Pāriet uz saturu

Latvijas Republikas vēstniecība Krievijas Federācijā

Vikipēdijas lapa
Latvijas Republikas vēstniecība Krievijas Federācijā
Vēstniecība Krievijā
Čapligina iela 3, Maskava, Krievijas Federācija
Ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā
Vasiljevskij ostrov, 10.linija, 11,, Sanktpēterburga, Krievijas Federācija
Konsulāts Pleskavā
Narodnaja iela 25, Pleskava, Krievijas Federācija
Konsulārā nodaļa Kaļiņingradā
F.Engelsa iela 52a, Kaļiņingrada, Krievijas Federācija
Pagaidu pilnvarotā lietvede
Dace Rutka
Vēstniecības ēkas fasāde no Čapligina ielas puses

Latvijas Republikas vēstniecība Krievijas Federācijā ir Latvijas Republikas galvenā diplomātiskā misija Krievijas Federācijā. Abu valstu diplomātisko attiecību pirmsākumi meklējami Latvijas Republikas un Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas 1920. gada 11. augustā noslēgtajā miera līgumā, kura 19. pants paredzēja diplomātisko un konsulāro sakaru nodibināšanu starp pusēm tūlīt pēc miera līguma ratificēšanas.[1] Kopš 1921. gada Latvijas vēstniecība Krievijā par savām telpām izmanto Čapligina ielu 3, Maskavā.[2] Vēstniecības uzdevums ir uzturēt un attīstīt divpusējās attiecības, ekonomiskos sakarus un tirdzniecību ar Krievijas Federāciju, kā arī sniegt konsulāro palīdzību un konsulāros pakalpojumus.[3]

Diplomātiskās attiecības ar Krievijas Federāciju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas mērķis ir veidot attiecības ar Krieviju, balstoties uz starptautisko tiesību normām un ievērojot vienu no savām ārpolitiskajām prioritātēm Arhivēts 2020. gada 29. jūlijā, Wayback Machine vietnē. — labu attiecību uzturēšana ar kaimiņvalstīm.[3]

Latvijas divpusējo attiecību dinamiku ietekmē arī Eiropas Savienības — Krievijas attiecību kopējā virzība. Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ievēro Eiropas Savienības kopējo nostāju, kas tika pieņemta, atbildot uz prettiesisko Krimas aneksiju un destabilizāciju Ukrainā 2014. gadā. Viens no kopējās nostājas elementiem ir ierobežojošo pasākumu pret Krieviju īstenošana Arhivēts 2020. gada 3. augustā, Wayback Machine vietnē..[4] Latviju skar arī Krievijas noteiktie ierobežojošie atbildes pasākumi.

Vienlaikus notiek Latvijas un Krievijas divpusējā sadarbība ekspertu un nozaru līmenī atbilstoši Latvijas nacionālajām interesēm:

  • starpinstitūciju sadarbība;
  • reģionālā un pārrobežu sadarbība;
  • līgumtiesiskās bāzes pilnveidošana;
  • tirdzniecība (2019. gadā Latvijas kopējais preču un pakalpojumu tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju bija 3 miljardi EUR, kas ierindoja Krieviju 4. vietā Latvijas ārējās tirdzniecības partneru starpā)[5];
  • transports (dzelzceļš, ostas, autopārvadātāji, aviosatiksme, u.c.);
  • tūrisms (viesu skaita no Krievijas 2019. gadā, salīdzinājumā ar 2018. gadu, pieaugums bija 78%. 2019. gadā 14.4 % no ārvalstu viesiem Latvijā bija no Krievijas)[5];
  • kultūra (apmaiņa visa veida kultūras projektu un pasākumu rīkošanā, kuru starpā, vairāki notiek ar vēstniecības tiešu iesaisti vai atbalstu).

Kopš 2006. gada 13. oktobra ir izveidota Starpvaldību komisija ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomās.[6] Tās ietvaros ir izveidotas 5 darba grupas. Pēdējā SVK notika 2019. gada 25. oktobrī, Maskavā. Šobrīd Latvijas — Krievijas SVK vada satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Latvija savas intereses attiecībās ar Krieviju īsteno arī starptautisko organizāciju Arhivēts 2020. gada 7. augustā, Wayback Machine vietnē. ietvaros.[3]

Diaspora

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu latviešu diasporu Arhivēts 2020. gada 29. jūlijā, Wayback Machine vietnē. pārstāv galvenokārt Krievijas Federācijā dzīvojošie latvieši. Tā veidojusies no trim galvenajām grupām: "veclatvieši", kuri izbraukuši no Latvijas sākot ar XIX gs. otro pusi, Staļina laikā deportētie un padomju laikā brīvprātīgi izbraukušie.

Kopš 90. gadu sākuma Krievijā oficiāli darbojas trīspadsmit latviešu organizācijas,[7] galvenokārt tās ir latviešu kultūras biedrības lielākajās Krievijas pilsētās: Maskavā, Pēterburgā, Omskā, Krasnojarskā, Magadanā, Smoļenskā un Pleskavā, tāpat arī Baškīrijā — Ufā un M.Gorkija ciemā. Atjaunotas arī vairākas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes. Tās darbojas Maskavā, Pēterburgā, Baškortostānā, Krasnojarskas apgabala Lejas Bulānas ciemā un Magadanā.

"Veclatviešu" ciemu latviskās aktivitātes atšķiras no pilsētu biedrību aktivitātēm, jo pirmajiem tā ir ikdiena un dzīves veids, otriem jādarbojas īpaši svešā vidē. Visi latviešu centri ir apvienoti vienā organizācijā — Krievijas Latviešu Kongresā (KLK) un šādā veidā ir iekļāvušies Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) sastāvā. KLK un visu atsevišķo biedrību galvenie darbības virzieni ir latviešu valodas, kultūras un tautas tradīciju saglabāšana, attīstība un popularizēšana mītnes vietās, sadarbības veicināšana starp atsevišķām biedrībām Krievijā, atgriezeniskās saiknes uzturēšana ar Latviju, iekļaušanās pasaules latviešu aktivitātēs, kā arī pozitīva Latvijas tēla veidošana Krievijā.

Vēstniecība aktīvi iesaistās visu trīspadsmit biedrību atbalstam, tai skaitā to kultūras projektu realizācijā un darbības nodrošināšanā.

Latvijas Republikas sūtņi un vēstnieki Krievijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Latvijas vēstnieks Krievijā

Līdz no 1992. līdz 2022. gadam Latvijas pārstāvja pienākumus Krievijā pildija Latvijas vēstnieks Krievijā, taču pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā, vēstnieka pienākumus pilda pagaidu pilnvarotā lietvede.

Latvijas Republikas pārstāvji Krievijā no 1920.—1940. gadam[2]
Jānis Vesmanis No 1920. gada septembra līdz 1921. gada jūnijam sūtnis Padomju Krievijā. Apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Aizvests uz Vjatkas soda nometni, kur 1942. gada 13. jūnijā miris.
Ēriks Mārtiņš Feldmanis No 1921. gada jūnijam līdz 1923. gada jūlijam sūtnis PSRS. Apcietināts 1945. gada 5. februārī un nosūtīts uz Rīgas 1. cietumu, kur tā paša gada 4. augustā miris.
Kārlis Ozols No 1923. gada jūlija līdz 1929. gada oktobrim sūtnis PSRS. Apcietināts 1940. gada 25. augustā, pārvests uz Maskavu, kur 1941. gada 23. jūnijā nošauts.
Jānis Seskis No 1929. gada oktobra līdz 1932. gada jūnijam sūtnis PSRS. Apcietināts 1941. gadā, aizvests uz ieslodzījuma vietām Krievijā, kur 1943. gada 10. jūlijā Vjatkas soda nometnēs nošauts.
Alfrēds Bīlmanis No 1932. gada jūnija līdz 1935. gadam sūtnis PSRS. 1935. gadā iecelts par sūtni ASV. Īsi pirms Latvijas okupācijas 1940. gada 17. maijā Ulmaņa valdība A. Bīlmani iecēla par Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāja trimdā Kārļa Zariņa aizvietotāju.
Roberts Liepiņš No 1935. gada līdz 1936. gadam sūtnis PSRS. 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur no 1951. gada aprīļa līdz mūža beigām bija Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja delegāts Vācijā.
Fricis Vilhelms Kociņš No 1936. gada līdz 1940. gadam sūtnis PSRS. Apcietināts 1940. gada 19. septembrī, pārvests uz Maskavu, kur 1941. gada 28. jūlijā Lubjankas cietumā nošauts.
Latvijas Republikas vēstnieki Krievijas Federācijā no 1990. gada—pašreiz
Jānis Peters No 1992. gada līdz 1997. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Imants Daudišs No 1997. gada līdz 2001. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Normans Penke No 2001. gada līdz 2004. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Andris Teikmanis No 2005. gada līdz 2009. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Edgars Skuja No 2009. gada līdz 2013. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Astra Kurme No 2013. gada līdz 2017. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Māris Riekstiņš No 2017. gada līdz 2022. gadam Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā.
Dace Rutka Kopš 2022. gada Latvijas Republikas vēstniecības Krievijas Federācijā pagaidu pilnvarotā lietvede.

Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības Krievijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Federācijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Jevgeņijs Lukjanovs akreditācijas rakstu Latvijas prezidentam Raimondam Vējonim iesniedza 2017. gada 7. februārī.[8]

Diplomātisko attiecību vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 11. augustā Latvijas Republika un Krievijas Sociālistiskā Federatīvā Padomju Republika noslēdza miera līgumu. Tā 19. pants paredzēja diplomātisko un konsulāro sakaru nodibināšanu starp pusēm tūlīt pēc miera līguma ratifikācijas.[1]

Latvijas sūtniecība Krievijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Latvijas Republikas diplomātiskais pārstāvis — sūtnis Padomju Krievijā bija Jānis Vesmanis, kurš Krievijas pusei iesniedza akreditācijas vēstuli 1920. gada 2. novembrī. Latvijas sūtniecība atradās Maskavā līdz 1940. gadam.[3]

Latvijas konsulārās pārstāvniecības Krievijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsoņu kara laikā 1919. un 1920. gadā Blagoveščenskā un Murmanskā sāka darbu Latvijas konsulārās pārstāvniecības Krievijā. Konsulārās funkcijas veica arī Latvijas Pagaidu valdības pārstāvji: Ziemeļkrievijā — Alfreds Ikners (Arhangeļskā), Dienvidkrievijā — Kristaps Bahmanis (Kijivā) un Rūdolfs Liepiņš (Donā un Kubaņā). No 1919. gada jūnija līdz 1920. gada oktobrim Sibīrijā un Urālos (Vladivostokā) darbojās Latvijas diplomātiskais pārstāvis Jānis Mazpolis.

Pēc miera līguma noslēgšanas Padomju Krievijā (no 1922.g. decembra — PSRS) darbojās šādas Latvijas konsulārās pārstāvniecības[3]:

  • Maskavā — ģenerālkonsulāts (1920. — 1923.)
  • Petrogradā (no 1924. — Ļeņingrada): ģenerālkonsulāts (1924. — 1932.; 1937. — 1938.); konsulāts (1920. — 1924.; 1932. — 1937.)
  • Ņižņijnovgorodā — konsulāts (1920. — 1921.)
  • Omskā — konsulāts (1921. — 1923.)
  • Vitebskā — konsulāts (1925. — 1932.)
  • Vladivostokā — konsulārā aģentūra (1920. — 1923.)

Krievijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Padomju Krievijas pilnvarotais pārstāvis Latvijā Jakovs Gaņeckis akreditējās 1920. gada 1. oktobrī. PSRS konsulārās pārstāvniecības Latvijā darbojās:

  • Rīgā — ģenerālkonsulāts (1925. — 1934.); konsulāts (1938.)
  • Daugavpilī — konsulāts (1923. — 1932.)
  • Liepājā — konsulāts (1923. — 1932.)

Saskaņā ar 1991. gada 24. augusta Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (kopš 1991. gada 25. decembra — Krievijas Federācija) prezidenta B. Jeļcina dekrētu tika atzīta Latvijas valstiskā neatkarība, un 4. oktobrī Latvijas Republika un KPFSR parakstīja protokolu par diplomātisko attiecību nodibināšanu.[3]

Vēstniecības ēka un teritorija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronoloģija[2]

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1803. — datētas senākās liecības par zemesgabalu, uz kura šobrīd atrodas Latvijas Republikas vēstniecības Krievijas Federācijā ēka. Zemesgabals ar tā koka apbūvi ir valsts darbinieces Marionas Bolgovskas valdījumā. Teritorijas ziemeļaustrumu pusē plešas plašs pagalms. Teritorijā atrodas divi dīķi — viens salīdzinoši liels, bet otrs divas reizes mazāks.
  • 1812. — koka apbūve uz zemesgabala nodeg ugunsgrēkā.
  • 1833. — visas jaunuzceltās ēkas atkal ir no koka un pieder Maskavas tirgotājam Gufenam. Visas celtnes ir neliela izmēra un sakoncentrētas teritorijas ziemeļrietumu pusē. Galvenā ēka joprojām atrodas teritorijas dziļumā.
  • 1888. — šī teritorija ir valsts darbinieka sievas Marijas Gippius valdījumā. Ēkai piebūvēta terase un koka piebūves. Zem ēkas atrodas akmens pagrabi un ziemeļrietumu stūris ir divu stāvu augstumā, pirmais stāvs būvēts no akmens, bet otrais — koka. Zemesgabalā atrodas paliels dīķis.
  • 1895. — par savrupnama īpašnieku kļūst tirgotājs Ļevs Gotjē-Djufaie. Jaunais zemes īpašnieks teritorijā nojauc daļu būvju un to vietā uzceļ jaunas, pēc arhitekta Nikolaja Jakuņina projekta.
  • 1914. — namam piebūvē otro stāvu, kā arī izveido jaunu fasādi (arhitekts D. Markovs).
  • 1921. — maijā pirmo reizi Latvijas Ārlietu ministrijas sarakstos šī teritorija minēta kā sūtniecības atrašanās vieta (toreiz vēl Maškova šķērsiela 3).
  • Kara gados, Vācijas gaisa spēku pirmajā uzbrukumā Maskavai, viena no pirmajām bumbām trāpa vēstniecības ēkai.
  • Padomju valdīšanas laikā, ēkā atrodas Latvijas PSR pārstāvniecība.
  • 1968. — vēstniecības ēka rekonstruēta.
  • 1989. — vēstniecības ēka rekonstruēta.
  • 1990. — 22. septembrī vēstnieks Jānis Peters rīko pirmo diplomātisko pieņemšanu ar ārvalstu pārstāvju klātbūtni.
  • 1992. — vēstniecības teritorijā pēc arhitekta Jāņa Dripes projekta tiek uzcelts neliels Dievnams luterāņu draudzei.
  • 2008. — vēstniecības ēka rekonstruēta.
  • 2019. — vēstniecības teritorijā uzstādīts 8m garš karoga masts, kurā iekārts Latvijas karogs.

Vēstniecības apkārtne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēstniecība atrodas uz Čapligina ielas 3, Maskavā. Līdz tuvākajam Bulvāra loka posmam ir tikai pārsimts metru, kurus noejot nonāk pie dīķa Čistije prudi. Metro stacija "Čistije prudi" atklāta 1935. gadā, bet savu tagadējo nosaukumu tā ieguva 1990. gadā, līdz tam to sauca "Kirovskaja".[2] Savukārt, metro stacijā "Čistije prudi" Otrā pasaules kara laikā atradās Ģenerālštāba mītne. Tieši šeit Staļins un viņa padomnieki plānoja pirmos uzbrukumus vāciešiem.

Kopš 17. gadsimta Čistije prudi dīķis bija pazīstams kā Poganije prudi, jo tajā tika mestas gaļas atliekas no tuvējiem miesnieku veikaliem. 18. gadsimta sākumā pēc Katrīnas I un grāfa Menšikova rīkojuma dīķi iztīrīja un to sāka saukt par Čistije prudi.

Blakus vēstniecības ēkai atrodas Oļega Tabakova teātris "Tabakerka".

Čaplīgina ielas 1. namā ir dzīvojuši virkne zināmu cilvēku: bioķīmiķis A. Bahs, vēsturnieks J. Gotjē, ārsts N. Gamaleja, pirmās ekspedīcijas uz Ziemeļpolu dalībnieks E. Krenkeļs, kā arī rakstnieka M. Gorkija pirmā sieva E. Peškova ar dēlu. Rakstnieks uzturējās šajā dzīvoklī savu braucienu uz Maskavu laikā. Tāpat uz 320 metru garās ielas, dažādu iemeslu dēļ, bieži uzturējās komponists Dmitrijs Šostakovičs, bardu dziedātāji Bulats Okudžava un Vladimirs Visockis, kā arī Ļeņins.[2]

Tālava

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēstniecības Dievnams 2018. gada oktobrī

1983. gadā vēstniecības teritorijā pēc krievu arhitekta Sergeja Tkačenko projekta sāka būvēt sešstāvu dzīvojamo ēku, kurai tika dots nosaukums " Tālava". Sākotnēji ēka tika izmantota kā viesnīca. Šobrīd ēka tiek izmantota vēstniecības vajadzībām, kā arī pirmais stāvs atvēlēts Latviešu skolai Maskavā.

Dievnams

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gadā tika īstenota vēstnieka Jāņa Petera iecere uzcelt vēstniecības teritorijā nelielu Dievnamu luterāņu draudzei. Pēc arhitekta Jāņa Dripes projekta nepilnu četru mēnešu laikā to radīja J. Meiera vadītā būvdarbu brigāde no Saldus rajona paju sabiedrības "Grieza".

Jaunuzcelto koka baznīcu 1992. gada 4. novembrī iesvētīja Mag. theol. Juris Rubenis un Dr. theol. Juris Cālītis no ASV. Latvietis no Vācijas Roberts Sīviņš uzdāvināja draudzei elektriskās ērģeles. No šīs dienas vēstniecības teritorijā esošajā baznīcā Dievkalpojumus sāka vadīt mācītājs Juris Simakins, un vairākus gadus to kuplināja vokālais ansamblis ērģelnieces Ņinas Šubinas vadībā.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Latvijas - Krievijas miera līgums (11.08.1920.)». web.archive.org. 2011-05-16. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-05-16. Skatīts: 2020-07-28.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Maija Bišofa. Latvijas Republikas vēstniecība Krievijas Federācijā - ēkas un apkārtnes vēsture. Rīga : Dardedze Hologrāfija, 2012. pp 3. lpp.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 «Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas divpusējās attiecības». www.mfa.gov.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-07-29. Skatīts: 2020-07-28.
  4. ↑ «ES ierobežojošie pasākumi, ar kuriem reaģē uz krīzi Ukrainā». www.consilium.europa.eu (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-03. Skatīts: 2020-07-28.
  5. ↑ 5,0 5,1 «LIAA». www.liaa.gov.lv. Skatīts: 2020-07-29.
  6. ↑ «Par Latvijas–Krievijas starpvaldību komisiju». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2020-07-28.
  7. ↑ «Latviešu biedrības Krievijas Federācijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 29. jūlijā.
  8. ↑ «Jaunais Krievijas vēstnieks iesniedz akreditācijas vēstuli». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-07-28.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_Republikas_vēstniecība_Krievijas_Federācijā&oldid=4158171"