Kleisti (Rīga)
| Kleisti | |
|---|---|
 Kleistu iela, pietura "Dārziņi".
| |
| |
| Pamatinformācija | |
| Pilsēta |  Rīga
|
| Priekšpilsēta | Kurzemes rajons |
| Pilsētas daļas | Kleistu kronmaņi Sūbri |
| Platība | 18,730 km² |
| Iedzīvotāju skaits | 269 (2018) |
| Ūdenstilpes | Buļļupe Hapaka grāvis |
| Transports | |
| Autobuss | 13. 36. 39. 56. |
| Papildinformācija | |
| Ārējā saite | apkaimes.lv |
Kleisti, agrāk Kleistes muiža, ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā, Rīgas ZR daļā. Tā robežojas ar Rītabuļļu (nav sauszemes savienojuma), Bolderājas, Spilves, Imantas apkaimēm, bet rietumos — ar Mārupes novada Babītes pagastu un Jūrmalu.
Kleistu apkaimes robežas ir pilsētas robeža, Buļļupe, Kleistu iela, Apakšgrāvja iela, Bolderājas dzelzceļš, līnija līdz Kleistu ielai, Kleistu iela, Kurzemes prospekts, līnija līdz pilsētas robežai.
Kleistu apkaimes kopējā platība ir 18,730 km², un platības ziņā tā ir vislielākā Rīgas pilsētas apkaime, trīs reizes pārsniedzot vidējo apkaimes platību. Lielāko daļu apkaimes platības aizņem neapbūvētas teritorijas: meži un aizaugušas pļavas. Apkaimes ārējās robežas garums ir 24 520 metri, kas ir lielākais Rīgā.
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Neskatoties uz savu lielo platību, Kleisti ir mazapdzīvota un nomaļa Rīgas apkaime. Apkaimes ziemeļdaļu aizņem meži un Bolderājas kāpa. It īpaši mazapdzīvota ir Kleistu ZA daļa, kas robežojas ar Jūrmalas pilsētu un vienu no noslēgtākajām apkaimēm Rīgas tuvumā — Vārnukrogu. Apkaimes vidusdaļu veido neapkoptas pļavas, kā arī privātmāju komplekss Spilves pļavas, kas radies no pārbūvētiem mazdārziņiem. Apkaimē ir plašs kanālu un grāvju tīkls, kas apgrūtina pārvietošanos pa jau tā aizaugušām platībām un neattīstīto ceļu tīklu.
Apkaimes augstākais punkts ir 16 m augstais Bumbu kalns, kur ir izbūvēts arī skatu tornis.
No pilsētbūvniecības viedokļa visattīstītākā ir apkaimes dienvidu daļa, kas robežojas ar Imantu un kur atrodas Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs un RSU Zinātnes centra Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]19. gadsimta otrajā pusē (1873. gadā) tika atklāts Rīgas — Bolderājas dzelzceļš (Kleistu apkaimes Austrumu robeža).[1] 1924. gadā Rīgas pilsētas robežām pievienoja plašas Pārdaugavas teritorijas, tādas kā Kleistes muiža, Bolderāja, Daugavgrīva, Buļļu un Zolitūdes muižas, Lielā un Mazā Dammes muiža, Anniņmuiža, Šampēteris u.c., ko īstenoja ar Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemto likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, kur tās juridiski apstiprināja.[2] Pēc Latvijas okupācijas Kleistu muiža tika iekļauta sākotnēji Ļeņina, vēlāk Leņingradas rajonā.[3]
Kleisti bija pilsētas nomale, līdz tika izbūvēts ceļš cauri Kleistiem uz Bolderāju. Pēc Otrā pasaules kara sākās Kleistu pļavu apbūve.[4] Savukārt Kleistu mežs funkcionāli bija paredzēts kā Imantas un Iļģuciema atpūtas zona.[3] 20. gadsimta otrajā pusē Kleistos izvietoja Zinātņu akadēmijas Virusoloģijas un mikrobioloģijas institūtu, kā arī jāšanas un pieccīņas sporta bāzi.[5] Kleistu muižas ēkas tika piešķirtas Latvijas Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūtam. Kungu mājā tika iekārtoti dzīvokļi, kārniņu jumts tika nomainīts ar skārda jumtu. Barokālie sīkrūšu logi tika nomainīti ar standarta logiem, kā arī pārveidoti iekštelpu interjeri.[6]
1970. gados Rīgas robežas gan mainīja, gan paplašināja, rezultātā 1974. gadā Rīgai tika pievienota arī Lāčupes kapu teritorija.[7] Lāčupes jeb Lācara kapsētu atklāja 19. gadsimta beigās. Kapsēta Kleistu mežā strauji izpletās pēc tam, kad tika slēgti daudzi kapi Rīgas centrā.[8]
1980. gadā Kleistos atklāja modernās pieccīņas un jāšanas sporta centru, kas mūsdienās izaudzis par Jāšanas sporta skolu "Kleisti".
Pēc PSRS sabrukuma Ļeņingradas rajons, kurā ietilpst Kleistu apkaime, tiek pārdēvētas par Kurzemes rajonu.[9]
Līdz mūsdienām ir saglabājusies Kleistu muižas apbūve ar tajā esošo muižas kungu namu ērberģi, kā arī trijiem dižozoliem. Blakus bijušajai kungu mājai atrodas Pārdaugavas resnākais ozols (p — 5,3 m), otrs Kleistu dižozols zaļo viņpus Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta, trešais — pie Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra ēkām.[10] Minētā muižas apbūve un tās elementi ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskie pieminekļi.
Mūsdienās nozīmīgākie Kleistos atrodošie objekti ir kādreizējais Kleistu muižas ansamblis, A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, Latvijas Nacionālā lietišķo sporta veidu skola.[11]
Kleistu muižiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kleistu muižiņa — Kleistenhof, Lambertshof, Lila Bergs Hoff, Vegesackshof, Schultzenhof. Kleistu muižas ansambļa centrs atradās tagadējā Kleistu ielā 37.[12] Līdz mūsdienām saglabājusies muižas apbūve. Muižiņa bija valsts jurisdikcijai pakļautajā Daugavgrīvas draudzes novadā.[13] Vēsturiskajos avotos tā pirmo reizi minēta 1638. gadā.[14] Kleistu īpašumu Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers piešķīra savam padomniekam Matīsam Brāderam. Muižiņai secen gāja muižu redukcija 17. gadsimta beigās — muižas platība bija 2 arkli. 1754. gadā pulkvedis Karls Floriāns fon Tīlavs (Thielau), kuram bija mantojuma tiesības uz šo īpašumu, uzticēja tās toreizējam ķīlas īpašniekam birģermeistaram Georgam Kristofam Andrēe (Andreae).[13] 1765. gadā muižu savā īpašumā ieguva rātskungs Gothards Fēgezaks, apprecēdams birģermeistara Andrēe meitu, pēc tam muiža vēl vairākas reizes maina īpašniekus. 1844. gadā muižas īpašnieka Gotharda fon Fēgezaka mantojumā norādīti viņam piederējušie īpašumi: Jaunā, Lamberta, Šulca un Vīķu muižiņas, kas visas pazīstamas ar Kleistu muižas nosaukumu.[13] 1844. gadā Kleistu muižas mantinieki zemes sadalīja četrās daļās un iznomāja zemkopjiem un lopkopjiem.[3]
Kleistu muižai, atšķirībā no lielas daļas citu Pārdaugavas vasaras muižiņu, bija lauksaimnieciska nozīme. No tās 4000 pūrvietu kopējās platības 1500 pūrvietu aizņēma mežs (aptuveni 500 ha), 500 — smilšainas kāpas, tikai atlikusī zemes daļa bija lauksaimniecībā izmantojamā zeme. No tās 750 pūrvietas bija sadalītas 11 dzimtļaužu saimniecībām (aptuveni 300 ha), pārējā zemes daļa tika apsaimniekota kā muižas zeme.[15]
Kleistu muižā dzīvoja arī J. K. Broce (pēc 1768. gada), kad viņš pēc Vitenbergas Universitātes beigšanas ieradās Kleistu muižā, lai uzņemtos rātskunga Gotharda fon Fēgezaka dēla audzināšanu.[13] 1793. gadā arī tapis Broces zīmētais Kleistu muižas attēls, kas atspoguļo tā laika muižas ainavu. Kleistu muižas kompleksā bija 3 dzīvojamās ēkas — kungu nams, kungu ērberģis un nomnieka dzīvojamais namiņš, kā arī saimniecības ēkas un parks.
Gothards Fon Fēgezaks uzcēla greznu dzīvojamo ēku kungu namu. Kleistu muižas kungu māja ir 18. gadsimta beigās celta vienstāvu ēka guļbūves konstrukcijā uz augstiem mūra pamatiem ar mansarda jumtu. Celtnei ir barokāls apveids, ēkas galos pildrežģu konstrukcijas zelmiņi. Vēlāk kungu māja tika apšūta ar spundētiem dēļiem, kur pie ieejas uzbūvēts lievenis klasicisma stilā ar lēzenu frontonu, ko balsta 2 kolonnu pāri.[16] 19. gadsimtā muižas kungu mājā bijis ļoti grezns interjers.
Pie Kleistu apkaimes var pieskaitīt arī Jauno muižu, kurai nav zināma precīza atrašanās vieta, tomēr pēc 1917. gada kartogrāfiskā materiāla, tās iespējamā atrašanās vieta ir tagadējās Kleistu un Buļļu ielas rajonā, kas daļēji iekļaujas Kleistu apkaimes teritorijā.[17]
Sabiedriskais transports
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Autobuss
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 13. Babītes stacija — Kleisti — Preču 2
- 36. Imanta 5 — Vakarbuļļi
- 56. Bolderāja — Ziepniekkalns
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piezīmes un atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Izmantoti materiāli no Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapas.
- Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.
- ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 51. lpp. kopā 239 lpp.
- ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. Kopā 351. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Kleisti, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 361. lpp.
- ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 238. lpp; 43. lpp.
- ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", kopā 107 lpp; Kleisti, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 361. lpp / 388. lpp.; Kleistu muižas ansamblis, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 361. lpp.
- ↑ "Latvijas enciklopēdija", 3 sēj, Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins "Kleisti, Kleistu muiža"
- ↑ Rīgas Robežas. 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 606. lpp; Rīgas teritorija un robežas 13. g — 1979. gads. // Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. - Rīga: Apgāds Priedaines, 24 — 25. lpp. kopā 238. lpp.
- ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", kopā 107 lpp.
- ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. Kopā 351. lpp; 34., 35.lpp.
- ↑ T. Pūka "Rīga aizvien bijusi dižozolu pilsēta" // Tava labākā grāmata par Latviju, Enciklopēdija katrai ģimenei "Rīga", Izdevniecība "Aplis", Rīga, 1998., 223. - 225. lpp.
- ↑ Andris Ārgalis, 2000. Rīga. — Rīga: Apgāds AS "Preses nams", kopā 107. lpp.; Rīga. Pilsētas plāns 1:20000, 2004. — Rīga: Karšu izdevniecība Jāņa sēta
- ↑ "Latvijas enciklopēdija", 3 sēj., Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins "Kleisti, Kleistu muiža", 388. lpp; 89. lpp.
- ↑ 13,0 13,1 13,2 13,3 Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. g. — 1850. g. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 69 - 70. lpp.
- ↑ "Latvijas enciklopēdija", 3 sēj., Rīga, 2005, SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", termins „"Kleisti, Kleistu muiža", 388. lpp; 89. lpp.
- ↑ Broce J., 1996. Zīmējumi un apraksti 2. sēj. // Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. — Rīga, Zinātne, 324. lpp; Kleisti, 1988. Enciklopēdija Rīga. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 361. lpp.
- ↑ Kleisti, Kleistu muiža, 2005. Latvijas enciklopēdija, 3 sēj., - Rīga: SIA "Valērija Belkoņa izdevniecība", 388. lpp.
- ↑ Karte des westlichen Ruβlands. Kriegsausgabe // Herausgegeben von der Kartogr: Abteilung der Kgl. Preuβ. Landesaufnahme 1917, Mafsstab 1:100 000
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kleisti.- Kleisti portālā apkaimes.lv
 | Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||||||||||||||||||||
