Berklijs

Vikipēdijas lapa
Berklijs
97
2
8
27
32
18
8
2
Bk

[247] g/mol

[Rn]5f97s2

Berklija metāls
Oksidēšanas pakāpes +3, +4
Elektronegativitāte 1,3
Blīvums alfa: 14 780 kg/m3
bēta: 13 250 kg/m3
Kušanas temperatūra 1259 K (986 °C)
Viršanas temperatūra 2900 K (2627 °C)

Berklijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Bk un atomskaitli 97. Tas pieder aktinīdu un transurāna elementu saimēm. Kā visi transurāna elementi, arī berklijs ir radioaktīvs metāls. Pirmo reizi berklijs iegūts 1949. gadā decembrī Kalifornijas Universitātē, kas atrodas Bērkli pilsētā. No pilsētas nosaukuma radies elementa nosaukums. Šis ķīmiskais elements nav sastopams dabā, to iegūst tikai sintezējot.

Izotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sintēzes rezultātā ir iegūti 14 berklija izotopi, kuru masas skaitlis ir no 238 līdz 251.[1] Stabilākā izotopa 247Bk pussabrukšanas periods ir 1380 gadi.[2] Nozīmīgs berklija izotops ir arī 249Bk. Tā pussabrukšanas periods ir 330 dienas.[2]

Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Berkliju atklāja 1949. gada decembrī Kalifornijas Universitātē, kas atrodas Bērkli pilsētā. No pilsētas nosaukuma radies elementa nosaukums. Pirmie to izolēja un identificēja Glens T. Sīborgs (Glenn T. Seaborg), Alberts Giorso(Albert Ghiorso) un Stenlijs Dž. Tompsons (Stanley G. Thompson). Berkliju ieguva, iedarbojoties uz amerīciju ar augstas enerģijas alfa daļiņām.

Berlijs kļuva par piekto transurāna elementu, kas tika sintezēts. Pirms tam bija jau iegūti neptūnijs, plutonijs, amerīcijs un kirijs.

Savienojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir zināmi divi berklija ķīmiskie savienojumi, kas veido oksīdu. Tie ir Bk2O3 un BkO2. Ar oksidēšanās pakāpēm +3 un +4 berklijs veido arī halogenīdus. Visstabilākie no tiem ir BkF4 un Cs2BkCl6. Berklija hlorīds bija viens no pirmajiem redzamajiem savienojumiem. To ieguva 1962. gadā.[3] Berklijs veido savienojumus arī ar slāpekli, fosforu, arsenu un antimonu.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Berklijam nav praktiska pielietojuma. To izmanto tikai zinātniskos pētījumos. Berklijs-249 bieži tiek izmantots, lai iegūtu vēl smagākus transurāna elementus, piemēram, lourensiju, rezerfordiju un boriju. Tas ir nozīmīgs arī kalifornija izotopa 249Cf iegušanas avots.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Berkelium» (angliski). Los Alamos National Laboratory. Skatīts: 2016. gada 24. septembrī.
  2. 2,0 2,1 «Isotopes of the Element Berkelium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2016. gada 24. septembrī.
  3. «Berkeliurm (Bk)» (angliski). Lenntech. Skatīts: 2016. gada 24. septembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]