1787. gadā zviedru ķīmiķis Karls Aksels Arhēnijs (Carl Axel Arrhenius) netālu no Zviedrijas ciemata Iterbī atrada jaunu līdz tam nezināmu minerālu. Viņš to nosauca par iterbītu un nosūtīja tā gabaliņus uz dažādām pasaules vietām izpētei. 1789. gadā Obu universitātes pārstāvis, somu ķīmiķis Johans Gadolins (Johan Gadolin), identificēja to. 1794. gadā viņš publicēja pilnīgu tā analīzi. Dažus gadus vēlāk tika apstiprināts Gadolina atklājums, ka minerālā ir atrodams jauns ķīmiskais elements.
Itrijs ir sastopams daudzos retzemju minerālos, bet brīvā veidā dabā nav sastopams. Zemes garozā itrijs ir 28. izplatītākais ķīmiskais elements. Tā koncentrācija ir aptuveni 31 daļiņa no miljona.[1] Cilvēka organismā ir 0,5 mg itrija, bet dārzeņos tā koncentrācija var būt pat tūkstošiem reižu lielāka un sasniegt 100 ppm (miljonās daļas).[2] Dabā sastopamajam itrijam nav bioloģiskas nozīmes, un to uzskata par nekaitīgu, bet radioaktīvo izotopu itriju-90 izmanto mērķētajā ķīmijterapijā. Samērā liels daudzums šīs vielas atrodams Mēness virsmas iežu paraugos, ko uz Zemi nogādāja Apollo kosmiskās misijas.
Vislielāko daļu no itrija izmantošanas veido tā oksīda Y2O3 izmantošana.[4] Tas ir viens no sarkanā luminofora komponentēm krāsaino televizorukineskopos.[4] Itriju izmanto arī sakausējumos ar alumīniju un magniju, un tas palielina sakausējuma izturību.[4]
↑Cotton, Simon A. (2006-03-15). "Scandium, Yttrium & the Lanthanides: Inorganic & Coordination Chemistry". Encyclopedia of Inorganic Chemistry. doi:10.1002/0470862106.ia211. ISBN0-470-86078-2.
↑Emsley, John (2001). "Yttrium". Nature's Building Blocks: An A-Z Guide to the Elements. Oxford, England, UK: Oxford University Press. pp. 495–498. ISBN 0-19-850340-7.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: itrijs.
