnijā. Atjaunināts: 2015. gada 16. aprīlī.
  96. Z.A. Meierovica Kabiles pamatskola. Nacionālā izglītības iespēju datubāze. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  97. Zigfrīda Meierovica komercskola (angliski). Archives Portal Europe. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  98. Kusiņa, Linda (2004. gada 30. decembrī). "Noskaidrotas 100 ievērojamākās Latvijas personības". Apollo. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  99. "Ēlerte nodibinājusi 'Meierovica biedrību par progresīvām pārmaiņām' (papildināta 20:30)". Delfi. 2010. gada 21. martā. Atjaunināts: 2015. gada 17. aprīlī.
  100. "Latvijai - 95! Valsts svētku spilgtāko pasākumu programma". Delfi. 2013. gada 15. novembrī. Atjaunināts: 2015. gada 16. aprīlī.
  101. 101,0 101,1 101,2 "Valsts prezidenta rīkojums". Valdības Vēstnesis. 1925. gada 7. maijā. Atjaunināts: 2015. gada 23. aprīlī.
  102. 102,0 102,1 Treijs, 143
  103. "Kronika". Policijas Vēstnesis. 1923. gada 17. augustā. Atjaunināts: 2015. gada 23. aprīlī.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Ulmanis
Jānis Pauļuks
Latvijas Ministru prezidents
1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris
1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris
Pēctecis:
Jānis Pauļuks
Voldemārs Zāmuēls