Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca

Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca

Veids	akciju sabiedrība
Dibināts	1869. gadā
Likvidēts	1919. gadā
Galvenais birojs
Nozare	mašīnbūve
Produkti	dzelzceļa vagoni, tramvaji, automobiļi, lidmašīnas

Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca (Russo-Balt) bija vagonbūves akciju sabiedrība, kuras galvenā fabrika atradās pie Rīgas-Orlas dzelzceļa Rīgā. Pēc 1905. gada revolūcijas tajā sāka ražot arī automobiļus (1906), iekšdedzes motorus (1908) un lauksaimniecības mašīnas (1909), 1908. gadā izgatavoja 170 automobiļus.^[1]

1913. gadā vagonu rūpnīca pilnībā nonāca Krievu-Āzijas bankas rīcībā,^[2]^[3] tās akciju kapitāls bija 9,6 miljoni rubļu. Pēc Pirmo pasaules kara sākšanās 1915. gadā tās vagonbūves nodaļu evakuēja uz Tveru, automobiļu nodaļu uz Maskavu, bet aviācijas nodaļa turpināja darboties Petrogradā.

Vēsture

Rūpnīcas izveide un vagonu ražošana

Rūpnīcu izveidoja 1869. gadā kā Ķelnē dibinātā Vācijas un Nīderlandes kopuzņēmuma Van der Zypen und Charlier filiāli, kas ražoja dzelzceļa vagonus. Kompānija, iegūstot no Krievijas lielu pasūtījumu (500 vagonus), lai nebūtu jāmaksā muitas nodevas, izveidoja rūpnīcu Valmieras ielā 2 Rīgā.^[4]

1874. gadā filiāli pārveidoja par atvērta tipa "Krievu-Baltijas vagonbūves akciju sabiedrību" (vācu: Russisch-Baltische Waggonbau-Aktiengesellschaft), kas bija viens no lielākajiem mašīnbūves uzņēmumiem Krievijas Impērijā. 1912. gadā rūpnīca aizņēma apmēram 20 hektāru lielu platību, sastāvēja no 50 dažādiem cehiem un nodarbināja četrus tūkstošus darbinieku. Pieaugot pieprasījumam pēc dzelzceļa vagoniem, 1895. gadā rūpnīcas akcionārs Oskars Freivirts nodibināja vēl vienu vagonbūves uzņēmumu "Fēnikss". 1906. gadā abi uzņēmumi ietilpa sindikātā "Prodvagon" (Продвагон), tajā līdz 1914. gadam apvienoja 14 vagonbūves uzņēmumus. Pēc Krievijas—Japānas kara pasūtījumu skaits samazinājās un kompānijas finansiālais stāvoklis pasliktinājās. Pēc padomes priekšsēdētāja Mihaila Šidlovska iniciatīvas 1908. gadā Rīgā uzsāka automobiļu ražošanu.^[4]

Automobiļu nodaļa

Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas automobiļi ieguva pasaules atpazīstamību pateicoties savām uzvarām prestižās sacīkstēs, piemēram 3257 km garajā rallijā Sanktpēterburga — Montekarlo 1912. un 1913. gados. "Russo-Balt" kļuva par pirmo automobili, kas sasniedza Vezuva virsotni.

1909. gada jūnijā Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcā sakomplektēja pirmo vieglo automobili "24/30", ko izstrādāja beļģu inženieris Žiljēns Poterā, kuram bija automobiļu konstruēšanas un izstrādes pieredze firmā "Fondu".^[4]

"Russo-Balt" ražoja gan vieglos, gan smagos automobiļus, kas pamatā bija vācu Rex-Simplex un beļģu Fondu kopijas.

Andreja Nāgela vadītais Russo-Baltique 24-30 HP 1912. gada Montekarlo rallijā
Autobraucējs Andrejs Nāgels (1877—1956, pa kreisi)
Russo-balt C24-55
Russo-balt S24-55
Krievijas Grand Prix (1913)
Russo-balt sacīkšu auto
Russo-balt C24-40
Russo-balt E15-35 HP
Militārais modelis
Russo-balt ar slēpēm
Bruņumašīnas rekonstrukcija
Russo-Balt ugunsdzēsēju automobilis
Russo-Balt auto Rīgas Motormuzejā

Aviācijas nodaļa

1911. gadā Rīgā izveidoja aviācijas darbnīcu, bet tajā pašā gadā to pārcēla uz Sanktpēterburgu. Sākumā pēc Kara ministrijas pasūtījuma ražoja franču marku lidmašīnas Nieuport un Blériot Aéronautique. 1912. gada aprīlī par galveno konstruktoru kļuva Igors Sikorskis, bet darbnīcu pārveidoja par Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas aviācijas nodaļu. Neskatoties uz ražošanas pārcelšanu uz Sanktpēterburgu, dažas lidmašīnu detaļas turpināja ražot Rīgā.

No 1912. līdz 1913. gadam nelielā skaitā ražoja vienmotoru lidmašīnas, pārsvarā divplākšņus S-6B un S-10, vienplākšņi S-12, hidrolidmašīnas divplākšņus S-5a un S-10 "Hidro", ko nelielā daudzumā iegādājās Jūras padome. 1913. gada uzsāka daudzmotoru lidmašīnu ražošana. Divspārnis "Grand" (zināms arī kā "Baltijas Dižais" (Великий Балтийский un Гранд-Балтийский)), kas bija aprīkots ar divām pēc "Tandēma" shēmas sapārotām motoru iekārtām. Pirmajā izmēģinājumu etapā lidmašīnai darbojās tikai divi priekšējie motori, savukārt divi aizmugurējie bija rezerves, beigu beigās visus motorus izvietoja rindā uz spārna, šādā veidolā lidmašīna ieguva nosaukumu Russkij vitjaz (Русский витязь).

1913. gada beigās pēc šīs pašas shēmas izveidoja jaunu četrmotoru lidmašīnu Iļja Muromietis (Илья Муромец). Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gada decembrī izveidoja "IM" eskadru. Kara laika apstākļos, rūpnīca (sākotnēji Rīgā) apguva 110 kW jaudīgu šķidrumdzeses motoru RBZ-6 ražošanu, ko uzstādīja dažām "IM" sērijas lidmašīnām. Bumbvedēju pavadīšanai 1915. gadā uzsāka divvietīgu ar ložmetējiem aprīkotu lidmašīnu S-16 ražošanu. Divus izlūkošanai paredzētos vienmotora divspārņus S-17 pēc izmēģinājuma lidojumiem nosūtīja uz fronti. Apakšējās pārredzamības uzlabošanai, lidmašīnai starp fizelāžu un apakšējo spārnu bija spraugas. Pavisam laika posmā no 1912. līdz 1917. gadam rūpnīca izlaida 240 dažādu tipu lidmašīnas.

Evakuācija un tālākais rūpnīcas liktenis

Rīga

1915. gada rudenī rūpnīcu no Rīgas evakuēja uz Maskavu, Petrogradu un Tveru. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas bijušās rūpnīcas telpās izvietojās vairāki uzņēmumi. Mūsdienās vecās rūpnīcas nelielā teritorijā darbojas uzņēmums "Russo-Balt", kas specializējas piekabju ražošanā.^[5]

Maskava

1916. gadā akciju sabiedrības vadība no Pāvela Šelaputina mantiniekiem nopirka ciemu netālu no Maskavas (mūsdienās Maskavas rajons Fiļi), lai tur izvietotu evakuēto rūpnīcas daļu. 1917. gada 1. jūlijā atvēra rūpnīcu ar nosaukumu " Otrā automobiļu rūpnīca Russo-Balt" (Второй автомобильный завод Руссо-Балт). Pēc Oktobra revolūcijas rūpnīcu nacionalizēja un pārdēvēja par Pirmo valsts bruņutanku rūpnīcu. 1922. gadā izlaida piecus "Russo-balt" automobiļus. Nākamajā gadā rūpnīcu nodeva koncesijā uzņēmumam "Junkers", kas uzsāka lidmašīnu ražošanu. 1927. gada 1. martā koncesiju likvidēja un rūpnīcu pārdēvēja par "Valsts aviācijas rūpnīcu nr. 7", bet drīz pēc tam par "Oktobra desmitgades rūpnīcu nr. 22". Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā rūpnīcu evakuēja uz Kazaņu.

Petrograda

Padomju Krievijas valdība 1918. gadā aviācijas nodaļu nacionalizēja. 1920. gadā aviācijas nodaļu apvienoja ar V. Ļebedeva aviācijas rūpnīcu un rūpnīcu "Гамаюн". Apvienotās rūpnīcas nosauca par Valsts apvienoto aviācijas rūpnīcu nr.3. Vēlāk to pārdēvēja par "Sarkano lidoni" (Красный летчик) un turpmāk nosaukumu mainīja vēl daudz reižu, kaut arī ražošanas profils tika saglabāts — lidmašīnas, vēlāk arī helikopteri. 1941. gadā rūpnīcu evakuēja uz Novosibirsku, kur to iekļāva 153. aviācijas rūpnīcas sastāvā.^[6]

Tvera

Vagonbūves nodaļu evakuēja uz Tveru, kur to apvienoja ar Augšvolgas dzelzceļu materiālu rūpnīcu. 1918. gada 26. oktobrī rūpnīcu nacionalizēja.

Vagonbūves rūpnīcu "Fēnikss", ko nodibināja Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas akcionārs, uz Ribinsku evakuēt neizdevās, mūsdienās tā pazīstama kā Rīgas vagonbūves rūpnīca.

Atsauces

↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 5₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 475. lpp.
↑ [1] Поезда в стиле модерн
↑ [2] Банковское дело в России. Русско-Азиатский банк
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca Rīgā
↑ Piekabju ražotāja "Russo-Balt" oficiālā mājaslapa
↑ «Новосибірське авіаційне виробниче об'єднання ім. В. П. Чкалова». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. novembrī. Skatīts: 2009. gada 19. decembrī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca.

[1] Latvijas padomju enciklopēdija. 5₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 475. lpp.

[2] [1] Поезда в стиле модерн

[3] [2] Банковское дело в России. Русско-Азиатский банк

[ruskije-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca Rīgā

[5] Piekabju ražotāja "Russo-Balt" oficiālā mājaslapa

[6] «Новосибірське авіаційне виробниче об'єднання ім. В. П. Чкалова». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 26. novembrī. Skatīts: 2009. gada 19. decembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]