Dunalkas Elku kalns - pilskalns
| Dunalkas Elku kalns - pilskalns | |
|---|---|
 Pilskalna 3D modelis | |
  Dunalkas Elku kalns - pilskalns | |
| Atrašanās vieta |
 Dunalkas pagasts, Dienvidkurzemes novads, Latvija |
| Koordinātas | 56°40′28.1″N 21°19′04.4″E / 56.674472°N 21.317889°EKoordinātas: 56°40′28.1″N 21°19′04.4″E / 56.674472°N 21.317889°E |
| Oficiālais nosaukums: Dunalkas Elku kalns - pilskalns | |
| Aizsardzības numurs | 1226 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 19. decembris |
Dunalkas Elku (Elka) kalns - pilskalns atrodas Dienvidkurzemes novada Dunalkas pagastā. Pilskalnu aprakstījis Ernests Brastiņš: ceļā no Dunalkas uz Daidzi, pašā ceļmalā atrodas divi kalni, saukti Karātavu kalns un Elka kalns. Cilvēka roku apstrādāts ir pēdējais, kamēr pirmajam nav gluži nekādu apstrādājuma vai rakuma zīmju. Puskilometru dienvidaustrumos minētiem kalniem tek Durbes upe pa uzkalnainu apvidu.
Elka kalns ir neparasta veida apcietinājums. Tas ierīkots uz lēzena kalna, kam kaut cik stāvāka ir tikai austrummala un dienvidrietumu puse, kurā strauts izgrauzis gravu. Ziemeļu puse atgriezta no pārējā līdzenā lauka trīskārtīgiem grāvjiem un uzbedumiem, kuriem vidū ir ieejas vieta. Tā radīts apaļš plakums ap 60 m. caurmērā. Plakumam apkārt ar pārtraukumiem stiepjas neliels uzbedums. Neparastais šai nocietinātā vietā ir tas, ka uzbedumu pārtraukumi liek domāt, ka nocietinājumam ir bijušas vairākas ieejas. Augusts Bīlenšteins aprakstījis 6 šādas ieejas. Tomēr neapšaubāmas ir tikai četras.
Elka kalnā mītņu slānis niecīgs. Lielkungi šeit savā laikā esot ierādījuši maitu nosviežamo vietu. Tomēr pirms tam Elka kalnā Jāņu svētki svētīti un kalns esot saukts arī par Jāņukalnu. Nav tomēr gluži noteikti sakāms, vai kalns noderējis reliģiska kulta vajadzībām, vai kara darbiem. Bīlenšteina pierakstītās teikas gan runā par labu pilskalnam:
„Šai Elka kalnā senos laikos esot pils stāvējusi, kas vēlāk nogrimusi, tikai skursteni vēl varējuši redzēt. Skursteņa galā bieži redzēts gailis sēžam, kurš rītos dzirdēts dziedam. Reiz ielaiduši ar virvi skurstenī ganu zēnu. Tas apakšā pazudis un augšā uzvilkuši tikai tukšu grozu”. (Mag. XIV.) [1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ernests Brastiņš. Latvijas pilskalni: Kuršu zeme. Rīga : Vālodze, 1923. ISBN 9789984929613.