Možaiskas līgums

Livonijas sadalīšana pēc 1560. gada. Ar brūnu krāsu iezīmētas Dānijai pakļautās zemes, tumši zaļā krāsā ar svītrojumu iezīmēta Krievijas okupētā teritorija.

Možaiskas līgums (krievu: Можайский договор, dāņu: Mozjajsk-traktaten) bija starpvalstu līgums, kuru Livonijas kara (1558—1583) laikā 1562. gada 7. augustā Možaiskā parakstīja Dānijas karaļa Frederika II un Krievijas cara Ivana IV pārstāvji. Krievija atzina Dānijas tiesības gan uz Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapijām, gan uz bijušo Dāņu Igauniju.

Līguma noslēgšana bija viens no iemesliem Septiņgadu kara (1563—1570) sākumam starp Dāniju un Poliju-Lietuvu no vienas puses un Zviedriju no otras puses.

Priekšvēsture

1558. gada 17. janvārī Krievijas cars Ivans IV pieteica Livonijai karu un iekaroja Tērbatas bīskapijas zemes. 1559. gada janvārī krievi ieņēma 11 Rīgas arhibīskapijas pilis un pietuvojās Rīgas brīvpilsētai, taču februārī krievu karaspēks ar laupījumu un gūstekņiem atgriezās Krievijā un 1559. gada martā cars piedāvāja Livonijai slēgt pamieru līdz novembrim, jo Lietuva sāka diplomātisku spiedienu uz Krieviju, draudot ar kara pieteikšanu. Ivans IV sūtīja precību piedāvājumu Lietuvas princesei Katrīnai, taču viņas brālis Sigismunds II pieprasīja izvest krievu karaspēku no okupētajām Livonijas zemēm un atteikties no Pleskavas, Smoļenskas un Novgorodas zemēm. Kad Krievijas cars to noraidīja, Lietuva pieteica Krievijai karu.

1559. gadā Sāmsalas un Kurzemes bīskaps Johans IV fon Minhauzens pārdeva savas teritorijas Dānijai. Dāņu karaļa jaunākais brālis Magnuss 1560. gada aprīlī ar 5 kuģiem un 400 kareivjiem ieradās Sāmsalas Ārensburgā.

Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim. Dānijas karalis Frederiks II nosūtīja karaspēku uz Livoniju. 1561. gada 28. novembrī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu. 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa mestrs un citi Livonijas valdnieki ratificēja Viļņas ūniju.

Līguma noslēgšana

1562. gada 6. jūlijā Dānijas delegācija, kurā ietilpa kambarkungs Eilers Hārdenbergs, Jakobs Brokenhusens, Jenss Truelsens Ulfstands un Zaharija Fēlinga, ieradās cara galmā. Sarunas ilga mēnesi, un 7. augustā Možaiskā noslēdza līgumu, kurā puses vienojās, ka neatbalstīs ne Zviedriju, ne Lietuvu.

• Abas puses atzina un apstiprināja viena otras interešu sfēras Livonijā (Dāņu Igaunija, Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Kurzemes bīskapija Dānijai, Rīgas arhibīskapija un Tērbatas bīskapija Krievijai)
• Krievija solīja savus Livonijas iekarojumus vēlāk pievienot Holšteinas Magnusa zemēm.
• Dānijas un Krievijas tirgotājiem atļāva brīvi šķērsot savstarpējās robežas (pie Narvas)

Sekas

1563. gada 7. augustā pēc desmit dienu aplenkuma zviedri ieņēma Hāpsalas, vēlāk arī Lihulas pili. Dānijas pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Dago sala un Kurzemes bīskapija. Princis Magnuss 1566.—1567. gadā veda sarunas ar Polijas un Lietuvas valdnieku Sigismundu II Augustu, lūdzot viņa māsas Annas roku un visu Livonijas hercogisti pūrā, tāpēc sarunas nevainagojās panākumiem. Savukārt Krievijas cars Ivans IV 1569. gada aprīlī piedāvāja atjaunot Livonijas valsti Magnusa pakļautībā un 1570. gada vasarā Magnuss ieradās Maskavā uz sarunām, kuru rezultātā 1570. gada augustā Magnusu pasludināja par Livonijas karali. Livonijas Karalistei garantēja ticības brīvību, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecību Krievijā bez muitām un nodevām. Savukārt, Livonijas Karalistei bija jānodrošina brīvs ārzemju tirgotāju un amatnieku tranzīts caur Livoniju.

1578. gada 28. augustā tālaika cara galvaspilsētā Aleksandrovā Dānijas sūtnis Jēkabs Ulfelds (1535—1593) parakstīja jaunu līgumu, atsakoties no Možaiskas līgumā Dānijai piešķirtajām Livonijas teritorijām, izņemot Kurzemi un Sāmsalu. 1608. gadā publicēja viņa atmiņas par ceļojumu uz Krievzemi Hodoeporicon Ruthenicum.

Literatūra

• Hübner, Eckhard (1998). "Zwischen alle Fronten: Magnus von Holstein als König von Livland". I Hübner, Eckhard; Klug, Ekkehard; Kusber, Jan (red.). Zwischen Christianisierung und Europäisierung. Beiträge zur Geschichte Osteuropas in Mittelalter und früher Neuzeit. Festschrift für Peter Nitsche zum 65. GeburtstagSerier, Vol. 51. Stuttgart: Steiner. s. 317-318.