Lietuviešu valoda

Lietuviešu valoda lietuvių kalba
Valodu lieto:	Lietuva, Latvija, lietuviešu diaspora
Reģions:	Baltijas valstis
Pratēju skaits:	dzimtā valoda ap 3,3 miljoniem, kopējais runājošo skaits ap 3,6 miljoniem
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Baltu-slāvu   Baltu    Austrumbaltu     Lietuviešu valoda
Rakstība:	Latīņu alfabēts (lietuviešu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Lietuva Eiropas Savienība
Regulators:
Valodas kodi
ISO 639-1:	lt
ISO 639-2:	lit
ISO 639-3:	lit

Lietuviešu valoda (lietuvių kalba) ir dzimtā valoda apmēram 3,3 miljoniem cilvēku, galvenokārt Lietuvā, kur tā ir vienīgā valsts valoda. Tā pieder pie baltu valodu grupas un ir radniecīgākā latviešu valodai. Tā ir visarhaiskākā no dzīvajām indoeiropiešu saimes valodām.

Starp trijām lielajām baltu valodām — lietuviešu, latviešu un prūšu — arhaiskuma nozīmē lietuviešu valoda aizņem vidēju vietu: lietuviešu valoda savās formās ir arhaiskāka par latviešu valodu, taču modernāka par 18. gadsimtā mirušo prūšu valodu. Tātad šodien lietuviešu valoda ir visarhaiskāka dzīvā indoeiropiešu valoda. Lietuviešu literāro valodu neietekmēja somugru valodas kā tas bija kuršu, zemgaļu, sēļu un latviešu valodām, tomēr somugru ietekme ir jūtama Lietuvas ziemeļos, kur agrāk bija kuršu, zemgaļu un sēļu apdzīvotās zemes. Šo mirušo baltu valodu substrāts visvairāk ir ietekmējis vārdu uzsvaru lietuviešu ziemeļu izloksnēs. Tomēr lietuviešu valodu uz slāvisko pusi ietekmēja atrašanās Lietuvas lielkņazistes sastāvā.

Literārās valodas veidošanās

Eiropas valodu karte (1741. gads) ar pirmo tēvreizes pantu lietuviski

Senākais rokraksts lietuviešu valodā (ap 1503. gadu)

Lietuviešu literārā valoda veidojās sarežģīti un ļoti nelabvēlīgos apstākļos, kādi starp Eiropas valodām ir bez precedenta. Senākie rakstiskie teksti ir Tēvreizes un "Esi sveicināta, Marija" tulkojumi ap 1503. gadu, kas uzrakstīti austrumaugštaišu izloksnē. Kēnigsbergā 1547. gadā iespieda Martīna Mažvīda tulkoto katehismu, kas bija pirmā grāmata lietuviešu valodā. Grāmata sarakstīta dienvidžemaišu izloksnē, taču tajā sastopamas arī dažādās rietumaugštaišu izloksnes iezīmes. Kopš 16. gadsimta, līdz 18. gadsimta beigām Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā pastāvēja divi rakstības varianti: austrumu rakstība, kas veidojās uz Viļņas apkārtnes austrumaugštaišu izloksnes pamata, kā arī vidus variants, kurš tapa Vidus Lietuvā pie Ķēdaiņu pilsētas, pamatojoties uz rietumaugštaišu izloksnes vietējo variantu. Tajā pašā laikā Mazajā Lietuvā, Vācu ordeņa dibinātajā Prūsijas hercogistē, kas vēlāk kļuva par Prūsijas Karalisti (tā atradās mūsdienu Kaļiņingradas apgabalā un tuvākajās Polijas un Baltkrievijas teritorijās, kā arī Nemunas labā krasta joslā, kas sākās aiz Jurbarkas un gāja līdz Klaipēdai un vēl tālāk tagadējā Lietuvā), izveidojās vietējs, riemtumaugštaišu izloksnes dienvidu variantam piederošs Rietumu rakstības variants. Tātad tajā pašā laikā etniskās lietuviešu zemēs līdzās pastāvējuši pat trīs lietuviešu valodas rakstības jeb literārās valodas varianti. Līdz 18. gadsimta beigām grāmatas Lietuvas Dižkunigaitijā tika iespiestas gan austrumu, gan vidus rakstībās. Tās, tāpat kā Rietumu rakstībā iespiestās grāmatas vai saglabājušies rakstiskie teksti, galvenokārt bija reliģiskas tematikas. To veicināja sacensība starp luterāņiem un katoļiem, kas risinājās reformācijas dēļ (Lietuvā katoļticība saglabājās). Pamatā tika iespiesti grāmatu tulkojumi no svešvalodām, kuri bija pārpildīti ar svešvalodu vārdiem un lietuviešu valodai neraksturīgām gramatiskām konstrukcijām. Bet tā kā lietuviešu baznīcās un augstākajās aprindās prestiža bija kļuvusi poļu valoda, 18. gadsimta sākumā panīka Viļņas apkārtnēs lietotā austrumu rakstība, kā arī 18. gadsimta beigās to pārstāja lietot Vidus Lietuvā, Ķēdaiņu apkārtnē izveidojusies minētā rietumu augštaišu vidus rakstība. Šo rakstību izzušanu ietekmēja arī Polijas—Lietuvas kopvalsts bojāeja laikposmā no 1772. līdz 1795. gadam. Gandrīz visu Lietuvas Dižkunigaitijas teritoriju okupēja Krievijas Impērija. Apmēram simt gadu, līdz 19. gadsimta beigām, Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā ikviens autors rakstīja savā izloksnē, kopīgie valodas rakstības varianti izzuda. 1864. gadā pēc 1863. gada Janvāra sacelšanās, Krievijas Impērijas Lietuvas ģenerālgubernators Mihails Muravjovs-Viļenskis aizliedza lietuviešu valodas lietošanu izglītībā un izdevējdarbībā, atļaujot tikai publicējumus, kur lietuviešu valoda rakstīta kirilicā. Taču par spīti lielajiem sodiem, kas draudēja par šī aizlieguma pārkāpšanu, Austrumprūsijā un ASV latīņu alfabētā iespiestās grāmatas lietuviski slepus ieveda tā sauktie grāmatneši (knygnešiai). 1904. gadā šis aizliegums tika atcelts.

Pavisam citāds stāvoklis bija Prūsijas Karalistē, kuras teritorijā lietuviešu valodas rakstības tradīcija nepārtrūka pat līdz Otrajam pasaules karam. Tādēļ 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā ievērojamajam lietuviešu valodniekam Jonam Jablonskim nebija samērā grūti, izmantojot Mazajā Lietuvā lietoto valodas rakstību, veikt literārās valodas normēšanu — lielas grūtības arvien vēl radīja ievestie lietuviešu valodas lietošanas ierobežojumi un spēkā esošais aizliegums iespiest tekstus latīņu alfabētā.

Bijušās Lietuvas Dižkunigaitijas teritorijā lietotais rietumaugštaišu kauņiešu variants virzījās uz Mazo Lietuvu Austrumprūsijā. Jons Jablonskis savā grāmatā Lietuviškos kalbos gramatika (latviešu: Lietuviešu valodas gramatika) formulēja un rakstiskā veidā skaidroja lietuviešu valodas pamatprincipus, balstoties uz rietumaugštaišu dienvidu daļas izloksni un iekļaujot dažas Mazajā Lietuvā lietotas īpašības. Būtībā mūsdienu lietuviešu literārās valodas pamatā ir Jablonska noteiktie principi. Rietumaugštaišu dienvidu daļas izloksnē ir saglabājušās visvecākās lietuviešu valodas formas, kuras nu ir kļuvušas par literārās valodas normām.

Dialekti

Lietuvas dialekti.

Žemaišu dialekts   Rietumžemaišu izloksne Ziemeļžemaišu izloksne:   Kretinģiešu izloksnes variants   Telšiešu izloksnes variants Dienvidžemaišu izloksne:   Varņiešu izloksnes variants   Raseiņiešu izloksnes variants

Aukštaišu dialekts Rietumaukštaišu izloksne:   Šauļiešu izloksnes variants   Kauņiešu izloksnes variants   Klaipēdas zemes izloksnes variants Austrumaukštaišu izloksne:   Panevēžiešu izloksnes variants   Širvintiešu izloksnes variants   Anīkštiešu izloksnes variants   Kupišķiešu izloksnes variants   Uteniešu izloksnes variants   Viļņiešu izloksnes variants   Dienvidaukštaišu jeb dzūku izloksnes variants

Žemaišu izloksnes ir iekrāsotas dzeltenā, sarkanā un brūnā krāsā; aukštaišu izloksnes ir zaļas, zilas un violetas.

Lietuviešu valodā ir divi lieli dialekti: aukštaišu (aukštaičių tarmė) un žemaišu (žemaičių tarmė). Aukštaišu dialekts sīkāk iedalās rietumu, austrumu un dienvidu izloksnēs, bet žemaišu dialekts — dienvidu, ziemeļu un rietumu izloksnēs. Izloksnes savukārt iedalās vēl sīkākos variantos. Tiem doti nosaukumi saskaņā ar lielākajām pilsētām, kuru apkārtnē attiecīgais izloksnes variants tiek runāts.

Aukštaišu dialekts

Rietumaukštaišu izloksne

Tā iedalās šauļiešu (ziemeļos), kauņiešu (dienvidos), kā arī Klaipēdas zemes aukštaišu (rietumos) izloksnes variantos.

• šauļiešu izloksnes variantā īsie patskaņi galotnēs tiek atmesti, garie patskaņi tajās saīsināti, uzsvars pārcelts uz garo patskani vai divskani, bet uz ziemeļiem spēcīgāk tiek uzsvērta pirmā zilbe.
• kauņiešu izloksnes variants ir arhaiskāks par šauļiešu izloksnes variantu. kauņiešu variantā ir saglabājies patskaņu garums arī neuzsvērtajā zilbē, galotnes netiek atmestas vai izrunātas aprauti, uzsvaru nepārceļ. Uz šo rietumaukštaišu dienvidu variantu balstīta arī mūsdienu lietuviešu literārā valoda.
• Klaipēdas zemes rietumaukštaišu izloksnes variantā no divskaņiem an, en, in, un lietuviešu valodā radušies garie patskaņi ą [ā], ę [ē], į [ī], ų [ū] galotnēs tiek īsināti visbiežāk un pārvēršas par īsajiem patskaņiem a, e, i, u. Lietuviešu valodas pirmās deklinācijas vīriešu dzimtes vilkas "vilks", laikas "laiks" veida lietvārdu vienskaitļa nominatīva galotnēs atmet īso patskani un izrunā kā vilks, laiks. Divskaņos kāpjošā intonācija (tvirtagalė priegaidė) sadalās uz abām divskaņa sastāvdaļām.

Austrumaukštaišu izloksne

Šai izloksnei ir seši varianti (skatīties dialektu kartē). Lielākoties lietuviešu austrumaukštaišu izloksnēs diftongiskos savienojumus am, an, em, en sašaurina (a > u, e > i) un pārvērš par um, un, im, in, bet patskaņus ą [ā], ę [ē] par ų [ū], į [ī], kā arī e, i no vecākiem ę, į galotnēs par i. Pirms priekšējās rindas patskaņiem ia [ǣ, ӕ], e, ė austrumaukštaišu izloksnēs līdzskani l izrunā cieti. Patskaņiem var būt triju pakāpju garums: īsais, pusgarais un garais. Krītošā (tvirtapradė priegaidė) un kāpjošā (tvirtagalė priegaidė) intonācija patskaņos un divskaņos ie, uo dažos izloksnes variantos sakrīt. Šīs vispārējās austrumaukštaišu izloksnes īpašības atklājas tās variantiem raksturīgos gadījumos.

Savrupas īpašības: panevēžiešu izloksnes variantā tiek ļoti intensīvi īsinātas galotnes: īsos vai saīsinātos patskaņus atmet, atstājot nenoteiktās kvalitātes pirms tam bijušo patskaņu atbalsi. Uzsvaru no īsās galotnes pārceļ uz priekšpēdējo zilbi vai uz garo patskani vai divskani, ziemeļos uzsvara pārcēlums ir vēl spēcīgāks. Šāds akcentējums radās zemgaļu valodas substrāta ietekmē. Uzsvara pārcēlums ir mazāk izteikts sēļu agrāk apdzīvotās zemēs, kurās tagad pastāv anīkščiešu, kupišķiešu un uteniešu izlokšņu varianti.

Uteniešu izloksnes variantā baltu seno garo patskani ā saglabāja un neizrunā kā garo patskani o. Anīkščiešu un kupišķiešu izlokšņu variantos ir pretēji, pat īso a bieži pārvērš par patskani o: vokoras, vosora "vakars, vasara" (salīdz. ar latgaliešu vokors, vosora). Lielākā austrumaukštaišu izloksnes daļā lieto illatīvu: vsk. tan plačian laukan "uz to plašu lauku", tan gilian vandenin "uz to dziļu ūdeni", ton tyron upėn "uz to tīru upi" — dsk. tuosna plačiuosna laukuosna, tuosna giliuosna vandenysna, tosna tyrosna upėsna.

Dienvidaukštaišu izloksne

Šajā aukštaišu izloksnē patskaņus ą [ā], ę [ē] izrunā šauri un kā ų [ū], į [ī]. Dienvidrietumos nepastāv literārajai valodai raksturīgi mīkstie līdzskaņi r, š, ž, č, dž, c, dz. Baltu savienojumiem *tj, *dj dienvidu aukštaišu izloksnē atbilst afrikātas c, dz vai arī ļoti mīksti patskaņi kā t un d, bet ne rietumu un austrumu aukštaišu č, dž: jauciai/jaucai "jauši", medziai/medzai "koki" (salīdz. latv. meži), jautiu "jaušu", mediu "koku" (burts i pēc līdzskaņiem apzīmē to mīkstumu). Reizēm t, d un savienojumi tv, dv pirms i, į [ī] , y (ī), ie izrunā kā c, dz un cv, dzv: vsk. A. pircį "pirti", ca "te, šeit" (lietuviešu literārā valodā čia), dzygo "dīga", dziena "diena", cvinko "tūka; pārplūda", dzvylika "divpadsmit", aic "iet". Mūsdienās c, dz lietošana, kas atbilst literārās valoda č, dž un t, d, ir raksturīga arī austrumaukštaišiem viļņiešiem. Dienvidaukštaišu izloksnē garos patskaņos un divskaņos ie, uo krītošā un kāpjošā intonācija gandrīz pilnībā sakrīt. Dienvidaukštaiši tāpat lieto illatīvu.

Biežas patskaņu c, dz lietošanas dēļ dienvidaukštaišus mēdz saukt par "dzūkiem" (lietuviski dsk. N. dzūkai), bet viņu apdzīvotās zemes par Dzūkiju.

Žemaišu dialekts

Žemaišu dialektā ir vairāk atšķirību no literāras valodas, tajā pastāv visvairāk jauninājumu. Šim dialektam ir trīs izloksnes, kas tāpat dalās šo izlokšņu variantos. Būtībā žemaišu dialekta dalīšana izloksnēs veikta saskaņā ar aukštaišu divskaņu ie, uo trejādu atbilstību žemaišu dialekta izloksnēs. Žemaišu dialektā ir radusies jaunā lauztā intonācija.

Dienvidžemaišu izloksne

Šī izloksne ir vislīdzīgākā aukštaišu dialektam. Tā tiek iedalīta raseiņiešu un varņiešu variantos. Abos variantos aukštaišu divskaņiem ie, uo atbilst patskaņi y [ī], ū: pyns "piens", dūd "dod".

• raseiņiešu izloksnes variantā baltu savienojumus *tj, *dj, ja tie atrodas pirms patskaņa "a", izrunā kā mīkstos t, d, taču pirms patskaņa u ir lietojamas afrikātas č, dž. Kā visās pārējās žemaišu izloksnēs, tā arī dienvidžemaišu izloksnē literārā valodā pastāvoši garie patskaņi o, ė (šaurais ē) tiek izrunāti kā divskaņi uo, ie. Uzsvara pārcēlums no galotnes uz pirmo zilbi ir izteiktāks raseiņiešu izloksnes variantā ziemeļos. Tas skaidrojams ar somugru valodu ietekmi kuršu valodā, kuras zemēs veidojās žemaišu dialekts. Dažu raseiņiešu izloksnes variantu daļās savienojumos i, u + l, m, n, r patskaņi i, u izrunā pārvēršas par divskaņiem ie, uo: jielgs "ilgs, garš", pienti "pīt", kuormis "kurmis". Galotnēs tiek monoftongizēti divskaņi -ai, -ei: vyrā "vīri", pelē "pelei". Literārās valodas patskaņus i, u, y [ī], ū bieži izrunā kā plašākus patskaņus ė (šaurais ē), o. Neregulāri saglabāti divskaņi an, en, in, un, kuri literārajā valodā pārvērtušies par ą [ā], ę [ē], į [ī], ų [ū].
• varņiešu izloksnes variantu būtiskākā atšķirība no raseiņiešu izloksnes varianta ir divskaņu an, am, en, em pārvēršana par plašākiem divskaņiem on, om, ėn, ėm. Raseiņiešu neregulārās īpašības varņiešu izloksnes variantā ir izteiktākas, visvairāk tiek uzsvērta vārda pirmā zilbe ar papildu akcentiem uz pārējām tā paša vārda zilbēm.

Dienvidžemaišiem ir raksturīgi īsināt garās neuzsvērtās galotnes un atmest īsās.

Ziemeļžemaišu izloksne

Ziemeļžemaišu izloksne tiek šķirta telšiešu un kretingiešu izloksnes variantos. Aukštaišu divskaņiem ie, uo šajā izloksnē atbilst ei, ou: peins "piens", doud "dod".

• telšiešu izloksnes variantā literārās valodas ū, y [ī] lielākoties tiek saīsināti. Īsie i, u, tiek paplašināti uz ė, o, kā arī divskaņi an, am, en, em tiek pārvērsti par plašākiem divskaņiem on, om, ėn, ėm (garais patskanis o, šaurais patskanis e + n, m). Taču telšiešu izloksnes variācijā šo divskaņu paplašināšana ir atkarīga no nākamās zilbes patskaņa. Garais patskanis o vai divskanis ou reizēm atspoguļo literāras valodas patskani ą [ā], kas radies no an, bet patskanis ė (šaurais ē) vai divskanis ei (ėi) šajā izloksnē var atbilst literārās valodas patskanim ę [ē]: sprėstė, spreistė "spriest"; kostė, koustė "kost". Tomēr lielākoties patskaņiem ą [ā], ę [ē] atbilst divskaņi on, en (ėn): konstė, sprenstė. Literārās valodas divskaņi -ai, -ei galotnēs tika regulāri monoftongizēti (-ā, -ē). Attālinoties uz rietumiem, telšiešu izloksnes variantā afrikātas č, dž visos gadījumos kļūst arvien retākas un tiek nomainītas ar mīkstajiem patskaņiem t, d. Akcentēšana ir līdzīga dienvidžemaišu varņiešu izloksnes varianta akcentēšanai. Iteratīvā pagātne tiek veidota žemaišiem raksturīgā saliktā formā, piem. liuobu [ļobu] rašysu (lit. valodā rašydavau) "rakstīju (bieži)".
• kretingiešu izloksnes varianta būtiska atšķirība no telšiešu varianta ir tāda, ka pirms priekšējās rindas patskaņiem pastāv tikai līdzskaņu k, g, š, ž, l, č, dž mīkstināšana. Patskaņi i, u tiek paplašināti par patskaņiem ė [ē], o, kā arī divskaņi an, am, en, em pārvērsti par plašākiem divskaņiem on, om, ėn, ėm neatkarīgi no nākamajā zilbē esošā patskaņa rindas. No baltu savienojumiem *tj, *dj radušās afrikātas č, dž šajā izloksnes variantā gandrīz pilnībā nomainītas ar mīkstajiem līdzskaņiem t, d. Dažos gadījumos nepastāv lauztā žemaišu intonācija, bet tā saucamā vidējā.

Ziemeļžemaišiem ir raksturīgi saīsināt patskaņus garās un neuzsvērtās galotnēs, saīsinātas galotnes atmest vai atstāt pirms tam bijušā patskaņa nenoteiktas kvalitātes atbalsi.

Rietumžemaišu izloksne

Literārās valodas divskaņiem ie, uo šeit atbilst garie patskaņi ė [ē], o: pėns "piens", dod "dod". Šai žemaišu izloksnei ir nelielas atšķirības starp tās ziemeļu un dienvidu variantiem. Tā pastāvēja Klaipēdas apkārtnē un stiepās gar jūras malu uz dienvidiem. Mūsdienās rietumžemaišu izloksne ir gandrīz pilnībā izzudusi. Literārās valodas garos patskaņus ė un o, atšķirībā no pārējām žemaišu izloksēm, neizrunā kā divskaņus ie, uo. Reizēm tos izrunā pa vidam (ė ar ie , o ar uo pieskaņu), reizēm līdzīgi garajiem patskaņiem ė, o. Tātad literārās valodas divskaņi ie, uo un garie patskaņi ė, o rietumžemaišu izloksnē gandrīz pilnībā sakrīt, abus vokālismu pārus runājot jauc. Divskaņi -ai, -ei galotnēs tika monoftongizēti (-ā, -ē). Izloksnes ziemeļos literārās valodas garajam patskanim o atbilst garais patskanis ā. Uzsvaru tāpat kā ziemeļu un dienvidžemašu varņiešu un ziemeļžemaišu izlokšņu variantos pārceļ uz pirmo zilbi. Afrikātas č, dž galvenokārt izrunā kā mīkstos līdzskaņus t un d. Divskaņi an, am, en, em izrunā nepaplašinās. Uzsvērtos a, e izrunājot nepagarināti kā aukštaišu un literārajā valodā. Rietumžemaišu izloksnē plaši lietotas divskaitļa formas.

Galotnes īsinātas īpaši intensīvi, pamatā patskaņi atmesti vai atstātas pirms tam bijušo nenoteiktas kvalitātes patskaņu atbalsis.

Kuršu nērijā apgabala izloksnes variantā jūtama latviešu valodas ietekme.

Fonētika

Lietuviešu literārās valodas būtiskas atšķirības no latviešu literārās valodas:

1. Mainīgais (brīvais) uzsvars. Tas var būt jebkurā vārda zilbē, ievērojot lietuviešu literārās valodas akcentējuma noteikumus.

2. Divskaņi an, en, in, un pirms līdzskaņiem k, g, t, d saglabājas; pirms p, b mainās uz am, em, im, um, bet pirms pārējiem līdzskaņiem un absolūtās vārdu galotnēs izrunā kā nazālos patskaņus ą, ę, į, ų (mūsdienās tos izrunā kā garos patskaņus ā, ē, ī, ū). Piemēri: ranka "roka", langas "logs", klumpa "klūp (krīt)", lenkti "liekt", kenčia "cieš", tampa "top", žambas "asa lieta" (salīdz. ar "zobs"), tempti "stiept (vilkt)", pinti "pīt", limpa "līp", siuntė "sūtīja" (burts i lietuviešu valodā apzīmē pirms tam pastāvoša līdzskaņa mīkstumu, bet kopā ar burtu e izveido divskani ie); taču: ąžuolą "ozolu", eglę "egli", kęsti "ciest", ranką "roku", siųsti "sūtīt", žąsį "zosi", dsk. G.: ąžuolų "ozolu", eglių "egļu", kančių "ciešanu", rankų "roku", žąsų "zosu".

3. Seno garo patskani ā izrunā kā garo patskani o: motina "māte", moša "vīra māsa", tėvo "tēva", vsk. G. un dsk. N. liepos "liepas", dovanoti "dāvanāt", dovanojo "dāvanāja", kopti "kāpt", mokyti "mācīt", moko "māca", moti "māt", mos "mās", sako "saka" utt.

4. Saglabāti senie mīkstie līdzskaņi k, g: kelti "celt", gervė "dzērve", gyvas "dzīvs", kepti "cept", lokys "lācis", lokio "lāča", dagys "dadzis", dagio "dadža", palangė "palodze", palangių "palodžu".

5. Saglabāti senie š, ž: šienas "siens", šiltas "silts", žiema "ziema", žymėti "zīmēt", vėžys "vēzis".

6. Saglabātas īsas un netiek īsinātas garās galotnes, bet īpaši rakstu valodā pastāv neaprautas darbības vārda dsk. 1. un 2. personu galotnes: vyras "vīrs", vyrai "vīri", akis "acs", akys "acis" ,duoda "dod", duodam(e) "dodam", duodat(e) "dodat", meta "met", metam(e) "metam", metat(e) "metat", sakau "saku", sakai "saki", sako "saka" (burts o apzīmē garo patskani o; latviešu divskani o lietuviešu valodā apzīmē kā uo), sakom(e) "sakām", sakot(e) "sakāt", pagātnes laika 1. ėdžiau "ēdu", 2. ėdei "ēdi"; vsk. G. un dsk. N. rankos "rokas", vsk. G. un dsk. N. eglės (burts ė apzīmē vienmēr šauru, garo ē).

Ar latviešu valodu kopīgie jaunievedumi

Pastāv jaunievedumi, kuri ir raksturīgi abām valodām, gan lietuviešu, gan latviešu:

1. Divskanis ie (no ei): diena, liepa.

2. Divskanis uo (no garā patskaņa ō): uoga "oga" , duoti "dot".

3. Izzuda tādi līdzskaņu savienojumi kā *tj, *dj pirms patskaņiem a, u; lietuviešu valodā to vietā lieto č un dž, bet latviešu valodā — š un ž: kenčia — cieš, audžiu — aužu, vokiečiai — vācieši, medžiai (koki) — meži.

4. Pārējie patskaņi pēc j izzušanas lietuviešu valodā kļuva mīksti, bet latviešu valodā daži pārvēršās, salīdz. siūti — šūt, būsiu — būšu, vėžio (nominatīvs vėžys) — vēža (bet nominatīvā vēzis) , lokio (nominatīvs lokys) — lāča (bet nominatīvā lācis), dagio (nominaīvs dagys) — dadža (bet nominatīvā dadzis).

5. Par jaunievedumiem jāuzskata arī an, en, in, un monoftongizēšanu pirms neeksplozīviem līdzskaņiem (žąsis "zoss", ąžuolas "ozols") un galotnēs (namą "namu", katę "kaķi"), kā arī to ekvivalentu saīsināšanu galotnēs latviešu valodā: baltu zosi, zaļu ozolu.

6. Saīsinātas senas akūta galotnes: liet. un latv. vsk. nominatīvs diena, dsk. akuzatīvs dienas, liet. vsk. lokatīvs miške "mežā".

Fonoloģija

Līdzskaņi

		Labiāls	Dentāls	Alveolārs	Palatāls	Velārs
Nazāls		m mʲ	n nʲ
Slēdzenis	nebalsīgs	p pʲ	t tʲ			k kʲ
	balsīgs	b bʲ	d dʲ			ɡ ɡʲ
Frikatīvs	nebalsīgs	(f) (fʲ)	s sʲ	ʃ ʃʲ		(x) (xʲ)
	balsīgs		z zʲ	ʒ ʒʲ		(ɣ) (ɣʲ)
Afrikāta	nebalsīga		t͡s t͡sʲ	t͡ʃ t͡ʃʲ
	balsīga		d͡z d͡zʲ	d͡ʒ d͡ʒʲ
Centrālais aproksimants		v vʲ	ɫ	lʲ	j
Vibrants				r rʲ

Līdzskaņi [f], [x] un [ɣ] sastopami tikai aizguvumos. [ŋ] ir [n] alofons pirms velāriem slēdzeņiem [k] un [g]. Pirms priekšējas rindas patskaņiem un pirms mīkstājiem līdzskaņiem visi līdzskaņi tiek runāti mīksti, izņemot līdzskani [j], kurš vienmēr ir mīksts (tabulā palatalizāciju atspoguļo zīme [ʲ]). Pirms pakaļējas rindas patskaņiem līdskaņus arī var izrunāt mīksti, ja starp līdzskaņu un patskaņu tiek iekļauts neizrunājams burts i, ko šinī gadījumā sauc par mīkstinājuma zīmi (liet. minkštumo ženklas): šuo [ʃuə] (suns) — šiuo [ʃʲuə] (ar šo), karo [ˈkaːroː] (kara) — kario [ˈkaːrʲoː] (karavīra).

Patskaņi

	Priekšējas rindas patskaņi		Pakaļējas rindas patskaņi
	Garie patskaņi	Īsie patskaņi	Garie patskaņi	Īsie patskaņi
Augsta mēles pacēluma patskaņi	iː	ɪ	uː	ʊ
Vidēja meles paceluma patskaņi	eː	ɛ	oː	ɔ
Zema mēles pacēluma patskaņi	æː	ɐ	aː

Īsais patskanis [ɔ] sastopams tikai aizguvumos un tas ir garā patskaņa [oː] alofons.

Aizguvumi

Lietuviešu valodā visvairāk aizguvumu ir no slāvu (veckrievu, baltkrievu, poļu, krievu) un ģermāņu valodām. Tas ir skaidrojams ar šo valodu vēsturisko ietekmi, kā arī ciešajiem sakariem starp Lietuvas lielkņazisti un Prūsiju. Bez šādiem aizguvumiem lietuviešu valodā vēl pastāv neliels skaits aizguvumu no somugru un citu baltu tautu valodām. 1547. gadā pirmajai lietuviešu valodā iespiestajā grāmatā — tā sauktajā Martīna Mažvīda katehismā — apmēram 20% no visiem lietotajiem vārdiem bija aizguvumi, galvenokārt slāvismi. 20. gadsimtā lielākais vairums aizguvumu ienāca tieši no krievu valodas. 1934. gada grāmatā Die Germanismen des Litauischen. Teil I: Die deutschen Lehnwörter im Litauischen, K. Alminauskis uzskaitīja 2770 dažādus valodu aizguvumus, no kuriem 130 izcelsme nebija zināma, taču vairums no tiem lietuviešu literārās valodas normēšanas laikā bija iztīrīts. Pēc neatkarības atjaunošanas ir pieaudzis aizguvumu skaits no angļu valodas (anglicismu).

Slāvismi

Pirmie aizguvumi no slāvu valodām lietuviešu valodu pēc tam veidojošo tautu valodās ienāca apmēram pirms tūkstoš gadiem. Mūsdienu lietuviešu literārā valodā slāvismi ir visbiežākie aizguvumi un tie veido ap 1,5 % no visiem vārdiem. Vispirms slāvismi ienāca no veckrievu valodas, taču vēlāk arī no baltkrievu un poļu valodām. Pēdējos laikos slāvismi lielākoties ienāca no krievu valodas. Mūsdienu lietuviešu literārā valodā, piemēram, lieto tādus slāvismus: bažnyčia "baznīca" (salīdz. ar veckrievu божница), agurkas "gurķis" (salīdz. ar baltkrievu aгypoк, poļu ogórek, krievu oгypeц), blynas "pankūka" (salīdz. ar baltkrievu блiн), bulvė „kartupelis, buļba (Latgalē sastopams apvidvārds)“ (salīdz. ar poļu bulwa, bulba), botagas "pātaga" (salīdz. ar baltkrievu 6aтаг), grybas "sēne" (salīdz. ar baltkrievu грыб), košė "biezputra" (salīdz. ar baltkrievu каша, poļu kasza), krienas "mārrutks" (salīdz. ar baltkrievu xpeн), katilas "katls" (salīdz. veckrievu котьлъ), knyga "grāmata" (salīdz. ar baltkrievu кнiгa), miestas "pilsēta" (salīdz. ar baltkrievu места), pipiras "pipars" (salīdz. ar veckrievu пьпьръ), pyragas "pīrāgs" (salīdz. ar baltkrievu nipoг), ponas "kungs" (salīdz. ar poļu pan, baltkrievu naн), sakalas "piekūns, vanags" (salīdz. ar baltkrievu cokoл, poļu. sokol) u.c.

Ģermānismi

Pirmie vācu valodas aizguvumi sāka ienākt kopš 13. — 14. gadsimta. Daži ģermānismi varēja ienākt ar senprūšu valodas starpniecību agrāk, jo senprūši kādu laiku dzīvoja blakus gotiem un starp šīm abām tautām bija izveidojušies cieši sakari. Ģermānismu skaits lietuviešu valodā ir aptuveni trīsreiz mazāks par slāvismu skaitu, ģermānismi veido apmēram 0,5% no literārās valodas vārdiem. Visbiežāk lietuviešu literārā valodā mūsdienās lieto šādus ģermānismus: amatas "amats, arods" (salīdz. ar viduslejasvācu am(m)et), budelis "bende" (salīdz. ar vidus lejasvācu boddel), bulius "bullis" (salīdz. ar vidus lejasvācu bulle), durpė "kūdra" (salīdz. ar lejasvācu turf), kalkės "kaļķi" (salīdz. ar vācu Kalk), kunigas "mācītājs, baznīckungs" (salīdz. ar augšvācu kuning), pinigas "nauda" (salīdz. ar vidus lejasvācu pennig), skydas "vairogs, aizsargs" (salīdz. ar augšvācu scit), vertas "cienīgs, vērts" (salīdz. ar vācu wert) u.c.

Anglicismi

Anglicismu skaits lietuviešu valodā ir strauji pieaudzis 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā pēc neatkarības atjaunošanas, pieaugot starptautiskajai saziņai un paplašinoties terminoloģijai. Pastiprināta anglicismu lietošanas tendence novērojama pilsētniekiem, it īpaši jauniešiem. Vairumu no tiem lieto tikai sarunvalodā un tie nav pieļaujami literārā valodā vai tiem pastāv lietuviski sinonīmi. Piemēri: adapteris/liet. siejiklis; biznis = verslas; čipsai = traškučiai; displėjus = ekranas, monitorius; draiveris = tvarkyklė; ekskliuzyvinis = išskirtinis, vienetinis; failas/liet. byla, rinkmena; flešas = atmintukas; fitnesas = lengvasis kultūrizmas; hotdogas = dešrainis; lizingas = išperkamoji nuoma; interfeisas = sąsaja; emeilas = elekroninis paštas (laiškas); menedžeris = vadybininkas; ofisas = raštinė, biuras, kontora; peidžeris = pranešimų gaviklis, ieškas; spamas = brukalas, (elektroninis) šlamštas; taimeris = laikmatis u. c. Taču bestseleris, dizainas, lokautas, nokautas un dažus citus anglicismus lieto arī literārā valodā.

Internacionālismi

Visvairāk internacionālismu Eiropas tautu valodās, tai skaitā lietuviešu, ir no grieķu, latīņu un franču valodas. Pie internacionālismiem, kas ir grieķu cilmes var pieskaitīt: agronomas, analizė, aritmetika, biblioteka, choras, demokratija, drama, ekonomika, filosofija, fizika, fonetika, gramatika, harmonija, komedija, kritika, leksika, lyrika, logika, matematika, morfologija, organas, orkestras, poema, politika, simbolis, sintaksė, taktika, teatras, technika, teorija, tragedija, utopija, zona.

Latīņu cilmes internacionālismi ir tādi vārdi kā: argumentas, autorius, deputatas, dokumentas, egzaminas, ekskursija, evoliucija, faktas, forma, komunizmas, mada, operacija, pozicija, progresas, pulsas, respublika, revoliucija, socializmas, suma, tekstas, tendencija, unikalus, urna, vibruoti, vitališkas.

No somugru un citām baltu valodām

Lietuviešu literārā valodā ir tikai daži aizguvumi no somugru valodām: asiūkliai "kosa, skosta" (salīdz ar. igauņu osja, somu hosia), burė "bura" (salīdz. ar igauņu purje, somu purje), kadagys "kadiķis" (salīdz. ar igauņu kadakas, somu kataja), laivas "kuģis" (salīdz. ar somu laiva), šamas "sams" (salīdz. ar somu sampi "store").

No pārējām baltu valodu ir aizgūti zemāk minētie vārdi:

Leticismu (no latviešu valodas) lietuviešu literārā valodā praktiski nav, taču tie ir sastopami atsevišķās izloksnēs: alėtis (latv. alēties), lūgoti (latv. lūgt), nikis (latv. niķis), perti (latv. pērt nozīmē sist), sominis "ziemeļrietumu vējš" (latv. samenis "somu zemes vējš") u. c. Taču 20. gadsimta sākumā lietuviešu valodnieks Jons Jablonskis pēc latviešu valodas parauga izveidoja un literārā lietuviešu valodā ieveda nedēļas dienu nosaukumus pirmadienis, antradienis, trečiadienis, ketvirtadienis, penktadienis, šeštadienis, sekmadienis (svētdiena). Pirms tam kopš 12. gadsimta lietuvieši lietoja no slāviem aizgūtus nedēļas dienu nosaukumus panedėlis, utarnykas, sereda, četvergas, pėtnyčia, subata, nedėlia.

Kursismi (no kuršu valodas): zuikis "zaķis", žemaišu izloksnē sastopami apvidvārdi cyrulis "cīrulis" un pylė "pīle".

Prūsismi (no senprūšu valodas): kriaušė "bumbieris", malūnas "dzirnavas", prusnos "purslas", pušnis "zābaks", savaitė "nedēļa".

Alfabēts

Lietuviešu valodas alfabētā ir 32 burti:

Aa Ąą Bb Cc Čč Dd Ee Ęę Ėė Ff Gg Hh Ii Įį Yy Jj Kk Ll Mm Nn Oo Pp Rr Ss Šš Tt Uu Ųų Ūū Vv Zz Žž

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lietuviešu valoda.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Lietuviešu gramatika latviešu valodā
• Latviešu-lietuviešu vārdnīca