Pāriet uz saturu

Senā Roma

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Senie romieši)
Romas pakļautās teritorijas.
ģerbonis
Ģerbonis
Location of Senā popa
Location of Senā popa

Senā Roma bija Seno laiku valsts, kas radās aptuveni 10. gadsimtā p.m.ē. no mazas lauksaimnieku kopienas Apenīnu pussalā un pakāpeniski izveidojās par varenu Vidusjūras reģiona lielvalsti. 12 gadsimtu ilgajā pastāvēšanas laikā Romas civilizācija mainījās no monarhijas uz klasisko republiku un tad pakāpeniski uz autokrātisku impēriju. Iekarojumu un asimilācijas rezultātā tā valdīja pār Dienvideiropu, Rietumeiropu, Rietumāziju un Ziemeļāfriku.

Senās Romas attīstību var iedalīt trīs daļās: Romas ķēniņvalsts, Romas Republikas un Romas impērijas periodos. Trajāna laikā Romas impērija sasniedza savu teritoriālo maksimumu. Romas impērijā dzīvoja no 50 līdz 90 miljoniem cilvēku (aptuveni 20% tā laika pasaules iedzīvotāju).[1] 2. gadsimtā m. ē. tā aptvēra 6,5 miljonus kvadrātkilometru lielu platību.[2][3]

Senās Romas civilizācija ir devusi ieguldījumu mūsdienu likumdošanas, valdības, politikas, inženierijas, mākslas, literatūras, arhitektūras, militāro, reliģijas un valodas attīstībā. Tā attīstīja profesionālo armiju un izveidoja valdības sistēmu, ko sauca par res publica, kas ir pamats mūsdienu republikām, piemēram, Francijai un ASV.[4][5] Barbaru cilšu migrācijas, kā arī iekšējas nestabilitātes dēļ 5. gadsimtā Romas impērijas rietumu daļa sadalījās mazākās karaļvalstīs. Senās Romas tradīcijas daļēji saglabāja Austrumromas impērija (līdz 15. gadsimtam) un Svētā Romas impērija.

Apenīnu pussala bijusi apdzīvota jau senajā akmens laikmetā. 3. gadu tūkstotī p.m.ē. šeit sāka attīstīties lopkopība, bet 2. gadu tūkstotī p.m.ē, apgūstot bronzas ieguves prasmi, iedzīvotāji aizvien vairāk sāka nodarboties ar zemkopību. Par senākajiem Itālijas iedzīvotājiem nav drošu ziņu, bet ir zināms, ka 2. gadu tūkstotī p.m.ē šeit dzīvojušas vairākas savstarpēji radniecīgas ciltis, kuras tiek kopīgi sauktas par itālikiem. Lielākā nozīme turpmākajā vēstures gaitā bija divām no šīm ciltīm — latīņiem un sabīņiem, kuras apdzīvoja Itālijas vidusdaļu.

Jau 2. gadu tūkstotī p.m.ē Itālijas dienvidos sāka apmesties grieķu kolonisti, bet no 8. līdz 6. gs. p.m.ē. grieķu kolonijas aizņēma jau visu Dienviditālijas piekrasti, kā arī Sicīlijas salu. Ap to laiku, kad Apenīnu pussalas dienvidos veidojās un nostiprinājās grieķu kolonijas, tās vidusdaļā ienāca etruski. Etruski bija samērā attīstīta tauta, kurai bija sava rakstība. Etrusku alfabēts bija līdzīgs grieķu alfabētam, tomēr viņu atstātie rakstu pieminekļi vēl līdz šim nav izlasīti, jo nav zināmi viņu valodas pamati.

1. gadu tūkstoša vidū Itālijā ienāca ķeltu jeb gallu ciltis. Galli šajā laikā sāka apmesties arī tagadējās Francijas teritorijā. 1. gadu tūkstoša p.m.ē vidū Itālijas iedzīvotāju sastāvs bija dažāds. Ziemeļrietumos dzīvoja ligūri, kuri it kā esot bijuši Apenīnu pussalas senākie iemītnieki. Vidusitālijā atradās etrusku novads — Etrūrija, kā arī itāliku cilšu apdzīvotie novadi. Vienā no itāliku novadiem — Latijā, kas atradās Tibras upes lejtecē, dzīvoja latīņu cilts, kas lika pamatus vēlākajai Romas lielvalstij. Itālijas dienvidos atradās grieķu kolonijas.

Leģendas par Romas nodibināšanu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Senās Romas pirmsākumiem ir saglabājušās tikai teikas un nostāsti, kas pierakstīti vēlākajos gadsimtos. Teikas vēsta, ka pēc Trojas izpostīšanas daļa trojiešu karavadoņu Eneja vadībā atstājuši dzimteni un devušies tālajā ceļā uz Itāliju, kur pirms daudzām paaudzēm dzīvojuši viņu senči. Enejs ar saviem pavadoņiem ieradies Latijā, kur viņus draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns. Enejs apprecējis Latīna meitu Lavīnu, tādēļ trojiešiem bijis jākaro ar latīņu kaimiņu ciltīm, kuru vadoņi arī bija cerējuši apprecēt Latijas valdnieka meitu. Cīņā trojieši uzvarējuši, un pēc Latīna nāves Enejs kļuvis par Latijas valdnieku. Eneja dēls Askanijs Jūls nodibinājis pilsētu Albalongu, kura kļuvusi par Latijas galvaspilsētu. Četrpadsmit paaudzes Eneja pēcteči valdījuši Albalongā. Četrpadsmito valdnieku Numitoru padzinis viņa brālis Amūlijs. Kad Numitora meitai Rejai Silvijai piedzimuši dēli — dvīnīši, kuru tēvs bijis pats kara dievs, Amūlijs licis tos iesviest Tibras upē. Dvīņu brāļus — Romulu un Remu — no nāves izglābusi vilku māte, kas viņus izvilkusi no ūdens un pabarojusi. Zēnus atradis kāds gans, kurš viņus izaudzinājis. Brāļi izauguši un uzzinājuši, kas ir viņu vecāki, padzinuši ļauno Amūliju un atdevuši varu īstajam valdniekam — vectēvam Numitoram. Brāļi kopā ar saviem kaujas biedriem sākuši celt pilsētu Palatīna pakalnā, kas atradās Tibras lejtecē, 25 kilometrus no jūras. Reiz brāļi saķildojušies un ķērušies pie ieročiem. Rems cīņā kritis, un Romuls palicis par vienīgo jaunās pilsētas valdnieku. Viņa vārdā šī pilsēta nosaukta par Romu. Tas esot noticis 753. gadā p.m.ē. Šis gads arī vēl tagad tiek uzskatīts par Romas dibināšanas gadu.

Valdnieku laikmets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Romas ķēniņvalsts

Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, tagadējās Romas teritorijā atradušies vairāki pakalni, kuri bijuši apbūvēti jau 1. gadu tūkstotī p.m.ē. Šeit blakus, viena otrai, dzīvojušas dzimtas, kuras bijušas no dažādām ciltīm — gan latīņu, gan sabīņu. Pirmsākumā kā vieni, tā otri bijuši lopkopji — gani, bet ar laiku sākuši apgūt ielejas starp pakalniem un nodarboties ar zemkopību. Laika gaitā apmetnes paplašinājušās, saplūdušas kopā un izveidojusies viena liela, kopīga apmetne ar nocietinājumu vaļņiem. Tā sākusi veidoties Romas pilsēta.

Var uzskatīt, ka Romā pirmsākumā valdījuši gan latīņi, gan arī sabīņi, bet tad Romu pakļāvuši etruski un par tās valdnieku kļuvis kāds Etrūrijas karavadonis Tarkvīnijs. Tarkvīnija Senā valdīšanas laikā Romā izvērsusies plaša celtniecība: nobruģēts pilsētas laukums, ierīkota kanalizācija. Tarkvīnijs ticis nogalināts. Viņa dēls Servijs Tullijs turpinājis uzsāktos celtniecības darbus — uzbūvējis spēcīgu aizsargmūri, kā arī veicis vairākas izmaiņas valsts pārvaldē un izveidojis spēcīgu karaspēku. Pēc leģendas pēdējais valdnieks Senajā Romā bijis etrusks Tarkvīnijs Lepnais. Viņa lielās nežēlības dēļ tauta sacēlās un izraidīja viņu no Romas 510. gadā p.m.ē. Pēc tam tika nodibināta Romas republika.

Republikas laikmets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Romas republika

Valsts un sabiedriskā iekārta Romas republikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gajs Marijs, romiešu karavadonis un politiķis, kurš veica dramatiskas reformas Senās Romas militārajā jomā

Roma bija aristokrātu republika. Romas republiku nevar saukt par demokrātisku valsti, kā tas bija Atēnās. Vara bija bagāto patriciešu rokās un viņi veidoja Senātu (300 vīru), kur sprieda valstiskus lēmumus. Vienkāršai tautai jeb plebejiem nebija tiesību iejaukties valsts pārvaldē un ieņemt amatus. Tā rezultātā sākās pilsoņu kari. Lai tos izbeigtu, Senāts bija spiests izdot 12 tabulu likumus, ar kuriem plebejiem tika atcelta parādu verdzība un viņi ieguva tiesības ieņemt vietu Senātā.

Augstākā valsts vara piederēja senātam. Par senāta locekļiem — senatoriem — varēja kļūt tikai patricieši. Tautas sapulces nekādus valsts pārvaldes jautājumus neapsprieda, tikai pieņēma vai noraidīja senāta ierosinājumus. Tiešo valsts pārvaldīšanu veica divi konsuli, kurus tautas sapulcē ievēlēja uz vienu gadu. Kara laikā konsuli komandēja karaspēku. Konsulus pastāvīgi pavadīja 12 liktori. Liktoru pienākums bija apsargāt konsulus un izpildīt sodus. Liktoriem bija īpaša amata zīme — rīkšu saišķis ar tajā iespraustu cirvi. Tas nozīmēja, ka konsuli varēja piespriest arī nāvessodu.
Ja Romas valstij draudēja sevišķas briesmas, senāts visu varu nodeva vienam cilvēkam — diktatoram — personai ar neierobežotu varu. Diktatoru iecēla uz 6 mēnešiem. Pēc tam viņa vara beidzās. Romas republikā bija liels skaits dažādu valsts darbinieku. Visām amatpersonām bija jāveic savs darbs bez atalgojuma — tas skaitījās goda pienākums.

Itālijas iekarošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugot iedzīvotāju skaitam, aizvien biežāk izcēlās pilsētu savstarpējie kari.
Kad romieši padzina savu valdnieku — etrusku Tarkvīniju Lepno, etrusku pilsētas Klūzijas valdnieks centās to ieņemt, lai atjaunotu etrusku varu. Romai palīgā devās citas latīņu pilsētas, un etrusku karaspēks tika sakauts. Drīz pēc tam Roma sāka karu ar saviem bijušajiem sabiedrotajiem. Viss 5. gs. p.m.ē pagāja Romas cīņās gan ar etruskiem, gan arī ar kaimiņu latīņu ciltīm. Cīņās Roma pakāpeniski pakļāva savai virskundzībai vienu Latijas pilsētu pēc otras.
4. gs. p.m.ē beigās Romai uzbruka spēcīgs ienaidnieks — gallu ciltis, kuras jau 5. gs. p.m.ē. bija ienākušas Ziemeļitālijā. 390. gadā p.m.ē. galliem izdevās ieņemt Romas pilsētu un to nodedzināt. Neieņemts palicis tikai stipri nocietinātais, gandrīz nepieejamais Kapitolija pakalns.
Galli no sagrautās Romas pilsētas aizgājuši. Iespējams, ka romieši tiem samaksājuši izpirkšanas maksu — zeltā. Pēc gallu aiziešanas pilsētu vajadzēja no jauna nocietināt. Tomēr no jauna pastāvēja draudi, ka galli no jauna var iebrukt Latijā, tādēļ latīņi paši sāka apvienoties ar Romu. 4. gs. p.m.ē. vidū latīņu apvienībai sāka pievienoties arī citas Vidusitālijas ciltis. Romas ietekme pastiprinājās aizvien vairāk.
Latijas novadam blakus, Itālijas rietumu piekrastē atradās auglīgais Kampānijas novads. Kampāniju tiecās iekarot Apenīnu kalnu iemītnieki samnīti. 343. gadā p.m.ē. samnīti iebruka Kampānijā un aplenca tās galveno pilsētu Kapuju. Romieši devās palīdzēt un karš beidzās ar Romas uzvaru.
Pēc uzvaras pār samnītiem Romai no jauna nācās karot ar galliem. Arī šajās cīņās romieši guva uzvaru. Tagad jau gandrīz visa Vidusitālija un Ziemeļitālija atradās Romas ietekmē. Gan tās ciltis, kuras labprātīgi pievienojās Romai, gan arī ar varu pakļautās kļuva par Romas sabiedrotajiem.

Pamatraksts: Pūniešu kari

264. gadā p.m.ē. savā starpā sāka cīnīties divas Sicīlijas grieķu polisas — Mesīna un Sirakūzas. Cīņā Sirakūzām palīdzēja Kartāga, bet Mesīna savukārt aicināja palīgā Romu. Romieši pieveica kartāgiešus, kā arī Sirakūzu karaspēku. Sirakūzu valdnieks Hierons bija spiests noslēgt ar Romu miera līgumu.

Pirmais pūniešu karš norisinājās no 264. līdz 241. gadam p.m.ē. Tajā uzvaru guva romieši, un rezultātā pārņēma savā kontrolē Sicīlijas salu.

Otrais pūniešu karš norisinājās no 218. līdz 201. gadam p.m.ē. Kartāga nespēja samierināties ar ietekmes zaudējumu Vidusjūrā un sāka gatavoties jaunam karam pret Romu. Viens no ietekmīgākajiem Kartāgas karavadoņiem — Hamilkārs Barka — iecerēja vispirms nostiprināt Kartāgas varu Spānijā un tad kopīgi ar šajā zemē dzīvojošajām ciltīm doties karagājienā pret Romu pa sauszemi, iebrūkot Itālijā no ziemeļiem.
273. gadā p.m.ē. Hamilkārs dēvās uz Spāniju. Sākumā spāņu ciltis drosmīgi pretojās kartāgiešiem. Cīņas turpinājās kādus desmit gadus un kartāgieši pakļāva lielāko daļu no tagadējās Spānijas. Tur Hamilkārs nodibināja nocietinātu pilsētu — Jauno Kartāgu, kura kalpoja kartāgiešiem par atbalsta punktu.
Dažus gadus pēc Hamilkāra Barkas nāves par Kartāgas karaspēka pavēlnieku tika iecelts viņa dēls Hannibals. 218. gadā p.m.ē viņš ar milzīgu karaspēku devās gar tagadējās Francijas dienvidpiekrasti un šķērsoja Alpus, lai uzbruktu romiešiem Ziemeļitālijā. Pēc pirmajiem kartāgiešu panākumiem tiem piebiedrojās Ziemeļitālijas galli. 217. gadā p.m.ē pie Trasimēnas ezera Hannibala karotāji izcīnija vienu no lielākajām kaujām un satrieca Romas konsula Gaja Flamīnija vadīto armiju. Pēc kaujas kartāgieši devās tālāk uz Dienviditāliju. Par spīti virknei spožu uzvaru, piemēram, kaujā pie Kannām 216. gadā p.m.ē., Romas resursi izrādījās lielāki, Hanibālam nepietika spēku, lai uzbruktu pašai Romai un 202. gadā p.m.ē. Kartāga bija spiesta atzīt savu sakāvi.

Trešais pūniešu karš norisinājās no 149. līdz 146. gadam p.m.ē. Pēc šī kara Kartāgas pilsēta tika pilnībā nopostīta un beidza pastāvēt arī kartāgiešu valsts.

Sabiedrība un saimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas Republikas sabiedrība dalījās vairākās kārtās. Priviliģēto kārtu veidoja senākie dižciltīgie romieši jeb patricieši; romiešu tautu veidoja plebeji un nobiļi — politiskā elite, kas bija cēlusies no plebejiem; jātnieki — tirgotāji, amatnieki un naudas aizdevēji. Visnabadzīgākie Romas iedzīvotāji bija proletārieši un klienti — sociāli nenodrošinātie romieši, kas atradās aizbildniecībā. Romiešu saimniecībā lielos apmēros tika izmantots vergu darbs. Vergs bija vērtība, ko pirka par naudu, tāpēc bija svarīgi, lai viņi strādātu pēc iespējas labāk un ilgāk. Nežēlīgā attieksme pret vergiem izraisīja vergu sacelšanos un lielākā vergu sacelšanās bija Spartaka vadībā.

Dominējošā nozare bija lauksaimniecība, taču labības audzēšana nedeva cerētos panākumus, tāpēc veidoja citas nozares — vīnkopību, olīvu audzēšanu un sakņu kopību. Veidojās pārstrādes uzņēmumi, kur gatavoja vīnu un eļļu. Sākās strauja lielu saimniecību veidošanās, kuru rezultātā izputēja vidējās un sīkās zemnieku saimniecības. Zemnieku nonākšana nabadzībā un izputēšana radīja problēmas armijas komplektēšanā un visnabadzīgāko cilvēku pabarošanā. Tas radīja spriedzi sabiedrībā, tāpēc bija jāveic pārmaiņas, lai stabilizētu situāciju. Tika izdotas brāļu Grakhu reformas, pēc kurām bija jāierobežo zemes platības lielajās saimniecībās.

Reliģija un kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja daudzdievība, romieši pārņēma arī grieķu mitoloģiju un savus dievus sāka pielīdzināt grieķu dieviem. Romieši lepojās ar to, ka viņi dzīvo Romā. Lai parādītu, ka viņi ir Romas pamatiedzīvotāji, viņi turēja savu senču statujas. No Grieķijas pārņēma arī literatūru, mākslu un izglītību. Grieķu un romiešu kultūras saplūda kopā un veidoja grieķu—romiešu kultūru. Lielu nozīmi veltīja arhitektūrai, ceļu būvei.

Tika būvēti akvedukti — kanāli un tilta veida būves, kas pievadīja ūdeni un termas — pirtis.

Laulība un ģimene

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sieviete atradās vīrieša pakārtojumā, tāpēc ka viņa, pēc Teodora Momzena vārdiem, «piederēja tikai ģimenei un neeksistēja kopienai». Bagātās ģimenēs sievietei bija godpilns stāvoklis, viņa nodarbojās ar saimniecības pārvaldi. Atšķirībā no grieķietēm, romietes varēja brīvi piedalīties sabiedrības dzīvē, turklāt, neskatoties uz to, ka ar virsvaldību dzimtā bija apveltīts tēvs, sievietes bija aizsargātas no viņa patvaļas.

Impērijas izveidošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Romas impērija

Romas republikas pastāvēšanas beigās notika lieli pilsoņu kari, kas iznīcināja republiku un izveidojās Romas impērija. Tautas sapulce vairs netika sasaukta. Republikas norieta cēloņi bija pārmaiņas nobilitātē, kas veicināja sabiedrības noslāņošanos un pagrimumu; jauna veida armijas radīšana ar jaunu karavadoņa statusu.

  1. "Population Growth and Technological Change: One Million B.C. to 1990" in The Quarterly Journal of Economics 108(3): 681–716.
  2. Mclynn Frank "Marcus Aurelius" p. 4. Published by The Bodley Head 2009
  3. Taagepera, Rein (1979). "Size and Duration of Empires: Growth-Decline Curves, 600 B.C. to 600 A.D". Social Science History (Duke University Press) 3 (3/4): 125. doi:10.2307/1170959. JSTOR 1170959.
  4. A critical dictionary of the French Revolution By François Furet, Mona Ozouf. Pg 793.
  5. American republicanism: Roman ideology in the United States Constitution By Mortimer N. S. Sellers. Pg. 90.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Seno laiku vēsture. ZVAIGZNE ABC
  • Ambote A. Senā Roma. Zvaigzne ABC, Rīga, 1999