Atdzejojums

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Atdzeja)
Jump to navigation Jump to search

Atdzejojums jeb atdzeja ir dzejiska teksta tulkojums citā valodā, saglabājot oriģināla jēgu un formas īpatnības.

Janīna Kursīte-Pakule atdzejošanu definē kā darbību, kas „saistīta ar vienas valodas zīmju pārcelšanu otrā valodā, ar zīmju atbilstības meklēšanu un atrašanu.”[1] Viņa izšķir divus galējus atdzejas variantus:

  • burtisku vārdu un teikumu pārcelšanu citā valodā;
  • atdzejojums, kas mēģina tulkot oriģināla garu, būtību, atkāpjoties no formas.[1]

Saskaņā ar latviešu atdzejas tradīcijām, atdzejotājs tekstā saglabā gan teksta jēgu, gan arī pantmēru (trohajs, jambs, daktils utt.), zilbju skaitu un strofas uzbūvi. Dzejas teksta tulkojumu, kurš neievēro oriģināla formu, bet ietver tikai tā jēgu, sauc par parindeni.

Atdzejojumi latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 20. gadsimtam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas un dzejas attīstību ietekmējis Ernesta Glika Bībeles tulkojums (1685—1694). Juris Alunāns 1856. gadā izdotajā krājumā „Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” publicēja atdzejojumus no citām valodām, tā pierādīdams, ka arī latviešu valodā iespējams pilnvērtīgi un krāšņi izteikties, tādēļ tā nav mazvērtīgāka, piemēram, par vācu vai krievu valodām.

20. gadsimta sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. un 20. gadsimtu mijā latviešu dzejas valodu ietekmēja Raiņa veiktais J.V. Gētes „Fausta” atdzejojums (1898). Aktuālo krievu simbolismu pārstāvēja Viktora Eglīša atdzejotais Valerija Brjusova krājums „Poēmas un noslēpumu atslēgas” (1904), savukārt franču simbolismu — Kārļa Jēkabsons 1906. gadā atdzejotais Morisa Meterlinka cikls „Piecpadsmit dziesmas”. Viļa Plūdoņa atdzejojumā 1913. gadā iznākusi izlase „Modernā vācu lirika”.

20. gadsimta 20.—30. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edvarts Virza kļuva par ievērojamu atdzejotāju no franču valodas, viņš publicējis Emīla Verhārena dzejas izlasi „Dzīves sejas” (1920), antoloģijas „Franču lirika XIX gs.” (1921) un „Franču renesanses lirika” (1930). 20.—30. gados ar atdzeju nodarbojās arī Laima Akuratere (Frančesko Petrarkas „Soneti madonnai Laurai”, 1937), Fricis Dziesma (vairākas R.M. Rilkes grāmatas), Kārlis Krūza (Aleksandra Puškina „Dzejas”, 1929, „Poļu dzeja”, 1937) un citi autori.

20. gadsimta 40.—60. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļina laikā bija iespējams publicēt tikai tādu autoru tulkojumus, kurus bija akceptējuši Maskavas kultūras ierēdņi. Šajā laikā iznāk daudzi krievu padomju dzejas izdevumi: V. Majakovska poēma „V.I. Ļeņins” (1941, atdz. J. Plaudis) un dzejas izlases „Jaunatnei” (1946) un „Satīra” (1954, dažādi atdzejotāji), V. Inberes poēma „Pulkovas meridiāns” (1945, atdz. L. Akuratere) u.c.

1959. gadā iznāca plaša atdzejas antoloģija „Pasaules tautu lirika”, kurā apkopota galvenokārt pasaules dzejas klasika. Citi klasikas izdevumi: Volta Vitmena „Zāļu stiebri” (1960, atdz. M. Ķempe un R. Rudzītis), P.B. Šellija „Lirika” (1961) un Viljama Šekspīra „Soneti” (1965, dažādi atdzejotāji). 60. gadu beigās aizsākās izdevniecības „Liesma” dažādu tautu dzejas antoloģiju sērija, tajā izdotas lietuviešu, igauņu, franču, amerikāņu, poļu u.c. tautu dzejas izlases.

Trimdā izdota Jāņa Sarmas atdzejas izlase „Svešos dārzos” (1969), plašas amerikāņu un lietuviešu dzejas kopas publicētas žurnālā „Jaunā Gaita”.

20. gadsimta 70.—80. gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta 70. gados Latvijā radās spēcīga atdzejas skola, kuru pārstāvēja Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Leons Briedis, daudzus atdzejojumus publicējis arī Imants Auziņš, Māris Čaklais, vēlāk arī Dagnija Dreika, Amanda Aizpuriete un Pēters Brūveris. Atsakoties no trešās (krievu) valodas starpniecības, šie atdzejotāji centās apgūt valodas, lai nodrošinātu atdzejojumu kvalitāti.

Māra Čaklā un Māras Misiņas atdzejojumā iznāca Paula Cēlana izlase „Magone un atmiņa” (1983). Egila Plauža atdzejojumā publicēta Antonio Mačado grāmata „Lakstīgalas māceklis” (1985). Klāva Elsberga atdzejojumā izdots Gijoma Apolinēra krājums „Gājiens” (1985), viņš sastādījis Šarla Bodlēra grāmatu „Ļaunuma puķes” (atdz. A. Štrauss u.c. autori, 1989). U. Bērziņa, P. Brūvera un M. Čaklā turku dzejas atdzejojumi apkopoti izlasē „Baložu pilni pagalmi” (1988).

90. gadi un 21. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot no 90. gadu sākuma, atdzejoti vairāki senie eposi un episkas dziesmas (vecoguzu eposs „Mana vectēva Korkuda grāmata”, 1993, 2013, atdz. U. Bērziņš), arī atsevišķas Bībeles grāmatas („Dziesmu dziesma”, 1993, atdz. K. Skujenieks). 2011. gadā izdots Ulda Bērziņa atdzejotais Korāns.

No vācu valodas atdzejoti gan modernisma autoru darbi — vācu dadaistu dzejas izlase „Annai Blūmai” (1997, atdz. J. Vērdiņa), Georga Trākla izlases „Dzeja” (1992, atdz. J. Boiko) un „Sebastiāns sapnī” (2006, dažādi atdzejotāji), gan 20. gs. otrās puses vācu dzeju pārstāv H.M. Encensbergera izlase "Vilinājuma dziesma" (2000, atdz. M. Čaklais) un Uves Kolbes "Bezmiega sastāvdaļas" (2000, atdz. A. Aizpuriete), gan arī Angelusa Silēziusa "Ķerubu ceļinieks" (2004, atdz. J. Boiko) un R.M. Rilkes "Stundu grāmata. Gleznu un tēlu grāmata” (2005, atdz. V. Bisenieks).

Čehu modernās dzejas atdzejojumi: Konstantina Bībla poēma „Jaunais Ikars” (2006, atdz. K. Vērdiņš) un Jaroslava Seiferta izlase "Mēŗa stabs / Skūpstu grāmata" (2015, atdz. U. Bērziņš).

Poļu dzeju pārstāv Nobela prēmijas laureātes Vislavas Šimborskas izlase (1998, atdz. U. Bērziņš), Ingmāras Balodes atdzejotā Ādama Zagajevska izlase „Svešā skaistumā” (2009) un Česlava Miloša bilingvālā izlase "Tie gaiteņi" (2014, atdz. Dagnija Dreika).

Skandināvu dzejas izdevumi:

  • no dāņu valodas: Ingeras Kristensenas sonetu vainags "Tauriņu ieleja" (1998, atdz. K. Skujenieks), Benija Andersena "Svantes dziesmas" (1999, atdz. K. Skujenieks), Pias Tafdrupas krājums "Karalienes vārti" (2000, atdz. O. Lisovska);
  • no zviedru valodas: K. M. Belmana "Dziesmas, vīns un mazā nāve" (1997, atdz. K. SKujenieks), Tomasa Transtrēmera dzejas izlase "Atmiņas mani redz" (1999, dažādi atdzejotāji), kā arī Transtrēmera dzejas pilnīgs izdevums (2011, atdz. J. Kronbergs un G. Godiņš), izlase "Mani zviedri" (2000, atdz. J. Kronbergs), Bengta Berga "No meža tu esi nācis" (2008, atdz. J. Kronbergs un K. Skujenieks), T. Bergrēna, K. Frostensones, A. Junsona, M. Lundkvistes un J. Sonnevi izlases (2013, atdz. J. Kronbergs un G. Godiņš).

Atdzejā no igauņu valodas ražīgi strādā Guntars Godiņš (Ilmara Lābana, Matsa Trāta, Jāna Kaplinska, fs, Andresa Ehina izlases). 2018. gadā viņa atdzejojumā publicēts jauns igauņu eposa "Kalevdēls" izdevums.

No somu valodas G. Godiņš atdzejojis izlasi "Tā mainās gadalaiki" (1997), kā arī Heli Lāksonenas dzejas izlasi "Kad gos smei" (2012) un dzejas izlasi bērniem "Piec ait kalns" (2015). 2011. gadā Maima Grīnberga atdzejojusi somu dzejnieka Penti Sārikoski grāmatu „Tiarnia”.

No lietuviešu dzejas publicēta Sigita Gedas izlase "Sokrats runā ar vēju" (2005, atdz. K. Skujenieks), Justina Marcinkeviča poēma „Carmina minora” (2005) un dzejas izlase „Lidojošās priedes” (2011), Kristijona Donelaiša poēmas "Gadalaiki" jauns izdevums (2006).

No itāļu valodas atdzejota Eudžēnio Montāles izlase „Cilvēki ar murdiem” (2007, atdz. L. Briedis).

No krievu valodas atdzejota Annas Ahmatovas dzejas izlase "Melnais gredzens" (2003, atdz. A. Aizpuriete), Josifa Brodska "Dzejas izlase" (2009, dažādi atdzejotāji), Genādija Aihi "Paklanīšanās dziesmai" (2016, atdz. K. Skujenieks), Nikolaja Gumiļova izlase "Dzeja" (2016, dažādi atdzejotāji), antoloģija "12 dzejnieki no Krievijas" (2017), Linoras Goraļikas "Akmens papīra lapu tur" (2018, atdz. E. Pelšs un A. Eipurs), Gaļinas Rimbu "Kosmiskais prospekts" (2018, atdz. E. Pelšs, A. Viguls un D. Deigelis).

No franču dzejas publicēta izlase "Tu sapņoji būt brīva" (1995, dažādi atdzejotāji), kā arī Renē Šāra "Hipnosa lapiņas" (1991, atdz. M. Grīnfelde), Pola Verlēna izlases "Dzeja" (1994), "Vienkāršas freskas" (2005) un "Mani cietumi" (2014, visas atdz. D. Dreika), Artura Rembo izlases "Cirka zirgi auļos" (2005, atdz. D. Dreika) un "Sezona ellē. Iluminācijas" (2005, atdz. Gita Grīnberga), kā arī Žaka Prevēra izlase "Šī mīlestība" (2012. atdz. Kristīne Sniedze).

No angļu valodā rakstītās literatūras publicēts jauns Viljama Šekspīra "Sonetu" izdevums (2007), Volta Vitmena izlase "Zāles stiebri" (2011), Oskara Vailda izlase "Gredzens un dūja" (2013, atdz. D. Dreika), Čārlza Simiča dzejprozas krājums "Nav pasaulei gala" (2013, atdz. K. Vērdiņš), V.B. Jeitsa izlase "Baltie putni" (2015, dažādi atdzejotāji), Emīlijas Dikinsones izlase "Āboliņš un bite" (2017, atdz. K. Vērdiņš).

L. Brieža atdzejojumā izdota apjomīga „Portugāļu mūsdienu dzejas antoloģija” (2001).

No spāņu valodas L. Brieža atdzejojumā izdota Rafaela Alberti izlase bērniem "Jūrnieks uz sauszemes" (2013), „Spāņu dzejas antoloģija: 20. gs.” (2014) un H. R. Himēnesa "Dzeltenais aprīlis" (2017).

Latviešu dzejas atdzejojumi citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms Latvijas valsts nodibināšanas, 1916. gadā, Petrogradā tiek izdota Valērija Brjusova un Maksima Gorkija sastādīta latviešu literatūras antoloģija krievu valodā „Latviešu dzejas krājums” (krievu: Сборник латышской литературы).

20. gadsimta 20.—30. gados Latvijā dzīvoja krievu dzejnieks un atdzejotājs Viktors Tretjakovs, kurš publicēja divus latviešu dzejas atdzejojumu krājumus (1931, 1940) un E. Virzas „Straumēnu” tulkojumu (1939). Vairāki latviešu darbi tika tulkoti arī vācu un franču valodā, angļu valodā latviešu literatūru tulkoja angļu profesors Viljams Metjūss.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā dzīvoja vairāki krievu dzejnieki un tulkotāji (Ludmila Azarova, Leonīds Čerevičņiks u.c.), kas tulkoja latviešu dzeju. Trimdā par aktīvu atdzejotāju angļu valodā kļuva Ruta Spīrsa.

21. gs. Lielbritānijā publicēta Ievas Lešinskas sastādītā un atdzejotā izlase "Six Latvian Poets" (2011), kā arī Bitītes Vinkleres atdzejojumi ASV (Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks), atdzejai pievērsušās arī Rita Laima Bērziņa (Krieviņa), Margita Gailītis un Ināra Cedriņa.

Mūsdienās daudzi latviešu dzejas izdevumi iznākuši Zviedrijā, kur darbojas dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs. Savukārt paša Kronberga dzejas krājums „Vilks Vienacis” ir tulkots vairākās citās valodās.

No 2002. līdz 2015. gadam latviešu dzejas tulkojumus citās valodās organizēja Latvijas Literatūras centrs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Janīna Kursīte-Pakule (2002). Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne, 421. lpp.