Uldis Bērziņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Uldis Bērziņš
Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš
Uldis Bērziņš
Personīgā informācija
Dzimis 1944. gada 17. maijā (75 gadi)
Valsts karogs: Latvijas ģenerālapgabals Rīga, Latvijas ģenerālapgabals, (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Rīga
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Jeļena Staburova
Bērni Ansis Ataols Bērziņš,
Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova
Literārā darbība
Nodarbošanās dzejnieks, tulkotājs
Valoda latviešu valoda
Rakstīšanas laiks Kopš 1957
Žanri Dzeja
Slavenākie darbi "Piemineklis kazai"
Apbalvojumi Baltijas Asamblejas Balva (1995)
Šis raksts ir par Uldi Bērziņu. Par citām jēdziena Bērziņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Uldis Bērziņš (dzimis 1944. gada 17. maijā Rīgā) ir latviešu dzejnieks un tulkotājs, pazīstams gan kā latviešu dzejas poētikas reformētājs 1970. gados, gan virtuozs atdzejošanas meistars.

Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejnieka mātes vecāki nākuši no Neretas puses, Sēlijas. Vectēvs Jānis Vītols (1876–1951) bijis cara armijas virsnieks 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulkā, komandējis strēlnieku bataljonu 1916. gadā Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna. Vecmāmiņa Marija Jēkaba meita Vītola, dzimusi Stakena vai Stakāne (1879–1971) nāk no Rites pagasta Bokleniekiem jeb Būkleniekiem. Uldi Bērziņu pamatā audzinājusi vecmāmiņa.

Dzejnieks dzimis kā Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš 1944. gadā Rīgā stacijas priekšnieka palīga Pauļa Jāņa Bērziņa un viņa sievas Sebastianas Birutas, dzimušas Vītolas (1922–2004), ģimenē.[1] Sebastiana Biruta precējusies divas reizes: ar oficiālo U. Bērziņa tēvu 1943. gada 14. novembrī, ar Leonīdu Ozoliņu 1952. gada 2. augustā[2].

Bērnību Uldis Bērziņš aizvadījis plašā dzīvoklī Kr. Barona ielā 26. Mācījās Rīgas 40. vidusskolā (1951), Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolā (1952–1962).

Pirmie dzejoļi tapuši 1957. gadā trīspadsmit gadu vecumā, bet pirmo reizi viņa dzejole "Streiks" publicēta 1963. gadā izdevumā "Universitāte", Nr. 6[2].

1962. gadā uzsāka latviešu valodas un literatūras studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1964. gada rudenī tika iesaukts Padomju armijā.

Ar LVU Filoloģijas fakultātes norīkojumu U. Bērziņu 1968. gada rudenī ieskaitīja Ļeņingradas Valsts universitātes Austrumu fakultātē turku valodas un literatūras specialitātes (tirkoloģija) otrajā kursā[2]. 1971. gadā viņš saņēmis diplomu turku filoloģijā.

Studijas turpināja Maskavas Valsts Universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā persiešu un turku filoloģijā (1973–1974).

1974. gadā apprecējās ar PSRS ZA Austrumpētniecības institūta aspiranti Jeļenu Staburovu.

1974. gada 19.decembrī viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā. Ieteikumus uzņemšanai RS rakstīja tulkotāja Marija Šūmane, dzejnieki Jānis Sirmbārdis un Ojārs Vācietis.

Vēlāk Uldis Bērziņš papildinājās Prāgas Kārļa Universitātes un Bratislavas Universitātes vasaras skolās (1976–1982).[1]

1983. gadā apmeklēja uzbeku valodas studijas Taškentas Valsts Universitātē[2].


Pirmais Ulda Bērziņa dzejoļu krājums "Piemineklis kazai" pēc ilgas aizkavēšanās iznāca 1980. gadā, kad autors jau bija sasniedzis 36 gadu vecumu.

No 1994 g. septembra līdz 1995.g. augustam studējis senebreju valodu Bībeles tulkošanas seminārā Amsterdamas Brīvajā (Vrijes) Universitātē.

1997. gadā studijas Teoloģiskajā institūtā Upsālas Universitātē.

1998. gadā studijas seminārā "Kristoloģija, jūdu mesiānisms un islāma perspektīva: teksta interpretācija" Zviedrijas Teoloģiskajā institūtā Jeruzalemē[2].

Viņa atdzejojumā latviski iznāca dzejnieku Rasula Rza (1972), Fāzila Hisni Dāglardžas (1974, 1880), Šimborskas (1979) un Saadī (1981) dzejoļu krājumi.[3]

1992. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.[1]

1990. gados strādāja pie jauna Bībeles tulkojuma latviešu valodā, no senebreju valodas tulkoja Vecās Derības daļas "Ījabs" (1997), "Pulcētājs" (2000), "Slavinājumi" (2005). 2000. gadā sāka darbu arī pie Korāna tulkojuma no arābu valodas, kuru pabeidza 2011. gadā.

Sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1988. gada Latvijas PEN kluba biedrs.

1989. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijā, 1991. un 1992. gadā bija partijas vadītājs.

1996. gadā tika ievēlēts par Tautību konsultatīvās padomes locekli.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sieva (no 1974) -- Jeļena Staburova, vēstures, sinoloģijas un politikas zinātnes profesore Rīgas Stradiņa Universitātes Politikas zinātnes katedrā.

Bērni -- muziķis un matemātiķis Ansis Ataols Bērziņš (1975), Una Aleksandra Čerenkova-Bērziņa (1985).

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1979: Dzejas dienu balva par poļu dzejas atdzejojumiem.
  • 1983: Dzejas dienu balva par Saadī grāmatas "Rožudārzs" atdzejojumu.
  • 1992: Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
  • 1994: Sorosa fonda Sabiedriskās saskaņas balva.
  • 1994: Zinaīdas Lazdas balva (kopā ar Juri Kronbergu).
  • 1995: Baltijas Asamblejas Balva literatūrā par grāmatām "Dzeja", "Laiks" un "Kukaiņu soļi".
  • 1995: Triju Zvaigžņu ordenis
  • 2000: Spīdolas balva.
  • 2005: Literatūras gada balva par grāmatas "Slavinājumi" atdzejojumu.
  • 2009: Dzejas dienu balva par F. Demirāga grāmatas "Gaisos tālu medību balsis" atdzejojumu.
  • 2009: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Saruna ar Pastnieku".
  • 2014: Literatūras gada balva par dzejoļu krājumu "Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā".
  • 2015: Žurnāla "Latvju Teksti" dzejas balva par J. Seiferta grāmatas "Mēra stabs / Skūpstu grāmata" atdzejojumu.
  • 2015: Literatūras gada balvas speciālā balva par "Vecās Eddas" atdzejojumu.
  • 2016: Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu.[4].

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Piemineklis kazai. Rīga: Liesma, 1980.
  • Poētisms baltkrievs. Rīga: Liesma, 1984.
  • Nenotikušie atentāti. Rīga: Liesma, 1990.
  • Laiks (kopā ar Juri Kronbergu). Rīga: Liesma, 1994.
  • Nozagtie velosipēdi. Rīga: Minerva, 1999.
  • Maijs debešos. Rīga: Preses nams, 2002.
  • Saruna ar Pastnieku. Rīga: Neputns, 2009.
  • Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā. Rīga: Neputns, 2014.
  • Idilles. Rīga: Neputns, 2018.

Citi dzejas izdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kukaiņu soļi. Rīga: Raiņa un Aspazijas fonds, 1994.
  • Dzeja. Rīga: Artava, 1995.
  • Daugavmala [poēma]. Rīga: Nordik, 1999.
  • Dzeja [kopotā dzeja]. Rīga: Atēna, 2004.

Grāmatas citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Parasts akmens [dzejas cikls Ojāra Feldberga katalogā, angļu val. atdz. Ieva Lešinska]. Rīga, 1992.
  • Vabzdžių žingsniai [Kukaiņu soļi, lietuviešu val. atdz. Vladas Braziūnas, Sigitas Geda, Valdas Kukulas, Kęstutis Nastopka, Giedrė Šlapelytė]. Vilnius: Baltos lankos, 1997.
  • Kahekõne ajaga [Kukaiņu soļi, igauņu val. atdz. Helvi Jürisson, Mats Traat, Ita Saks]. Tallinn: Tuum, 1998.
  • Synpunkt på evigheten [zviedru val. atdz. Juris Kronbergs]. Tollarp: Ariel skrifter, 2004.
  • Сфера Хевисайда [Hevisaida sfēra, kopā ar J. Rokpelni, krievu val. atdz. Sergejs Moreino]. Rīga: Karogs, 2008.
  • Locījumi un dziesmas [krievu val. atdz. Olga Pētersone]. Maskava, 2010.

Atdzeja un tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rasuls Rza. Krāsas [no azerbaidžāņu val.]. Rīga: Liesma, 1972.
  • Fāzils Hisni Dāglardža. Kad zāle pie zvaigznes duras [no turku val.]. Rīga: Liesma, 1974.
  • Eķrems Eilisli. Cilvēki un koki. [stāsti; no azerbaidžāņu val.]. Rīga: Liesma, 1977.
  • Vislava Šimborska. Apsveiksim skudras [no poļu val.]. Rīga: Liesma, 1979.
  • Visiem, visiem jums Amerikas vārdā, sast. Tamāra Zālīte [no angļu val.]. Rīga: Liesma, 1980 (līdzautors).
  • Fāzils Hisni Dāglardža. Putni mūs mīl [dzejoļi bērniem; no turku val.]. Rīga: Liesma, 1980.
  • Saadī. Rožu dārzs [no persiešu val.]. Rīga: Liesma, 1983.
  • Mahtimguli. Cik dziļas dzīles pasaulei [no turkmēņu val.]. Rīga: Liesma, 1983 (līdzautors).
  • Veļimirs Hļebņikovs. Dziesmu karapulks [no krievu val.]. Rīga: Liesma, 1985 (kopā ar M. Čaklo).
  • Baložu pilni pagalmi [no turku val.]. Rīga: Liesma, 1988 (kopā ar P. Brūveri).
  • Mana vectēva Korkuda grāmata [no vecoguzu val.]. Rīga: Liesma, 1993.
  • Ījabs [Bībeles grāmata]. Rīga: Zinātne, 1997.
  • Snorre Sturlas dēls. Gilves acumalds [no senislandiešu val.] Rīga: Nordik, 1997.
  • Vislava Šimborska. Dzeja [no poļu val.]. Rīga: Jumava, 1998.
  • Česlavs Milošs. Sagūstītais prāts [esejas; no poļu val.]. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
  • Tomass Transtremers. Atmiņas mani redz [no zviedru val.]. Rīga: Jumava, 1999 (līdzautors).
  • Pulcētājs [Bībeles grāmata]. Rīga: Zinātne, 2000.
  • Horhe Luiss Borhess. Stāsti [no spāņu val.]. Rīga: Jumava, 2002 (līdzautors).
  • Kipras dzeja Rīga: Adria, 2007 (U. Bērziņa atdzejojumi no turku val.; K. Skujenieka atdzejojumi no grieķu val.).
  • Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas [no turku val.]. Rīga: Adria Books, 2008.
  • Fikrets Demirāgs. Gaisos tālu medību balsis [no turku val.]. Rīga: Lietusdārzs, 2009.
  • Korāns [no arābu val.]. Rīga: Neputns, 2011.
  • Ulfs Starks. Diktators [dzeja bērniem; no zviedru val.]. Liels un mazs, 2012.
  • Bībele ar deiterokanoniskajām grāmatām. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2012 (līdzautors).
  • Mana vectēva Korkuda grāmata [no vecoguzu val.]. Otrais izdevums. Rīga: Jānis Roze, 2013.
  • Teika par Igora karagaitu [no senkrievu val.]. Rīga: Zinātne, 2014 (kopā ar K. Skujenieku).
  • Jaroslavs Seiferts. Mēra stabs / Skūpstu grāmata. Rīga: Mansards, 2015.
  • Vecā Edda [no senislandiešu val.]. Rīga: Jānis Roze, 2015.
  • Džidi Madzja. Mana ciema dievi [no ķīniešu val.]. Rīga: Jānis Roze, 2017.
  • Dziesma par manu Sidu [no senkastīliešu val.]. Rīga: Neputns, 2019.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 11. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 29. martā.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Uldis Bērziņš». literatura.lv (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-04-11. Skatīts: 2018-11-27.
  3. Latvijas padomju enciklopēdija. 1.. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 765. lpp.
  4. «Apbalvoti Latvijas Literatūras gada balvas laureāti • Rakstnieciba.lv». rakstnieciba.lv. Skatīts: 2018-11-27.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]