Ir zināmi divi stabili vanādija izotopi. Vanādijs-51 veido 99,750% no visa kopējā dabā sastopamā vanādija daudzuma.[1] Atlikušos 0,250% veido vanādijs-50.[1]
Lielāko daļu no vanādija, aptuveni 80%, izmanto sakausējumos ar dzelzi vai kā piekausējumu tēraudam.[2] Sakausējumi ar dzelzi tiek izmantoti dažādu mehānisku un tehnisku ierīču sastāvdaļu ražošanā, piemēram, no tā ražo kloķvārpstas, zobratus, asis un tā tālāk. Sajaukumā ar alumīniju, vanādijs tiek izmantots titāna sakausējumos, kurus pēc tam lieto, piemēram, gāzes strūklas dzinējos. Vanādija sakausējumi tiek izmantoti arī kodolreaktoros, jo tiem ir zema neitronuadsorbcijas spēja, kā arī tie nedeformējas augstās temperatūrās.[2]
Vanādiju 1801. gadā atklāja spāņu—meksikāņu zinātnieks un dabas pētnieks Andress Manuels del Rio. Diemžēl franču ķīmiķi paziņoja, ka del Rio atklātais elements ir tikai "netīrs" hroms.[3] Spāņu zinātnieks pieņēma franču zinātnieku apgalvojumu, un tādēļ arī pats uzskatīja, ka ir kaut ko sajaucis.
1831. gadā zviedru ķīmiķis Nilss Gabriels Sefstrēms elementu atklāja otrreiz.[4] Viņš to nosauca skandināvu skaistuma dievietesVanādisas vārdā.[4] Līdz pat 1922. gadam nevarēja iegūt pilnībā tīru vanādiju. Līdz tam varēja iegūt tikai vielu, kuru veidoja aptuveni 99,3 līdz 99,8% vanādijs.[3]