Ukrainas neatkarības karš
- Šis raksts ir par karu no 1917. līdz 1921. gadam. Par mūsdienu karu skatīt rakstu Krievijas—Ukrainas karš.
| Ukrainas neatkarības karš | ||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievijas pilsoņu kara un Poļu—padomju kara | ||||||||
 Centrālās Radas atbalstītāju demonstrācija Sofijas laukumā, Kijivā, 1917. gadā. | ||||||||
| ||||||||
| Karotāji | ||||||||
|
.svg){kind=small} Polija (1920–1921) |
 Ukraiņu anarhisti |
.svg){kind=small} Grieķija (1919) | ||||||
| Komandieri un līderi | ||||||||
 Simons Petļura Mihailo Hruševskis Jevhens Petruševičs Oleksandrs Hrekovs |
Nestors Mahno |
Juzefs Pilsudskis | ||||||
| Spēks | ||||||||
 Ukrainas tautas armija: 100 000 (maksimums) Galīcijas armija: 70 000 (maksimums) |
Mahno armija: 103 000 (maksimums) |
 Rumānijas armija: 4 000 (maksimums) | ||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Ukrainas neatkarības karš vai Ukrainas revolūcija (ukraiņu: Українська революція) bija militāru konfliktu virkne, kuros iesaistījās daudzas valstis un kas ilga no 1917. līdz 1921. gadam, un tā rezultātā tika izveidota un attīstījās mūsdienu Ukraina, kuras lielākā daļa vēlāk tika iekļauta Padomju Savienībā kā Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika (1922—1991).
Karš izpaudās kā militāri konflikti starp dažādiem valdību, politiskajiem un militārajiem spēkiem. Karojošo pušu vidū bija ukraiņu nacionālisti, ukraiņu anarhisti, Vācijas Impērijas un Austroungārijas spēki, Baltgvardu Krievijas brīvprātīgo armija un Polijas Otrās republikas spēki. Viņi cīnījās par kontroli pār Ukrainu pēc Februāra revolūcijas Krievijas Impērijā. Iesaistījās arī Antantes spēki no Rumānijas un Francijas.
Mūsdienu Ukrainā termins "Ukraiņu—padomju karš" parasti tiek lietots 1917.—1921. gadu notikumiem, kas mūsdienās tiek uzskatīti par karu starp Ukrainas Tautas Republiku un boļševikiem (Padomju Krieviju un tās satelītvalsti Padomju Ukrainu). Karš sākās drīz pēc Oktobra revolūcijas, kad Ļeņins nosūtīja Antonova ekspedīcijas grupu uz Ukrainu un Dienvidkrieviju.
Cīņa ilga no 1917. gada februāra līdz 1921. gada novembrim, un tās rezultātā Ukraina tika sadalīta galvenokārt starp Padomju Ukrainu un Poliju. Padomju historiogrāfija boļševiku uzvaru uzskatīja par Ukrainas atbrīvošanu no Rietumeiropas un Centrāleiropas (tostarp Polijas) armiju okupācijas. Turpretī mūsdienu ukraiņu vēsturnieki to uzskata par neveiksmīgu Ukrainas Tautas Republikas neatkarības karu pret Padomju Krieviju.
Šo karu mēdz uzskatīt kā daļu no Krievijas pilsoņu kara Dienvidu frontes, kā arī Pirmā pasaules kara Austrumu frontes noslēguma posma.
Konteksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā pasaules kara laikā mūsdienu Ukrainas teritorija atradās galveno karojošo pušu frontes līnijā: frontes austrumos — Antantes sabiedrotās Krievijas Impērija un Rumānija, bet rietumos — Centrālās lielvalstis — Vācijas Impērija un Austroungārija. Līdz 1917. gada sākumam pēc Krievijas armijas veiktā Brusilova pārrāvuma, kas bija stratēģiski veiksmīgs, bet izmaksāja dārgi, ņemot vērā armijas cilvēkresursus, daļēji ieņemot Volīniju un Galīcijas austrumu daļu.
Februāra revolūcija 1917. gadā rosināja daudzas etniskās grupas Krievijas Impērijā pieprasīt lielāku autonomiju un dažādas pašnoteikšanās pakāpes. Vēlāk Kijivā tika pasludināta Ukrainas autonomija, kas bija cieši saistīta ar Krievijas Pagaidu valdību un kuru pārvaldīja sociālistu dominētā Centrālā Rada. Vājā un neefektīvā Pagaidu valdība Petrogradā turpināja būt lojāla Antantei un arvien nepopulārākajam karam, 1917. gada vasarā uzsākot Kerenska ofensīvu. Šī ofensīva Krievijas armijai bija pilnīga katastrofa. Vācijas armijas pretuzbrukums lika Krievijai zaudēt visus 1916. gadā gūtos panākumus un sagrāva tās armijas morāli, kas izraisīja gandrīz pilnīgu bruņoto spēku un pārvaldes aparāta sabrukumu visā plašajā Krievijas Impērijā.
Daudzi dezertējušie karavīri un virsnieki, īpaši etniskie ukraiņi, bija zaudējuši ticību impērijas nākotnei un par daudz izdevīgāku alternatīvu uzskatīja Centrālo Radu, kas kļuva arvien neatkarīgāka. Nestors Mahno sāka anarhistu darbību Ukrainas dienvidos, atbruņojot dezertējušos krievu karavīrus un virsniekus, kas šķērsoja Hajčuras upi pie Huļaipoles, savukārt austrumos, rūpnieciskajā Donbasa reģionā, bieži notika boļševiku iefiltrēto arodbiedrību streiki.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1917. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Visi iepriekšējie notikumi noveda pie Oktobra revolūcijas Petrogradā, kas ātri izplatījās visā bijušajā impērijā. Kijivas boļševiku sacelšanās 1917. gada novembrī noveda pie Krievijas Republikas Kijivas kara apgabala spēku sakāves. Drīz pēc tam varu Kijivā pārņēma Centrālā Rada, bet 1917. gada decembra beigās boļševiki izveidoja konkurējošo Ukrainas Padomju Sociālistisko Republiku austrumu pilsētā Harkivā — sākotnēji sauktu par "Ukrainas Padomju Tautas Republiku".[1] Tūlīt sākās karadarbība pret Centrālās Radas valdību Kijivā. Šādos apstākļos 1918. gada 22. janvārī Ukrainas Centrālās Radas ceturtajā universālā tika pasludināta neatkarība, un Rada sarāva saites ar Krieviju.[2][3] Līdzīgi kā Baltijas valstu gadījumā, Radas izveidotās Ukrainas Tautas Republikas neatkarību neatzina Krievijas jaunā padomju valdība.
Radas rīcībā bija ierobežoti bruņotie spēki, un uz tiem bija liels militārs spiediens no Ukrainas Komunistiskās partijas spēkiem Harkivā, kur Vladimirs Antonovs-Ovsejenko bija izveidojis štābu, lai atšķeltu Kaledina spēkus Donā no Ukrainas. Boļševiku spēki Mihaila Muravjova vadībā ātri ieņēma Poltavu, 10. janvārī — Dņipro, 23. janvārī — Žerminku un Vinnicu, 30. janvārī — Odesu un 4. februārī — Mikolajivu. Kauja pie Krutiem 30. janvārī boļševikus palēnināja, bet Kijivas arsenāla janvāra sacelšanās palīdzēja, un 9. februārī komunisti ieņēma Kijivu. Radas ministri aizbēga uz Žitomiru. Pēc tam Muravjovs iesaistījās kaujās ar Rumānijas spēkiem, kuri okupēja Besarābiju.[4]
Ukrainā vietējie boļševiki izveidoja arī Odesas un Doneckas-Krivojrogas padomju republikas, bet dienvidos Nestors Mahno izveidoja Mahnovščinu — anarhistu teritoriju — un pēc tam apvienoja savus spēkus ar boļševikiem. Lielākā daļa atlikušo Krievijas armijas vienību vai nu apvienojās ar boļševikiem, vai pievienojās Ukrainas tautas armijai. Ievērojams izņēmums bija pulkvedis Mihails Drozdovskis, kurš ar savu Balto brīvprātīgo armijas vienību pārgāja pāri visai "Jaunkrievijai" līdz Donas upei, sakaujot Makhno spēkus.
1918. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaroties ar nenovēršamu sakāvi, Rada vērsās pie saviem joprojām naidīgajiem pretiniekiem, Centrālajām lielvalstīm, lai panāktu pamieru un koalīciju, ko Vācija akceptēja ar pirmo Brestļitovskas līgumu (parakstīts 1918. gada 9. februārī) apmaiņā pret ārkārtīgi nepieciešamajām pārtikas piegādēm, kuras Ukrainas Tautas Republika piegādātu vāciešiem. Pēc tam Vācijas un Austroungārijas armijas izspieda boļševiku spēkus no Ukrainas, 1. martā ieņemot Kijivu. Divas dienas vēlāk boļševiki parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, kas oficiāli izbeidza karadarbību Pirmā pasaules kara Austrumu frontē un atstāja Ukrainu Vācijas ietekmes sfērā. 1918. gada 13. martā Ukrainas karaspēks un Austroungārijas armija atbrīvoja Odesu.[5] Ukrainas tautas armija 1918. gada aprīlī pārņēma kontroli pār Donbasu.[6] Arī Krimu 1918. gada aprīlī Ukrainas tautas armija un Vācijas Impērijas armija atbrīvoja no boļševiku spēkiem.[5][7] 1918. gada 5. aprīlī Vācijas armija pārņēma kontroli pār Dņipro un trīs dienas vēlāk arī pār Harkivu.[8] Līdz 1918. gada aprīlim visi boļševiku teritoriālie ieguvumi Ukrainā bija zaudēti; to izraisīja vietējo iedzīvotāju apātija un Sarkanās armijas toreiz zemākās kaujas prasmes salīdzinājumā ar Austroungārijas un Vācijas karaspēku.[8]
Tomēr nemieri turpinājās visos Ukrainas austrumu reģionos, kur vietējie boļševiki, zemnieku pašaizsardzības grupas, pazīstamas kā "zaļās armijas", un anarhistiskā Ukrainas revolucionārā sacelšanās armija atteicās pakļauties Vācijai. Bijušais Krievijas Impērijas armijas ģenerālis Pavlo Skoropadskis 29. aprīlī vadīja veiksmīgu, Vācijas atbalstītu, apvērsumu pret Centrālo Radu.[2] Skoropadskis pasludināja konservatīvu Ukrainas Valsti (pazīstamu arī kā "Otrais hetmanāts"), kurā viņš pats bija monarhs, un atcēla daudzus Ukrainas Sociālistiski Revolucionārās partijas vadītās iepriekšējās valdības progresīvās politikas virzienus. Jaunajai valdībai bija ciešas saites ar Berlīni, taču Skoropadskis nekad nepieteica karu nevienai no Antantes lielvalstīm; viņš arī izveidoja Ukrainu par drošu patvērumu daudziem no boļševistiskās Krievijas bēgošiem augstākās un vidējās šķiras cilvēkiem, kā arī labprāt pieņēma darbā daudzus bijušos Krievijas armijas karavīrus un virsniekus.
Neraugoties uz neregulāriem Mahno armijas uzbrukumiem, Ukrainas Valsts teritorijā līdz 1918. gada novembrim valdīja relatīvs miers. Kad Rietumu frontē tika sakautas Centrālās lielvalstis, Vācija pilnībā atkāpās no Ukrainas. Skoropadskis kopā ar vāciešiem pameta Kijivu, savukārt, hetmanātu gāza Ukrainas Direktorija, ko vadīja Ukrainas Sociāldemokrātiskā darba partija.
1919. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gandrīz uzreiz pēc Vācijas sakāves Ļeņina valdība anulēja Brestļitovskas miera līgumu, ko Ļevs Trockis raksturoja kā "nav kara, nav miera", un iebruka Ukrainā un citās Austrumeiropas valstīs, kas bija izveidojušās Vācijas aizsardzībā. Vienlaikus Centrālo lielvaru sabrukums skāra arī bijušo Austroungārijas provinci Galīciju, kurā dzīvoja ukraiņi un poļi. Ukraiņi pasludināja Rietumukrainas Tautas Republiku Austrumgalīcijā, kas vēlējās apvienoties ar Ukrainas Tautas Republiku; savukārt Austrumgalīcijā dzīvojošie poļi, kas galvenokārt dzīvoja Ļvivā, bija uzticīgi jaunizveidotajai Polijas Otrajai republikai. Abas puses kļuva arvien naidīgākas viena pret otru. 1919. gada 22. janvārī Rietumukrainas Tautas Republika un Ukrainas Tautas Republika Kijivā parakstīja Apvienošanās aktu. Līdz 1919. gada oktobrim Rietumukrainas Galīcijas armiju Ukraiņu—poļu karā sakāva Polijas spēki, un Austrumgalīcija tika pievienota Polijai. Parīzes miera konferencē 1919. gadā Austrumgalīcija uz 25 gadiem tika piešķirta Polijai.[9]
Vācijas sakāve sabiedrotajiem bija atvērusi arī Melno jūru, un 1918. gada decembra vidū daži jauktie spēki Francijas vadībā tika izsēdināti Odesā un Sevastopolē, bet pēc dažiem mēnešiem — Hersonā un Mikolajivā. Tomēr 2. aprīlī tika dots rīkojums 72 stundu laikā evakuēt Odesu. Tāpat 30. aprīlī franči evakuēja Sevastopoli. Pīters Kenezs (Peter Kenez) uzskata: "Franči atkāpās nevis tāpēc, lai izvairītos no sakāves, bet gan lai izvairītos no kaujas. Viņiem nebija evakuācijas plānu. Franči atstāja milzīgus militāro materiālu krājumus. Viņi uzsāka vērienīgu plānu bez skaidriem mērķiem, bez izpratnes par sekām un ar nepietiekamiem spēkiem".[10]
1919. gada sākumā jauna, strauja boļševiku ofensīva pārņēma lielāko daļu Ukrainas austrumu un centrālo reģionu. Kijiva, kuru kontrolēja Simona Petļuras Ukrainas Direktorija, 5. februārī atkal krita Sarkanās armijas rokās, un trimdā esošā Padomju Ukrainas valdība tika atjaunota kā Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika. Ukrainas Tautas Republika (UTR) bija spiesta atkāpties uz Austrumgalīciju gar Polijas robežu, no Vinnicas līdz Kamjanecai-Podiļskai un visbeidzot līdz Rivnei. Saskaņā ar Viljama Čemberlina rakstīto, aprīlī bija lielākie padomju militārie panākumi Ukrainā: "Padomju režīms tagad vismaz nomināli bija nostiprinājies visā Ukrainā, izņemot Donbasa daļu, kas atradās Deņikina rokās." Tomēr maijā padomju karaspēkam bija jātiek galā ar atamana Nikifora Hrihoriva sacelšanos un Deņikina spēku virzīšanos.[11]
1919. gada 25. jūnijā Deņikina Dienvidkrievijas bruņotie spēki ieņēma Harkivu, bet 30. jūnijā — Dņipro. Viņa spēki ieņēma Poltavu 31. jūlijā, Odesu 23. augustā un Kijivu 31. augustā.[10]
Tomēr līdz ziemai kara gaita izšķiroši mainījās, un līdz 1920. gadam visi Ukrainas austrumu un centrālie apgabali, izņemot Krimu, atkal bija boļševiku rokās. Boļševiki arī nodeva un sakāva Nestoru Mahno, savu bijušo sabiedroto pret Deņikinu.
1920. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atkal saskaroties ar nenovēršamu sakāvi, UTR vērsās pie sava bijušā pretinieka, Polijas, un 1920. gada aprīlī Juzefs Pilsudskis un Simons Petļura Varšavā parakstīja militāru līgumu par cīņu pret boļševikiem.[2] Tāpat kā iepriekšējā alianse ar Vāciju, arī šis solis daļēji upurēja Ukrainas suverenitāti: Petļura atzina Polijas veikto Galīcijas aneksiju un piekrita Ukrainas lomai Pilsudska sapnī par Polijas vadītu federāciju Centrāleiropā un Austrumeiropā.
Tūlīt pēc alianses noslēgšanas Polijas spēki pievienojās Ukrainas armijai Kijivas ofensīvā, lai no boļševiku kontroles atbrīvotu Ukrainas centrālos un dienvidu reģionus. Sākotnēji sekmīga ofensīva 1920. gada 7. maijā sasniedza Kijivu. Tomēr Polijas un Ukrainas kampaņa bija "Pirra uzvara": maija beigās Mihaila Tuhačevska vadītā Sarkanā armija veica plašu pretuzbrukumu uz dienvidiem no Žitomiras, kas gandrīz pilnībā izspieda Polijas armiju no Ukrainas, izņemot Ļvivu Galicijā. Vēl viens pavērsiens bija 1920. gada augustā, kad Sarkanā armija cieta sakāvi pie Varšavas un bija spiesta atkāpties. Baltās kustības spēki, tagad jau ģenerāļa Vrangeļa vadībā, izmantoja situāciju un uzsāka jaunu ofensīvu Ukrainas dienvidos. Apstākļu kopums — militārā sakāve Polijā, atjaunotā balto ofensīva un katastrofālie ekonomiskie apstākļi visā Krievijas PFSR — piespieda boļševikus meklēt pamieru ar Poliju.
1921. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Drīz pēc Varšavas kaujas, boļševiki iesniedza miera līgumu ar poļiem. Poļi, noguruši un nemitīgi pakļauti Rietumu valdību un Tautu savienības spiedienam, kā arī poļu armijai kontrolējot lielāko daļu strīdīgo teritoriju, bija gatavi sarunām. Padomju valdība izteica divus piedāvājumus: vienu 21. septembrī un otru 28. septembrī. Polijas delegācija 2. oktobrī iesniedza pretpiedāvājumu. 5. oktobrī boļševiki piedāvāja grozījumus Polijas piedāvājumā, kurus Polija pieņēma. Pagaidu līgums par mieru un pamiera nosacījumiem starp Poliju, no vienas puses, un Padomju Ukrainu un Padomju Krieviju, no otras puses, tika parakstīts 12. oktobrī, un pamiers stājās spēkā 18. oktobrī.[12][13] Ar ratifikācijām apmainījās Liepājā 1920. gada 2. novembrī. Sekoja ilgas sarunas par galīgo miera līgumu.
Tikmēr, Petļuras Ukrainas armija, kurā dienēja 23 000 karavīru un kuri kontrolēja teritorijas uz austrumiem no Polijas, plānoja ofensīvu Ukrainā 11. novembrī, taču 10. novembrī viņiem uzbruka boļševiki. Līdz 21. novembrim pēc vairākām kaujām viņi tika iedzīti Polijas kontrolētajā teritorijā.[14]
1921. gada 18. martā Polija Rīgā parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu.[2] Tas faktiski izbeidza Polijas alianses saistības ar Petļuras vadīto Ukrainas Tautas Republiku. Saskaņā ar šo līgumu boļševiki atzina Polijas kontroli pār Galīciju un Volīnijas rietumiem, Ukrainas rietumu apgabalu, savukārt Polija atzina Ukrainas teritorijas lielāko centrālo daļu, kā arī austrumu un dienvidu apgabalus par Padomju Ukrainas daļu.
Nodrošinājuši mieru Rietumu frontē, boļševiki nekavējoties ķērās pie baltās kustības atlieku sakaušanas. Pēc pēdējās ofensīvas Perekopa zemesšaurumā, Sarkanā armija ieņēma Krimu. 1920. gada novembrī Vrangelis evakuēja brīvprātīgo armiju uz Konstantinopoli. Pēc militārās un politiskās sakāves, Ukrainas Direktorija turpināja saglabāt kontroli pār dažiem militārajiem spēkiem. 1921. gada oktobrī tā uzsāka partizānu uzbrukumus Ukrainas centrālajā daļā, kas iesniedzās līdz pat mūsdienu Kijivas apgabalam austrumos. 1921. gada 4. novembrī Direktorijas partizāni ieņēma Korosteņu un sagrāba militāro krājumu noliktavu, bet 1921. gada 17. novembrī šos spēkus ielenca boļševiku kavalērija un tie tika iznīcināja.
Kara iznākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mūsdienu Čerkasu apgabala Čerkasu rajonā (tolaik Kijivas guberņā) kāds vietējais iedzīvotājs vārdā Vasiļs Čučupaks izveidoja "Holodnijara Republiku", kas centās panākt Ukrainas neatkarību. Tā pastāvēja no 1919. līdz 1922. gadam, kļūstot par pēdējo teritoriju, kuru pirms Ukrainas iekļaušanas Padomju Savienībā, ieņēma bruņoti neatkarīgas ukraiņu valsts atbalstītāji.[15][16]
1922. gadā Krievijas pilsoņu karš Tālajos Austrumos tuvojās noslēgumam, un komunisti pasludināja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) kā Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukāza federāciju. Ukrainas padomju valdība bija gandrīz bez varas, saskaroties ar centralizēto monolīto Komunistiskās partijas aparātu, kas atradās Maskavā. Jaunajā valstī, ukraiņi, sākotnēji nativizācijas (Коренизация) un ukrainizācijas periodā baudīja titulētas nācijas stāvokli. Tomēr, līdz 1928. gadam, Josifs Staļins bija nostiprinājis varu Padomju Savienībā. Tādējādi sākās kultūras represiju kampaņa, kas kulmināciju sasniedza 1930. gados, kad republiku piemeklēja holodomors — masveida bads, kas prasīja vairāku miljonu cilvēku dzīvības. Poļu kontrolētajā Ukrainas daļā bija ļoti maza autonomija gan politiskā, gan kultūras ziņā, taču to neskāra bads. Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās Ukrainas PSR iekšējās robežas tika pārzīmētas bez būtiskām izmaiņām.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «УКРАИНСКАЯ (СОВЕТСКАЯ) НАРОДНАЯ РЕСПУБЛИКА». web.archive.org. 2006-06-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-06-23. Skatīts: 2023-04-02.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Ukraine | History, Flag, Population, President, Map, Language, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-04-02.
- ↑ Anna Reid. Borderland : A Journey Through the History of Ukraine. Westview Press, 2000. 33. lpp. ISBN 0-8133-3792-5.
- ↑ William Chamberlin. The Russian Revolution, 1917–1921. Ņujorka : The Macmillan Company, 1935. 373–377. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 «The Ukrainian Navy and the Crimean Issue in 1917-18 | The Ukrainian Week» (en-US). Skatīts: 2023-04-02.
- ↑ «100 років тому визволили Бахмут і решту Донбасу». Історична правда. Skatīts: 2023-04-02.
- ↑ International Herald Tribune. «1918: Germany Takes Control of Crimea». IHT Retrospective Blog (angļu), 2014-03-29. Skatīts: 2023-04-02.
- ↑ 8,0 8,1 Akulov, Mikhail (2013-10-18) (en-US). War Without Fronts: Atamans and Commissars in Ukraine, 1917-1919.
- ↑ «Struggle for Independence (1917–20)». www.encyclopediaofukraine.com. Skatīts: 2023-04-03.
- ↑ 10,0 10,1 Peter Kenez. Red Advance, White Defeat: Civil War in South Russia 1919–1920. Vašingtona, DC : New Academia Publishing, 2004. 39. lpp. ISBN 9780974493459.
- ↑ William Chamberlin. The Russian Revolution, 1917–1921, Volume Two. Ņujorka : The Macmillan Company, 1935. 209–219. lpp.
- ↑ «wojna polsko-bolszewicka, Encyklopedia PWN: źródło wiarygodnej i rzetelnej wiedzy». encyklopedia.pwn.pl (poļu). Skatīts: 2023-04-03.
- ↑ League of Nations Treaty Series, vol. 4. 8–45. lpp.
- ↑ Ukraine: A Concise Encyclopedia, Volume I. Toronto : University of Toronto Press. 831–833, 872–874. lpp.
- ↑ Gazeta.ua. «На вшануванні отамана освячували ножі». Gazeta.ua (ukraiņu), 2010-04-20. Skatīts: 2023-04-03.
- ↑ Gazeta.ua. «"Російсько-українська війна ніколи не припинялася"». Gazeta.ua (ukraiņu), 2014-12-11. Skatīts: 2023-04-03.