Napoleons Bonaparts

Napoleons I; Napoleon I
	Francijas imperators
	Amatā; 1804. gada 18. maijs — 1814. gada 6. aprīlis
	Amatā; 1815. gada 1. marts — 1815. gada 22. jūnijs
Priekštecis	Konsulāts
Pēctecis	Luijs XVIII
Dzimšanas dati	1769. gada 15. augustā; Ažaksjo, Korsika, Francija
Miršanas dati	1821. gada 5. maijā (51 gada vecumā); Longvuda (Longwood), Svētās Helēnas Sala, Apvienotā Karaliste
Tautība	korsikānis
Dzīvesbiedrs(-e)	Žozefīne de Boarnē; Marija Luīze Hābsburga
Profesija	imperators, karavadonis
Augstskola	Militārā skola
Reliģija	katolicisms
Paraksts

Napoleons Bonaparts, arī Franču imperators Napoleons I (franču: Napoléon Bonaparte/Napoléon Ier; dzimis Napoleons di Buonaparte (Napoleone di Buonaparte) 1769. gada 15. augustā, miris 1821. gada 5. maijā), bija Francijas militārais un politiskais līderis. Tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem.

Napoleons bija republikāņu ģenerālis Franču revolūcijas laikā. Viņš bija Francijas Pirmās republikas pirmais konsuls (Premier Consul) no 1799. gada 11. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, pēc tam bija Franču imperators (Empereur des Français) un Itālijas karalis kā Napoleons I.

Dzīves gājums

Dzimis Korsikā, nabadzīga advokāta ģimenē, mācījies par artilērijas virsnieku kontinentālajā Francijā. Ieguva karavadoņa slavu cīņā pret Pirmo un Otro koalīciju. 1799. gadā veica apvērsumu, izveidoja Konsulātu un iecēla sevi par Pirmo konsulu, bet 1804. gadā kronējās par Franču imperatoru. XIX gadsimta pirmajā desmitgadē Napoleona vadītā Francijas impērija militāri un politiski dominēja Eiropas kontinentā, iesaistoties Napoleona karos. 1812. gada neveiksmīgais iebrukums Krievijā bija pagrieziena punkts Napoleona liktenī. Sestā koalīcija 1813. gadā sakāva Napoleonu pie Leipcigas, iebruka Francijā un izsūtīja Napoleonu uz Elbu. Mazāk kā pēc gada Napoleons atgriezās Francijā, atguva kontroli pār valsti, tomēr tika sakauts Vaterlo kaujā.

Pēc sakāves Napoleons tika izsūtīts uz britiem piederošo Svētās Helēnas Salu, kur 1821. gadā mira.

Napoleona kari

Pamatraksts un citi raksti: Napoleona kari un 1812. gada karš

1801. gadā Napoleons parakstīja sadarbības līgumu ar Spāniju, kļūstot par Spānijas karaļa sabiedroto. 1808. gadā, kad Spānijā nāca pie varas jauns karalis, Napoleons vairs nevēlējās sadarbību un panāca, ka par Spānijas karali tika kronēts viņa brālis Žozefs, kurš līdz tam bija Neapoles karalis. Napoleons vēlējās iekļaut Spāniju savā impērijā un arī kontinentālajā blokādē pret Angliju, tāpēc ieveda Spānijā 300 000 karavīru lielu armiju. Viņam pretī stājās spāņu armija, ko atbalstīja Anglija, kā arī spēcīgi spāņu partizāni. Tomēr Napoleons pakļāva sev gan Spāniju, gan Portugāli un noturējās tur līdz pat 1813. gadam.

1803. gadā Napoleons sāka iebrukumu vācu valstīs, ieņēma Hannoveri un daļu Prūsijas. 1805. gadā kaujā pie Austerlicas tika gūta spoža uzvara pār Austrijas un Krievijas karaspēku. Nākamajā gadā Napoleons sakāva Prūsijas armiju pie Jēnas. 1807. gadā pie Tilzītes tika parakstīts miera līgums ar Krieviju, kura piekrita sadarboties ar Franciju kontinentālajā blokādē pret Angliju. Prūsija zaudēja trešo daļu no savas teritorijas, arī bijušās Polijas teritorijas. Napoleons, ievērodams poļu tautas centienus atgūt zaudēto valstiskumu, izveidoja no Francijas atkarīgu poļu valsti Varšavas hercogisti. Iekarotās vācu valstis tika pārveidotas — beidza pastāvēt Vācu Romas impērijas un līdzšinējo vairāk nekā 300 valstu vietā tika izveidotas 39, kuras savā starpā noslēdza t. s. Reinas savienību. Šo karu rezultātā Napoleons bija ievērojami pārmainījis Eiropas karti un kļuvis par gandrīz visas Eiropas valdnieku.

Galvenās Napoleona izcīnītas kaujas:

Abukīras kauja (mūsdienu Ēģiptē, 1799. gada 25. jūlijs)
Marengo kauja (mūsdienu Itālijā, 1800. gada 14. jūnijā)
Austerlicas kauja (mūsdienu Čehijā, 1805. gada 2. decembrī)
Jēnas kauja (mūsdienu Vācijā, 1806. gada 14. oktobrī)
Frīdlandes kauja (toreiz Prūsijā, tagad Kaļiņingradas apgabalā, 1807. gada 14. jūnijā)
Borodinas kauja (Krievijā, 1812. gada 7. septembrī)
Leipcigas kauja, saukta par Nāciju kauju (mūsdienu Vācijā, 1813. gada 16. — 19. oktobrī) — Napoleona sakāve
Liņjī kauja (mūsdienu Beļģijā, 1815. gada 16. jūnijā) — pēdējā Napoleona uzvarētā kauja
Vaterlo kauja (mūsdienu Beļģijā, 1815. gada 18. jūnijā) — kauju faktiski vadīja Mišels Nejs, Napoleona sakāve

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Napoleons Bonaparts.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Ebreju enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Bonapartu dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: pats sevi uzskatīja par Romas imperatoru pēcteci	Franču imperators 1804—1814 un 1815	Pēctecis: Napoleons II (pasludināts)
Priekštecis: vakants pēc Kārļa V nāves 1558. gadā	Itālijas karalis 1805—1814	Pēctecis: vakants līdz Viktora Emanuela II kronēšanai 1861. gadā