Torņakalns

Torņakalns;
	Bauskas iela Torņakalnā. 2010. gads.
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Zemgales priekšpilsēta
Pilsētas daļas	Bieķensala; Mūkusala
Platība	3,210 km²
Iedzīvotāju skaits	7 401 (2018)
Ievērojamas celtnes	Torņakalna baznīca; Latvijas Nacionālā bibliotēka; LU Dabaszinātņu akadēmiskais centrs
Transports
Autobuss	10., 23., 26., 44., 46., 56., 63.
Trolejbuss	27.
Tramvajs	10.
Cits	Vilciens
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-1004
Ārējā saite	apkaimes.lv

Torņakalns ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Zemgales priekšpilsētā. Apkaimē ietilpst arī Bieķensala un Mūkusala. Torņakalna apkaime atrodas nedaudz uz dienvidiem no Pārdaugavas centrālajām apkaimēm. Tā robežojas ar Āgenskalna, Vecpilsētas (tiešais sauszemes savienojums tikai pa Akmens tiltu), Salu (tiešie sauszemes savienojumi tikai pa Dzelzceļa un Salu tiltu), Ziepniekkalna, Atgāzenes un Bieriņu apkaimi. Torņakalna apkaimes robežas ir Bieķengrāvis, Salu tilts, Kārļa Ulmaņa gatve, Rīgas—Jelgavas dzelzceļš, dzelzceļa loks, Mārupīte, Māras dīķis, Mazais Arkādijas dārzs, Ojāra Vācieša iela, Uzvaras bulvāris, Akmens tilts, Daugava.

Torņakalna apkaimes kopējā platība ir 3,210 km², kas ir par apmēram 2/5 mazāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 8,56 km. Neskatoties uz skaidri noteiktajām un arī praksē viegli identificējamām apkaimes robežām, tradicionāli par Torņakalnu ir uzskatīta tikai pašreiz noteiktās apkaimes centrālā daļa, kamēr tās ZA daļu dēvē par Mūkusalu, DA daļu — par Bieķensalu, bet teritorijas uz Z no dzelzceļa vairāk asociē ar Ojāra Vācieša ielu un Arkādijas parku.

Vēsture

Nosaukuma izcelsme

Torņakalna nosaukums cēlies no tā saucamā Sarkanā torņa, kas no 15. līdz 17. gadsimtam atradās seno Jelgavas un Bauskas ceļu sākumā pie Daugavas pārceltuves. Torņa pakājē ar laiku radās apdzīvota vieta. Vēsturiski avoti liecina, ka 1483. gadā Mārupītes labajā krastā tika uzcelts Rīgas senākais zināmais sardzes tornis — Sarkanais tornis. Tam bijuši seši stāvi (daži attēli liecina par pieciem), bet pats tornis bijis uzbūvēts no sarkaniem ķieģeļiem. Sarkano torni mazāk piemin rakstiski avoti, turpretim vairāk par tā kādreizējo eksistenci liecina dažādas 17. gadsimta sākuma gravīras. Tornis attēlots gan Džakomo Lauro (1603), gan Meirāna (1638), Neimaņa (1612) un Tūma (1612) gravīrās. Tornis atradies Daugavas kreisajā krastā, netālu no Mārupītes ietekas Daugavā. Tagadējā Mārupīte senākos laikos tika dēvēta arī par Marijas dzirnavu strautu, jo Daugavas kreisajā krastā atradušās arī dzirnavas. Torņakalna Sarkanais tornis pēc savas funkcijas bijis sardzes tornis. Tas bijis drošs un labi nocietināts, savukārt no stāvās torņaugšas senākos laikos bijis viegli pārredzēt plašos un vijīgos Pārdaugavas ceļus, kuri plājušies uz Kurzemes un Zemgales pusi. Gadījumos, kad Rīgai no Kurzemes vai Zemgales tuvojās ienaidnieks, Sarkanā torņa sardzes vīri devuši savā starpā norunātas zīmes pāri Daugavai Rīgas mūri sargājošajiem vīriem, tos brīdinot par nākošajām briesmām. Tornis kļuva nevajadzīgs 17. gadsimtā, kad zviedri, poļu—zviedru karā ieņēmuši Rīgu, Mārupītes otrā pusē uzcēla savu nocietinājumu — Kobrona skansti. Neilgu laiku abas būves pastāvējušas līdzās, bet tad Sarkanais tornis zaudējis savu funkciju. 17. gadsimta otrās puses gravīrās tas vairs nav redzams. Precīzu Sarkanā torņa atrašanās vietu neviens mūsdienu arheologs tā arī nav spējis noteikt.^[1]

Zināms, ka 17. gadsimtā tagadējā Torņakalna teritorijā atradās divi latviešu ciemi — tā saucamie Zeme — pie torņa tagadējās Jelgavas ielas sākumā (aptuvenās koordinātas: 56°56′17″N 24°5′50″E / 56.93806°N 24.09722°E / 56.93806; 24.09722) un Pusāķu ciems gar tagadējo Vēja ielu (aptuvenās koordinātas: 56°55′34″N 24°5′48″E / 56.92611°N 24.09667°E / 56.92611; 24.09667). 1681. gadā šajā ciemā sāka darboties pirmā latviešu skola Pārdaugavā. 1688. gadā Torņakalna apvidū bijuši 86 gruntsgabali. 18. gadsimtā šeit bijuši atsevišķi ciemi un muižiņas – Torņakalna ciems pie Jelgavas ielas, apbūve pie Māras dzirnavām un Bieķensalā, Altonas muiža, Grāvmuiža ar krogu un zemnieku sētām. Vienā priekšpilsētas daļā ar Torņakalnu tās saplūda tikai 19. gadsimta beigās, kad tur tika uzcelti vairāki lieli rūpniecības uzņēmumi un uzbūvēti satiksmes ceļi, kā arī uzcelta Bērnu slimnīca.