Uldis Bērziņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Uldis Bērziņš
Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš
Uldis Bērziņš
Personīgā informācija
Dzimis 1944. gada 17. maijā (74 gadi)
Valsts karogs: Latvijas ģenerālapgabals Rīga, Latvijas ģenerālapgabals, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Jeļena Staburova
Bērni Ansis Ataols Bērziņš,
Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, tulkotājs
Valoda latviešu valoda
Rakstīšanas laiks Kopš 1957
Žanri Dzeja
Slavenākie darbi "Piemineklis kazai"
Apbalvojumi Baltijas Asamblejas Balva (1995)
Šis raksts ir par Uldi Bērziņu. Par citām jēdziena Bērziņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Uldis Bērziņš (dzimis 1944. gada 17. maijā Rīgā) ir latviešu dzejnieks un tulkotājs, pazīstams gan kā latviešu dzejas poētikas reformētājs 1970. gados, gan virtuozs atdzejošanas meistars.

Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejnieka mātes vecāki nākuši no Neretas puses, Sēlijas. Vectēvs Jānis Vītols (1876–1951) bijis cara armijas virsnieks 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā, komandējis strēlnieku bataljonu 1916. gadā Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna. Vecmāmiņa Marija Jēkaba meita Vītola, dzimusi Stakena vai Stakāne (1879–1971) nāk no Rites pagasta Bokleniekiem jeb Būkleniekiem. Uldi Bērziņu pamatā audzinājusi vecmāmiņa.

Dzejnieks dzimis kā Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš 1944. gadā Rīgā stacijas priekšnieka palīga Pauļa Jāņa Bērziņa un viņa sievas Sebastianas Birutas, dzimušas Vītolas (1922–2004), ģimenē.[1] Sebastiana Biruta precējusies divas reizes: ar oficiālo U. Bērziņa tēvu 1943. gada 14. novembrī, ar Leonīdu Ozoliņu 1952. gada 2. augustā[2].

Bērnību Uldis Bērziņš aizvadījis plašā dzīvoklī Kr. Barona ielā 26. Mācījās Rīgas 40. vidusskolā (1951), Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā (1952–1962).

Pirmie dzejoļi tapuši 1957. gadā trīspadsmit gadu vecumā, bet pirmo reizi viņa dzejole "Streiks" publicēta 1963. gadā izdevumā "Universitāte", Nr. 6[2].

1962. gadā uzsāka latviešu valodas un literatūras studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1964. gada rudenī tika iesaukts Padomju armijā.

Ar LVU Filoloģijas fakultātes norīkojumu U. Bērziņu 1968. gada rudenī ieskaitīja Ļeņingradas Valsts universitātes Austrumu fakultātē turku valodas un literatūras specialitātes (tirkoloģija) otrajā kursā[2]. 1971. gadā viņš saņēmis diplomu turku filoloģijā.

Studijas turpināja Maskavas Valsts Universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā persiešu un turku filoloģijā (1973–1974).

1974. gadā apprecējās ar PSRS ZA Austrumpētniecības institūta aspiranti Jeļenu Staburovu.

1974. gada 19.decembrī viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā. Ieteikumus uzņemšanai RS rakstīja tulkotāja Marija Šūmane, dzejnieki Jānis Sirmbārdis un Ojārs Vācietis.

Vēlāk Uldis Bērziņš papildinājās Prāgas Kārļa Universitātes un Bratislavas Universitātes vasaras skolās (1976–1982).[1]

1983. gadā apmeklēja uzbeku valodas studijas Taškentas Valsts Universitātē[2].


Pirmais Ulda Bērziņa dzejoļu krājums "Piemineklis kazai" pēc ilgas aizkavēšanās iznāca 1980. gadā, kad autors jau bija sasniedzis 36 gadu vecumu.

No 1994 g. septembra līdz 1995.g. augustam studējis senebreju valodu Bībeles tulkošanas seminārā Amsterdamas Brīvajā (Vrijes) Universitātē.

1997. gadā studijas Teoloģiskajā institūtā Upsālas Universitātē.

1998. gadā studijas seminārā "Kristoloģija, jūdu mesiānisms un islāma perspektīva: teksta interpretācija" Zviedrijas Teoloģiskajā institūtā Jeruzalemē[2].

Viņa atdzejojumā latviski iznāca dzejnieku Rasula Rza (1972), Fāzila Hisni Dāglardžas (1974, 1880), Šimborskas (1979) un Saadī (1981) dzejoļu krājumi.[3]

1992. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.[1]

1990. gados strādāja pie jauna Bībeles tulkojuma latviešu valodā, no senebreju valodas tulkoja Vecās Derības daļas "Ījabs" (1997), "Pulcētājs" (2000), "Slavinājumi" (2005). 2000. gadā sāka darbu arī pie Korāna tulkojuma no arābu valodas, kuru pabeidza 2011. gadā.

Sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1988. gada Latvijas PEN kluba biedrs.

1989. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijā, 1991. un 1992. gadā bija partijas vadītājs.

1996. gadā tika ievēlēts par Tautību konsultatīvās padomes locekli.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sieva (no 1974) -- Jeļena Staburova, vēstures, sinoloģijas un politikas zinātnes profesore Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedrā.

Bērni -- muziķis un matemātiķis Ansis Ataols Bērziņš (1975), Una Aleksandra Čerenkova-Bērziņa (1985).

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Baltijas Asamblejas Balva literatūrā
  • Triju Zvaigžņu ordenis
  • Literatūras gada balva par grāmatas "Slavinājumi" atdzejojumu (2005), par dzejoļu krājumu "Saruna ar Pastnieku" (2009) un dzejoļu krājumu "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā", kā arī speciālbalva par "Vecās Eddas" atdzejojumu
  • Dzejas dienu balva (2009)
  • žurnāla "Latvju Teksti" balva atdzejas kategorijā (2015)
  • Latvijas Literatūras gada Mūža balvas laureāts par izcilu ieguldījumu Latvijas rakstniecībā un Latvijas kultūrvides un valodas bagātināšanā ar nozīmīgiem pasaules kultūrtekstiem. Simbolisko LALIGABAS lampu un balvu 3000 EUR apmērā pēc nodokļu nomaksas pasniedza balvas mecenāti – Baltic International Bank[4].

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Piemineklis kazai. Rīga: Liesma, 1980.
  • Poētisms baltkrievs. Rīga: Liesma, 1984.
  • Nenotikušie atentāti. Rīga: Liesma, 1990.
  • Laiks (kopā ar Juri Kronbergu). Rīga: Liesma, 1994.
  • Nozagtie velosipēdi. Rīga: Minerva, 1999.
  • Maijs debešos. Rīga: Preses nams, 2002.
  • Saruna ar Pastnieku. Rīga: Neputns, 2009.
  • Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā. Rīga: Neputns, 2014.
  • Idilles. Rīga: Neputns, 2018.

Citi dzejas izdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kukaiņu soļi. Rīga: Raiņa un Aspazijas fonds, 1994.
  • Dzeja. Rīga: Artava, 1995.
  • Daugavmala [poēma]. Rīga: Nordik, 1999.
  • Dzeja [kopotā dzeja]. Rīga: Atēna, 2004.

Grāmatas citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Parasts akmens [dzejas cikls Ojāra Feldberga katalogā, angļu val. atdz. Ieva Lešinska]. Rīga, 1992.
  • Vabzdžių žingsniai [Kukaiņu soļi, lietuviešu val. atdz. Vladas Braziūnas, Sigitas Geda, Valdas Kukulas, Kęstutis Nastopka, Giedrė Šlapelytė]. Vilnius: Baltos lankos, 1997.
  • Kahekõne ajaga [Kukaiņu soļi, igauņu val. atdz. Helvi Jürisson, Mats Traat, Ita Saks]. Tallinn: Tuum, 1998.
  • Synpunkt på evigheten [zviedru val. atdz. Juris Kronbergs]. Tollarp: Ariel skrifter, 2004.
  • Сфера Хевисайда [Hevisaida sfēra, kopā ar J. Rokpelni, krievu val. atdz. Sergejs Moreino]. Rīga: Karogs, 2008.
  • Locījumi un dziesmas [krievu val. atdz. Olga Pētersone]. Maskava, 2010.

Atdzeja un tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vislava Šimborska. Apsveiksim skudras. Rīga (1979)
  • Saadi. Rožu dārzs. R.: Liesma (1983)
  • Baložu pilni pagalmi/ turku dzeja (kopā ar P. Brūveru). R.: Liesma (1988)
  • Mana vectēva Korkuda grāmata/ vecoguzu eposs. R.: Liesma (1993)
  • Ījabs. R.: Zinātne (1997)
  • Snorre Sturlas dēls. Gilves acumalds/ Mitol. teiku krājums un poēt. rokasgrāmata “Edda”. R.: Nordik (1997)
  • Vislava Šimborska. Dzeja. R.: Jumava (1998)
  • Česlavs Milošs. Sagūstītais prāts. R.: Zvaigzne ABC (1998)
  • Pulcētājs. R.: Zinātne (2000)
  • Fikrets Demirāgs. Gaisos tālu medību balsis. R.: Lietusdārzs (2009), Dzejas dienu balva
  • Korāns. R.: Neputns (2011)
  • Teika par Igora karagaitu (kopā ar K. Skujenieku). R.: Zinātne (2014)
  • Jaroslavs Seiferts. Mēra stabs / Skūpstu grāmata. R.: Mansards (2015)
  • Vecā Edda. R.: Jānis Roze (2015)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]