Valiesāras pamiers

Valiesāras pamiera līgums (zviedru: Stilleståndet i Valiesar, krievu: Валиесарское перемирие) bija pamiera līgums uz trīs gadiem, kuru Otrā Ziemeļu kara laikā 1658. gada 30. decembrī Usnovas (vācu: Usnowa) krogā (igauņu: Vallisaare) Narvas upes kreisajā krastā parakstīja Krievijas caristes pārstāvji (Ivans Prozorovskis, Afanasijs Ordins-Naščokins u.c.) un Zviedrijas karalistes pārstāvji (Bengts Horns, Gustavs Bielke u.c.).^[1]

Krievija uz trīs gadiem (līdz 1661. gadam) anektēja kara laikā ieņemtās Vidzemes un Igaunijas austrumu daļas.

Saturs

Krievijas caristes pakļautībā palika šādi cietokšņi:

Kokneses pils (vācu: Kokenhusen, krievu: Царевичев-Дмитриев)
Vastselīnas pils ( Neuhausen, Новый городок)
Tērbatas pilsēta (Dorpat, Юрьев)
Alūksnes pils (Marienburg, Алыст)
Antslas pils (Anzen, Анзль)
Vasknarvas pils (Nyslot, Сыренск)
Dinaburgas pils (Dünaburg, Борисоглебск)
Rēzeknes pils (Rositten, Режица), karā sagrauta
Ludzas pils (Ludsen, Лютин), karā sagrauta
Viļakas pils (Marienhausen, Улех)

Tika atjaunota brīvā tirdzniecība starp Krieviju un Zviedriju, krieviem piešķīra tiesības atvērt tirdzniecības namus Stokholmā, Rīgā, Tallinā, Viborgā un Narvā, bet zviedriem Novgorodā, Maskavā un Pleskavā. Abas puses apņēmās atbrīvot karagūstekņus. Krievijas un Zviedrijas karaspēks sadarbosies karā pret Poliju-Lietuvu. Līgumu apstiprinājušo valdnieku nāves gadījumā to apstiprina viņu pēcnācēji.

Sekas

Pēc tam, kad Ukrainas teritorijā atsākās poļu-krievu karš, pēc pamiera notecēšanas 1661. gadā Krievija bija spiesta parakstīt Kardisas miera līgumu. Tajā Krievija apņēmās atdot Zviedrijai pēc 1656. gada Zviedru Vidzemes un Igaunijas teritorijās iekarotās zemes ar Kokneses, Alūksnes, Antslas, Vastselīnas, Tērbatas, Vasknarva un citiem cietokšņiem, kuros bija jāatstāj 10 tūkstošus mucu rudzu un 5 tūkstošus mucu miltu. Krievijai bija jaiznīcina Kokneses ostā uzbūvētos karakuģus. Krievija pārtrauca karu ar Zviedriju, bet turpināja karu ar Poliju-Lietuvu līdz Andrusovas pamiera noslēgšanai 1667. gadā.