Tipveida dzīvojamā apbūve Rīgā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pļavnieku mikrorajona panorāma
104. un 119. sērijas ēkas Zolitūdē
Maskavas iela Ķengaragā

Tipveida dzīvojamā apbūve Rīgā ir daudzstāvu un mazstāvu dzīvojamo un sabiedrisko ēku rajoni (dēvēti par mikrorajoniem), kas Rīgā, un arī Latvijas pilsētās intensīvi tika būvēti padomju Latvijas gados — laika posmā no 1950. gadu sākuma līdz pat 1990. gadiem.

Mikrorajoni tika būvēti pēc speciāla detālplānojuma uz jau esošo pilsētas rajonu bāzes, daļēji vai pilnībā mainot tajos pastāvošo ielu tīklu un dabas reljefu, vai arī tie veidoti neapgūtās un daļēji apgūtās piepilsētas teritorijās, pilnībā jaunizveidojot visu nepieciešamo infrastruktūru un komunikācijas.

Mikrorajonu būvniecībai bija divi pamatiemesli:

  • Apmierināt esošo iedzīvotāju vajadzības pēc dzīvojamās platības;
  • Nodrošināt dažādu padomju laikos izveidotu fabriku darbiniekus un militāro objektu personālu ar dzīvesvietu.

Saistībā ar milzīgo celtniecības darbu apjomu, kas tika veikts triecientempos, bieži trūka kvalificētu celtnieku, tādēļ tie Latvijā tika ievesti no visas Padomju Savienības ar ģimenēm, kas izraisīja dzīvokļu trūkumu.

Tipveida apbūves vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tipveida dzīvojamās apbūves saknes ir meklējamas 20. gadsimta sākumā Rietumeiropā. Funkcionālisma iedibinātais princips par dzīvojamo un citu funkcionālo zonu savstarpēju nodalīšanu kļuva par pamatu 20. gadsimta otrās puses dzīvojamo rajonu izveidei daudzviet pasaulē, it īpaši padomju plānveida ekonomikas valstīs — Austrumeiropā un PSRS, kur milzīgu mikrorajonu un pat jaunu pilsētu celtniecību pēckara gados plānoja un īstenoja valsts. Latvijā šādi tika uzcelta Aizkraukle, un atjaunota Jelgava.

Tas nozīmēja, ka tika veidotas lielas apbūves teritorijas, kuru vienīgā funkcija bija nodrošināt cilvēkus ar dzīvojamo platību. Telpu izsauļojamība, atšķirībā no agrāk raksturīgās plastiskās fasāžu detalizācijas, kļuva par galveno noteicēju ēkas arhitektoniskā tēla veidošanā. Tā rezultātā radās plaši stiklotais daudzstāvu kastveida apjoms.

Pēc 1950. gadu Staļina laika projekta ēku (dēvētu arī par Staļina baroku) arhitekturālajam pārmērībām 50. gadu vidū sākās daudz ekonomiskāko 316. un 318. sērijas ēku jeb tā dēvēto hruščovku laiks. Tās izpildīja varas iestāžu prasību pēc ātras, lētas un vienkāršas dzīvojamo ēku celtniecības. Sērijas pamatā bija piecstāvu silikātu ķieģeļu ēka ar lēzenu četrslīpju vai divslīpju jumtu, bez balkoniem vai kādas citas fasāžu plastikas un ar ļoti kompaktu, pat saspiesti veidotu dzīvokļu plānojumu. Sākotnēji tika plānots, ka šīs ēkas ir pagaidu risinājums pēckara dzīvokļu krīzei, un to ekspluatācijas ilgums būs 10-20 gadi.

Nākamais posms, betona lielpaneļu dzīvojamo ēku būvniecība, Rīgā sākās 1960. gadu sākumā. Statistikas dati liecina, ka pilsēta kopš 1960. gadiem piedzīvoja vēl nebijušu dzīvokļu būvniecības bumu, kas tomēr visu laiku atpalika no aizvien pieaugošā pilsētas iedzīvotāju skaita. Lielpaneļu ēku mikrorajoni tika izveidoti lokā ap pilsētas vēsturisko centru abās Daugavas pusēs, lielākoties agrāk neapbūvētās lauksaimniecības muižiņu teritorijās, agrākajos mazstāvu apbūves rajonos vai mazdārziņu teritorijās. Tuvu pilsētas centram ir sastopamas ķieģeļu un jaukta tipa daudzstāvu ēkas, pašā centrā — pārsvarā arhitektoniski kvalitatīvas individuālu projektu ēkas.

Celtniecības vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā Rīgā tika sagrautas 155 dzīvojamās mājas, kurās bija ap 7,9% pilsētas dzīvojamā fonda. Kara seku likvidācija ilga līdz pat 1950. gadu vidum. 1950. gadā Rīgā dzīvojamais fonds bija 6,5 miljoni m2.

Laika periodā no 1945. līdz 1955. gadam pilsētā tika uzceltas un atjaunotas ap 300 tūkstoši m2 dzīvojamās platības. Plaši tika izvērsta individuālo dzīvojamo māju celtniecība Purvciemā, Zolitūdē, Imantā, Vecmīlgrāvī un citviet. Individuālās celtniecības rajonos apbūve bija ļoti blīva — apbūves gabalu lielums parasti bija 600 m2, bet atsevišķās vietās pat 400 m2.

Šis periods iezīmējās ar dzīvojamo māju celtniecību atsevišķu rūpnīcu strādniekiem un darbiniekiem — Vagonu rūpnīcai Ropažu ielā 1947. gadā, Dīzeļu rūpnīcai Vējzaķsalā 1948. gadā, Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcai Bolderājā, Cementa rūpnīcai Iļģuciemā u.c. Ar daudzstāvu dzīvojamajiem namiem aizbūvēja arī tukšās atstarpes starp agrāk uzceltajiem namiem. Nereti šādu namu pirmajā stāvā izbūvēja veikalus un infrastruktūras objektus. Ar šo laiku saistīta arī daudzstāvu dzīvojamo māju celtniecība ar nākamo īrnieku spēkiem un līdzdalību. Šī prakse tika aizsākta Krievijā, Gorkijā (tagad Ņižņijnovgoroda). Rīgā šādā veidā tika celtas nelielas divstāvu divsekciju ēkas, bet atsevišķos gadījumos cēla arī piecstāvu mājas. Šajā periodā parādījās pirmās mājas ar arhitektoniskām pārmērībām, butaforiska izskaistinājuma tendencēm. Vēlāk pret tām izvērsa asu cīņu, arī jau projekta stadijā.[1]

1957. gadā notika pavērsiens no atsevišķu namu celtniecības uz lielu masīvu apbūvi. Pirmo masīvu apbūvē 1958.—1960. gadā izmantoja ķieģeļu ēkas. Daudzas no tām cēla pēc Maskavā izstrādātiem tipveida projektiem, tos nedaudz pielāgojot vietējiem apstākļiem. Fasāžu arhitektoniskā apdarē nereti tika izmantoti no tautiskiem rakstiem aizņemti ornamenti un citi fasāžu, un interjera izskaistināšanas paņēmieni.

1960. gados sāka organizēties dzīvokļu celtniecības kooperatīvi, kuru mērķis galvenokārt bija piesaistīt dzīvokļu celtniecībai iedzīvotāju līdzekļus. Pirmo kooperatīvu Rīgā ("Zinātne") nodibināja 1962. gadā. Pēc diviem gadiem Rīgā jau bija 38 kooperatīvi, 1980. gadā — 53 (Latvijā kopumā — 62). 1970. gados ik gadu par kooperatīvu līdzekļiem uzcēla 1,5 tūkstošus dzīvokļu. 1946.—1980. gadā kooperatīvi Latvijā uzcēla dzīvojamos namus ar kopplatību 91,7 tūkstoši m2, no tiem Rīgā — 61,2 tūkstoši m2.[2]

1955.—1960. gadā tika veikti pasākumi dzīvokļu celtniecības apjomu palielināšanai. Šajā sakarā liela uzmanība tika pievērsta industriālu darba metožu ieviešanai celtniecībā. 1950. gados dzīvojamās mājas projektēja ar nesošajām ķieģeļu garensienām jeb,kā toreiz sauca, ar kapitālsienām. To vidū izcēlās 303. sērijas ēkas Iļģuciemā (arhit. M. Ramane, E. Kalniņa).

Pirmais dzīvojamais mikrorajons Rīgā, kuru tradicionālās perimetriālās apbūves vietā izmantoja tā saucamos brīvās apbūves principus, bija Āgenskalna priedes. Vienlaikus izbūvēja vai sāka arī Grīvas ielas masīvu (abi iepriekšminētie 1958.—1960, arhitektu grupa N. Rendeļa vadībā), Tirzas ielas masīvu (arhit. L. Nagliņš) un Viestura prospekta masīvu (arhit. M. Brodskis un A. Paperno), kuru celtniecību pabeidza 60. gadu vidū.

Mikrorajonā Āgenskalna priedes tika izmantotas galvenokārt piecstāvu sekciju tipa mājas, kā arī mājas ar mansardā izveidotām mākslinieku darbnīcām. Viena tā daļa tika apbūvēta ar silikāta ķieģeļu, bet otra — ar tādas pašas formas un plānojuma struktūras lielpaneļu mājām. Mikrorajons bija paredzēts 25 000 iedzīvotāju. Šādu māju tips tika izmantots arī Grīvas ielas masīvā.

Sākot no 1960. gada, projektējamie dzīvojamie masīvi kļuva lielāki un arhitektoniski bagātāki — tajos parādījās atsevišķas augstākās ēkas, kuras gan ne vienmēr tika uzceltas vienlaikus ar piecstāvu masveida apbūvi. Arī 9 un 12 stāvu ēkas sākumā būvēja no ķieģeļiem. Pirmie no lielajiem dzīvojamiem rajoniem, kurus Rīgā cēla, izmantojot gan tobrīd pieejamās industrializācijas metodes, gan arī tālāk attīstot brīvā plānojuma principus, bija Juglas masīvs (1961.—1970, arhit. D. Danneberga, P. Fogelis, O. Krauklis, G. Melbergs, L. Nagliņš, R. Paikune u.c.). Tā apbūvē tika izmantotas arī 9 un 12 stāvu ķieģeļu torņa tipa ēkas. Arī Ķengaraga masīvs tika celts šajā periodā (1961.—1971, arhit. A. Berķe, M. Brodskis, I. Strautmanis, G. Melbergs, A. Ozoliņš, L. Nagliņš u.c.) un bija paredzēts 60 000 iedzīvotāju. Apbūvei tika izmantoti piecstāvu sekciju tipa lielpaneļu nami, kā arī 12 stāvu ķieģeļu torņa tipa ēkas, kuras gan uzcēla tikai 70. gados. Vēlāk apbūve tika papildināta ar dažām koridora tipa mazģimeņu ēkām.

Gan Juglas, gan Ķengaraga masīvā tika meklēti ēkas fasādes plastiskuma risinājumi, tai skaitā izmantojot balkonus un lodžijas, variējot ar šo elementu telpisko izvietojumu, kā arī ar virsmas materiālu un zīmējumu. Tā kā šaurie balkoni nebija iecienīts ārtelpas veids, vēlāk no to izmantošanas atteicās, jo cilvēkiem nepatika uz tiem uzturēties. Celtniecībā pārgāja uz lodžiju un puslodžiju izmantošanu.[1]

Pie Iļģuciema dzīvojamā rajona plānošanas sāka strādāt jau 1968. gadā (arhit. R. Lelis, L. Muntere, R. Paikune, N. Rendelis, Gunārs Lūsis-Grīnbergs, T. Francmane, E. Jēkabsons); tas paredzēts 37 000 iedzīvotāju. Te tika izmantotas tikai piecstāvu lielpaneļu sekcijas. No 1967. gada sākās arī darbi pie Imantas dzīvojamā masīva, kurā galvenais ēku tips ir deviņstāvu 602. sērijas lielpaneļu sekcijas, bet ir izmantotas arī 5 un 12 stāvu ēkas (arhit. R. Lelis, R. Paikune, R. Dzene, L. Stīpnieks), kas paredzēts 60 000 iedzīvotāju.

Astoņdesmito gadu sākumā uzceltajā Purvciema dzīvojamā masīvā (paredzēts 65 000 iedzīvotāju) dominē 5, 9, 12 stāvu lielpaneļu sekciju un torņa tipa ēkas. Šā masīva projektēšana sākās 1964. gadā, pēc tam tika veikta projekta korekcija (1970. gadā). Ieilgušais projektēšanas process izraisīja gan kompozīcijas motīvu, gan izmantoto ēku tipu dažādību. Projekta autoru grupa — arhitekti Ē. Fogelis, M. Medinskis, I. Millers, R. Dzene.

Zolitūdes dzīvojamā rajona detaļplānojums tika izstrādāts jau 1971. gadā (arhit. A. Berķe, G. Melbergs, L. Muntere), pēc tam to koriģēja saistībā ar metro izbūves ieceri (arhit. Ē Fogelis, A. Vītols), līdz apbūves galīgo projektu (paredzēts 25 000 iedzīvotāju) izstrādāja arhitekti A. Āboliņš, J. Ģertmanis, Z. Kalinka, V. Neilands. 70. gadu vidū uzcēla Mežciema mikrorajonu (paredzēts 20 000 iedzīvotāju). Galvenais ēku tips šajā mikrorajonā ir deviņstāvu lielpaneļu sekciju tipa mājas un 16 stāvu lielpaneļu torņa tipa ēkas. Daudzām mājām devītā stāva dzīvokļi ir paplašināti ar desmitā stāvā izvietotām mākslinieku darbnīcām. Pļavnieku dzīvojamā rajona detaļprojektu izstrādāja 1978. gadā (arhit. Ē. Fogelis, M. Medinskis, I. Millers), tas paredzēts 60 000 iedzīvotāju. Apbūves projektu izstrādāja arhitekti A. Āboliņš, Ē. Fogelis, G. Lukstiņa, A. Ozoliņa, L. Saško. Pļavnieku apbūvi veido 9 stāvu sekciju tipa ēkas un 16 stāvu torņa tipa ēkas.[1]

1980. gadu beigās sākās dzīvojamā mikrorajona apbūve Ziepniekkalnā, paredzēts 22 000 iedzīvotāju. Tas bija paredzēts jaunceļamās Rīgas rūpniecisko robotu rūpnīcas vajadzībām. Pārtraucot šīs rūpnīcas celtniecību, nomaļais mikrorajons zaudēja savu sākotnējo pamatojumu un radīja papildu transporta grūtības pilsētā.

Vairāku mikrorajonu buvniecībā bija jāsastopas ar dilemmu — nojaukt esošos dzīvojamos namus vai saglabāt tos. Individuālās apbūves rajoni Rīgā bija izveidojušies pirms Otrā pasaules kara, kā arī pēckara periodā. Lielākā daļa namu bija kapitālas mūra būves, daudzas no tām — fiziski un morāli augstvērtīgas. Šādu ēku masveida nojaukšana būtu gan morāli nepamatota, gan arī nostādītu jauno rajonu celtniecību ekonomisku problēmu priekšā, jo pārāk liels būtu nojaucamo ēku kompensācijas apjoms. Savukārt, saglabājot šīs ēkas, neizbēgamas radās kompozicionālas neveiksmes. Grūti risināms jautājums bija abu šo dzīvokļu tipu (savrupmāja un dzīvoklis daudzdzīvokļu namā) funkcionēšanas savienojamība. Kā rāda rezultāts, reti kur šīs problēmas ir izdevies atrisināt veiksmīgi. Dažādu māju tipu sajaukums ir redzams Ķengaragā, Imantā, Juglā u.c.[1]

Plānojums un funkcionālā organizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parasti mikrorajonu centrālajā daļā ir izvietoti nelieli tirdzniecības, sadzīves pakalpojumu un sabiedriska rakstura objekti. Katrā mikrorajonā ir izvietotas vidusskolas un bērnudārzi, kas kopumā atbilst 20. gadsimta pirmās puses funkcionālisma teorijām. Gandrīz visi mikrorajoni būvēti jau esošu vai jaunbūvētu fabriku tuvumā un bieži vien tie plānoti kā šo fabriku strādnieku dzīvesvietas. Mikrorajonos faktiski nav sabiedrisko vai valsts iestāžu objektu, trūkst brīvā laika pavadīšanas iespēju vai izklaides objektu. Mikrorajoni savā būtībā uzskatāmi par pilsētas guļamrajoniem. Situācija mainās tikai pēc 2000. gada, kad mikrorajonos aizvien aktīvāk tiek būvēti iepirkšanās centri un komercbūves.

Mikrorajonu saikni ar pilsētas centru un citām pilsētas daļām nodrošina pilsētas sabiedriskais transports: tramvajs, trolejbuss, autobuss un mikroautobuss. Sabiedriskā transporta satiksme pārsvarā ir efektīva, bet laikietilpīga, jo atsevišķas pilsētas daļas atrodas pat vairāk nekā stundas brauciena attālumā no centra un nemitīgi pieaugošais vieglo automobiļu skaits Rīgas ielās rada sastrēgumus, kas traucē sabiedriskā transporta kustību.[3]

Viens no oriģinālajiem funkcionālisma pilsētbūvniecības pamatprincipiem bija pēc iespējas plašākas zaļās zonas izveide dzīvojamā rajonā ap augstām un atstatus izvietotām dzīvojamām ēkām. Rīgā šis princips daudzējādā ziņā ir sasniedzis savu pretstatu — sērijveida dzīvojamās ēkās pārsvarā iekļauj plaši un reti kopti zālāji starp asfaltētiem taisnleņķa celiņiem un piebraucamiem ceļiem. 1990. gados uz zaļās zonas rēķina mikrorajonos spontāni veidojās automašīnu stāvvietas — gan bezmaksas, gan maksas. Mūsdienās mašīnas ir izvietotas gar visu piebraucamo ceļu malām, kā arī mazo iekšpagalmu zaļajās zonās. Vairums mikrorajonu iekšējo ielu un piebraucamo ceļu ir kritiskā stāvoklī, tās ir pārāk šauras esošajai auto plūsmai, tādējādi apgrūtinot jau esošās infrastruktūras funkcionēšanu un papildus pazeminot dzīves kvalitāti daudzstāvu dzīvojamos rajonos.

1960. gadu sākumā populārs bija dzīvojamo rajonu brīvā plānojuma princips. Tas nozīmēja, ka jaunās ēkas tika izvietotas neatkarīgi no ielu tīkla un saskaņā ar meridionālo orientāciju, lai nodrošinātu maksimālu iekštelpu izsauļošanu. Saskaņā ar šiem principiem veidota Āgenskalna priežu, ka arī Lielās Juglas dzīvojamā rajona daudzstāvu apbūve.

Vēlāk veidotajos rajonos par vienu no noteicošajiem principiem kļuva ēku izvietošana ap daļēji noslēgtiem iekšējiem pagalmiem, novietojot tās savstarpēji gan taisnā, gan platā leņķī attiecībā pret galveno mikrorajona ielu, piemēram, Ķengaraga un Imantas dzīvojamā rajonā. Ēkas ir novietotas dažādos rakursos, kas mazliet mazina vides tēla monotonitāti (atšķirība no tādiem gadījumiem, kad ēkas novietotas paralēli viena otrai un tikai saskaņā ar meridionālo orientāciju, kā bieži ir Zviedrijā, Igaunijā un agrīnajos Rīgas masveida apbūves rajonos). Purvciema dzīvojamā rajona plānojumā veidotas pilna vai nepilna sešstūra izvietojuma struktūras. Daudz plastiskākas un daudzveidīgākas plānojuma struktūras parādās Mežciemā un Pļavnieku rajonā.

Apbūves raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas jaunā daļa.

Pēc savas stilistikas mikrorajonu ēkas ir funkcionālisma ideju attīstības produkts, to formas ir skaidras un vienkāršas. Ēkas ir veidotas kastveida formās, tās atšķiras pēc augstuma, garuma (saskaņā ar sekciju skaitu), toņi — pārsvarā gaiši, to fasādes plastiku bagātina uz āru izvirzīti balkoni vai uz iekšu ievirzītas lodžijas. Parasti viena mikrorajona apbūvei izmantoti tikai 2—3 tipveida projekti, kuri savstarpēji atšķiras ar stāvu skaitu un elementu detalizāciju, kā arī dzīvokļu plānojuma niansēm.

Dominējošais ēku augstums 1960.1970. gadu rajonos ir 5 stāvi, tas ir maksimālais stāvu skaits ēkā, lai saskaņā ar toreizējajiem būvnoteikumiem tajā nebūtu nepieciešama lifta izveide. Augstākas 9 vai 12 stāvu ēkas vietumis parādās kā pilsētbūvnieciski akcenti. 1980. gadu sākumā dzīvojamos rajonos deviņstāvu ēkas kļūst par galvenajiem apbūves elementiem (tobrīd atzītas par visekonomiskākajām to ēku grupā, kur nepieciešama lifta izveide). 1980. gadu nogalē tika celtas jau 10 un 12 stāvu ēkas.

Modeļu sērijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā pirmā modeļu sērija Rīgā parādījās 464. sērija, tā dēvētais vecais Lietuviešu projekts (plaši izmantota Ķengaraga un Imantas dzīvojamo rajonu apbūvē). Ēkām ir 5 stāvi, tās veidotas no pelēkiem betona paneļiem, kuros izveidotas logu ailes. Fasādes plaknes detalizāciju papildina vizuāli trausli balkoni dienvidu pusē, bet vēlākos risinājumos (tā dēvētais jaunais Lietuviešu projekts, 464A sērija) — lodžijas. 464. sērijas apbūves rajonu raksturīga iezīme ir kupli, tomēr visai nekopti zaļumi — krūmi, koki, kas ir vai nu stādīti, vai palikuši pēc iepriekšējās apbūves nojaukšanas. Uz fasādēm vīnstīgas, kuru stādījumi izveidojušies apbūves 30 gadu pastāvēšanas laikā.

Kā nākamā Rīgas apbūvē ienāca 467A. sērija — 9 stāvu, gaiši pelēkas lielpaneļu ēkas, kuras plaši sastopamas Ķengaragā, Purvciemā un citur. Fasāžu kompozīciju nosaka vertikālas lodžiju joslas, kuras mūsdienās aktīvi tiek aizstiklotas. Blāvas krāsas parādes kāpņu telpu ārsienu krāsojumā, gaišāki toņi — lodžiju margās. Nelielas variācijas parādās kāpņu telpu logu izveidē, kur parādās kāpnēm sekojošs pakāpjveida ritms. Uz jumtiem tika izbūvētas veļas žāvēšanas nojumes, kas agrāk bagātināja siluetu, taču šodien paredzētajai funkcijai netiek izmantotas un daļēji ir sabrukušas un aizvāktas.

Tipisks Purvciema mikrorajona iekšpagalms.

Imantas, kā arī Purvciema dzīvojamo rajonu telpisko raksturu un tēlu pārsvarā nosaka 602. sērijas dzīvojamo ēku apbūve. Tās ir 9 stāvu kastes, kuru gaiši zilo krāsu nosaka ar sīku flīzējumu apdarinātie paneļi. Balkoni parasti atrodas ārpus fasādes plaknes. Pagalmos dominē lieli zālāju klajumi bez noteiktas funkcijas, nekārtīgs un nekopts apzaļumojums, ko veido krūmi un koki, kā arī iedzīvotāju stihiski iekārtotās dobes.

Vietējais, Latvijā izstrādātais projekts, ir 119. sērija, kura plaši sastopama Purvciemā, Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Pļavniekos. Ēkām ir 9 stāvi (dažkārt 6), ārējo paneļu apdarei vietām izmantotas krāsainas glazētas flīzes. Ēkas ir neregulāri savērstas cita pret citu, vai saistītas savā starpā, veidojot ēku grupas. Būvapjomos ir saglabāta paralēlskaldņa forma, bet fasāžu ritmu veido vertikālas lodžiju joslas.

Pamazām Rīgu sasniedza jaunu formu vēsmas un postmodernisma idejās balstīti detalizācijas meklējumi. 602. (uzlabota) sērija, kura visplašāk sastopama Pļavniekos, ka arī Dreiliņos, zināmā mēra ir šīs ievirzes rezultāts. Ēkām ir 9 stāvi, saglabāta kastveida forma ar lodžiju ierāvumiem, taču jaunas ir krāsu kombinācijas un kompozīcijas fasādēs. Krāsojumā izmantota vienota krāsu gamma katrās ēku grupā, dažādība parādās krāsu laukumu dalījumos, saglabāta ģeometriska kompozīcija.

Augstākās ēkas — 16 stāvi (vēlāk arī 12) — ir 104. sērijas mājas. Rīgas apstākļos tās var dēvēt par punktveida ēkām. Ēku salīdzinoši mazā izplatība pilsētā ļauj uztvert tās kā diezgan veiksmīgus vidi dažādojošus elementus. Krāsojuma kombināciju pārsvarā veido pelēkais betons un brūnie balkoni, taču vietām sastopamas arī citas kombinācijas. Arī šo ēku plašās lodžijas šodien pārsvarā ir aizstiklotas.

Plānojuma kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas paneļēku dzīvokļiem ir raksturīga šaurība un neapmierinošas funkcionālās saiknes starp telpām, kā arī ne pārāk plašs telpu klāsts. Šaurie priekšnami un minimālu gabarītu sanitārie mezgli; virtuves, kurās grūti uzturēties vairākiem cilvēkiem; šauras un garas istabas, kurās nevar variēt ar mēbeļu izvietojumu, — ir galvenie dzīvokļu plānojuma trūkumi. Atsevišķu sēriju ēkām balkoni ir tikai dažiem dzīvokļiem, un kalpo vairāk kā dekoratīvi elementi, nevis kā priekšmetu glabātuve iedzīvotāju ērtībai. Negatīva iezīme ir arī istabu zemie griesti.

Ērtāk veidoti ir vēlākie, tepat Rīgā izstrādātie vai no Lietuvas un ārzemēm aizgūtie projekti (pārsvarā lielpaneļu apbūve), taču arī tajos bieži sastopama nevēlama saspiestība kopā ar nevajadzīgu telpisku izšķērdību. Caurmērā Rīgā 71% dzīvokļu ir nelieli: 1—2 istabas (tas attiecas uz visu dzīvojamo fondu, izņemot fizisko personu privāto dzīvojamo fondu).

Mikrorajonos nomācoša ir ēku augstuma un sēriju vienveidība, lielie, tukšie laukumi starp tām, un pagalmu nesakoptība. No tehniskā un klimatiskā viedokļa, problēmas rada ēku plakanie jumti: to tecēšana pakļauj visu ēku nopietnam riskam. Neapmierinošs ir fasāžu starppaneļu šuvju nekvalitatīvais aizpildījums, kurš irst atmosfēras ietekmes rezultātā, līdz ar to pakļaujot atmosfēras iedarbībai konstrukciju savienojumus, kas samazina stingrību un konstrukcijas drošību, it sevišķi paneļu metāla elementu savienojuma vietās. Neapmierinoša ir arī ēku ārsienu siltumnoturība. Lielpaneļu ēkām ir izteikti siltuma zudumi caur paneļu salaiduma šuvēm un pašiem paneļiem, kā arī logiem. Arī ēku inženiertehniskie tīkli ir nolietoti.

Pēdējos gados daudz kas tiek darīts, lai uzlabotu dzīves kvalitāti mikrorajonos. Tiek sakopta un labiekārtota ēkām pieguļošā teritorija, kas ietver arī jauna asfaltseguma ieklāšanu iekšpagalmu ielās. Pakāpeniski pieaug to ēku skaits, kurām tiek veikta daļēja vai pilna rekonstrukcija, kas sevī ietver ēkas gala sienu, vai visas ēkas siltināšanu. Līdz ar slēdzamo kāpņutelpu īpatsvara pieaugumu, arī pašas kāpņutelpas tiek remontētas. Vecie logu rāmji tiek mainīti pret pakešu logiem, atsevišķos gadījumos pilnībā tiek nomainīti arī lifti.

Sērijveida dzīvojamo ēku iedalījums Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvokļu plānojums lielpaneļu dzīvojamajos ēku projektos ir attīstījies pakāpeniski. Pirmajās sērijveida ēku projekta sērijās, kas bija 2—5 stāvu augstumā parasti (bet ne vienmēr) bija tikai 1, 2 un 3 istabu dzīvokļi ar minimālas platības priekšnamu un virtuvi, savienotu sanitāro mezglu, istabas paplašinājumu gaiteņu vietā. Tajos visas istabas bija vidēji lielas. Caurstaigājamā istabā bieži tika izvietota arī guļasvieta. Nelielie balkoni kalpoja kā vasaras telpas.

Nākamajā jeb uzlabotajā sērijveida dzīvojamo ēku tipa projektu paaudzē nedaudz tika paplašināts ieejas mezgls, vannas istaba atdalīta no tualetes (izņemot vienistabas dzīvokļus), parādījās gaiteņi, iebūvēti skapji, lodžijas, saglabājās caurstaigājamas istabas. Tomēr pieņemtā lielpaneļu konstruktīvā shēma nosacīja samērā šauras telpas.

70. gados sāka ieviest trešo dzīvojamo māju tipa paaudzi, kurā tika projektēti arī četru istabu dzīvokļi. Tajos ir lielāka palīgtelpu platība, otrs sanitārais mezgls, virtuve kļūst plašāka, pati dzīvojamā ēka galvenokārt ir deviņstāvīga, ar kopēju atkritumu vadu un liftu. Palielinās dzīvojamo telpu kopējā platība, kas dod iespēju istabas veidot necaurstaigājamas. Vēl vairāk paplašinās priekšnama un virtuves platība.

Sērijveida dzīvojamo ēku daudzveidība un variācijas Rīgā ir lielas, tomēr ēku grupēšana pa rajoniem, būvējot identiskas celtnes grupās, padara kopskatu neinteresantu un vienmuļu. Tiesa, vēlāko mikrorajonu arhitektoniskais risinājums ir ievērojami audzis salīdzinot ar 50. gadu sākumā un vidū būvētajiem rajoniem.

Staļina laika projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī projekta mājas tika būvētas Josifa Staļina valdīšanas laikā, no 1945. gada līdz apmēram 1950. gadu beigām, no tā arī radies nosaukums. Tās ir dažādos pilsētas rajonos celtas ēkas; 2 līdz 6 stāvus augstas; būvētas no ķieģeļiem, bagātīgi apmestas ar dekoratīvo apmetumu un dekoratīvajiem elementiem; krāsotas. Šīm ēkām ir raksturīgas biezas ķieģeļu sienas. Dzīvokļi ir ar augstiem griestiem, plašām un izolētām vai caurstaigājamām istabām un virtuvēm.

Pozitīvie faktori:

  • Augsti griesti;
  • Ir iespējams pārbūvēt;
  • Laba siltumizolācija un skaņas izolācija;
  • Plašas istabas.

Negatīvie faktori:

  • Balkona un/vai lodžijas neesamība;
  • Augsta projekta cena;
  • Kvalitātes problēmas.

316. un 318. sērija (Hruščova laika projekts)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hruščova laika projekta ēka Prūšu ielā, Ķengaragā.

Pirmās šīs sērijas mājas tika būvētas Ņikitas Hruščova valdīšanas laikā, no kurienes arī ieguvušas hruščovkas nosaukumu. Stāvu skaits Rīgā svārstās no 2 līdz 5 stāviem, kaut arī Grīvas dzīvojamā masīvā un Juglā var sastapt arī sešus stāvus augstas mājas ar mākslinieku darbnīcām. Sienu materiāls — silikātķieģelis. Mājas ir ar balkoniem, kā arī bez tiem. Dzīvokļi mazi, istabas caurstaigājamas. Izolētas istabas ir reti sastopamas, sanitārais mezgls kopīgs. Pamatā šīs mājas sastopamas: Juglā, Teikā, Purvciemā, Āgenskalnā, Iļģuciemā, Ķengaragā, Ziepniekkalnā, Grīvas dzīvojamajā masīvā, Botāniskā dārza rajonā.

Pozitīvie faktori:

  • Lēti dzīvokļi;
  • Laba siltumizolācija.

Negatīvie faktori:

  • Caurstaigājamas istabas;
  • Mazas palīgtelpas;
  • Palielināts inženierkomunikāciju avāriju risks ēku vecuma dēļ;
  • Nepieciešama logu nomaiņa vājās siltumizolācijas dēļ.

Brežņeva laika projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās šīs sērijas mājas tika būvētas Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā, no kurienes arī ieguvušas savu nosaukumu. Tās sāka būvēt 1960. gados, bet tās cēla arī 1970. gados.

No ārpuses šos namus nezinātājam grūti atšķirt no Hruščova laika būvēm — piecstāvu ķieģeļu mājas, daļai dzīvokļu ir balkoni. Lielākās atšķirības ir iekštelpu plānojumā. Daļai šī projekta māju ir lodžijas, ārsienas mēdz būt apmestas. Tās atrodas Ķengaragā, Purvciemā, Āgenskalnā, Teikā, Juglā.

Šīm sērijām ir uzlabots telpu plānojums, izolētas istabas, tualetes telpa no vannasistabas atdalīta ar sienu. Pietiekami laba skaņas izolācija, labāka siltumnoturība nekā paneļmājās, lielas palodzes. Pie trūkumiem jāpieskaita gan šaurās kāpnes, gan mazie gaiteņi, iespējamas nolietojušās komunikācijas.

Pozitīvie faktori:

  • Laba siltumizolācija;
  • Dzīvokli iespējams pārprojektēt;
  • Apmierinoša celtniecības kvalitāte;
  • Augsti griesti un lieli logi.

Negatīvie faktori:

  • Pārsvarā caurstaigājamas istabas.

464. sērija (Lietuviešu projekts)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu projekta daudzdzīvokļu ēka Dammes ielā, Imantā.

Lietuviešu projekta pamatā ir Maskavā radīts 464. sērijas namu projekts, taču lietuvieši un pēc tam arī latvieši to bija uzlabojuši.

Šīs sērijas ēkas būvēja no 1960. gadu sākuma, un, atšķirībā no citām, mazāk izplatītām sēriju ēkām, tās ir sastopamas gandrīz katrā Rīgas rajonā. Lietuviešu projektam raksturīgas piecstāvu lielpaneļu ēkas ar ģipšbetona starpsienām.

Tiek izšķirtas vecās un jaunās lietuviešu projekta ēkas. Atšķirība ir tā, ka vecajām lietuviešu projekta mājām ir balkoni, savukārt jaunajām — lodžijas. Plānojuma ziņā šo māju dzīvokļi ir kompakti, kas varētu likties par šauru. Dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas ir salīdzinoši zemākas, salīdzinot ar citiem apbūves projektiem. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas Purvciemā, Āgenskalnā, Imantā, Dzirciemā, Bolderājā, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī, Sarkandaugavā, Ķengaragā, kā arī Juglā, Mežciemā un Botāniskā dārza rajonā.

Pozitīvie faktori:

  • Ērts plānojums, lielas istabas;
  • Atrodas mikrorajonos ar plašiem pagalmiem;
  • Samērā laba siltumizolācija;
  • Zemākas vidējās dzīvokļu ekspluatācijas izmaksas;
  • Kompakts dzīvokļu plānojums.

Negatīvie faktori:

  • Grūti pārplānojams;
  • Hidroizolācijas problēmas;
  • Palielināts inženierkomunikāciju avārijas risks ēku vecuma dēļ.

467. sērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

467. sērijas dzīvojamo ēku grupa Imantā, Jūrmalas gatves un Anniņmuižas bulvāra stūrī.

Šīs sērijas ēkas Rīgā būvēja 1970.1980. gados un tās ir radniecīgas 602. sērijas ēkām. Abas konstrukcijas un plānojuma ziņā būtiski neatšķiras — ja neņem vērā, ka 467. sērija ir nedaudz jaunāka un tās ēku fasāde ir mazliet citādāka. Atšķirībā no citām paneļu mājām 467. sērijas 9 stāvu lielpaneļu ēku ārsienas var būt dekorētas ar krāsainām flīzēm vai apmestas ar akmens šķembām. Salīdzinot ar 602. sēriju, šīm ēkām ir lodžijas. Galvenokārt minētās sērijas ēkas atrodas: Krasta masīvā, Purvciemā, Pļavniekos, Imantā, Ķengaragā kā arī Iļģuciemā.

Pozitīvie faktori:

  • Laba siltumizolācija;
  • Laba skaņas izolācija;
  • Plašas kāpņutelpa;
  • Ērts dzīvokļa plānojums (īpaši divu istabu dzīvokļiem).

Negatīvie faktori:

  • Minimālas pārbūves iespējas.

103. sērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

103. sērijas daudzdzīvokļu ēka Bolderājā.

Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 1970. gadu sākumā, bet pēdējie projekti tika realizēti vēl 1990. gados. Šīs ēkas ir vienas no visizplatītākajām tipveida sēriju ēkām visā Latvijā.[4] 103. sērijas dzīvokļu plānojums ir diezgan ērts un praktisks.

Mājas ir būvētas no silikāta vai caurumotajiem māla ķieģeļiem un gāzbetona vai keramzītbetona paneļiem — nesošās sienas ir ķieģeļu, kas nodrošina labāku siltumizolāciju, savukārt pārējās sienas ir paneļu, kas pieļauj mājokļa pārprojektēšanu. Šīm ēkām parasti ir pieci dzīvojamie stāvi, pagrabstāvs un bēniņu stāvs (reizēm sastopamas ēkas bez bēniņiem). Starpstāvu pārsegumiem izmantoti dobjie dzelzsbetona paneļi. Bēniņu pārseguma termiskās pretestības palielināšanai parasti izmantotas fibrolīta plāksnes. 103. sērijas ēkām parasti ir savietotais jeb plakanais jumts ar iekšējo ūdens novadīšanas sistēmu. Oriģinālie logi — dubultais stiklojums ar savietotiem koka vērtņu rāmjiem. Sērijas ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehniskie parametri neatbilst mūsdienu prasībām, kas noteiktas Latvijas būvnormatīvā LBN 002-01 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika". [4]

Šīs sērijas ēkas pārsvarā ir piecstāvu, bet ir atsevišķi izņēmumi pilsētas centrā, kur atrodas arī septiņu un astoņu stāvu mājas. Galvenokārt minētās sērijas mājas atrodas: Teikā, Dārzciemā, Bolderājā, Purvciemā un Daugavgrīvā, bet ir arī citos Rīgas mikrorajonos.[5]

Pozitīvie faktori:

  • Ērts plānojums ar izolētām istabām;
  • Samērā laba siltumizolācija;
  • Iespējas veikt pārplānošanu;
  • Apmierinošs tehniskais stāvoklis;
  • Salīdzinoši lielas istabas.

Negatīvie faktori:

  • Nepieciešama logu nomaiņa, īpaši ēkās ar horizontāli veramo logu asi.

104. sērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

104. sērijas dzīvojamā ēka Purvciemā.

Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 1970. gadu sākumā un, atšķirībā no citu sēriju mājām, tās neveido vienādus mikrorajonus, bet gan izvietotas starp citu sēriju ēkām. Ir sastopamas šīs sērijas 9, 12 un 16 stāvu ēkas.

Projektam ir trīs paveidi, bet visas mājas celtas no paneļiem. Pirmā varianta ēkas ir 12 vai 16 stāvus augstas, bet ar vienu kāpņutelpu. Bieži sastopamas Krasta ielas masīvā, Purvciemā un Pļavniekos, dažas arī Ziepniekkalnā, Zolitūdē, Imantā un Mežciemā. Otrā paveida ēkas ir 12 stāvus augstas, no paneļiem un ķieģeļiem, kas izmantoti kāpņutelpā. Šādas mājas atrodamas pie Botāniskā dārza, Dzirciemā, Iļģuciemā un Imantā, Čiekurkalnā, Mežaparkā un Juglā. Abu projekta paveidu namiem ir divi lifti — mazs pasažieru un lielais kravas lifts. Trešais paveids atrodams tikai Viestura prospektā — 9 stāvus augstas, ar divām kāpņutelpām un liftu katrā no tajām. Šā varianta ēkām izmantoti baltie ķieģeļi. Šos namus būvējusi rūpnīca "Komutators" saviem darbiniekiem.

Mājas ārējās sienas būvētas no lentveida gāzbetona paneļiem, bet iekšējās nesošās sienas veidotas no dzelzsbetona paneļiem.

104. sērijas dzīvokļiem ir funkcionāls, ērts plānojums — guļamistabām blakus atrodas sanitārie mezgli, savukārt viesistabai blakus ir virtuve. Šīm ēkām raksturīgas lielas lodžijas, kas parasti ir visas telpas garumā un, ko aizstiklojot, var izveidot vasaras verandu. Šīs sērijas ēkas tika celtas, sākot no pieciem stāviem un vairāk. Atkarībā no projekta vienistabas dzīvoklis ir 33—43 m² plašs, bet 2 un 3 istabu dzīvokļi atbilstoši 57 m² un 69 m² lieli. 104. sērijas ēkas ir sastopamas gandrīz visos Rīgas mikrorajonos.[6]

Pozitīvie faktori:

  • Funkcionāli labs plānojums, lielas palīgtelpas;
  • Lielas lodžijas, ko iespējams pārveidot par verandu, lieli logi;
  • Visu dzīvokļu istabas ir izolētas;
  • Lifta telpa ir atdalīta ar slēdzamām durvīm no gaiteņa;
  • Pirmā un otrā tipa mājām ir kravas lifts.

Negatīvie faktori:

  • Nav četristabu dzīvokļu;
  • Trīsistabu dzīvokļiem ir tikai viens sanitārais mezgls;
  • Iespējama paneļu sadurvietu hidroizolācijas bojājumi.

Mazģimeņu projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazģimeņu projekta ēkas Pļavniekos, Akadēmiķa Mstislava Keldiša ielā. 2009. gads.

Vienistabas 5, 9 un 12 stāvu ēkas. 5 un 9 stāvus augstās ēkas celtas no paneļiem, bet ēkas, kur ir 12 stāvu — no paneļiem un ķieģeļiem. Raksturīgi, ka piecstāvu mājām ir viena kāpņutelpa, kur vienā stāvā ir 20 dzīvokļi un gaitenis stiepjas visas ēkas garumā. Deviņstāvu mājās vienā stāvā ir tikai 8 dzīvokļi, kas nodalīti divos atsevišķos gaiteņos, kā arī lifts, 12 stāvu namos — pat divi lifti. Lielākās daļas mazģimeņu projekta ēku plānojumā izmantotas 104. un 119. sērijas ēku variācijas. Visos dzīvokļos ir apvienota vannasistaba un tualete. Dzīvokļiem ir lodžijas. Mazģimeņu projekti galvenokārt celti Pļavniekos, Purvciemā, Ziepniekkalnā, Ķengaragā, Āgenskalnā un Juglā.

Pozitīvie faktori:

  • Zemākas dzīvokļu vidējās ekspluatācijas izmaksas;
  • Zemākas dzīvokļu cenas, salīdzinot ar citām līdzīgām sērijām;
  • Kompakts dzīvokļu plānojums, tomēr liela kvadratūra salīdzinot ar citu sēriju vienistabu dzīvokļiem;
  • Lielas lodžijas visa dzīvokļa garumā, kuras iestiklojot, iespējams pārveidot par verandām.

Negatīvie faktori:

  • Problēmas ar skaņas izolāciju;
  • Siltumizolācijas un hidroizolācijas problēmas;
  • Ir tikai vienistabas dzīvokļi;
  • Apvienota vannasistaba un tualete;
  • Gari koplietojamie koridori.

Čehu projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čehu projekta ēka Ķengaragā.

Čehu projekts ir 70-tajos gados būvētas 12 stāvu ēkas ar lodžijām. Tās ir būvētas no ķieģeļiem, bet starpsienām un pārsegumiem tika izmantoti dzelzsbetona paneļi. Virtuve ir diezgan plaša (8—12m²). Parasti istabas ir izolētas. Tiek uzskatīta par diezgan prestižu un dārgu sēriju. Šīs ēkas nelielās grupās, vai kā atsevišķas ēkas, ir sastopamas vairākās Rīgas apkaimēs, tomēr lielais vairums atrodas Ķengaragā, Iļģuciemā, Juglā un Imantā. Čehu projekta ēkas var sajaukt ar Mazģimeņu projekta 13 stāvu ēkām, jo tām ir līdzīga forma, konstrukcija un augstums. Atšķirība ir tajā, ka Čehu projekta ēkas ir relatīvi slaidākas, pārsvarā ir būvētas no sarkanajiem ķieģeļiem un ēkas fasādē ir gan lodžijas, gan logu ailes, savukārt Mazģimeņu projekta ēkas ir masīvākas, celtas galvenokārt no dzeltenajiem ķieģeļiem (ir sastopams arī izpildījums no sarkanajiem ķieģeļiem), uz jumta ir izvietots izteikts trīspadsmitais — tehniskais stāvs un visu ēkas fasādi nosedz lodžijas. Turklāt Mazģimeņu projekta, līdzīgi kā cita stāvu skaita ēkās, ir sastopami tikai vienistabu dzīvokļi.

Pozitīvie faktori:

  • Ērts dzīvokļu plānojums;
  • Izolētas istabas;
  • Plašas lodžijas;
  • Iespējams veikt dzīvokļa pārbūvi, apvienojot vairākas istabas, vai apvienojot istabu ar virtuvi;
  • Plaša virtuve;
  • 2 un 3 istabu dzīvokļiem atsevišķs sanitārais mezgls.

Negatīvie faktori:

  • Dārgi dzīvokļi.

602. sērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

602. sērijas dzīvojamā ēka Dammes ielā, Imantā.

Visbiežāk sastopamā tipveida māja Rīgā. 602. sērijas mājas ir deviņstāvu lielpaneļu ēkas (ir sastopamas arī 6 stāvu), kuru nesošās konstrukcijas veido keramzītbetona sienu paneļi un dzelzsbetona pārseguma plātnes. Sanmezgls atsevišķs, ir lodžija, samērā liela virtuve. Būvētas no 1970. gadu vidus līdz 1980. gadu sākumam, kad to būvniecību nomainīja 119. sērijas ēkas.

Šis projekts ir būvēts vairākos variantos, arī ar divstāvīgiem dzīvokļiem Mežciemā. Galvenokārt atrodas: Purvciemā, Mežciemā, Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Vecmīlgrāvī un Iļģuciemā. Pirmo māju 1967. gadā montēja Dzelzavas un Vaidavas ielas stūrī.[7]

Pozitīvie faktori:

  • Ērts dzīvokļu plānojums (īpaši 2 istabu dzīvokļiem);
  • Plašākas kāpņutelpas;
  • Lielas lodžijas.

Negatīvie faktori:

  • Iespējama paneļu sadurvietu un gala sienu hidroizolācijas bojājumi;
  • Problēmas ar ēkas sienu caursalšanu (īpaši gala sienām);
  • Nepietiekama siltumizolācija;
  • Minimālas pārbūves iespējas.

119. sērija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kāds iekšpagalms Ziepniekkalnā. 119. sērija.

Šīs sērijas ēkas sāka būvēt 1980. gadu sākumā un tās atrodamas visos Rīgas jaunajos mikrorajonos. Šīs sērijas ēkas tika pilnībā projektētas Latvijā. Pirmā 119. sērijas ēka tika pabeigta 1980. gadā Vaidelotes ielā 11. Ir sastopamas 5—9 stāvu ēkas, kā arī atsevišķos gadījumos 10 stāvu ēkas. Savu popularitāti 119. sērija ir iemantojusi ar veiksmīgo plānojumu un plašajām telpām, kā arī iespēju veikt vērienīgu dzīvokļa pārbūvi, nebaidoties nojaukt starpsienas.

119. sērija ir vienīgā padomju laiku dzīvokļu sērija Latvijā, kuru, kaut ar nelielām modifikācijām, turpina būvēt arī mūsdienās.[nepieciešama atsauce]

119. sērija tiek uzskatīta par vismodernāko paneļēku pārstāvi, dzīvokļu platības tajā pārsniedza Padomju Savienībā noteikto dzīvokļu platību normatīvu (SNIP) par 15%, atļauju būvēt tik plašus dzīvokļus panāca smagu pārrunu ceļā ar Vissavienības institūtiem.

Pozitīvie faktori:

  • Ērts plānojums ar izolētām istabām;
  • Halle un lielas palīgtelpas;
  • Plašas iespējas pārbūvei;
  • Vairākas lodžijas;
  • Samērā labs tehniskais stāvoklis.

Negatīvie faktori:

  • Problēmas ar siltuma un skaņas izolāciju.

Franču projekts (Monolīta ēka)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franču projekta ēka Purvciemā.

Franču projekts ir 16 līdz 18 stāvus augstas ēkas no monolītā dzelzsbetona. Rīgā tādas ir četras, no kurām pilnībā pēc oriģinālā plāna pabeigtas tikai trīs. Nosaukums cēlies no tā, ka ieveidnis tika pasūtīts Francijā un mājas tika būvētas pa stāviem, lejot ieveidņos betonu. Šī projekta ēkas ir uzceltas Dārzciemā (Ilūkstes ielās) un Purvciemā (Madonas un Dzelzavas ielā).[8] Nedaudz citādāka tipa ēkas ir uzbūvētas Pļavniekos (četras ēkas Lubānas, un A. Saharova ielā), kuras arī tiek piedēvētas šim projektam.

Specprojekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Netipisks projekts, kurš izmantots 5, 7 un 9 stāvu māju celtniecībā. Ir lodžijas. Parasti istabas ir izolētas. Tiek uzskatīta par prestižu un dārgu sēriju.

Ļeņingradas projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvokļi atrodas 5 stāvu ķieģeļu mājās. Visas istabas ir izolētas. Visos dzīvokļos atrodas balkons.

Vācu projekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Specprojekta paveids ar netipisku dzīvokļu plānu. Tiek uzskatīta par salīdzinoši dārgu un prestižu sēriju.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūras avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Rīgas dzīvojamais fonds 20. gadsimtā (Jānis Rubīns). Jumava, 2004. gads, ISBN 9984-05-815-8
  2. Latvijas padomju enciklopēdija, 2. sēj. — R., Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. gads, 724.—725. lpp.
  3. Rīgas teritorijas plānojums 2006.—2018. gadam Archived 2011. gada 5. jūlijā, at the Wayback Machine., rdpad.lv
  4. 4,0 4,1 Vienkāršotais energoefektivitātes kalkulators, energoefektivitate.com
  5. 103. sērija – starp iecienītākajām, financenet.lv, 10.01.2006.
  6. 104. sērija – trijos veidos, financenet.lv, 23.11.2005.
  7. Guntis Grīnbergs. No tiltiem pie ekonomiskajiem īres namiem[novecojusi saite], building.lv
  8. Franču projektam tirgū īpaša vieta, financenet.lv, 24.01.2006.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]