Sēlijas pilskalni

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dignājas pilskalns.

Sēlijas pilskalni jeb Augšzemes pilskalni ir sēļu būvēti nocietinājumi Sēlijas pakalnos, kas tika izmantoti pilsnovadu pārvaldei un patvērumam bruņotu konfliktu gadījumā.

Sēlijas politiskais un militārais centrs 13. gadsimtā bija Sēlpils (lat. castrum Selonum). Livonijas krusta karu hronikās pieminēts arī Dignājas pilskalns. Ķēniņa Mindauga dāvājumā un citos dokumentos minēti arī citi pilsnovadu centri.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstītas ziņas par Sēlijas pilskalniem atrodamas no 13. gadsimta. No tā laika dokumentiem noprotams, ka pastāvēja šādi sēļu pilsnovadi: Sēlene, Medene, Alektene, Kalve, kā arī Pelone, Maleisine, Tovrakste tagadējā Lietuvas teritorijā. 1218. gadā Sēlenes zemē nodibināja Sēlijas bīskapiju, 1251. gadā to pievienoja Rīgas bīskapijai.

1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa noslēgto līgumu ar Polockas kņazu par to, ka viņš atsakās no Alektenes (Allecten), Kalves (Calve, Calre), Sēlenes (Selen), Medenes (Medene) un Nīcgales (Nitczegale) pilsnovadiem[1][2][3].

1255. gadā Lietuvas ķēniņš Mindaugs, noslēgdams savienību ar Livonijas ordeni, uzdāvināja tam Sēlijas dienvidu daļas pilsnovadus. 1256. gadā Sēlijas ziemeļu daļa gar Daugavu tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Vācu ordeni. 1259. gada dokumentā karalis Mindaugs precizēja Livonijas ordenim dāvinātās Sēlijas zemes: Alektene (Alze), Medene (Medennen), Kalvene (Calven), Malaisene (Mallaisen), Tauraģene (Thowraggen), Utene (Utten), Užpaļi (Uspal) u.c. pilsnovadi[4][5].

Livonijas ordenis galīgi zaudēja kontroli pār Sēlijas dienvidu zemēm tikai pēc Žalgires kaujas 1410. gadā.

Pilskalnu izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1882. gadā Augusts Bīlenšteins “Ceļojuma piezīmēs par Augšzemi” pirmo reizi aprakstīja vai pieminēja virkni Augšzemes (Sēlijas) pilskalnu. Sērpiņu pilskalnā viņš izdarīja arī pārbaudes rakumus, tomēr atraktā un atrastā fiksāciju neveica. A. Bīlenšteins pierakstīja arī virkni pilskalnu teiku, kas acīmredzot tolaik plaši cirkulēja ikdienas dzīvē un saskarsmē. Viņš arī pirmais ievēroja, ka pie Augšzemes pilskalniem bieži atrodas vēl kāds kalns, kuru, balstoties uz Kurzemes pilskalnu apzināšanas rezultātiem, A. Bīlenšteins atzina par pilskalnam atbilstošu kulta vietu. Aprakstot Stupeļu kalnu un Margaskalnu, A. Bīlenšteins par kulta kalnu apzīmēja Margaskalnu, kam tomēr ir īsta pilskalna pazīmes. 26 Augšzemes pilskalnus savos apkopojumā 1922. gadā ietvēra arī K. Lēviss of Menārs (Löwis of Menar). Pie trim Ilūkstes apriņķa pilskalniem viņš lika jautājuma zīmi, jo nebija pārliecināts par pilskalnu atrašanos šajās vietās. Savukārt no 17 Jaunjelgavas apriņķī uzrādītajām pilskalnu vietām divās vēlākos laikos pilskalns netika konstatēts.

1924. gada vasarā Augšzemes pilskalnu apsekošanu veica Ernests Brastiņš. Viņš pārbaudīja A. Bīlenšteina un K. Lēvisa of Menāra norādītos pilskalnus un toreizējā Pilskalnes pagasta teritorijā uzgāja četrus iepriekš nezināmus pilskalnus. Kopumā E. Brastiņš savā grāmatā publicēja 28 Augšzemes pilskalnu aprakstus un, izņemot Lašu pilskalnu, arī uzmērījumus. Vēl četras vietas viņš par īstiem pilskalniem neatzina un apzīmēja tās par ‘pilenēm’. Augšzemes pilskalnu apkopojuma ievadā E. Brastiņš izteica vairākus apsvērumus par Augšzemes pilskalnu veidu un minējumu, ka lielākā daļa šo pilskalnu attiecas uz pirmsvācu laiku. Ābeļu Kaupres pilskalnu, kas ierīkots uz Daugavas salas, E. Brastiņš pieskaitīja Latgales pilskalniem un tā aprakstu publicēja 1928. gada Latgales pilskalnu grāmatā. E. Brastiņa pilskalnu uzmērījumu publikācija ļāva arī F. Balodim (1928), Riekstiņam (1930) un citiem pētniekiem veidot dažādas Augšzemes pilskalnu tipoloģijas shēmas un apkopojumus. Pirmie plašākie arheoloģiskie izrakumi bija Dignājas pilskalna un apmetnes arheoloģiskie pētījumi, kurus 1939. gadā veica E. Šnores vadībā. Tas 1940. gadā F. Balodim ļāva Dignāju parādīt kā Jersikas valsts sastāvdaļu, Jersikas cietoksnim pretējo Daugavas vārtu nocietinājumu.

1961. gadā E. Šnore izvērtēja Asotes pilskalna arheoloģiskā materiālu un izteica dažus apsvērumus arī par Rubenes pagasta Kaldabruņas un Ābeļu pagasta Kaupres pilskalniem. 1960. gados sakarā ar Pļaviņu HES būvniecību notika Daugavas kreisā krasta Sēlpils un Seces pagasta Altenes viduslaiku piļu izpēte. A. Zariņas un E. Šnores vadītajos izrakumos Sēlpils pilskalnā, tā priekšpilī un apmetnē tika pierādīts, ka zem mūra pils drupām atrodas agrāku laiku pilskalns. 1968. gadā Jānis Graudonis veica 19 Augšzemes pilskalnu apsekošanu un 13 objektos izdarīja arī pārbaudes šurfējumus, noskaidrojot kultūrslāņa biezumu un sākotnējo datējumu. Noskaidrojās, ka liela daļa Augšzemes pilskalnu un apmetņu to piekājē attiecināmas uz I g. t. p.m.ē. un m.ē. sākumu. J. Graudonis arī izvirzīja domu par vairāku pilskalnu un apmetņu nevienlaicīgu apdzīvotību. Ekspedīcijas laikā tika jaunatklāts un aprakstīts Sventes pagasta Arāju pilskalns. Izrakumos Altenes viduslaiku pilī tika noskaidrots, ka mūra pils celta agrākā pilskalna vietā. 2001. gadā J. Graudonis publicēja izvērstāku un ar attēliem papildinātu 1968. gada apzināšanas ekspedīcijas laikā iegūtu rezultātu aprakstu. 1970. gados A. Stubavs vadīja izrakumus no Daugavas attālajā Rites pagasta Stupeļu pilskalnā un tā apmetnē, kas deva jaunas atziņas Augšzemes pilskalnu kultūras piederības skaidrojumā. 1980. gadu E. Šnores pētījumos lielāks uzsvars tika likts uz senkapu arheoloģiskajā izpētē iegūtajiem švīkātās keramikas kultūras materiāliem. 1989. un 1990. gadā Dignājas pilskalna apmetnē Vaska vadībā tika veikti arheoloģiskie aizsardzības izrakumi, kuru rezultāti jūtami papildināja iepriekšējos secinājumus par Dignājas pilskalna un apmetnes datējumu un izmantošanu. 1980. gados projektējamās Daugavpils HES appludināmās zonas arheoloģiskā izpētes laikā Francis Zagorskis atklāja Aizvējiņu pilskalnu tagadējā Kaplavas pagastā.

1995. gada vasarā Juris Urtāns apsekoja 47 pilskalnus vai vietas, kas varētu tikt uzlūkotas par pilskalniem vai kur varētu meklēt pilskalnus. 1999. gada maijā viņš veica Augšzemes pilskalnu aerālo apsekošanu. A. Šnē 1999. gadā sniedza pārskata tabulu par 43 Augšzemes vietām, kas saistās ar pilskalniem, norādot to plakuma platību un nocietinājumu esamību, kā arī pārskatu par Augšzemes pilskalnos atrasto keramiku un tajos izdarītajiem arheoloģiskajiem izrakumiem. J. Ciglis 2002. gadā aplūkoja un aktualizēja Augšzemes agrīnās vēsturiskās ģeogrāfijas problēmas, izmantojot ziņas par Augšzemes pilskalniem. 1998. gadā Demenes pagastā netālu no Latvijas - Baltkrievijas robežas atklāja Robežnieku pilskalnu.[6]

Reģistrēto pilskalnu saraksts (1938)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšzemes pilskalni (pēc E.Brastiņa, 1937)

Pēc Ernesta Brastiņa veiktajiem Augšzemes pilskalnu apsekojumiem[7] izveidoja reģistrēto pilskalnu sarakstu, kurā bija iekļautas šādas pilskalnu kopas:[8]

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautie pilskalni (1998)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1998. gada 29. oktobrī Latvijas Republikas Kultūras ministrija izdeva rīkojumu Nr. 128., kurā bija uzskaitīti šādi Sēlijas pilskalni — Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļi:[9]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]